VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Jaunā Oranžērija. Ūdensrožu fenomens Dace Lamberga Kas gan var piespiest cilvēkus četrdesmit grādu karstumā vairākas stundas nīkt rindā, lai iekļūtu šopavasar pēc rekonstrukcijas Parīzē atklātajā Oranžērijā? Atbilde pavisam vienkārša - astoņi izmēros vērienīgie Kloda Monē (1840-1926) "Ūdensrožu" gleznojumi. Kā impresionisma ievadītājs meistars mākslas vēsturē uz mūžiem iegājis ar Ruānas katedrāles vibrējošās gotikas impresijām rīta, dienas un vakara saules gaismā. Taču tieši pēdējos gadu desmitos no Japānas līdz Amerikai masu kultūras leģendas līmeni negaidīti iekarojušas viņa kompozīcijas ar ūdensrozēm. | |
 | |
| 1883. gadā Monē, apmetoties uz dzīvi savrupmājā Živernī pie Sēnas, hektāra platībā iekopa krāšņu puķu dārzu, kas līdz ar gadalaikiem mainījās savā krāsainībā. Pats gleznotājs ar laiku kļuva par aizrautīgu botānikas entuziastu, nepārtraukti meklēja raritātes un mainījās stādiem ar draugu premjerministru Žoržu Klemanso. Kaut arī dārzam aizgāja lielākā daļa ienākumu, sirmais meistars jutās gandarīts. Pēc desmit gadiem Monē nolēma veidot "ūdensdārzu" un, japāņu kokgriezumu (ar tiem noklātas visas muzejmājas sienas) iedvesmots, izraka palielu, izliektu dīķi, bet pār upītes ieteku uzbūvēja izliektu koka tiltu. Krastos kuploja glicīnijas, pelēcīgie sēru vītoli un meldri, bet dīķī peldēja baltās ūdensrozes - Nymfeas. Mākslinieks radīja ainavas "modeli" un turpmākajos divdesmit gados neskaitāmas reizes audeklos variēja ūdensrožu un japāņu tiltiņa motīvus. Pastaigājoties gar aizaugušo Živernī dīķi ar sārtām ūdensrozēm, neviļus pieķēru sevi, ka 21. gadsimta sākuma ainavā cenšos meklēt līdzību ar Monē audekliem, kaut ar prātu saprotu, ka mākslinieku - radītāju iedvesmoja dabas būtība, nevis konkrēts "fragments". Tomēr atmiņas par romantisko dīķi nedeva mieru, līdz beidzot Marmotāna muzejā Parīzē sastapos ar patiesi izcilu Monē "Ūdensrožu" kolekciju. Šo simbolisko noskaņu pārpilno audeklu kompozicionālā un gleznieciskā daudzveidība (līdz pat abstrakcijai!) apliecina patiesu fanātiķa raksturu un dižās spējas ar ūdensrožu ziedu, ūdens virmojuma, lapu un stiebru ornamentu raisīt emocionāla piesātinājuma burvību. Savukārt Oranžērijā eksponētā Pirmā pasaules kara gados (1914-1918) radītā "panteistiskā poēma", vainagojot Monē daiļradi, izskan kā apliecinājums izcila mākslinieka nerimtīgai attīstībai mūža garumā. "Ūdensrožu" cikla audeklus, kuru iespaidīgie izmēri (no 197x847 cm ("Zaļie atspulgi") līdz pat 197x1700 cm ("Rīts" Nr. 1)) kopā veidoja 91 metru, meistars veltīja Francijai: "Tas nav daudz, bet vienīgais ceļš, kā es varu piedalīties Uzvarā." 1922. gadā Monē gleznas uzdāvināja valstij, un pēc Klemanso iniciatīvas tām piemērotu vietu atrada 1873. gadā celtajā Oranžērijā Tilerī dārzā. Mākslinieks mira 1926. gadā un nepiedzīvoja brīdi, kad 1927. gadā "Ūdensrozes" tika eksponētas divās speciāli izbūvētās telpās. 1998. gadā, konkursā uzvarot Bordo arhitektu firmai Brochet-Lajus-Pueyo, aizsākās pilnīga historisma stila ēkas renovācija. Ovālajās "Ūdensrožu" zālēs atjaunots dabiskais augšējais apgaismojums un gaišie, plānie, iekārtie griesti rada savdabīgu harmoniskas skaidrības noskaņu. Savukārt skatītājs starp vēsi zilganzaļajiem ūdeņiem ar mākoņu atspulgiem, ūdensrožu puduriem, tumšiem koku stumbriem un sēru vītolu nokarenajiem zariem jūtas, kā pēkšņi uz virtuālas salas nokļuvis. Turpretī 60. gados Oranžērijā mājvietu atradusī Gijoma-Valteres kolekcija pēc rekonstrukcijas nonākusi jaunās telpās "apakšzemē", kur Renuāra, Derēna, Pikaso, Utriljo un citu modernistu gleznas zelta rāmjos uz atturīgi pelēcīgajām betona sienām izskatās lieliski. 20. gadsimta sākuma Parīzes mākslas dzīve nav iedomājama bez galeristu aktivitātēm. Lai atceramies, kā mūsu modernisti jūsmoja par Pikaso un Braka jaunāko sniegumu brāļu Rozenbergu galerijās. Trīsdesmito gadu muzejā Buloņā-Bijankūrā, piemēram, var gūt ieskatu kubisma galvenā atbalstītāja Daniela Henrija Kānveilera krājumos. Tālajā 1910. gadā kafejnīcā Cyrano nevienam nezināms divdesmitgadīgs puisis noklausījās pie blakus galdiņa sēdošā Apolinēra sarunu ar Braku un Pikaso un, neraugoties uz skopajiem līdzekļiem, tuvākajās dienās nopirka vairākus Pikaso darbus. Ar laiku Pols Gijoms (Guillaume, 1891-1934) sadraudzējās ar Apolinēru, un kādā 1915. Gada vēstulē dzejnieks viņam devis padomu pirkt "lētos" autorus: Anrī Ruso, Pikaso, Loransēnu un Sezanu. Gijoms paklausīja un izvērtās par nopietnu avangarda mākslas dīleri, vienlaicīgi pievēršoties afrikāņu un khmeru tēlniecībai; šī aizraušanās viņu vienoja ar 1912. gadā personiski iepazīto Pablo Pikaso. Lielā talantu atklājēja Pola Gijoma un viņa atraitnes Dominikas (otrajā laulībā - Valteres) 145 darbu kolekciju pārstāv desmit slaveni autori ar efektīgiem, kaut dažkārt netipiskiem darbiem, kas savukārt mākslas pētniekam dod vērtīgu informāciju redzesloka paplašināšanai. Sezana klusās dabas un peldētāju kompozīcijas kā allaž izcilas, bet impresionista Ogista Renuāra vēlīnā posma hedoniskie sieviešu akti un reālistiskie bērnu portreti atstāj tādu kā saldenu iespaidu. Andrē Derēns, par kuru jūsmoja Grosvalds un Kazaks, ar stilistiski atšķirīgajiem 20.-30. gadu darbiem jaunreālisma garā ("Arlekīns un Pjēro", 1924) atklājas pavisam negaidītā aspektā. Ar sievišķīgi trauslām 20. gadu figurālajām kompozīcijām vēsi zilpelēkā gammā pārstāvēta Marī Loransēna. No Pikaso snieguma īpaši piesaista vairākas neoklasicisma posma kompozīcijas ar iespaidīgi monolītām kailfigūrām ("Lielā peldētāja", 1921), kuras 1922. gadā Parīzē apjūsmoja Uga Skulme un kuras citkārt muzejos reti sastopamas. Kā vienmēr fascinē angļu sarkanā tonālās nianses Amedeo Modiljāni modeļu nosacītajās sejās; pāris gadu Gijoms bija viņa darbu galvenais pircējs, sniedzot māksliniekam relatīvu materiālo drošību. Patiess atklājums šajā kolekcijā izrādījās Moriss Utriljo un Haims Sutins. Par savrupnieku Utriljo nostiprināto priekšstatu kā par Monmartras balto ieliņu gleznotāju apliecina askētiskā "Berlioza māja" (1914). Taču gan Parīzes, gan Orleānas katedrāles skatos negaidīti ieskanas dzīvespriecīga krāsainība. No Minskas apkaimes Smilovičiem nākušā Sutina ainavu un kluso dabu apkopojums, piemēram, sarkanās gaļas blāķis kompozīcijā "Liellopa sāns un teļa galva" (1925), satriec ar piesātinātā kolorīta un triepiena ekspresivitāti. Parīzes muzeju un izstāžu daudzskaitlībā Oranžērija ir tikai viena no daudzajām virsotnēm. Orsē un Nacionālā modernās mākslas muzeja ekspozīcijas nenoliedzami sniedz plašāku ieskatu franču modernisma vēsturē, taču Gijoma kolekcija ļauj iepazīt mazāk zināmās šķautnes. Katrā ziņā Monē "Ūdensrožu" fenomena dēļ vien ir vērts pēc Luvras apskates atlicināt laiku lēnai pastaigai pa Tilerī dārzu līdz Konkordijas laukumam. | |
| Atgriezties | |
