VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Domu ceļojuma piezīmes lidostā, uz dīvāna un dārza vannā Jānis Taurens - Uz kuru valsti tu gribētu aizlidot? - man nesen jautāja lidostas vestibilā, kur gaidījām lidmašīnu. Es atbildēju ar pretjautājumu. - Uz Japānu, - skanēja atbilde... | |
| Lidosta kā raksturīgākais mūsdienu cilvēku pārvietošanās simbols - ja vien aizmirstam uz brīdi mūsu virtuālos ceļojumus internetā - vedina vārdu "eksotika" saistīt ar jaunām, nebijušām vietām, ceļojumiem uz "eksotiskām zemēm", piemēram, Ķīnu vai Japānu. Konceptuālāka pieeja vārda nozīmi attiecinātu uz kaut ko maz zināmu, bet tādu, kas, neraugoties uz iesīkstējušiem priekšstatiem vai aizspriedumiem, mūs tomēr pievelk un vilina. Šādā nozīmē džezs būtu eksotisks Harijam Halleram ("stepes vilkam"), ko, iedams garām kādam lokālam, viņš apraksta kā "rupju un karstu kā jēlas gaļas izgarojumi", reizē atzīstot, ka "šī mūzika, lai cik pretīga man likās, tomēr allaž bija mani valdzinājusi". Vai šīm abām eksotikas izpratnēm ir kaut kas kopīgs? Vai varbūt termina nozīmei ir vēl citi ingredienti? Klātbūtnes efekts Mana valodas intuīcija vedina piešķirt eksotikas jēdzienam vielisku, juteklisku gaisotni. Sajūtām, ko mums izraisa kaut kas eksotisks, jābūt saistītām ar noteiktu vietu, situāciju, pat fizisku klātbūtni. Sēžot dārzā, baudot nu jau dzestro nakts gaisu un tikai domājot par Japānu kā kāda iespējama ceļojuma galamērķi, prātā nāk grāmatas, apraksti un attēli, fotogrāfijas. Bet tie ir tikai pastarpinājumi, kas neatklāj aprakstītā vai attēlotā "tumšo", noslēpumaino pusi - to, kuras dēļ to saucam par eksotisku. Lai arī pastāv atšķirība starp aprakstu un fotogrāfiju - savveida fotogrāfiskā attēlojuma un realitātes saistības mīts, kas izskaidro, kāpēc cilvēkus vairāk interesē eksotiskās vietas attēli, nevis apraksti vai stāsti par tām, - tomēr nedz vārdi, nedz attēli mums nesniedz klātbūtnes sajūtu, pēc kuras alkstam. Protams, skatoties kāda kalna attēlu, var ilgoties, piemēram, uzkāpt tajā, un tas šajā gadījumā attaisno vārda "eksotisks" lietojumu. Bet šaubos, vai cilvēks, patiešām nonācis kādā eksotiskā zemē, to vispār vairs sauks par eksotisku. To varētu dēvēt par klātbūtnes efektu, kas atceļ nepieciešamību pēc paša nosaukuma, un tikai caur vārdiem mēs varam tvert to, kas ir eksotisks. Vārdi, vārdi... Es daudz runāju par vārdiem, bet "eksotisks" vispirms jau ir vārds, un pētījums par eksotisko var būt tikai pētījums par vārdu. "Zeme un tautas" - tā sauc arī kādu biezu, greznos ādas vākos iesietu "Latvijas laika" izdevumu - nav eksotiskas, par tādām tās kļūst, kad mēs tām dodam šo nosaukumu. Tas apzīmē kaut ko negaidītu, kas katram cilvēkam var būt citādāks, tāpēc vārdam nav stingri fiksēta lietojuma un jebkuri piemēri būs subjektīvi. "Zeme un tautas" ceturtajā sējumā par Japānu rakstīts, ka dzejiski noskaņoti ceļotāji un dzejnieki to dēvē par "tējas, puķu un vēdekļu zemi". Var atrast daudz apzīmējumu, kas raksturīgi šai zemei, bet svarīgāka ir grāmatā minētā ceļotāju un dzejnieku saistība. Ceļotāja mērķa izvēli nosaka viņam zināmais, vispirms jau vietu nosaukumi, kas kalpo kā pamudinājums nonākt pie nezināmā. Turp ceļotājs dodas, nedomājot par atgriešanos. Arī dzejnieks izvēlas zināmas lietas un vārdus, radot negaidītu, aprēķinošam prātam neizdibināmu savienojumu - vēl nebijušu, jaunu un pārsteidzošu pasauli. Banālais un poētiskais "Tējas, puķu un vēdekļu zeme" - tas tomēr skan kaut kā ierasti un gandrīz vai banāli. Varētu teikt, ka eksotiskajam ir tieksme ātri vien pārvērsties par kaut ko banālu. Gandrīz jau banāli Latvijā kļuvuši ceļojumi uz attālām vietām, kas padomju laikos pat nebija domājami. (Teikt, ka ceļojumi bija loģiski un fiziski iespējami arī toreiz, nozīmē nesaprast iespējamību, kurās mēs dzīvojam, dziļi personisko, mūsu dzīves formās sakņoto raksturu.) Tomēr banālo nevajadzētu vieglprātīgi atmest konceptuālās pārdomās par vārdu "eksotisks", jo tas varētu būt cieši saistīts ar vārda nozīmi, lai arī, protams, neizsmeļ to. Bet kā atrast šī jēdziena nozīmes "otru pusi", par kuras esamību atgādina mana valodas intuīcija? Varētu vērsties pie grāmatām - dzejnieki un rakstnieki ir bijuši tie, kas to saglabājuši mūsu pragmatiski ierobežotā redzes lauka malās. Ikdienības rūpes uzspiež mums tādus kā briļļu rāmjus, kuri aizsedz neierasto un pat nesaprotamo, kas taču ir tas īsteni vilinošais eksotiskajā. Grāmatas, grāmatas... Ar ko cilvēkam varētu asociēties Japāna (Nipona jeb - kādā senākā vārdā - Jamato)? Es pārlapoju Japānai veltīto sadaļu "Zemē un tautās" un lasu parakstus zem attēliem: "Svētceļnieki pie Fudzijamas kalna kājām", "Geiša" un turpat blakus "Japāniete sēru tērpā" (nezinātājs varētu arī nepateikt, kura no tām ir geiša, kura - japāniete sēru tērpā), "Japāņu meitene, rakstot vēstuli", "Japānietes dārzā", "Japāņu dāmas vannasistabā". Ir arī, protams, kāds skats no pašas zemes, bet japānietes tēls trīsdesmito gadu latvietim (grāmata izdota 1931. gadā), šķiet, būs bijis noteicošais priekšstatā par šo zemi. (Arī vienīgā krāsainā ilustrācija, kas veltīta Japānai, saucas vienkārši "Japānietes".) Pie vannasistabas vēl atgriezīšos, bet tagad mēģinu iztēloties, kas pirmais nāk prātā, domājot par Japānu, un man atmiņā uzaust grāmatu nosaukumi. "Zelta templi" grāmatplauktā es atrodu gan latviešu, gan krievu valodā, "Sievieti smiltīs" tajā pašā dienā nopērku antikvariātā, bet "Cilvēkukasti" sameklēju vecā septiņdesmito gadu inostrankā, ko esmu atradis ("aizņēmies") kādā pamestā lauku mājā. Kā redzu no atzīmēm lappušu malās, mani kādreiz ir piesaistījušas Jukio Mišimas rindas, ka "Zelta templis stāv kā cēls, nekam nederīgs priekšmets vai mēbele", ka "tas noliedza jebkuru jēgu, tik spoži šis skaistums vēl nekad nebija mirdzējis". Šāds skatījums uz templi, domas - "Zelta templis ir jānodedzina" - rašanās apraksts ("tajā brīdī manā dvēselē noplaiksnīja kāda jēga") noved pie tā nodedzināšanas un romāna nobeiguma frāzes: "Es nodomāju, ka jādzīvo," - vai krievu tulkojumā, kas man patīk labāk un kas burtiski latviskots skanētu: "Vēl padzīvosim, es nodomāju." Taču, ja atmetam domu par Zelta templi kā kādu eksotisku priekšmetu vai "mēbeli", kas ne pārāk veiksmīgi gozējas arī uz latviešu izdevuma vāka (ak, grāmatnieku priekšstati par to, kas un kā ir pārdodams!), tad stāsts - ļoti abstrakti formulēts - ir par cilvēku un viņa vientulību. (Gadus četrpadsmit pēc romāna uzrakstīšanas, 45 piecu gadu vecumā Mišima nogalina sevi īsti japāniski - izdarot harikiri.) Vientulība un eksistenciālas bailes - uz tām norāde manāma arī Kobo Abes grāmatas sākumā, kad vīrietis, stāvēdams smilšu bedres malā, kurā viņam būs jāpavada romāna lielākā daļa, pieliek pie acīm fotoaparātu un "smiltis zem kājām zuzēdamas sāka strūklot lejup". Viņš, protams, izbailēs "atrāva kāju no bedres malas", un šajā brīdī vēl nekas nenotiek, taču šīs izbailes, atsvabinātas no dīvainās smilšu ainavas fona, droši vien zināmas daudziem. Tikai neliela iztēles piepūle ļauj pārkāpt šķietami nepārvaramo barjeru un nonākt cita Kobo Abes varoņa ("cilvēka-kastes") dzīves pasaulē - vienkāršā kartona kastē. Romāna nobeigumā tam sniegts uz kādu plašāku interpretāciju uzvedinošs apraksts: "Kaste, no skata vienkāršs, parasts kubs, patiesībā, ja palūkoties uz to no iekšpuses, ir juceklīgs labirints ar sarežģītiem, līkumotiem celiņiem. Un, lai kā arī tu mētātos pa kasti, tā - vēl viena ādas kārta, kas klāj tavu ķermeni, - izgudro arvien jaunus un jaunus celiņus savā labirintā, kuros tu galīgi apmaldies." Résumé un stāsts par vannu Varētu jautāt, kur gan šeit eksotika, ja vien par eksotisku nesaucam to, ka vispār dzīvojam šajā pasaulē. Vai vispār ir nozīme tam, ka manis nejauši izvēlētie darbi (nejauša ir arī Japānas pieminēšana kādā sarunā Rīgas lidostā) pieder pie kādas eksotiskas zemes literatūras? Tomēr bez banālā un negaidītā, kas abi veido vārda "eksotika" nozīmes daļu, vēl atliek manu pārdomu sākumā minētais jutekliskais, gandrīz vai taustāmais eksotiskā moments. Klātbūtne atceļ pašu eksotiskā nosaukumu, bet raksturīgi sīkumi, nianses, kas tveramas vien literatūrā, ir veids, kā nonākt pie tā. Tāpēc beigšu ar filozofam neraksturīgu domu: tikai nejauši dzīves pavērsieni, situācijas detaļas vai - ja vēlaties vispārīgāk - personiska interese, motivācija ļauj mums saprast abstraktu domu, pasargā to no banalitātes, kā banāla kļūst nāve, ja bieži to pieminam. Neierastais kļūst par nepieciešamu fonu domai. Jēgu noliedzošs skaistums, smiltis un kartons kā pasaules apvārsnis paliek nepieradināts, svešāds un vilinošs arī pēc gadiem, atkal un atkal to sastopot savās domās. Šeit iederētos stāsts par vannu, par "japāņu dāmām vannasistabā", pie kā solīju atgriezties. Atceros, kā astoņdesmitajos gados, šķirstot japāņu arhitektūras žurnālus, pārsteidza, ka māju plānojumos vannasistaba novietota blakus virtuvei un dzīvojamai istabai, nevis - kā pie mums Eiropā pieņemts - kopā ar guļamtelpām. Bet "Zemē un tautās" lasu, ka "agrāk Japānā ir bijusi parasta lieta ņemt vannu mājas durvju priekšā, un vakaros pat lielpilsētās pie visām mājām bijušas redzamas vannas, kurās jautri plunčojušies šo māju iemītnieki". Cits pārsteigums, arī saistīts ar peldēm, ūdeni un mazgāšanos, mani sagaidīja, lasot japāņiem iemīļoto Isikavas Takuboku dienasgrāmatu. Man zīmīgi tuvajā 26. aprīļa ierakstā (dienasgrāmata sarakstīta tālajā 1909. gadā) teikts: "Nekad doma par nāvi nav mani tā nospiedusi kā šorīt no rīta." Tālāk autors stāsta, ka vēlas pamest savu istabu, kas viņu nomāc, aiziet kaut kur, un izlemj doties uz pirti. "Siltajā ūdenī noskaņojums uzlabojās... Es domāju pie sevis - kāpt ārā vai nekāpt, bet jautājumu: nomirt vai nenomirt, - aizstāja jautājums: kāpt ārā vai nekāpt." Doma par nāvi būtu eksotikas piemērs par excellence, gan kā kaut kas banāls, gan negaidīts un nesaprotams; nejaušā saruna lidostā mani novedusi arī pie jutekliskā tās aspekta, pie "ainavas", kas ir nepieciešams tās nosacījums. Un tas, es ceru, uzrāda kaut ko būtisku vārda "eksotika" lietojumā. Lieki piebilst, ka lidostā es biju pavadītāja, ne ceļotāja lomā un ka šīs rindas rakstu, sēžot vannā savā dārzā... - Paklausies, par kādiem zvēriem stāstīts ķīniešu "Kalnu un jūru grāmatā": čūska ar sešām kājām un četriem spārniem, ja to redzēja debesīs, tūlīt sākās šausmīgs sausums; vai būtne, kas pēc izskata atgādināja vērsi, bet bija svītraina kā tīģeris, tai bija iesauka Linlins. Tās parādīšanās saistīta ar plūdiem. Savukārt, kur pāri iet vienacis zvērs ar vērša ķermeni, baltu galvu un čūskas asti, viss iznīkst: pāries pāri upei - tā izžūs, pār pļavu ies - zāle nokaltīs. Vēl stāsta par lidojošu zaķi ar peles galvu, kas lidojis pa gaisu, bet spārnu vietā tam kalpojusi vilna uz muguras. - Šo grāmatu zinu, kad pirmo reizi to ieraudzīju, domāju, ka tas ir kāds sens ģeogrāfisks traktāts. - "Kalnu un jūru grāmata" - tikai mums šāds nosaukums saistās ar ģeogrāfiju. - Bet es gribētu ceļot un redzēt šos brīnumainos zvērus... 17. jūlijs - 10. augusts | |
| Atgriezties | |
