Abstrakcionists. OĻĢERTS JAUNARĀJS Inese Riņķe, “Rīgas galerija”, īpaši “Studijai”
|
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā.
Abstraktās glezniecības seniors OĻĢERTS JAUNARĀJS (dzimis 1907.gadā Liepājā) savas mākslas definējumam izvēlas terminu – “bezpriekšmetiska”. Un tam ir sava loģika.
Vilhelma Purvīša Dabasskatu meistardarbnīcas absolvents (1929–1936) priekšmetiskai mākslai – klasiskā reālisma garā gleznotām ainavām, vēlāk aktiem un retām klusajām dabām – veltījis daudzus gadu desmitus, iegūstot pamatīga reālista reputāciju. Visu Latvijas Kultūras fonda rīkoto izstāžu dalībnieks un mākslinieku apvienības “Zaļā vārna” biedrs no 1934.gada, ekstravagantās Psihotehnikas un arodizvēles institūta mākslinieciskais vadītājs (1931–1939), kur ar R.Sutas testu palīdzību tika noteiktas potenciālo mākslinieku spējas, reālista karjeras turpinātājs arī pēckara laikā.
1940.gadā kreisi noskaņotais Oļģerts Jaunarājs cerīgi un droši iesoļoja Mākslas akadēmijā kā pasniedzējs.
Diemžēl viņa reālistiskā māksla ar savu pār-lieku sakārtoto uzbūvi un mīlestību uz melno konturējumu nesa sevī “sezanisma indi”. Tas izprovocēja mākslas ideologu sašutumu un mākslinieka brutālo atstādināšanu no Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedras asistenta pienākumiem un izslēgšanu no Latvijas PSR Mākslinieku savienības biedru rindām (1944–1950). Formālista un nacionālburžuā-ziskās ideoloģijas nesēja zīmogs deva smagu triecienu spēcīgai un lepnai personībai, tas sniedza arī stimulējošu vientulības laiku visu vērtību pārvērtēšanai. Ideoloģiskā tīrīšana Latvijā sakrita ar abstrakcionisma vilni pēckara Eiropā un Amerikā.
Savu ziņkārību apmierināt Oļģertam Jaunarājam bija iespēja pastarpināti – ar retajiem abstraktās mākslas attēliem franču laikrakstos, ar draugu un radu paslepus sarūpētām mākslas grāmatām un katalogiem. Izprast dziļāk abstrakcionisma idejas verbālā izteiksmē vēlāk palīdzēja dzīvesbiedre – tulkotāja no franču valodas Skaidrīte Jaunarāja.
Mākslinieka vizuālajā atmiņā reljefi saglabājās ar Rīgas mākslinieku grupas starpniecību popularizēto P.Pikaso, F.Ležē, Ž.Braka kubistisko kompozīciju tēli, bet jaunais laiks nāca ar V.Kandinska un H.Miro psihoemocio-nālām abstrakcijām, Ž.Arpa, vēlāk P.Mondriana augsti racionālo loģiku un tīro toņu skanīgumu, P.Sulāža zemes krāsās balstīto vērienīgo ekspresiju un Dž.Poloka nevaldāmo temperamentu. Abstrakcionisma kulta figūru un mākslas ideju rūpīga pētīšana deva šķietami negaidītu, bet faktiski prognozējamu priekšmetiskā mākslā raudzētu rezultātu.
Ar 50.–60. gadu robežu datētās pirmās abstraktās kompozīcijas un visa mākslinieka bezpriekšmetiskā pasaule ir stingri iesakņota dabā. To apliecina ne vien akvareļu un gleznu nosaukumi, kas iezīmē dabas cikliskās parādības (“Rudens”, “Kūstošais sniegs”, “Skaidras debesis”), bet kompozīcijām raksturīgās krāsu attiecības, kas nepārprotami norāda uz noteiktu gadalaiku vai dabas parādību. To, ka sekošana tēzei “viss ir dabā” Jaunarāja gadījumā nav tikai sausa teorētiska konstrukcija, šis savādais abstrakcionists apliecina savās ikvasaras gaitās. 500–600 neliela formāta dabas studijas arī šodien ir nepieciešamība pirms došanās darbnīcā.
50.–60. gadu robeža iezīmē Oļģerta Jaunarāja “paralēlās” dzīves aizsākumus priekšmetiskā un bezpriekšmetiskā pasaulē. Izstādēs skatāmas profesionālas, ar iedvesmu gleznotas reālistiskas ainavas un nerakstītās konvencijās pieļaujamie abstraktie akvareļi, darbnīcā aiz slēgtām durvīm mākslinieks sintezē dabu un būvē savas bezpriekšmetiskās kompozīcijas. Var teikt – tipisks tālaika inte-lektuālā underground mākslinieka dzīvesveids ar visu zinošo ārzemnieku vizītēm un žanrā uzticamu domubiedru pulciņa draudzīgu garīgo atbalstu.
60.gados gleznotie akvareļi demonstrē spožu tehnisku meistarību un noliedz mītu par akvarelim nepieciešamo vieglumu, caurspīdīgumu un vēlamo nobeigumu vienā seansā. Arī tik gaisīgā tehnikā mākslinieks sa-sniedz rezultātu ar kompozīcijas līdzsvarotu uzbūvi, izvērstu krāsu pretnostatījumu un neiztrūkstošo sarežģīto melnās kontūras ritmu. Mirdzošie, dārgakmeņiem līdzīgie toņu salikumi krāsu spožumā var konkurēt ar vitrāžām. Nelielās tālaika eļļas gleznās uz kartona Oļģerts Jaunarājs šo paņēmienu attīsta klu-sinātākā toņkārtā.
Darbnīcā top kompozīciju uzbūve, un UZBŪVE ir atslēgas vārds Oļģerta Jaunarāja mākslinieciskajiem principiem. Katra līnija, katrs krāsu laukums tiek ilgstoši līdzsvarots.
LĪDZSVARS (arī personālizstādes nosaukums “Rīgas galerijā” 1996.gadā) ir savā nozīmībā līdzvērtīgs elements, tā meklējumi katrā kompozīcijā nereti turpinās daudzu mēnešu garumā, bet pats autors labprāt interesentiem skaidro gleznas atsevišķas detaļas stabilizējošo vai destruktīvo lomu.
Līdz pat 90.gadiem Oļģertam Jaunarājam (personālizstāde Valsts Mākslas muzejā 1991.gadā) reālistiskā un abstraktā māksla dzīvoja līdzās arī muzeju un izstāžu zālēs. Abstraktās mākslas nopietnība, tās īpatsvars un viengabalainība daudziem palika apslēpti. Pirmajai tīri abstraktās glezniecības personālizstādei “Rīgas galerijā” 1995.gadā bija sensacionāls raksturs.
Vitalitāte, izvirzītā skaidrā programma un tās konsekventā realizācija atklāja ļoti vīrišķīgu, nobriedušu eiropeiska līmeņa klasiskā abstrakcionisma paraugu. Tas radīja neizbēgamo jautājumu: “Kas būtu, ja būtu?” – zīmējoties uz traģisko laika nobīdi mākslas stilu attīstībā Latvijā un to reabilitēšanu. Liekas, maestro atbildi pats sev jau noformulējis. Tā slēpjas priekšmetiskās un bezpriekšmetiskās mākslas absolūtā vienlīdzībā. Formālie principi abos gadījumos ir vieni un tie paši, bet viņam interesantāk ir rādīt jauno pasauli līdzīgi, kā to dara komponists. Un skaņas neko reālu neattēlo, vai ne?
|
| Atgriezties | |
|