VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Valdemārs Tone savu modeļu atmiņās Dace Lamberga, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” | |
| |
|
NB! Plašāks šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. “Labā portretā ir jāredz cilvēks, kāds viņš bijis, kāds ir un kāds varētu būt nākotnē,” mēdzis teikt viens no izcilākajiem latviešu portretistiem. Valdemāra Tones1 pārdomāti virzītajā meklējumu un atradumu ceļā dabas dotā radošā intuīcija veiksmīgi apvienojās ar izteikti loģisku domāšanu, un dzejnieks Edvarts Virza ne velti uzskatīja, ka mākslinieks “savus darbus briedina prāta saulē”. Tone bija sabiedrībā atzīta intelektuāla personība un Mākslas akadēmijas studentu iecienīts pedagogs, kurš apkārtējai pasaulei ļāva skatīt tikai ārējo čaulu un nevēlējās atklāt ne dvēseles dzīvi, ne mākslas darba tapšanas procesu. Rīgas pilsētas mākslas skolas laikā Tone nopietni pārdzīvoja, ka nejūt tuvību ar “slimo dekadences” mākslu, jo aktīvais teoretizētājs Aleksandrs Drēviņš teicis, ka Valdemārs esot pārāk veselīgs, lai varētu kļūt par mākslinieku. Līdz 1919.gadam viņš strādāja spēcīgā Jāzepa Grosvalda glezniecības iespaidā, taču atšķirībā no drauga Toni nesaistīja laikmeta norises – strēlnieku un bēgļu likteņi. Viņš uzgleznoja vienīgi dažu cīņu biedru portretus, no kuriem zināma dzejnieka Jāņa Akuratera ģīmetne (1917–1928), un frontē iepazinās ar nākamajiem modeļiem un draugiem – rakstniekiem Valdemāru Dambergu un Edvartu Virzu. Tomēr vīriešu ģīmetnes Tone ir gleznojis salīdzinoši maz, vienīgi mūziķi Jūliju Sproģi, Teodoru Zaļkalnu un tēlnieka tēvu Eduardu Zaļkalnu. Valdemāra Tones portretu galvenie modeļi bija sievietes, katra ar savu raksturu, noskaņojumu, dvēseliskumu un fizisko pievilcību, bet ar vienojošo sievišķīgumu un domīgu apgarotību. “Ja īsta māksla sākas tur, kur mākslinieks iemīlas savā sižetā, tad tas ir noticies arī ar Tones sižetiem. Viņš ir izdibinājis ļoti dziļi latviešu sievietes gara īpatnības, atrazdams tajās it kā skumjas izbailes. Tās nav izbailes no ārpasaules, bet no sevis pašām, jo viņām visām skati vērsti uz iekšieni. No tā nāk arī viņu lielā apgarotība un dvēselīgums.” (Eduards Virza) Par kādu no kubisma iestrāvotajiem portretiem Tone pats iztei-cies, ka “tā ir latvju Laima, to sajūtu vistuvāk, un tā arī varbūt visvairāk mani izteic. No ārienes šķiet kā moderna sieviete, bet pēc būtības tā ir latvju Laima. Tomēr dažiem 1920.gada portretiem bija konkrēts prototips – mākslinieka pirmā sieva Valentīne Kulmane2, jauna, laikmetīga sieviete ar īsiem gaišbrūniem matiem (“Pie loga”). Viktoram Eglītim, skatot kubistiskos portretus, likās, ka mākslinieks “pārdzīvo dziļi mistisku laikmetu. Tones gleznas raugās no kādas visai noslēpumainas, smalkjūtīgi tālas iekšējo pārdzīvojumu pasaules.” Draugi, zinot, ka Tone, lai rastu izskaidrojumu pārreālajam, apmeklē spiritiskos seansus, mēģināja šīs noskaņas ieraudzīt viņa glezniecībā.3 Tomēr tēla apgarotība un saspringta emocionalitāte, nevis misticisms strāvo no Tones agrīnajiem audekliem. Ar gadiem mainījās izteiksmes līdzekļi, pieauga reālisma iezīmes, taču izcilākajos portretos vēl spilgtāk izpaudās uz iekšieni vērstais garīgums. 1930.gadā Valdemāra Tones daiļradē ienāca viņa izcilākais modelis – Anna4, jauna, moderna, inteliģenta Mākslas akadēmijas studente, kuras tēls kļuvis par simbolu ne tikai visai māksli-nieka, bet lielā mērā arī latviešu 30.gadu glezniecībai. Tone pats uzskatīja, ka ““Annas” nav portreti, tās ir gleznas – kompozīcijas ar cilvēku, ko veido krāsas ar gaismām un ēnām”. Gatavojot mākslinieka simtgades izstādi 1992.gadā, nemitīgi nācās domāt par Annas tēla fenomenu, līdz uzdrošinājos uzrakstīt leģendārajam modelim vēstuli ar jautājumiem par portretu tapšanu. Trijās atbildēs ne tikai ieguvu jaunu informāciju par Toni, bet saskāros arī ar ārkārtīgi inteliģentu, skaidri un jūtīgi domājošu personību – Annu Dārziņu.Kādā sūtījumā bija pievienotas dažas trauslas lapiņas: Nododu Jūsu drošajās rokās dažas Tones vēstules, es negribu, ka tās līdz ar mani pārpelnotu. P.S. Vai māksliniekiem nav “šausmīgi” rokraksti? (Ar to domāts Tone!) Kad Tone gleznoja pirmo “Annu”, es vēl nebiju viņa klasē. Viņš mani noskatīja kādā skolnieku vakarā. Mēs vienreiz gadā, t.i., studentu padome, rīkoja “profesoru pieņemšanu” – tās bija trakas viesības akadēmijas vecajās telpās! Pēc pirmās pusstundas Purvītis vai B.Dzenis pieprasīja “liepu ziedu tēju”, tā bija tēja ar krietnu spirta piedevu! Es, jauna meitene būdama, noskatījos, un, es nezinu, kā, Tone mani pavadīja mājās! Pēc tam mākslinieks Jēgers (vēlāk Jūrasteteris) uz Tones lūguma sarunāja mani pozēšanai. Tā tas sākās. Valdemārs Tone 30.gadu sākumā dzīvoja Pārdaugavā, kur kāda bagāta dāma bija novēlējusi māksliniekiem savu māju. Tajā mītni atrada Mūksalas gleznotāju biedrība, kuras godabiedri bija Tone, Konrāds Ubāns un Zaļkalns. Mūksalas ielas darbnīcā radās pirmais Annas portrets – tumšmataina meitene ar sarkanu lakatu uz pleciem.Pirmo reizi biju ļoti nobijusies un kautrīga. Pēc tam bija vieglāk – biju T. klasē, kā viņš ieraudzīja mani kādās krāsās, kas viņu ierosi-nāja, tā sarunājām nākošo pozēšanu. Mums saskanēja domāšana, un mēs jutāmies ērti, kopā strādājot. Īsta draudzība var būt tikai tur, kur divi cilvēki jūtas labi klusējot. Dažreiz pagāja stunda, kad nebijām pārmainījuši ne vārda. Tones mājā ieejot, tu juties kā svētnīcā, tur bija Tones gars! Es klusēju un sapņoju, un Tone gleznoja, tās bija skaistākās stundas manā dzīvē. Tone strādāja lēnām, dažreiz tik ilgi, ka galva sāka reibt. Kad es aizgāju projām, T. strādāja tālāk, kad es atgriezos, glezna bija citāda. Es, būdama gleznotāja, krāsaini ģērbos, un jāatzīstas, pēc otrā portreta (man liekas, “Anna” ar dzelteno vestīti5) es zīmēju savas blūzes un kleitas, domājot, kā tas izskatītos T. gleznā. Tukuma “Annas”6 sinepjkrāsas blūze ir vismaz 4 T. gleznās. Viena no tām ir Malmes muzejā Zviedrijā. Tone audeklam parasti lietoja dažādu krāsu pagleznojumu, bet visas “Annas” tika gleznotas uz baltas grunts. Malmes “Annai” viens stūris palika balts – neapgleznots, un Tone teicis: “Tur man nekas neprasās.” “Tā “sarkanā blūze”7 radās, kad T. mani apsveica pie durvīm savā vārda dienā. “Tas jāglezno,” viņš sacīja, tiklīdz parādījos durvīs. “Guļošā”8 radās, kad uz brīdi atpūtos pēc garas stāvēšanas vienam pusplikam Annas zīmējumam (neizmainot pozu!). Neatminos, vai tajā pašā reizē vai citreiz palikās vēsi, kādam puspliknim pozējot. Apliku T. frotē rītasvārku ap pleciem, stāvēju pie loga, gaidot, kad T. ienesīs kafiju. “Lūdzu, paliekat turpat,” – un radās viena no manām mīļākajām “Annām”9. Bet tas viss ir tikai ārpuse, maza daļiņa no Annas. Esmu pozējusi klases biedriem, ģērbta tajās pašās krāsainajās “lupatās”, – iznākumā parasts, garlaicīgs portrets! Tone “neizdomāja” gleznas – viņam idejas radās, vērojot dzīvus cilvēkus. Viņš “gleznoja” ar acīm, katru brīdi gatavs uztvert jaunu ideju. Es biju meitene, kurai gaismas “lipa” pie sejas, ar sulīga toņa tumšiem matiem, krāsaina, ļoti sapņaina. Tajā laikā biju aizrāvusies ar Tagores apgaroto dzīvi, uzskatu zināmo misticismu. “Bez ticības kaut kam augstākam cilvēks var būt tikai krāsotājs, ne gleznotājs!” T.teica. Ulmaņa kundze10 reiz sacīja, ka, ejot pie Tones mājā, viņa jūtas kā dievnamā. Tā arī es jutos. Tone izstaroja tādu neminamu garīgu spēku. No otras puses, viņš bija “riebīgs” novērotājs. Tad, kad viss ir izprātots, – tad sākas īstā gleznošana un tu vairs nedomā, tikai jūti, un kā modelis tu aizmirsti, ka kāds tevi novēro. Tu esi pats ar sevi, ar savām domām un sapņiem. Tās bija skaistas stundas, tādi brīži, dabīgi, nebija katru reizi. Kad “apkārtne” Tones vai manās domās iejaucās, mēs beidzām ātri un dzērām kafiju.” Valdemārs Tone gleznoja cilvēkus, kurus pazina un kuri savu gaumi pakļāva autora personībai. Uga Skulme atzinis, ka tā ir “laime, ka viņš nav atkarīgs no pasūtītāja. Tonem pašam atļauts izvēlēties savus modeļus, un samērā retie pasūtītāji pieder pie tiem, kas viņam pilnīgi uzticas.” Ap 1938.gadu Tone Tiesu pilij radījis Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa portretu pilnā augumā uz pilsētas fona. Mākslinieks ar Kārli Ulmani bija pazīstams kopš Brīvības cīņu laikiem, taču jāšaubās, vai prezidentam, kurš cienīja reālistisku mākslu, Tones atraisīti brīvais gleznojuma veids varēja būt tuvs. Anna Dārziņa lāgā neatcerējās šo portretu. Es negalvoju, ka es to redzēju, bet kaut kur atmiņā stāv Ulmaņa tēls vēl drusku resnāks, nekā viņš bija, vairāk kā zemnieks nekā valstsvīrs. Savā veidā Ulmanis gādāja par māksliniekiem. Vienu reizi gadā tapa visu gleznotāju gleznu izstāde, kad valsts iepirka darbus – oriģinālus, ko izdalīt skolās. Te ir viens patiess vēstures “joks”. Gleznas izvēlējās komisija, bet izšķirošā balss bija kultūras daļas vadītājam – tas bija jauns, inteliģents “ulmanietis” ar labu gaumi visās mākslās, izņemot glezniecību. Mēs viņu arvienu iz-smējām par slikto gaumi un baidījāmies, ka tiks izmeklētas garlaicīgas “dabīgas bildes”, bet notika brīnums – bija izmeklētas vislabākās, vērtīgākās gleznas! Kad viens no viņa tuvākiem draugiem prasīja: “Kā tu to varēji izdarīt?” – viņš atbildēja: “Tas bija viegli. Es balsoju par visiem darbiem, kurus es nesapratu un kuri man galīgi nepatika!” Var arī tā! Anna iekļāvās Tones draugu lokā, lai gan tie visi bija par viņu vecāki. Speciāli labi sapratos ar Elgu Kivicku. Elga bija ļoti kautrīga māksliniece. Viņa bieži mani mudināja piezvanīt T., lai satiktos pie tases kafijas, ja T. bija brīvs, viņš labrāt ielaidās. Anna Dārziņa kopā ar Teodoru Zaļkalnu bija Tones laulību liecinieki, kad viņš 1943.gada 6.martā precējās ar Ainu Asari. Arī bēgļu gaitās Vācijā nepārtrūka sakari, un 1947.gadā Tone rakstīja Annai, lai viņa un Arnolds Mazītis kaut ko izgudrotu Oldenburgas izstādes paplašināšanai: “Jūs bijāt atsūtījuši 3 mazus darbus, par kuriem es priecājos, bet vai nebūtu Jums iespējams dot vēl kādus. Man milzīgi patika tas “Laikā” reproducētais. Nezinu, kāds viņš oriģinālā, droši vien jaukāks. Dārziņš nemaz to labo, kas tur iekšā, nebija mācējis aprakstīt. To jau arī nevar – tad jau nebūtu jāglezno.” Pēdējā dzīves gadā Tone, sūtot Jaungada sveicienus Annai uz Sietlu, pieminējis, ka iepriekšējā gadā Kopenhāgenā kādās latviešu mājās redzējis viņas darbus: “Sevišķi puķes bija tik dzidras un gaismas pilnas, ka visi citi darbi – starp tiem arī vienas manas krizantēmas – stipri nobālēja blakus Jūsējām.” Kara laikā Valdemāra Tones dzīvē ienāca Aina Asare. Valdemārs Tone bija lielākais cilvēks, ko savā dzīvē esmu satikusi. Esmu pateicīga par katru brīdi, kas man bija piešķirts kā viņa pavadonei. Katru, kas bija viņa tuvumā, viņš mēģināja pacelt uz augstāka pakāpiena un radīt viņos ticību sev un savām spējām. Tone nekad nedusmojās, ja tas nesakrita ar viņa domām. Viņš respektēja katru kā indivīdu, kādēļ strīdēties ar Toni bija neiespējams. Tone bija cilvēks bez meliem, un viņam nebija noslēpumu, bet viņš nemeklēja “atklāšanos”. Manuprāt, Tone bija viens no loģiskākajiem domātājiem, un katrs izvēlēts temats tika pateikts pilnīgi skaidri un saprotami jau pašā sākumā, gan vienmēr pielaižot iespēju, ka attiecīgajam jautājumam varētu būt vairākas atbildes. Jebkurā sabiedrībā viņš bija centrā, jo viņa sarunas veids bija krāsains, pilns asprātīga humora un katram viegli saprotams. Viņš nepazina augstprātību un pašapbrīnošanu. Viņš izvairījās tērēt laiku ar banālu sabiedrību, bet, ja tāda nebija izbēgama, arī tanī viņš bija centrā. Tonem nekad nebija jālūdz, viss viņam tika dots izšķērdīgi un brīvprātīgi. Latvijas sūtnis Londonā K.Zariņš, kas tikās ar mākslinieku Pirmā pasaules kara laikā Krievijā,bijis pārsteigts par viņam pazīstamu, svarīgu cilvēku cieņas un uzmanības parādīšanu tanī laikā jaunam zēnam, Valdemāram Tonem. Tone ar Ainu iepazinās 1941.gada 16.novembrī, ciemojoties pie kopējiem paziņām. Ainas vīrs Reinis, kurš dienēja vācu armijā, vēlējās iegūt sievas portretu. Sākot ar 1942.gadu, tapa vairākas Ainas ģīmetnes, bet Reinim nācās sievu zaudēt. Paralēli viņa iecerētajam tika uzgleznoti vēl citi – vispārinātāki Ainas portreti, kuros redzam kara gadiem raksturīgu sievietes tipāžu. 40.gados Tones glezniecībā iezīmējās krasas izteiksmes līdzekļu izmaiņas. Biezo virsmas apdares nejaušību vietā stājās plāns krāsu slānis, vietām pat caurspīdīga grunts un nervozi trauksmains otas raksts. 1944.gada rudenī Tone ar Ainu un brāli Gotfrīdu devās uz Vāciju, taču 8.oktobrī, kad tika sasniegta Latvijas robeža, viņš tomēr atgriezās mājās. Zirgi un rati palika pie Kuršu jomas, un gumijas laiviņās bēgļi pārcēlās uz Labiau (tagad Poļeska) netālu no Kēnigsbergas. Kara beigas tika sagaidītas Veimārā, bet vēlāk Tones pārcēlās uz Veilburgu. Dzīve amerikāņu zonā izrādījās nepanesama neaprēķināmo izdarību dēļ: šaudīšanās naktīs un dienās bez kāda iemesla, dzeršana, kā arī pēkšņie apmeklējumi naktīs dokumentu pārbaudei. Tādēļ sekoja nākamā dzīvesvieta angļu zonā Detmoldā, bet vēlāk latviešu nometnē Mērbekā. Dzīve Vācijā ritēja visai bezcerīgi, jo nākotne bija neziņas pilna. Tone gleznoja daudz, taču bēgļiem nebija naudas, par ko darbus pirkt. Ievērojamam māksliniekam, akadēmijas profesoram, nācās piedzīvot, ka sabiedrībai zuda interese par viņa mākslu. Kādu beļģi un viņa amerikāņu draudzeni Tone uzgleznoja par cigaretēm un kafijas pupiņām. Tomēr kultūras dzīve neapsīka, jo notika vairākas latviešu mākslas izstādes, un Tone gatavojās mudināt piedalīties arī Annusu un Kugu: “Kāpēc tie nav atsūtījuši neko? Vienaldzīgi, izbijušies vai vārgi?” 1947.gadā Aina aizbrauca uz Angliju strādāt par slimnieku kopēju, un 1948.gada rudenī arī Valdemārs Tone ieguva atļauju ierasties Londonā. Nekādā gadījumā viņš negribēja doties prom no Eiropas, jo cerēja, ka drīz varēs atgriezties dzimtenē. Nezinu, vai darīju pareizi, aizraujot Toni svešumā. Trimdā viņam nekad nebija darbnīcas, bet vienmēr mūsu dzīvokļa labākā telpa – pat nometnēs. Anglijā berzu slimnīcas grīdas. Staigāju kurpēs ar caurām zolēm un taupīju katru nopelnīto šiliņu, lai sūtītu Tonem eļļas krāsas, audeklus, otas, cigaretes un kafiju. Tonem ierodoties, 1948.gada rudenī noīrēju palielu mēbelētu istabu. Ar nodaļas māsas atļauju nesu mājās slimnīcā neapēstās pusdienas. Pēc gada biju brīva no slimnīcas darba. Man laimējās iegūt jauku neapmēbelētu istabu Streatham'ā – mūsu pēdējā dzīves vietā. Tone varēja nopietni pievērsties darbam savā istabā, tā saucamajā darbnīcā (71/2 x 5 m). 1951.gada 10.jūlijā The Kensington Art Gallery Londonas centrā notika mākslinieka personālizstāde, ko atklāja latviešu mākslas pazinējs Alfreds Bosoms, eskvairs, parlamenta loceklis, ar kura gādību 1939.gadā V.Purvītis noorganizēja Londonas izstādi. Finansiālus panākumus deva personālizstādes 1953.gadā Stokholmā un Gēteborgā, radās pasūtījumi no Amerikas tautiešiem, taču Valdemārs Tone smagi saslima ar maz pazīstamo aktinomikozi. Ap 1956.gadu mākslinieka veselība nedaudz uzlabojās, viņi abi ar Ainu bieži uzturējās savā mājā Gibraltārā. Uz pastkartes ar Goijas zīmējumu mākslinieks raksta Dārziņu ģimenei, ka jau sen ir parādā vēstuli: “Nespēju toreiz atbildēt, jo man gāja pārāk grūti. Esam te Spānijā abi Tones un ceram saglābt mazliet veselību. Pirmo mēnesi gan dikti “kreisējām” pa šo zemi. Šovakar brauksim uz Vidusjūras piekrasti, kur ceram pūsties lielā mierā līdz maija sākumam.” Tomēr veselības uzlabošanās bija īslaicīga, un daudzas ieceres palika neīstenotas. Par nožēlošanu, Tone sava darba augļus nepaspēja baudīt. Pat ne aizbraukt uz Itāliju – Ravennā skatīt mozaīkas. Valdemāra Tones portretos iemūžināta latviešu sievietes daudzveidība, jo, gleznojot konkrētu personu, viņš centās abstrahēties no ikdienišķā, lietišķā, reālā un radīt garīgi idealizētu tēlu. Mēs, sievietes Tones dzīvē, visas esam skārušas viņa mākslu. Daža atstājusi dziļākas pēdas viņā, bet daža pārgājusi kā atspirdzinoša vēsma. Vienīgi Valdemārs Tone un viņa darbi ir paliekoši un pieder latviešu tautai, ja šī tauta pati sevi neiznīcinās ar sav-starpējām ķildām un skaudībām. | |
| Atgriezties | |
