VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vai Latvijā ir mākslas bibliotēkas? Aivija Everte, Latvijas Nacionālā bibliotēka, īpaši “Studijai” | |
| |
| Ievadam Informācijas sabiedrība ir vārdu savienojums, ko dzirdam lietotu aizvien biežāk gan masu medijos, gan analītiskās apcerēs un pro-gnozēs par sociālo procesu attīstību Rietumu pasaulē (jau kā notikušu faktu) un tepat Latvijā (kā notiekošu faktu). Un, kaut arī vienotas definīcijas nav, ir acīmredzami, ka šie procesi skar visas nozares, sākot ar ekonomiku un beidzot ar kultūru. Informācijas pieejamība, sakārtotība, kvalitāte un aktualitāte aizvien reālāk (un nepieciešamāk) kļūst par priekš-noteikumu efektīvai darbībai un kvalitatīvam rezultātam, un kādēļ gan lai vizuālās mākslas būtu izņēmums? Kā to jau apliecinājusi attīstīto valstu pieredze, aktīva un pieaugoša loma šajos procesos ir bibliotēkām kā mūsdienīgiem zināšanu un informācijas centriem. Angļu mākslas bibliotēku speciālists K.Filpots jau 80.gadu vidū prognozēja, ka jaunās tehnoloģijas palielinās arī mākslas bibliotēku sociālo lomu: “Mākslas bibliotēkas var kļūt par vizuālajām bibliotēkām, kas aptvers ne tikai mākslu un vizuālās izpausmes, bet visas disciplīnas, kas skar plašo vizuālo komunikāciju lauku.” Vai to gandrīz pēc piecpadsmit gadiem neapliecina mākslas klātesamība tādā mūs-dienu fenomenā kā internets: te ir atrodama plaša informācija par mākslu (gan tekstuāla, gan vizuāla), mūsdienu mākslinieku internetā veidotie darbi, un interneta vizuālais tēls taču arī ir mākslinieku radīts. 90.gados Vācijā, Austrijā un Šveicē vien ir izveidotas deviņas jaunas mākslas bibliotēkas (to vidējais fondu lielums – ap 10 000 sējumu; tematiskais profils – fotogrāfija, jauno mediju māksla). Taču Latvijā informācijas sabiedrība vēl tikai top un nav apzināta ne tikai mākslas bibliotēku sociālā loma, bet, šķiet, šo bibliotēku esamība vai neesamība vispār. Kā gan citādi izskaidrot faktu, ka šobrīd plašākajā mākslas enciklopēdijā – 34 sējumu Dictionary of Art (New York, 1996) – katras valsts šķirklī ir iedaļa “Mākslas bibliotēkas un attēlu kolekcijas” (Art libraries and photographic collections), kurā sniegts pārskats par nozīmīgākajām mākslas bibliotēkām un to attīstības vēsturi konkrētajā valstī, bet Latvijas šķirklī šādu informāciju diemžēl neatradīsim. Saskaņā ar mākslas bibliotēku darba praksi tradicionāli par mākslas bibliotēkām (art libraries) tiek uzskatītas tēlotājas mākslas un arhitektūras bibliotēkas, kaut gan reālajā dzīvē nereti robežas (tāpat kā mākslā) ir nosacītas. Pirms runājam par mākslas bibliotēku situāciju mūsdienu Latvijā – atskats vēsturē. Mākslas bibliotēkas kā noteikts speciālo bibliotēku veids parādās 17.–18.gadsimtā, kad dibinās pirmās mākslas augstskolas Eiropā, kurās tiek veidotas arī bibliotēkas (piemēram, Karaliskās Mākslas akadēmijas bibliotēka Zviedrijā (1735), Dānijas Mākslas akadēmijas bibliotēka (1754) u.c.). Nākamo posmu mākslas bibliotēku attīstībā iezīmē publisko muzeju koncepcijas rašanās, ko vistiešāk sekmē 18.gs. apgaismības un Lielās Franču revolūcijas ega-litārisma idejas. 1753.gadā tiek dibināts Britu muzejs, 1765.gadā plašai publikai kļūst pieejama Saksijas hercogu kolekcija Drēzdenē, 1781.gadā – Hābsburgu dinastijas kolekcija Vīnē, ap 1790.gadu – Mediči kolekcija Florencē, 1793.gadā atklāj Luvras muzeju. Taču īpaši plašu vērienu muzeju veidošanās process iegūst 19.gadsimtā, ko ietekmē romantisma idejas par mākslu kā tautas garīgās būtības izteicēju un plašā interese par vēsturi. Šīs idejas rada arī augsni mākslas vēstures kā akadēmiskas disciplīnas atzīšanai un iekļaušanai universitāšu mācību kursā. Pirmā mākslas vēstures katedra 19.gs. 40.gados tiek izveidota Berlīnes universitātē, un tajā ir arī bibliotēka ar monogrāfijām par māksliniekiem, uzziņu literatūru un reprodukciju kolekciju. 19.gs. vidū aizsākas lielāko mākslas muzeju fondu siste-matizēšana. Tas rada nepiecieša-mību pēc speciālām bibliotēkām muzejos, un jau 19.gs. otrajā pusē var runāt par mākslas muzeju bibliotēkām kā noteiktu mākslas bibliotēku veidu: Kopenhāgenas Valsts mākslas muzeja (1847), Vācijas Nacionālā muzeja bibliotēka Nirnbergā (1852), Vācu amatniecības muzeja bibliotēka (1867, vēlākā Mākslas bibliotēka Berlīnē), Drēzdenes mākslas muzeja bibliotēka (1876), Nacionālās galerijas bibliotēka Norvēģijā (1883) u.c. Mūsdienās šīs bibliotēkas ir vie-nas no nozīmīgākajām mākslas bibliotēkām savās valstīs (visas trīs Vācijas pirmo mākslas muzeju bibliotēkas ir nacionālas nozīmes mākslas bibliotēkas). Gan Eiropā, gan ASV mākslas bibliotēkas veidojas arī pie mākslas skolām un institūtiem. Šobrīd lielākā mākslas bibliotēka pasaulē ir Nacionālā mākslas bibliotēka Viktorijas un Alberta muzejā Londonā (ap 1 milj. sēj.), kas sākotnēji bija tikai neliela uzziņu bibliotēka pie Ornamentālās skolas. 20.gs. sākumā rodas jaunas tehniskās iespējas mākslas darbu reproducēšanai (mākslas albumi, fotogrāfijas, diapozitīvi), paplašinās arī mākslas bibliotēku fondu struktūra: līdzās grāmatu kolekcijām tiek veidotas attēlu (reprodukciju, fotogrāfiju, vēlāk arī diapozitīvu) kolekcijas. Mākslas katalogos un monogrāfijās dokumentēta daudzveidīgā izstāžu dzīve, dažādu modernās mākslas stilu un virzienu rašanās, teorētisku un programmatisku nostādņu veidošanās. Regulāru bibliogrāfisko rādītāju iznākšana (Repertoire d'art et d'archeologie, 1910; Art Index, 1930) apliecina mākslas vēstures kā patstāvīgas zinātnes stabilu attīstību, tās specializēšanos dažādos mākslas vēstures izpētes virzienos. Veidojas speciāli mākslas pētniecības insti-tūti ar bibliotēkām un attēlu kolek-cijām (piemēram, Varburga institūts Lielbritānijā). Privātkapitāla straujā attīstība sekmē mākslas tirgus (komerciālo mākslas izsoļu, mākslas galeriju) uzplaukumu. Īpaši spilgti tas vērojams Amerikā – te darbojas vietējās un reģionālās mākslas apvienības, tiek dibināti gan privātie, gan valsts mākslas muzeji, kuros veidojas arī bibliotēkas. Tātad līdz Otrajam pasaules karam jau ir noformējušies divi raksturīgākie mākslas bibliotēku veidi – mākslas skolu un augstskolu bibliotēkas un mākslas muzeju bibliotēkas. Bibliotēkas tiek veidotas arī mākslas pētniecības institūtos. Jauns posms mākslas bibliotēku attīstībā veidojas pēc Otrā pasaules kara, īpaši, sākot ar 60.gadiem. To nosaka gan sociālie procesi (attīstās informācijas sabiedrība; pieaug televīzijas, kinoindustrijas, video loma un ietekme uz masu kultūru; dizains, reklāma, mode kļūst par patērētājsabiedrības vizuālās kultūras neatņemamu sastāvdaļu; par raksturīgu iezīmi kļūst dzīves stilu un domāšanas veidu dažādība), gan procesi pašā mākslā (mainās mākslas jēdziena un mākslas robežu izpratne; rodas jaunas mākslas formas un teorētiskie koncepti, kas rada nepieciešamību plaši dokumentēt dažādus mākslas faktus ar fotogrāfijas, video, mākslas katalogu palīdzību; pieaug mākslas tirgus nozīme), gan bibliotēku attīstība mūsdienu pasaulē (jauno tehnoloģiju piedāvātās un diktētās iespējas, kas padara bibliotēkas par nozīmīgiem informācijas sabiedrības struktūrelementiem). Mākslas bibliotēku vēsture Latvijā ir maz pētīta un apzināta bibliotēku vēstures daļa. Acīmredzot par vienu no pirmajiem mēģinājumiem veidot nozares literatūras bibliotēku, ir uzskatāma 1870.gadā nodibinātās Rīgas Mākslas veicināšanas biedrības nelielā bibliotēka. 1888.gadā publicētais bibliotēkas katalogs uzrāda 235 nosaukumus (perio-diskos izdevumus ieskaitot), kas sakārtoti gan pēc alfabētiskā, gan sistemātiskā principa. Biedrība oficiāli darbojās līdz 1905.gadam, tās bibliotēkas tālākais liktenis nav zināms. 1905.gadā durvis ver Rīgas pilsētas mākslas muzejs, kura projekta autors bija arhitekts, būvuzņēmējs un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis. Speciālas telpas tika paredzētas muzeja bibliotēkai un lasītavai. 1911.gadā bibliotēkas fondos ir bijis 1670 sējumu (neskaitot mākslas katalogus) un 16 periodiskie izdevumi krievu, vācu, angļu, franču, holandiešu valodā, 1912.gadā attiecīgi – 2085 sējumi un 15 periodiskie izdevumi. Ņemot vērā gan to, ka V.Neimanis ir viens no redzamākajiem mākslas vēsturniekiem 20.gs. sākumā Latvijā, gan bibliotēkas visai prāvo fondu un samērā plašo periodikas piedāvājumu, V.Neimaņa izveidotā Rīgas pilsētas mākslas muzeja bibliotēka ir atzīstama par pirmo nozīmīgo speciālo mākslas bibliotēku Latvijā. Tātad līdzīgi kā 19.gs. otrā pusē Eiropā un ASV, arī Latvijā 20.gs. sākumā, di-binoties mākslas muzejiem, veidojas viens no raksturīgākajiem mākslas bibliotēku veidiem – mākslas muzeju bibliotēkas. 1911.gadā nodibinātās Latviešu mākslas veicināšanas biedrības (LMVB) iecerēs arī bija bibliotēkas izveidošana. 1914.gadā izdotajā biedrības darbības pārskatā sniegta informācija par LMVB lasāmgaldu – uzskaitīti 15 abonētie mākslas žurnāli krievu, vācu, franču, angļu un itāliešu valodā, arī latviešu žurnāls “Stari”, kurā bija materiāli par fotomākslu. “Diemžēl biedrības lasāmgalds varēja kārtīgi darboties tikai gada pirmajā pusē. Sākot ar jūlija mēnesi, sakarā ar kara apstākļiem visi ārzemju izdevumi stājās iznākt; nepienāca vairs kārtīgi arī iekšzemes žurnāli. Pie visa tā lasāmgaldam trūka pastāvīgu, ērti pieejamu telpu. Aiz pēdējā iemesla arī bibliotēka bija pieejama tikai biedriem – māksliniekiem reizi nedēļā – sestdienās no 11–12.” Līdz ar neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanos 20.–30.gados aizsākas mērķtiecīgs darbs Latvijas bibliotēku sistēmas veidošanā. 1936.gadā, atskatoties uz paveikto, žurnālā “Bibliotekārs” A.Ģērmanis rakstīja: “Un tiešām, vienā ziņā ir daudz darīts: ir radīta nacionālā grāmatu krātuve – Valsts bibliotēka, Latvijas universitātes bibliotēka, Rīgas pilsētas vienas agrāk samērā nepieejamās un vienas tautas bibliotēkas vietā visiem pie-ejamā Rīgas pilsētas bibliotēka, 10 tautas bibliotēkas ar daudzajiem grāmatu punktiem, kas pašas par sevi jau ir nelielas bibliotēkas, un Rīgas pilsētas Misiņa bibliotēka, tad Rīgas pilsētas mākslas muzeja, Mākslas akadēmijas, Kara un Ār-lietu ministrijas bibliotēkas (..)” Šajā sasniegumu uzskaitījumā minētas divas nozīmīgas mākslas bibliotēkas Latvijā 20.–30.gados – Rīgas pilsētas mākslas muzeja un Mākslas akadēmijas bibliotēka. Rīgas pilsētas mākslas muzeja bibliotēkas darbību precīzi un lakoniski 1932.gadā raksturo V.Purvītis, muzeja direktors kopš 1919.gada: “Muzejam pievienota bibliotēka, kas ir vienīgā vispārībai pieietamā grāmatu krātuve, veltīta mākslas jautājumiem.” Tātad 20.–30.gados Rīgas pilsētas mākslas muzeja bibliotēka bija publiska bibliotēka, kas brīvi bija pieejama jebkuram muzeja apmeklētājam muzeja darba laikā. Grāmatas tika izsniegtas lasīšanai uz vietas lasītavā. Līdzās Rīgas pilsētas mākslas muzeja bibliotēkai veidojas vairāku citu mākslas muzeju bibliotēkas. 1920.g. martā tiek di-bināts Latvijas Valsts mākslas muzejs, vairāki kultūrvēstures un mākslas muzeji darbojas citās Latvijas pilsētās, to struktūrā minēti bibliotēka vai bibliotēka – arhīvs. Otrs raksturīgākais mākslas bibliotēku attīstības virziens 20.– 30.gados Latvijā ir saistīts ar mākslas izglītību. Augstāko mākslas izglītību varēja iegūt Mākslas akadēmijā (dib.1919.g.) un LU Arhitektūras fakultātē (dib. 1919.g.). Par Latvijas Mākslas akadēmijas bibliotēku nav daudz publicētu faktu. Ir zināms, ka 1934./35.gadā bibliotēkā bija 3795 grāmatas. LU Arhitektūras fakultātes bibliotēkā 1927./28.gadā ir ap 3000 sējumu, 1938./1939. mācību gadā jau pāri par 7600 sējumiem, tiek abonēti 32 dažādu valstu arhitektūras žurnāli. Īpašas uzmanības vērta ir viena no savdabīgākajām mākslas bibliotēkām 20.–30.gados Latvijā – LU rektora Ernesta Felsberga izveidotais Mākslas kabinets un tā bibliotēka. Ernests Felsbergs (1866–1928) bija pirmais LU re-ktors, kas savulaik studējis klasisko filoloģiju Tērbatas universitātē, vēlāk bijis klasiskās filoloģijas un arheoloģijas profesors tajā un universitātes Mākslas muzeja direktors. LU paralēli re-ktora pienākumiem E.Felsbergs lasīja kursus Grieķijas vēsturē un mākslas vēsturē, mitoloģijā un ievadu klasiskajā filoloģijā. Arī LU E.Felsbergs vēlējās iekārtot studentu mācību vajadzībām grieķu mākslas muzeju, līdzīgu tam, kādu viņš pārzināja Tērbatā. Līdzās mākslas priekšmetu kolekcijai otra lielākā Mākslas kabineta vērtība bija bibliotēka. 30. gadu beigās tajā ir ap septiņi simti grāmatu, pārsvarā, protams, par senās Grieķijas, Romas un Ēģiptes mākslu un arhitektūru, galvenokārt vācu un franču valodā, bet starp tām arī pagājušā gadsimta beigu un 20.gs. pirmās puses pazīstamu mākslas vēsturnieku apjomīgi mākslas vēstures pētījumi (piemēram, Muther R. Geschichte von Malerei, 3 Bd. – Berlin, 1923; Dehio G. Geschichte der deutschen Kunst, 3 Bd. – Berlin, Leipzig,1923; Riegl A. Grundlegungen zu einer Geschichte der Ornamentik. – Berlin, 1923, u.c.). Mākslas kabinetā tiek veidota arī attēlu un diapozitīvu kolekcija, to skaits sa-sniedz ap 5000, un īpaši daudz ir attēlu par skulptūrām un arhitektūras pieminekļiem. 1987./88.gadā grupa universitātes bibliotēkas darbinieku apzināja un aprakstīja E.Felsberga Mākslas kabineta grāmatu kolekcijas lielāko daļu, attēlus un diapozitīvus – ap 2000. Bibliotēkas apzinātā daļa pašlaik atrodas LU bibliotēkas Retumu nodaļas lasītavā, grāmatu fonds ir brīvi pieejams, informācija par lielāko bibliotēkas daļu ievadīta datorā, ir apskatāma arī daļa no attēlu materiāla (pārsteidzoša ir vienas daļas attēlu kolekcijas labā kvalitāte vēl šodien un atsevišķu attēlu mapju milzīgie izmēri!). Šī savdabīgā mākslas vēstures grāmatu kolekcija ir dziļākas izpētes un rūpīgāka izvērtējuma vērta. No Latvijas mākslas bibliotēku attīstības vēstures viedokļa E.Felsberga Mākslas kabineta bibliotēka īpaši izceļama, jo tajā redzama mākslas bibliotēkām raksturīgā fondu struktūras attīstība – grāmatu un plašā attēlu kolekcija, t.sk. diapozitīvi. 20.–30.gados turpinās sabiedrisko organizāciju – mākslinieku profesionālo apvienību – tradīcija veidot nelielas mākslas literatūras bibliotēkas, kas galvenokārt domātas apvienības biedru lietošanai. Ir zināms, ka tāda bija Neatkarīgo mākslinieku vienībai. Tās 10 gadu jubilejas izstādes katalogā sniegts pārskats par iepriekšējās darbības gadiem, arī bibliotēku: “Vienības bibliotēka samērā īsā laika aiz-sniegusi tādus apmērus, ka to varam saukt par diezgan bagātu arodliteratūras bibliotēku. Viņā ir 902 sējumi latviešu, leišu, igauņu, krievu, vācu, itāļu, franču un angļu valodās.” Bibliotēkas liktenis pēc 1940.g. nav zināms. Tālāk arhīvu materiālos būtu meklējami fakti par mākslas bibliotēku darbību divu sekojošo okupācijas režīmu apstākļos, īpaši pēckara periodā, kad padomju ideoloģiskā cenzūra pieprasīja izņemt no bibliotēku fondiem neatkarīgās Latvijas laikā izdotās grāmatas (arī no Latvijas Mākslas akadēmijas bibliotēkas un Valsts Mākslas muzeja bibliotēkas). | |
| Atgriezties | |
