VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vai Latvijā būs LaikmetĪgās mākslas muzejs? Gundega Cēbere, Latvijas Kultūras ministrija, īpaši “Studijai” | |
|
Sākšu ar stāstu, ka jau gadsimta sākumā, drīz vien pēc jaunā PiIsētas mākslas muzeja atklāšanas Rīgā, toreizējais tā direktors Vilhelms Purvītis sāka domāt par muzeja paplašināšanās iespējām. 1920.gadā jaundibinātais Valsts Mākslas muzejs tika izveidots Rīgas pilī, bet direktors Burkards Dzenis centās pārliecināt valdību par plašāku telpu nepieciešamību. Tā kā jaunas ēkas celšanai valstij trūka līdzekļu, direktora uzmanība tika koncentrēta uz kādas citas piemērotas ēkas pārbūvi un pielāgošanu muzeja vajadzībām. Viņu ieinteresēja 1832.gadā celtā Arsenāla ēka Jēkaba laukumā. Pēc B.Dzeņa priekšlikuma šī celtne, kas nebija pienācīgi izmantota, būtu jāpārbūvē atbilstoši moderna muzeja prasībām. Viņa argumentācija bija tik pārliecinoša, ka 1937.gada vasarā Izglītības ministrija B.Dzeni komandēja uz ārzemēm iepazīties ar jaunākajiem veikumiem muzeju celtniecībā un iekārtojumā. B.Dzenis devās ceļā un apmeklēja Berlīni, Amsterdamu, Hārlemu, Hāgu, Roterdamu, Antverpeni, Briseli, Parīzi, Bāzeli, Cīrihi, Minheni un Drēzdeni. Viena mēneša laikā bija redzēts ārkārtīgi daudz, un viņš atgriezās Rīgā, sapņu un ideju spārnots, ar konkrētiem priekšlikumiem Arsenāla ēkas pārbūvei. Bet Rīgā šajā laikā daudz tika runāts par Uzvaras laukuma izbūvi Pārdaugavā un tajā paredzēto kultūras centru, kur sava vieta būtu arī jaunam mākslas muzejam. Sarunās tika zaudēti vairāki gadi, un tas notika tieši tad, kad bija nepieciešama tūlītēja rīcība. Otrais pasaules karš pārvilka svītru visam. Vēlākos gados arvien ir bijis un joprojām ir grūti sadalīt kultūras līdzekļus dažādām neatliekamām vajadzībām. Kad priekšplānā izvirzās muzeju jumti un trepes, vairāk nekā pieticīgais darbinieku atalgojums, jaunrades un kultūras atjaunotnes nodrošinājums ticis atvirzīts tālākā plānā. Astoņdesmito gadu sākums Latvijas Mākslas muzeju apvienībai (toreiz – LPSR Mākslas muzeju un izstāžu apvienotā direkcija) un visiem māksli-niekiem likās rosīgs un iepriecinošs. Tika atklāta izstāžu zāle “Latvija”. Tas nekas, ka atklāšanas svinībās zālē nācās “mākslinieciski” izkārtot puķu podus, lai augstajiem viesiem kājas nesamirktu ūdens peļķēs, kas draiski krājās, pilot cauri jaunajam jumtam. Pēc dažiem gadiem bija saviļņojoša “pārceļošana” – karaskola beidzot bija pametusi jau septiņdesmito gadu beigās muzeju vajadzībām piešķirto Arsenāla ēku. Atstātā postaža bija milzīga, bet muzejnieki lielā pacilātībā iekārtojās, un ģenerāldirektore Ilze Konstante ķērās pie projektiem un plāniem. Laiks ritēja, un pacilātība plaka, jo kultūras jomā ļoti daudz kas notiek un attīstās, tikai pateicoties tam, ka paši mākslinieki un muzejnieki spēj dažādiem pasākumiem un diemžēl arī remontiem sagādāt kaut kādus līdzekļus no dažādiem avotiem. Bet muzeju kolekcijas arvien paplašinās, un izstādes notiek. Ko darīt? Pārstaigājot gandrīz visu Rīgas centru, muzeja vajadzībām piemērotākā likās PSRS Aizsardzības ministrijas pārziņā esošā ēka Torņu iela 4. Pēc ilgām pārrunām Latvijas Republikas Ministru padome 1992.gada 28.februārī pieņēma lēmumu (Rīkojums Nr. 8O-r) – nodot ēku Rīgā, Torņu ielā 4 Kultūras ministrijas valdījumā. Ēkā tika paredzēts izvietot Latvijas Mākslinieku savienības kolekciju un uz šīs bāzes veidot nacionālo mākslas galeriju. Galerijas svarīgākā funkcija būtu reprezentēt mūsdie-nu mākslu, speciālus mākslas notikumus, organizēt izstādes sadarbībā ar Latvijas un ārzemju muzejiem, mākslas centriem, uzturēt dialogu starp māksliniekiem u.c. Bet prieki nebija ilgi. Sakārtojot īpašumtiesības, Rīgas pilsētas pašvaldība vēlējās atgūt administratīvo ēku Torņu ielā 4, un sekoja Latvijas Republikas Ministru padomes 1993.gada 28. janvāra rīkojums Nr.23-r: nodot Rīgas pilsētas pašvaldībai īpašumā republikas nozīmes pilsētbūvniecības un arhitektūras 18.gadsimta pieminekli Jēkaba kazarmas Rīgā, Torņu ielā 4. Rīkojuma otrajā punktā gan bija minēts, ka ēkas izmantošanas jautājumi jāsaskaņo ar Kultūras ministriju un Mākslinieku savienību, paredzot izvietot ēkā kultūras un mākslas ekspozīcijas. Tas nozīmēja dialoga iespējas ar tūlītēju līdzekļu piesaisti. Bet māksliniekus jau nevar apturēt radošajās izpausmēs un ilgās pēc darbošanās vietas. Deviņdesmito gadu vidū Oļegs Tillbergs izloloja ideju par Laikmetīgās mākslas centru Daugavgrīvas cietoksnī Bolderājā, vēl un vēl tika pārstaigāts Rīgas centrs... Līdz pagājušā gada nogalē notika gandrīz vai neticamais – Kultūras ministrijas, Rīgas Domes un Sorosa fonda–Latvija vadība parakstījusi vienošanās protokolu par Latvijas laikmetīgās mākslas centra izveidi. Vienošanās pirmkārt ir stratēģiska. Partneri vienojušies, ka, domājot par Rīgu kā lielāko kultūras dzīves centru valstī un tās 800 gadu jubilejas pasākumiem, apzinoties, ka starptautiski konkurētspējīgas Latvijas mūsdienu mākslas attīstība, veiksmīga iekļaušanās tādās mākslas skatēs kā Venēcijas biennāle, Sanpaulu biennāle, documenta, Manifesta u.c. iespējama, tikai izveidojot profesionālu struktūru un nodrošinot tās darbību, NEPIECIEŠAMS LATVIJAS LAIKMETĪGĀS MĀKSLAS CENTRS. Paredzams, ka galvenie darbības virzieni būs vērsti uz mākslinieku radošās darbības atbalstu, sabiedrības izglītošanu un informētību par netradicionālām radošām izpausmēm mākslā, starptautisko projektu koordināciju un realizāciju, nepārtrauktu datu bāzes un dokumentācijas izstrādi u.c. Nākotnē iespējama un iecerēta Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja izveide. Tikko tiek panākta stratēģiska vienošanās par struktūrpolitiku, rodas savstarpēja uzticēšanās, un apstiprinātajai darba grupai sācies grūts, sarežģīts darbs teorētiskās koncepcijas izstrādē, praktisko finansiālo un strukturālo jautājumu risināšanā. Gadsimta beigas strauji tuvojas, un būtu labi, ja varētu teikt: trīs lietas, labas lietas – 20.gadsimtā Latvijā uzcelts Valsts Mākslas muzejs, Kara muzejs un iesākts laikmetīgās mākslas muzejs. | |
| Atgriezties | |
