VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| KLASICISMS RĪGAS GLEZNOTAJOS INTERJEROS Vija Ulmane-Strupule, AIG, īpaši "Studijai" 18.gs. pēdējā trešdaļa, gadsimtu mija – laiks, kad rokoko rotaļīgās spēles jau nomainījusi klasicisma līdzsvarotā skaidrība. Jaunais stils ne tikai uzplauka “augstās” mākslas izpausmēs, bet ienesa savas korekcijas arī sadzīvē. Var apgalvot, ka Rīgas sabiedrība aktīvi uztvēra un materializēja visas laikmeta modes vēsmas. Pēdējos gados, veicot arhitektoniski māksliniecisko izpēti virknē vecpilsētas namu, uzkrāta plaša, līdz šim nepublicēta informācija par klasicisma interjeru apdari. Zem vēlākām krāsu, tapešu, apmetuma kārtām apslēptā 18.gs. beigu – 19.gs.sākuma Rīga jau atsegusi daļu savu bagātību. Neapšaubāmi, daudz kas vēl gaida pētnieka rokas pieskārienu. Tomēr arī šobrīd varam mazliet pacelt laika priekškara malu un ielūkoties seno Rīgas pilsoņu viesistabās un buduāros. | |
| |
|
18.gs. pēdējais ceturksnis – klasicisma uzplaukuma laiks – sakrīt ar lielām pārmaiņām gan pilsētas saimnieciskajā, gan sabiedriskajā dzīvē. Cunftu amatnieki neatlaidīgi, tomēr bezcerīgi cīnījās pret manufaktūru un rūpniecības uzņēmumu izveidošanos. Pateicoties tirdzniecības un saimniecības uzplaukumam, kuru sekmēja ilgais politiskā miera periods, strauji pieauga Rīgas iedzīvotāju skaits. 18.gs. 80.gadu sākumā salīdzinājumā ar 60.gadiem tas bija pat trīskāršojies. Ar to neizbēgami saistījās arī plaši jaunu ēku celtniecības darbi un veco namu pārbūves, pielāgojot tos modes prasībām. Lielākā daļa Rīgas pilsoņu savas dzīves telpas noformēšanai izvēlējās tieši gleznotāju un daiļkrāsotāju pakalpojumus. 18.gs. otrā pusē parādījās arī pirmie interjeri ar papīra tapešu apdari (tā varētu būt atsevišķa raksta tēma). Tomēr tie vēl nebija kļuvuši dominējošie, kā tas būs 19.gs. otrajā pusē – 20.gadsimtā. Situāciju lieliski raksturo 18.gs. ķemerejas tiesas protokolos rodamās ziņas. 1783.gadā krāsotāju zellis G.G.Kizerickis sūdzas, ka amatam ļoti daudz darba augstās tapešu ievedmuitas dēļ.1 Varam secināt, ka importa tapetes šajā laikā vēl bija dārgs prieks, ko varēja atļauties tikai bagātākie. Krāsotāju cunftē 18.gs. 80.gados strādāja astoņi meistari. Katram no viņiem bija divi vai trīs zeļļi. Tātad kopumā namnieku ēku izdaiļošanā bija iesaistīti aptuveni trīsdesmit amatnieki. Šķiet, ka tas varētu būt diezgan. Tomēr 1784.gada rudenī krāsotāju zellis P.F. Špors ie-sniedzis sūdzību ķemerejas tiesai par pārmērīgi lielu darba apjomu. Spriedumā lasāms: "Rātei ir zināms, ka vietējā publika daudzkārt sūdzējusies – lai tagad valdošās modes dēļ liktu izkrāsot,izgleznot istabas un dzīvokļus, pašreizējais meistaru skaits krāsotāju amatā esot nepie-tiekams un krāsotāju darbu pildīšana aizkavējoties.” Tomēr galvenais amatu kungs fon Ulrihens paziņo, ka uzskata līdzšinējo meistaru skaitu par pietiekamu.2 Ar to arī lieta izbeigta, un zeļļi spiesti mobilizēt visas iekšējās rezerves, lai tiktu galā ar nebeidzamo pasūtījumu gūzmu. Ko šodien zinām par šī saspringtā darba rezultātiem? Var teikt – daudz, ja salīdzinām ar iepriekšējo stilu daudz vairāk pagaisušajām pēdām. Ielūkosimies 10 namos. Un lielākajā to daļā atrodas pat vairāki rekonstruējami gleznojumi. Nelielāki polihromijas fragmentiņi fiksēti arī citur. Tomēr kopumā tā vēl ir tikai vāja atblāzma no kādreizējā spožuma. Taču arī tajā – kā nesaduļķota ūdens atspulgā – varam nojaust jau konkrētas laikmeta aprises. Varbūt vislabāk tās izgaismojas tieši pretno-statījumā. Iespēja baudīt blakus eksistējošus dažādu stilu gleznojumus bija (diemžēl pagātnes formā) ēkā Audēju ielā 10. Šeit 2.stāva vienā telpā atradās gan vērienīga baroka griestu kompozīcija uz masīvām koka sijām, gan izsmalcināts klasicisma sienu gleznojums. 17.gs.beigu gleznojums pārsteidz ar kūsājošu vitalitāti, piesātinātu krāsu prieku un pilnasinīgu formu smagnējību, ko pastiprina tam cauri jūtamā koka dabīgā faktūra. Tieši šis plafons ir vienīgais no ēkā esošo baroka gleznojumu ansambļa, kuru šodien varam aplūkot, pārvietotu uz 1. stāva pulksteņu veikala interjeru. Paiet gadsimts, un šajā pašā telpā jau valda diametrāli pretēja noskaņa. To raksturo mierpilna skaidrība un līdzsvars. Sienas gleznojuma kompozīcijā viss pakļauts stingram simetrijas likumu diktātam. Virs festoniem3 rotāta cokola sienas plaknē ap centrālo, sasietā lentē iekārto medaljonu kārtojas konsoļu plauktiņi ar vāzēm, filigrāni izstrādātu sārtu rozīšu virtenes un izvērsti akantu zaru vijumi. Šos trauslos dzinumus nevar salīdzināt ar baroka mežonīgo akantu biezokni. Gleznojuma pamatne vairs nav tieši no dabas klēpja nākušais koks, bet gan “civilizēts”, gluds apmetums, kas bija paslēpis arī no modes izgājušos griestus. Starp atsevišķiem kompozīcijas elementiem ir atstāts pietiekami plašs neaizpildīta fona laukums, kas rada viegla caurspīdīguma iespaidu. Arī tas ir pretstats baroka cilvēku vēlmei neatstāt ne centimetru tukša laukuma. Gleznojuma gaišo fonu “uzirdina” uzšļakstījums4. Vienlaikus panākts gan atturīgas elegances un gaišas skaidrības, gan nepārspīlētas greznības iespaids. Šo īpašību apvienojumā, šķiet, ietverta visa klasicisma laikmeta dzīves stila esence. Klasicisma gleznojumos sastopamie ornamenta elementi – lauru lapu vainagi, vāzes, festoni, augu arabeskas, rozetes, ordera motīvi u.c. – smelti antīkās Grieķijas un Romas kultūrā. Pateicoties 18.gs.otrajā pusē Pompejos un citur veikto arheoloģisko izrakumu sensacionālajiem panākumiem, tieši šis kultūras slānis kļuva par vienu no galvenajiem klasicisma stila iedvesmas avotiem. Pašreiz Rīgā atklātajos piemēros varam atrast visai daudzveidīgu interjeru gleznojumu spektru. Atkarībā no īpašnieka rocības, estētiskajām prasībām un konkrētās telpas funkcijas tās tēlu varēja veidot gan vienkāršs sienas cokola atdalījums, ko papildina augu vītnītes, iluzors arhitektonisku detaļu (cokola pildiņu, sienas panno rāmju u.c.) atveidojums, gan to apvienojums ar dekoratīvu vai sižetisku gleznojumu. Šajā gadījumā telpa jau kļuva par unikālu mākslas darbu, kas raksturoja ne vien meistara profesionālo varēšanu, bet arī iemītnieka maka biezumu un vietu sabiedrībā. Kompozīcijas shēma, kas ir arī daudzu citu gleznojumu uzbūves pamatprincips, tīrā veidā parādās Meistaru ielā 4. Sienu polihromā krāsojuma sistēmas šeit konstatētas trijās telpās. To dalījums veidots vienkāršs un tektoniski skaidrs: ar iluzoru profiljoslu atdalīts cokols, virs kura taisnstūra panno rāmji ietver sienas augšējo daļu.5 Katrā telpā izmantota cita dekora nianse. Piemēram, virs durvīm uz brūna marmorizējuma6 fona attēlota sasieta lente un iekārtas pērlīšu virtenes vai panno rāmī uz tumši zila fona ar roku gleznots gaiši pelēks izsmalcināts augu arabeskas motīvs. 18.gs. beigu un 19.gs.sākuma polihromijā bieži šādi periodiski atkārtoti ornamenti gleznoti ar roku atšķirībā no vēlāk izplatītās jau daudz vairāk unificētās trafareta tehnikas. Diemžēl nevienā telpā nebija saglabājies oriģinālais griestu pārsegums. Šī nelaime sastopama ļoti daudzos objektos, jo pārsegumu maiņa vai vismaz griestu apmetuma pārlikšana ir viena no būtiskākajām kapitālremonta sastāvdaļām. Līdz ar to ne vienmēr ir iespējams iegūt pilnu interjera koptēlu. Arī 17.gs. beigu Rīgas tirgoņa mājas simbola – Dannenšterna nama (Mārstaļu ielā 21) – interjeros rodamas ne tikai baroka mākslas atbalsis. Kā mīklas slāņi kārtainajā pīrāgā tās nosegušas laikam līdzi nākošās modes prasību “stenogrammas”. Klasicisma gleznojumi te saglabājušies trijās telpās: 1.stāva zālē un divās nelielās 2. stāva istabās ēkas pagalma korpusā. 1.stāvā redzam jau minēto kompozīcijas shēmu ar atdalītu cokolu un panno rāmjiem sie-nas augšdaļā, kuros meistarīga roka profesionāli gleznojusi klusās dabas – rakstāmgalda virsmu ar grāmatām, papīra tīstokļiem, rakstāmspalvām, simetriskus, it kā stukā veidotus ornamentālus motīvus, festonu veidā iekārtas drapērijas panno augšdaļā un virs durvīm. Gleznojuma kolorītu nosaka detaļās izmantotā brūnganā grizaja7 tehnika, kam pieskaņots panno plaknes gaiši bēšais un sienas brūnganzaļais tonis. Kompozīcijā tuvs, bet emocionāli atšķirīgs ir arī otrs Dannenšterna nama gleznojums pagalma ēkas 2. stāvā. 1. stāvā valda atturīgs, mazliet oficiāls svinīgums, savukārt nelielā 2. stāva telpiņa izstaro siltu intimitāti. Iztēlē ir iespējams atvērt durvis un kopā ar buduāra saimnieci ieskatīties šajā gaišajā, līdz-svarota miera caurstrāvotajā telpā. Viegls vējš no atvērtā loga te plivina bagāti drapētos aizskarus. Kā miniatūrs templītis stūrī stāv greznā zaļi krāsotā krāsns. Apsēsties un no trauslas tases baudīt kafijas malku aicina uz gludās platu dēļu grīdas pie slaida, apaļa galdiņa novietotais zvilnis. Nekas netraucē vērot virs durvīm uzburtās grieķu vāzes vai ozollapu vainagos ietverto portretu galeriju. Diemžēl šī vīzija ir tikai fantāzijas auglis, jo Dannenšterna nama restaurācijai līdz šim liktenis nav bijis labvēlīgs. Arī blakustelpā strādājis krāsotāju cunftes amatnieks, izvēloties citu klasicisma laikmetam raksturīgu sienas krāsojuma modeli. Tas ir salīdzinoši vienkāršs. Tumša, divās atšķirīgas krāsas joslās dalīta cokola augšmalu rotā gleznotu melni sārtu lapiņu vītne, kas ierāmē arī durvju ailas. Sienas augšdaļā ritmiski kārtoti lentēs “iesieti” lapu vītņu festoni un sakrustotu ziedu motīvs. Gaiši zilo sienas plakni un melni brūnā cokola krāsojumu papildina vienmērīgs kontrastējoša toņa uzšļakstījums. Līdzīgs dekoratīvā krāsojuma princips ir fiksēts vairākos klasicisma laika Rīgas interjeros. Ilustrācijai var minēt 18.gs. 90. gadu polihromā dekora teorētisko rekonstrukciju telpā Anglikāņu ielā 3. Lielajā Pils ielā 21 atsegts gandrīz pilnībā saglabājies 18.gs. ceturtā ceturkšņa plafona gleznojums. Tas vien ir ievērības cienīgs fakts, kura nozīmi vairo savdabīgās kompozīcijas izpildījuma profesionalitāte. Griestus vizuāli lauž dinamiskā perspektīvā gleznots arhitektonisks ie-tvars (paneļi, kollonas un kasešu bloki), kas rada atvērta taisnstūrveida torņa iespaidu. Tā centrā gaiši zilā “debesu” laukumiņā, ērti atlaidusies, ar vieglu smaidu uz mums nolūkojas 18.gs. dāma, kuras tēls vēl nepārprotami glabā rokoko vieglo grāciju. Pretēji pieredzei citos vecpilsētas namos šoreiz zudusi atbilstošā sienu apdare. Jāmin arī Jauniela 26. Ar īstām kolonnām rotātās iespējamās ēdamzāles sienu noformējumā kombinētas vertikāli svītrota auduma tapetes un gleznojums noapaļotajos telpas stūros. Virs konsoles galdiņiem redzam pilnīgi vienādas vāzes, kurās ievietots stiebrveida augs ar simetriskām lapām. Blakustelpā visas sienu plaknes klāj dekoratīvs gleznojums ar ritmiski izkārtotos rāmjos atkārtotu lentē iesieta vainaga motīvu. Savdabīgs klasicisma interjera piemērs, kam analogi risinājumi līdz šim nav atrasti, atsegts pagalma puses 2.stāva telpā Tirgoņu ielā 7. Logailas niša veidota kā lodžija ar iluzori gleznotām metālkaluma margām. Sienas augšdaļa imitē pildiņu paneļus ar pogveida tverekļiem un šķietami reljefām ovālām rozetēm. Mūsdienu skatījumā visai savdabīgs ir izvēlētais kolorīts. To varētu raksturot kā debesmannas un buberta simbiozi. Tomēr 18.gs. cilvēki šo gaiši dzeltenas un gaiši rozā krāsu salikumu bija iecienījuši. Par to liecina 1778.gadā Rīgas Doma kompleksā pēc K.Hāberlanda projekta izbūvētās pilsētas bibliotēkas kolonnu zāles tieši šādos toņos krāsotais sākotnējais interjers. Arhitekta K.Hāberlanda (1750–1803) vārds nav nošķirams no Rīgas apbūves vēstures 18.gs. pēdējā ceturksnī. Tieši viņa darbības laikā, apvienojot būvniecības tradīcijas ar modernās dzīves vajadzībām, veidojās t.s. Rīgas namnieku klasicisms. Tā vispusīgu analīzi devis J.Vasiļjevs grāmatā “Klasicisms Rīgas arhitektūrā”.8 Tomēr šodien, balstoties uz arhitektoniski māksli-nieciskās izpētes datiem, divās K.Hāberlanda ēkās – Smilšu ielā 5 un Vecpilsētas ielā 17 – iespējams apstrīdēt zinātnieka doto tēzi, ka blakus atsevišķiem ar greznu plastisko dekoru rotātiem parādes zāļu interjeriem pārējās telpās šajos namos apdare bija visai skopa, pat trūcīga (155., 156.lpp.). Šāds secinājums radies tāpēc, ka tika apskatīti tikai plastiski dekorētie Hāberlanda interjeri, kuri reāli saglabājušies ilgāk. Krāsojuma zondāžas pierādījušas, ka līdzvērtīgi greznu ie-spaidu meistars pratis radīt arī plaknē – tikai ar krāsas palīdzību. 1787.gadā celtajā ēkā Smilšu ielā 5 2.stāvā fiksēti un teorētiski rekonstruēti divu telpu – neiztrūkstošās plānā apaļās viesistabas, kā arī ēdamzāles – gleznotie interjeri. (Polihroms dekors bijis arī citās nama istabās, kur gan tas saglabājies ļoti fragmentāri.) Abās telpās iluzori atveidots arhitektonisks sienu dalījums. To papildina tīri gleznieciskas detaļas – nelielas grieķu vāzes (kiliki), zaļi sārtu lenšu festoni, kuros iekārti ģerboņa formas motīvi, smalki akantu vijumi, lapiņu vītnes un dažādas ornamentālas joslas. Par blakus telpas funkciju liecināja brīnumainā kārtā izpētes laikā savā vietā vēl stāvošais 18.gadsimtā nišā iebūvētais reprezentatīvais servējamais skapis. Skapja un nišas aizmugurējā plaknē ir lūka, kas lietota trauku un ēdienu pa-sniegšanai no virtuves un otrādi. Sienas oriģinālais polihromais krāsojums skapi respektē, iekļaujot to kopējā sienas kompozīcijā. Šāds autentisks ēdamzāles interjers Rīgas arhitektūras mantojumā ir unikāls klasicisma sadzīves kultūras liecinieks. Plastiski veidoti un iluzori gleznoti interjeri blakus pastāvējuši K.Hāberlanda 1788.gadā celtajā rātskunga Krūzes savrupnamā Vecpilsētas ielā 17. Šajā gadījumā 2.stāva zāles plastiskais dekors nokalts, atstājot tikai nospiedumus apmetumā. Tomēr arī pēc tiem iespējams noteikt kompozīciju, kurā apvienoti paneļi, dzegas, rāmji un citi ordera elementi. Vairākās telpās līdzīga sistēma realizēta tikai ar krāsas palīdzību, bet 3.stāva zālē šādu iluzoru paneļu un rāmju sistēmu papildina sižetiska gleznojuma kompozīcija. Nišā virs marmorizētā cokola lauru lapu vainagā attēlota dienvidnieciska ainava ar rotondu stāvā krastā un priekšplānā izvietotām cilvēku figūrām. Līdzīgs princips – gleznojums šim nolūkam pat speciāli izkaltā nišā, kas papildina sienas polihromo krāsojumu, – atklāts Grēcinieku ielā 4. Neliels apgleznotas sienas fragments, kur ap centrālo vāzes motīvu simetriski kārtojas trauslas akantu volūtas un ziedu vijas, fiksēts t.s. Pētera I namā Palasta ielā 9. Vēlme “pavērt logu” uz telpā ritošajai ikdie-nai paralēlu pasauli bijusi arī Lielās ģildes tirgotājam un melngalvju vecākajam J.Ēbelam, kurš 1785.gadā nopērk namu Kaļķu ielā 11. Zondāžās atsegtajos fragmentos redzam iluzoru marmorizētu paneļu ierāmētus jūras skatus. Neapšaubāmi kolorītākais kompozīcijā ir sīki detalizētais flitas tipa buru kuģis. Skatam paveras katrs takelāžas sīkums un apkalpes rosīgā darbošanās. Mastā attēlots 18.gs. Islandes karogs. Arī uz otras sienas gleznota selgā slīdoša buru laiva ar sīku figūru pārīti tajā. Iespaidīga ir iluzorā nišā grizaja tehnikā atveidotā marmora vāze. Blakus tai – vīteņaugiem apaugušas triumfa arkas fragments un koku puduris. Zem vēlākiem krāsu slāņiem pagaidām paliek apslēptas pārējās kompozīcijas sastāvdaļas. Viens no spožākajiem pēdējā laika atklājumiem saistās ar namu Laipu ielā 5. Cits tik labi un šādā apjomā saglabājies 18.gs.beigu–19.gs. sākuma monumentālās glezniecības paraugs Latvijā nav zināms. Gandrīz visi iepriekš apskatītie piemēri līdz mūsdienām nonākuši daudz fragmentārāk un sliktākā tehniskā stāvoklī. Tie bieži saskatāmi vienīgi ar vērīgo pētnieka aci un nākamajām paaudzēm tiks nodoti tikai kā uz papīra zīmētas teorētiskas rekonstrukcijas. Šajā gadījumā 2.stāva9 telpās esošie lielā platībā saglabātie sienu gleznojumi veido vienotu ansambli ne vien ar 1983. gadā fiksētajiem ēģiptisku motīvu attēlojumiem blakusdzīvoklī, bet arī ar oriģinālo vairogparketu un durvju vērtnēm. Katrā telpā izmantots cits kompozicionālais dekora risinājums. Saistošākā ir tā saucamā ainavu istaba. Te strādājis mākslinieks (vai gleznotāju grupa), kura meistarība vairāk izpaudusies iluzorā arhitektoniskā dekora (paneļu, konsoļu, rāmju sistēmas) izveidē. Tupretī ēku, stafāža un grizaja tehnikā risināto medaljonu figūriņu gleznojumā saskatāma zināma neveiklība gan proporciju, gan perspektīvas izpratnē. Taču to atsver katrā detaļā jūtamā sirsnīgā naivitāte. Trijās ainavās redzam idilliskus lauku muižiņu skatus. Gan arhitektūra, gan personāža tērpi atbilst klasicisma stilistikai. Tātad māksli-nieks centies attēlot savus laikabiedrus. Pārkāpjot šīs telpas slieksni, cilvēks, šķiet, varēja aizmirst aiz loga kūsājošo pilsētas dzīvi un uz mirkli pabūt lauku klusumā un mierā. Blakusatradusies guļamistaba ar alkovu (nišu gultai). Sienu gleznojumā te izmantoti dekoratīvi augu (efeju un vienkāršu pļavas ziediņu) arabesku motīvi. Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad daļēji saglabājies arī plafona polihromais dekors. Interesanti, ka viena telpas siena bijusi pārklāta ar audumu. Tā nostiprināšanai sienā iestrādātas koka līstes, un kokā veidots arī dzegas apakšējais profilējums. Pie tiem, kā arī aiz grīdlīstes saglabājušās rupja auduma šķiedras. Vai tās pieder gobelēnam vai gleznojuma pamatnes audeklam – varam tikai minēt. Ja veiksmīgi tiks pārvarētas visas radītās tiesiskās, birokrātiskās un finansiālās barjeras, Rīga iegūs lielisku klasicisma mākslas un sadzīves kultūras pieminekli. Pavisam nesen 18.gs.beigu–19.gs. sākuma gleznojuma eksistence tika atklāta vēl vienā Vecrīgas namā – Torņa ielā 3/5. Kādā 2.stāva telpā fiksēts līdz šim zināmajos piemēros nesastapts kompozīcijas variants. Ainavas klāj visu sienu plakni. Iztrūkst ierāmējošais arhitektoniskais ietvars, kas tomēr veidoja barjeru starp gleznoto realitāti un konkrēto dzīvojamo vidi. Šoreiz telpa, šķiet, pilnībā saplūst ar mākslinieka radīto pasauli. Nelielajos atsegtajos laukumos redzam no grīdas līmeņa līdz griestiem “augošas” egles stāvu, nolauztu stumbru fragmentus, arkatūras balstītu tiltu pāri upei, aiz tās – vairā-kas mājiņas. Liela gleznojuma platība joprojām atstāta zem vēlāku krāsu uzslāņojuma un gaida tālākā likteņa lēmumu. "Mans nams – mana pils". Šķiet, ka tieši 18.gadsimtā šī tēze realizējusies vispilnīgāk. Bieži Rīgas namnieka viesistaba, ēdamzāle vai guļamtelpa no reprezentablas pils interjera atšķiras tikai ar mērogiem. Ja vēlamies izbaudīt šo atmosfēru, atliek doties uz muzeju Mencendorfa namā. Kā iepriekšējo stilu mantojuma loģisks tupinājums te apskatāmas arī klasicisma sienu kompozīcijas ar Itālijas ainavu gleznojumiem. Klasicisma laikmets Rīgas vēsturē atstājis krāsainas un daudzveidīgas pēdas. Ne viena vien no tām droši vien vēl palikusi apslēpta vai arī aizskalota laika upes viļņos. Un tomēr – arhitektūras arheologu ikdienas darbā pamazām krājas to pieraksti. Kā atsevišķi stikla gabaliņi kaleidoskopā, kopumā tie jau liek ieraudzīt konkrētu laikmeta ainu, kas, neapšaubāmi, dos vielu vēl daudzām publikācijām. | |
| Atgriezties | |
