Vienas kolekcijas liktenis Māra Lāce, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” |
|
|
| Mākslinieks Burkards Dzenis (1879 Dreiliņu pagasts–1966 Deitona, ASV)
Latvijas mākslas procesos iezīmējas ļoti daudzpusīgi. Pirmkārt, kā
tēlnieks, kurš atstājis virkni stājdarbu, pieminekļu un memoriālās
tēlniecības paraugu. Visi, kas dodas pa K.Valdemāra ielu garām Valsts
Mākslas muzejam, būs ievērojuši ozolu paēnā ieslēptu gleznotāja Jaņa
Rozentāla pieminekli. B.Dzeņa tēlniecības darbi ir arī muzeja
pastāvīgajā ekspozīcijā.
Otrkārt, B.Dzenis darbojies lietišķajā gra-fikā (naudaszīmes, pirmais
Latvijas valsts ģerbonis u.c.), grāmatu ilustrācijā un deko-ratīvi
lietišķajā mākslā. Ap 1916.gadu, izkopjot nacionālo stilistiku un
pilnveidojot ornamentu, tika darinātas daudz-skaitlīgas saktas, to
skaitā tādām izcilām personībām kā Aspazija, Malvīne Vīgnere-Grīnberga,
Lilija Ērika, Emilis Melngailis un citi. 1922.gadā V.Purvītis
uzaicināja B.Dzeni ieņemt Lietišķās tēlniecības darbnīcas vadītāja
amatu jaundibinātajā Latvijas Mākslas akadēmijā, un viņš šo pienākumu
pildīja līdz pat 1944.gadam.
Treškārt, B.Dzenis bija arī muzeja direktors. 1920.gada 15.martā
toreizējā Izglītības ministrija izveidoja Latvijas Valsts Mākslas
muzeju, kas apmeklētājiem tika atvērts 1922.gada 27.maijā un atradās
Rīgas pilī tagadējā Ārzemju mākslas muzeja vietā. B.Dzenis bija
jaunizveidotā muzeja direktors no pirmsākumiem līdz 1944.gadam ar
pārtraukumu 1941.gadā. Būdams dziļi ieinteresēts savā darbā un tālākā
muzeja attīstībā, viņš uzticēto uzdevumu veica veiksmīgi. B.Dzeņa
darbības laikā muzejs ar ļoti nelielu sākuma kolekciju pārvērtās par
apjomīgu latviešu mākslinieku darbu krātuvi. Tā līdztekus Pilsētas
mākslas muzeja direktora Vilhelma Purvīša veidotajai latviešu mākslas
kolekcijai radīja stabilu pamatu nacionālās mākslas krājumam tagadējā
Valsts Mākslas muzejā.
B.Dzenim bija izveidojusies arī neliela mākslas privātkolekcija, ko
krasajā vēstures pagriezienā 1944.gada augustā, dodoties kopā ar ģimeni
bēgļu gaitās, viņš atstāja uzglabāšanā paša vadītajā muzejā. B.Dzenim
tā arī nebija lemts kolekciju atkal skatīt, tāpat kā viņam nebija
informācijas par tās tālāko likteni.
Pēc Otrā pasaules kara, pilnībā ignorējot jebkādas īpašuma tiesības,
tika veikta apjomīga mākslas muzeju reorganizācija. Visa latviešu
māksla tika koncentrēta tagadējā Valsts Mākslas muzejā, tur saglabājot
un paplašinot arī krievu mākslas kolekciju. Savukārt visu, ko pēc
to-reizējās izpratnes uzskatīja par ārzemju mākslu, pārvietoja uz Rīgas
pili, izveidojot tagadējo Ārzemju mākslas muzeju.
Kā varam spriest pēc arhīvu dokumentiem, B.Dzeņa deponētie mākslas
darbi 1947. un 1957.gadā tika nodoti Valsts Mākslas muzejam, kur tos
pamazām iekļāva muzeja pamatkolekcijā. Ārzemju mākslas muzeja kolekcijā
palika tikai baltvācu mākslinieka K.T.Fehhelma (Fechhelm) glezna.
Tā B.Dzeņa privātkolekcijas darbi iekļāvās Latvijas mākslas apritē.
Daži no tiem kļuva pat ļoti populāri, kā, piemēram, J.R.Tillberga
“Dubultportrets”, V.Matveja “Krustā sistais”, V.Purvīša “Mēnesnīca”,
R.Sutas brīnišķīgais kubistiskais gleznojums uz stikla “Klusā daba” un
citi. Tikai nekur neparādījās norādes, ka tie pārstāv B.Dzeņa kolekciju.
Deviņdesmito gadu sākumā, Latvijai atgūstot neatkarību, muzejā no
Hamburgas ie-radās B.Dzeņa jaunākais dēls Atis Dzenis (1919–1997) ar
kundzi Irēni. Viņu interesēja tēva kolekcijas liktenis un atrašanās
vieta. Turpmākās satikšanās ritēja veiksmīgi, glabātāji varēja parādīt
mākslas darbus un pastāstīt par to izmantošanu. A.Dzenim bija patīkami
apzināties, ka lielākā daļa no tēva deponējuma atrodas muzeju
kolekcijās, ir pieejama pētniekiem, kā arī visplašākajai sabiedrībai,
jo daži no tiem bieži tikuši eksponēti.
1993.gada 10.septembrī A.Dzenis, apliecinot uzticību tēva piemiņai,
savā un savas māsas Ainas Putniņas vārdā noformēja dāvinājumu par 35
darbiem Valsts Mākslas muzejam un Ārzemju mākslas muzejam. A.Dzenis uz
Hamburgu aizveda trīs darbus kā piemiņu par bērnības un jaunības
atmiņām Latvijā.
Muzejs ar gandarījumu uztvēra šo dā-vinājuma aktu, jo no Latvijas
kultūraprites netika izņemti mākslas darbi, kas jau bija kļuvuši tās
neatņemama sastāvdaļa. Tie arvien ir pieejami un izmantojami visiem
interesentiem. B.Dzenis bija muzeja cilvēks, tādēļ mums būtiska šķita
arī viņa kolekcionāra vārda saglabāšana muzeja vēsturē.
B.Dzeņa privātkolekcija nav viendabīga. Blakus labi zināmu mākslinieku
(V.Purvītis, J.Rozentāls, R.Pērle, V.Matvejs, R.Suta, J.R.Tillbergs
u.c.) darbiem ir arī mazāk populāru autoru (piemēram, H.Grīnbergs,
E.Zīverts, L.Banga, D.Dzenis (B.Dzeņa meita) u.c.) sniegums. Īpaša
pievilcība kolekcijā ir nozīmīgu personību daiļrades sākuma perioda
darbiem. Piemēram, A.Drēviņa Rīgas pilsētas mākslas skolas posma
gleznojums, kam otrā pusē saskatāms uzraksts “Burkarda Dzeņa īpašums”
un kas, domājams, bijis eksponēts latviešu mākslinieku darbu izstādē
Petrogradā 1915.gadā. Tāpat agrīnie N.Strunkes tušas zīmējumi par
pasaku tēmām, kas tapuši līdz 1915.gadam. Kolekcijā sastopam sešus
P.Krastiņa darbus, kas pārstāv mākslinieka darbību 20.gadsimta sākumā
un lieliski atklāj šī perioda mākslas noskaņas. Šodienas kontekstā, kad
tik daudz runājam par simbolistiskām izpausmēm mākslā, mūsu skatus
saista četri R.Pērles darbi, kas raksturo mākslinieka agrīno daiļrades
posmu.
1998.gada vasarā Valsts Mākslas muzejā tika sarīkota B.Dzeņa piemiņas
izstāde, ko diemžēl A.Dzenis vairs nepieredzēja. Tajā tika eksponēta
arī daļa no dāvinātās kolekcijas. Izstādi papildināja visdažādākā
rakstura materiāli (dokumenti, saktu zīmējumi, foto, B.Dzeņa
apbalvojumi u.c.), ko muzejam laipni nodeva Irēne Dzenis.
|
| Atgriezties | |
|