VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Briedis, nobriedis, pārbriedis Alise Tīfentāle Miķeļa Fišera personālizstāde "Bez cilvēkiem" Rīgas pilsētas izstāžu zālē projekta "Rīgas mākslas telpa" ietvaros no 5. līdz 15. septembrim | |
| No Miķeļa Fišera gaidām pārsteigumu. Un arī sagaidām. Pēc spožajām un daudzus šokējušajām 90. gadu vidus instalācijām 2006. gadā Miķelis Fišers pārsteidz skatītāju ar plenērā gleznotām ainavām. Ierāmētas eļļas gleznas uz audekla. Miķelis Fišers ir izrādījies neprognozējams. Iespējams, apzināti atsakoties no izmisīgajām sacensībām par modernāko un laikmetīgāko izteiksmes veidu, mākslinieks izvēlējies strādāt pavisam citā, personiski sev svarīgā virzienā. Kopīgi ar kuratori Ievu Kalniņu bija radīts kas tāds, ko, manuprāt, drīkst dēvēt par mākslas brīnumu.
Ienākot topošajā Rīgas pilsētas izstāžu zālē, paveras pustumša, plaša telpa. Pie sienām - spoži četrstūri, kas pirmajā mirklī atgādina gaismas kastes vai diapozitīvu projekcijas. Skan minimālistiska industriālā mūzika, smaržo vīraks. Izveidota īpaša scenogrāfija, kurā risinās dramatisks uzvedums, galvenajā lomā - ar baltas gaismas četrstūriem precīzi izgaismotas gleznas uz melna un pelēka fona. Nerodas ne mazākās šaubas, ka tas, ko redzu, ir kas īpašs. Tumsā izgaismotās gleznas acumirklī iedarbojas maģiski, kā tumšā alā atvērti logi uz izeju, uz brīvību, uz dzīvi un dzīvību sološu gaismu. Plenērā gleznotie dabasskati šajā dramatizējumā kļūst gluži vai par ikonām, no kurām pretī lūdzējiem sniedzas dziedinošas, pārdabiskas gaismas stari. Šajā gadījumā gan gleznas nesola dziedināšanu, tās tapušas kā paša autora patiesības meklējumi. Glezniecība šajā gadījumā nevis darbojas kā realitātes atspoguļošanas līdzeklis, bet drīzāk funkcionē kā pašterapija. Gleznu virsma patiešām ir tikai virspuse, zem kā slēpjas kas māksliniekam personiski svarīgs. Prātā nāca asociācijas ar Iļjas Kabakova instalāciju "Glezniecības terapija" (atrodas Hamburgas Kunsthalles pastāvīgajā ekspozīcijā) - skatītājs no tumša gaiteņa var ielūkoties pa durvju šķirbu gaišā, baltā palātā, kurā stāv slimnīcas gultiņas, skan pacilājoša mūzika, pa visu sienu - milzīga glezna. Miķeļa Fišera personālizstādē pretēji - dzīvība, veselība, gaisma un atbildes uz visiem mūsu jautājumiem vēsi nolūkojās uz skatītāju no gaismas četrstūriem. Gleznu nosaukumi dokumentē vietu, kur tās gleznotas: plenērā Latvijā, Igaunijā, Ukrainā (Krimā), Kaukāzā, Gvatemalā, Belizā, Meksikā. Gan izstādē, gan izstādes katalogā (mākslinieks Kirils Kirasirovs) redzamas kartes ar punktiņiem, kas iezīmē gleznošanas vietas. Tā gan ir tikai sagadīšanās, bet pēdējo mēnešu laikā Rīgā vismaz divās izstādēs līdzīgi izmantota karte (Alda Plauža fotogrāfiju izstādē "Ceļš uz sevi" Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā un Auces Bieles gleznu izstādē "Mīlas muskulis" Dzelzceļa vēstures muzejā). Šī sagadīšanās lika aizdomāties par mūsdienu "bezrobežu globālo telpu", kurā pārvietojas arī mākslinieks. Karte ļauj saglabāt identitāti, sakārto pasauli. Tā dod kontroles izjūtu pār brīvi pieejamo, bet svešo un tāpēc naidīgo telpu. Karte rada mānīgo iespaidu, ka šī telpa ir pakļaujama, racionāli izskaidrojama, saprotama, "iegūstama" un izmantojama sev par labu. Tā rada drošības izjūtu, varas ilūziju un skatu pašam uz sevi no putna lidojuma, uzskatāmi iezīmējot savas fiziskās pārvietošanās maršrutu. Varbūt Miķeļa Fišera gleznu izstādē tā iezīmēja viņa atrastās "pasaules nabas", īpaši uzlādētās. Katra glezna šķiet uzgleznota vienā iedvesmas mirklī, Miķelis Fišers izmantojis spilgtas krāsas un klājis tās vērienīgi (bet ne pavirši). Gleznās nav mēģināts konkrēti un dokumentāli attēlot noteiktu ainavu. Skatītājs var ļauties interpretācijām - vai te būtu meklējamas kādas mistērijas ap enerģētiskajiem laukiem un āderēm vai mēģinājums materializēt Platona ideju pasauli vai, gluži pretēji, fiksēt pagāniski psihodēliskas vīzijas, vai vienkārši gleznotājs uz audekla pārradījis fragmentus no viņu iespaidojušās varenības. Četri vārdi nāk prātā, ejot no viena "loga" pie nākamā - Arhips Kuindži (piemēram, pie gleznas "Mangup-Kape. Krima", 2005), Nikolajs Rērihs, Edvards Munks, Biruta Delle (īpaši pie "Sāmsala. Igaunija", 2004). Asociācijas ir attālas un netiešas. Mana individuālā versija - "Bez cilvēkiem" ir gleznu izstāde un gleznieciska performance vienlaikus. Izrāde par zūdošo, netveramo un īslaicīgo, kur kā aktieris izmantota šķietami mūžīgā glezniecība un tās objekts - patiesi mūžīgā daba. Tas ir mākslas fakts, kas skatītājiem bija pieejams desmit dienas 2006. gada septembrī. Tomēr pavisam bez ezoterikas neiztikt. Pie ieejas skatītāju sagaidīja paklājiņš ar brieža attēlu un tālāk - tāds kā brieža totēms ar trim galvām. "Pārbriedis" ir tā vārds. Ar domu par pārcilvēcīgām, ārpus cilvēka ikdienišķās uztveres robežām esoša līmeņa eksistences formām. Bet - arī briedis, nobriedis un pārbriedis. Ar vienlīdz lielu intensitāti gleznotie darbi šķiet gluži vai pēkšņi izlauzušies, eksplodējuši pašā māksliniekā kā absolūta bezkompromisu nepieciešamība. Varbūt tās ir tikai skatītāja iedomas par mākslinieka radošo procesu kā pārdabisku spēku vadītu rituālu. Vai glezniecība var sniegt mistisku pārdzīvojumu? Jebkurā gadījumā "Bez cilvēkiem" iedarbojās tieši un atgādināja, ka mākslas brīnums ir iespējams. | |
| Atgriezties | |
