VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| FUKUOKAS TRIENNĀLE Irēna Bužinska, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” STEREOTIPU MAZGĀŠANA | |
| |
| Atceroties Āzijas kultūras tradīciju noturību, etnisko, reliģisko,
politisko uzskatu daudzveidību, atšķirību un kontrastus šī reģiona
valstu ekonomiskajā attīstībā, liekas mazliet savādi, ka arī šeit varam
runāt par laikmetīgās mākslas eksistenci. Kā apliecinājums tam –
Fukuokas triennāle, kas no 1999.gada 6.marta līdz 6.jūnijam notika šajā
Japānas pilsētā, kura sevi ne tikai uzskata par Āzijas vārtiem, bet arī
piesaka kā Āzijas modernās mākslas centru. Pirms divdesmit gadiem Japānas dienvidos – Kjusju salā – esošā pilsētā ar trim miljoniem iedzīvotāju Pilsētas mākslas muzejā pirmoreiz tika sarīkota Āzijas reģiona valstu mūsdienu mākslas izstāde, kas vēlāk kļuva par tradicionālu pasākumu. Divdesmit gadu darbs noslēdzies ar īpašu – Fukuokas Āzijas mākslas muzeja izveidošanu, kura atklāšanu arī ievadīja pirmā Fukuokas triennāle. Izstādē tika pārstāvēti 21 Āzijas valsts un reģiona 55 mākslinieku darbi. Izstādes devīze un galvenā tēma: “Komunikācija. Cerību kanāli”. Tieši saskarsmei, aktīvai līdzdalībai un savstarpējai komunikācijai liela vērība bija veltīta ne tikai izstādē, bet arī jaunatvērtajā muzejā. Daļa darbu tika realizēti izstādes sākumā, taču 35 projekti – izstādes norises laikā, kad mākslinieki veidoja savus darbus skatītāju acu priekšā speciāli šim nolūkam iekārtotā darbnīcā. Vairāku projektu realizācijai bija nepieciešams papildu darbaspēks. Par lieliskiem mākslinieku palīgiem un izstādes gidiem kļuva 500 brīvprātīgie, kurus darbam uzaicināja konkursa (!) kārtībā un pēc iepriekšējas apmācības. Tāda vietējās sabiedrības atsaucība muzeja darbiniekos vieš patiesu cerību, ka laikmetīgās mākslas muzejam būs nākotne un apmeklētāji arī turpmāk. Protams, Fukuokas triennāle atšķiras no līdzīga tipa un mēroga pasākumiem pasaulē. Izstādes organizatori īpaši lielu vērību centās pievērst patlaban Āzijas valstīs notiekošajiem straujajiem attīstības procesiem, kurus aizvien vairāk ietekmē vispārējā globalizācija un jauno mediju ienākšana ikdienas dzīvē. Taču, lai cik spēcīgas un nozīmīgas būtu šīs pārmaiņas, ne mazāk raksturīga Āzijas kultūras savdabība ir senu, gadsimtiem ilgi koptu tradīciju eksistence, kurām joprojām tagadnes kontekstā ir daudz lielāka nozīme un īpatsvars nekā, piemēram, Eiropā vai Ziemeļamerikā. Izstādes koordinatori ļoti respektēja katras atsevišķas valsts kuratora viedokli un uzskatus par to, kas ir laikmetīgā māksla viņu zemē. Līdz ar to izstāde drīzāk radīja priekšstatu par krāšņu Austrumu tirgu. Lai arī Fukuokas triennāle tika pasludināta kā laikmetīgās mākslas skate, tomēr te līdzās bija ieraugāms un uztverams absolūti viss! Butānas mākslu, piemēram, pārstāvēja mākslinieku Karmas un Leki Dorji pagatavotais bu-distu lūgšanu templis un rituāla priekšmeti, jo šajā valstī joprojām cenšas apkarot jebkuras Rietumu kultūras ietekmes un tehnoloģijas. Kambodžas laikmetīgās mākslas pārstāvis bija Svajs Kens – gleznotājs primitīvists. Tiesa, viņa darbos varēja saskatīt arī zināmas “konceptuālisma” pazīmes, jo mākslinieks ne tikai glezno sava ciema iedzīvotāju portretus, bet arī pieraksta sarunas ar portretējamiem, raksturo norises vietu u.tml. Šī iemesla dēļ viņa darbi tik ideāli atbilda izstādes tēmai – komunikācija. Pavisam citu komunikācijas modeli demonstrēja “Mākslas ka-ravāna” – vairāku pakistāniešu mākslinieku kopīgs projekts. Sadarbojoties Durijai Kazi, Deividam Eilsvertam, metālkalējam Jusufam un viņa dēliem, kā arī gleznotājam Bačo un elektriķim Šaukatam Lalam, ir apgleznotas vairākas smagās mašīnas. Tā ir apzināta profesionālo un “tautas” mākslinieku sadarbība ar vēlmi nojaukt robežas starp “augsto” mākslu un populāro kultūru. Rezultātā tika sasniegta tikai Āzijas reģionā iespējamā kiča kvalitāte un meistarība. Apgleznojumi, apkalumi, krāsainie stikli metāla ietvarā, bārkstis un bumbuļi rotāja mašīnas no visām pusēm neiedomājamā blīvumā un krāsu intensitātē. Ar tikpat rietumniekam nesaprotamu vieglumu un perfekciju šajā reģionā var tikt nojaukta robeža starp modernistisku performance un tradicionālu Austrumu rituālu. Taizemes māksli-nieks Montri Toemsombats sarīkoja vairākas performance, izmantot “dzīvu” rīsa kažoku, kas veidojas, augiem cauraugot audumu. Rīsam ir īpaša loma Āzijas valstu kultūrā. No vienas puses, rīsi ir galvenais pārtikas produkts. No otras puses, Japānā un Taizemē joprojām tic, ka šim augam ir dvēsele. Atrodoties zaļu asnu “apģērbā”, ir iespējama daudz ciešāka – garīga sarunāšanās ar augiem... Taču, tāpat kā daudziem mūsdienu māksliniekiem citur pasaulē, kuriem svarīgs process, sabiedrības līdzdalība notiekošajā, iespējami reālāka, dokumentāli precīza vide un apstākļi, tā arī Āzijas valstu mākslinieki, šķiet, ir it kā no jauna atklājuši realitātes vienreizējību un burvīgumu,apzinājušies cilvēcisko kontaktu svarīgumu un nozīmi. Mākslinieks rada, organizē notikumu, kas arī tajā iesaistītiem dalībniekiem dod iespēju citādi novērtēt redzēto un notiekošo. Ķīniešu mākslinieka Džuana Hui grupu fotogrāfijām, šķiet, nav analogu nekur pasaulē. Viņš ar speciālas kameras palīdzību fotografē iespējami lielākas cilvēku grupas – līdz pat tūkstošiem vienkopus. Filipīniešu mākslinieks Alfredo Akvilizans savu instalāciju veidojis no 10 tūkstošiem lietotu zobusuku. Daļa zobusuku tika atvesta no Filipīnām, daļa savākta, veicot speciālu kampaņu Fukuokā. Intīmais personīgās higiēnas priekšmets nevis zaudēja savu individua-litāti, bet gan ieguva “citu dzīvi”, kļūstot par milzīgas instalācijas sastāvdaļu. Te neviļus gribas atgādināt par britu tēlnieku Toniju Kregu, kurš jau 80.gadu sākumā savās kompozīcijās sāka izmantot sadzīvē lietotus priekšmetus, īpaši apcerot mākslinieka saikni ar nepazīstamo priekšmetu lietotāju. Daudzas triennāles kataloga rakstos izteiktās at-ziņas, spriedumi un vēstījumi par to, kas “ir” un kas “nav” māksla, likās eiropeiskai izpratnei vecmodīgi un lieki. Taču interesantākais un saistošākais ir tas, ka Āzijas māksliniekiem šis jautājums nav aktuāls, jo viņi nevis demonstrēja atbildes meklējumus, bet gan azartiski nodevās saskarei un cerību viesošām komunikācijām. Āzija aizvien aktīvāk piesaka sevi pasaules laikmetīgās mākslas kopainā. Laiks mainīt stereotipus vai vismaz tos nomazgāt – kā to darīja ķīniešu māksli-niece Iņa Šjudžeņa, apmazgājot un tīrot 10 m3 sasaldēta upes ūdens. Tieši mūsdienu Ķīnas māksla visvairāk piesaista prestižu pasaules muzeju un starptautisku izstāžu kuratorus. Tagad šim nolūkam kalpos arī Fukuokas Āzijas mākslas muzejs. Pirmais un pagaidām vienīgais, kas par savu galveno uzdevumu uzskata laikmetīgās mākslas popularizāciju šajā reģionā un pasaulē. | |
| Atgriezties | |
