VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| SKAISTUMA BŪTĪBA Ar gleznotāju Ievu Iltneri sarunājas Daiga Rudzāte | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Gleznotāja Ieva Iltnere dzimusi 1957.gadā Rīgā. Latvijas Mākslas akadēmiju beigusi 1982.gadā. Mākslā viņa ienāca ar grupu ļoti talantīgu cilvēku, kuriem bija jauns gleznieciskais domāšanas veids. Ievas Iltneres domubiedri bija Aija Zariņa, Sandra Krastiņa, Jānis Mitrēvics, Edgars Vērpe, Ģirts Muižnieks... Deviņdesmito gadu sākumā viņi visi piedalījās tam laikam skandalozajā izstādē – akcijā “Maigās svārstības”. Šai kopai ir ļoti stipra aura latviešu glezniecībā. Tās dēļ jaunajām mākslinieku paaudzēm, kuras sekoja viņiem, bija jācīnās par savu vietu zem saules. Tev ir skaists stāstiņš par Mena Reja fotogrāfiju, no kuras ie-spaidojoties esot radusies pēdējās personālizstādes koncepta ideja. Tā ir ļoti populāra fotogrāfija. Parīzē pārdod atklātnītes, kurās redzami šīs konkrētās fotogrāfijas fragmenti. Piemēram, tikai ļoti skaistā sievietes acs. Laikam jau asaru bumbiņas šai fotogrāfijā mani pievilināja. Ne tik daudz pati seja, ne tik daudz tas, ka viņa raud, bet tas, cik skaisti Mens Rejs visas asaras salicis. Katrs jau atrod tikai to, kas viņam ir tuvs. Pavisam nesen savās gleznās tu tīksminājies par lieliem, tukšiem laukumiem, par ornamentu rakstiem, par konkrētiem priekšmetiem, ainavām. Piemēram, pērngada izstādē, kur varēja redzēt Parīzē tapušos darbus. Es biju ļoti cieši nolēmusi Parīzē strādāt. Un domāju tā – iešu kā tāda balta lapa un, kas manī ņems virsroku, to arī gleznošu. Tas jau bija ekskluzīvi. Blakus Sēnai dzīvo, aizej apskaties, kāda tā līkā lampa ir, nāc mājās un glezno. Jūties kā cilvēks, nevis kā tūrists. Pēdējā personālizstādē galerijā “Daugava" atkal biji atgriezusies pie cilvēku tēliem un viņu mazliet dekadentiskajiem stāstiem. Šķiet, tā ir globāla tendence. Ļoti daudzu mākslinieku darbos es redzu dekadentiskas noskaņas, varbūt pat kiču. Šķiet, ka gaisā virmo futūristiskas sajūtas. Man joprojām patīk ornamenti. Bet cik ilgi var turpināt tos margot. Arī pēdējā izstādē kādreizējais motīvs ir saglabājies. Tikai tagad man gribas “tai visā” ielikt arī cilvēkus, figūras. Piemēram, gleznot savu personāžu uz senlaiku paklāju fona. Savos darbos tu esi izsmalcināta estēte. Sākot ar to, ka audekls ir ļoti kvalitatīvs un ļoti rūpīgi uzstiepts uz apakšrāmja, un beidzot ar gleznu cilvēkiem un lietām, kuras ir vienkārši skaistas. Varbūt ne skaistas, bet vēsi izsmalcinātas... Tādas ļoti cool. Laikam jau mani nodarbina doma par to, ka skaistums ir vērtība pati par sevi, un tas vienmēr ļoti ietekmējis cilvēku prātus. Deivida Linča filmās sievietēm pland blondas cirtas un viņu rokām ir skaisti lakoti nagi. Ne jau ripojoša asiņaina galva ir spēcīgākais izteiksmes līdzeklis. Man gribas, lai, raugoties manās gleznās, pirmajā acu uzmetienā viss it kā šķiet kārtībā un, tikai ilgāk ieskatoties, kļūtu saprotama lietas būtība. Es nekad negleznošu asiņainu cirvi, lai izteiktu šausmas, pasaules sāpes un tādā veidā sevi nomierinātu. Dažkārt vislielākajā skaistumā slēpjas vientulība un vissmagākās sāpes. Un, lai padarītu visu vēl skaistāku, tu "ieliec" savā darbā sudrabotu lodi vai vienkārši uzlīmē sudraba kvadrātu. Vispār jau latviešu māksliniekiem sudrabs un zelts ļoti patīk. Patiesībā sudrabs ir pilnībā piesmiets. Bet es no tā nevaru tikt vaļā. Gribas panākt tādu vizuālo efektu, kādu rada naktī apgaismota ceļazīme. Tāda atstarojoša. Es uzlīmēju sudrabu un tad lazēju. Perlamutru piejaucu lakai, un šī konsistence rada jocīgu slāni. Un es domāju: "Jā, tas sudrabs un tad vēl laka ar perlamutru... Ļoti skaisti." Vai uzlieku laku un vēl uzkaisu alumīnija pulveri. Man ir prieks par procesu. Rezultāts ir kāds nu kuro reizi. Es esmu uz tiem spožumiem. Kaut kā nevaru nociesties. Kaut kas velk uz... dārgakmeņiem. Labprāt gribētu iespiest mīkstā parafīnā lielus briljantus. Tavu šībrīža darba tehnika ir ļoti laikietilpīga un darbietilīga. Es kaut kā pieķēros pie punkta, pie rastra. Man tas ļoti iepatikās. Šķiet, ka var teikt tā – manās bildēs ir atspoguļota, piemēram, nevis tava seja, bet tava fotogrāfija. Tava seja tavā fotogrāfijā. Kad esmu nopunktojusi bildi, tad ir ļoti patīkami iezīmēt seju. Fons ir mīksts, un to var mainīt, var manipulēt ar to. Šis ir laikmets, kura estētiku ļoti lielā mērā nosaka dators. Un man patīk savas bildes padarīt nedaudz tehnokrātiskas. Jau 1987. gada izstādē "Arsenālā" man bija reālistiskā manierē uzgleznots darbs, kuram pāri pārvilkta plata sudrabota līnija. Ideja radās, kad ievēroju, kā gaisma iespīd caur žalūzijām un cilvēki šai gaismā izskatās strīpaini. Vēl iztēlojoties, cik skaisti izskatās, kad gaisma spīd caur sietu un uz sienas projicētas kaut kāds raksts. Tu tādus mirkļus uzskicē vai vienkārši īstajā brīdī tie "uzpeld" atmiņā? Mani ietekmē visdažādākie sīkumi. Skatījos pagājušās vasaras fotogrāfijas un pēkšņi ieraudzīju, cik Mika seja tur jauka. Tāda miglaina. Viens fiksēts mirklis. Vai sēžu un raugos, kā Džons pīpē. Un es domāju: "Jā, tie dūmi ir ļoti labi." Es netaisu skici. Pierakstu: "Džons pīpē." Mana skice. Lai doma paliek. Man tu vienmēr esi asociējusies ar melnbalto vai ļoti neitrālu tonālo krāsu attiecību savos darbos. Un piepeši tas brūkleņu zaptes (kā tu pati saki) lillā... Uz to rozā esmu uzsēdusies jau kādu gadu. Man gribas, lai krāsu attiecība ir spēcīga. Principā – es domāju melnbalti. Man šķiet, ka nav nekā skaistāka kā melns uz balta. (Tā es domāju, kad “liku” tos zigzagus “Mājas lapā”.) Lillā atnāca tīri nejauši. Tas ir gandrīz vai melns, kad uzklāj uz audekla. Un es jūsmoju: “Oh, tāds lillā pret baltu... Atkal kaut kas savādāks.” Bet patiesībā tieši konkrētajam lillā nav izšķirošas nozīmes. Tikpat labi varētu būt pelēks vai hroma zaļš, jo bilde īstenībā ir melnbalta. Lai gan nevar teikt, ka krāsa mani pilnīgi neinteresē. Kad es vienā bildē to rozā uzmālēju, tad par to vien domāju – ko gan varētu tam nolikt pretī, lai brūkleņu zaptes krāsu izceltu. Tu nemēdz mocīties ar kompleksiem par to, ka glezniecība nav mūsdienīgākais no mākslas veidiem? Šodienas mākslā ir visai populāri darboties vienlaikus vairākās jomās. Bija laika posms, kad šķita, ka ir pilnīgi skaidrs, kas ir mūsdienīga māksla. Ne jau nu glezniecība. Bija periods, kad uz izstādēm brauca tikai instalatori. Bet tas ir pagājis. Tagad arī instalatori nekur nebrauc. Es pati objektu mākslas jomā nedaudz padarbojos, un nevar noliegt, ka tas patiešām bija interesanti. Bet toreiz es bieži saskāros ar domu: “Vai, kā man nepatīk tos projektus taisīt.” Tas šķita tik apgrūtinoši, tik lieki. Vislabāk man tomēr patīk gleznot. Es labi jūtos darbnīcā. Cits jautājums, ka dažkārt ir rūgtas pārdomas par dzīves nestabilitāti. Bet gleznošana man sagādā prieku. Vēl man patīk darboties uz sienām, strādāt pie interjeru projektiem, bet tas jau būtībā ir tieši tas pats, kas glezniecība. Es labprāt izdaiļotu kafejnīcas. Tas būtu tik jauki. Laikam jau gadi dara savu. Vienubrīd es mazliet tā kā nervozēju par to, ka glezniecība nav moderna, ka vajadzētu darīt kaut ko citu. Katrs jau skaidri apzinās, kā vajadzētu dzīvot. Cits jautājums, vai katrs to var izdarīt. Tagad es esmu sapratusi, ka neko mainīt nevar. Un kālab sevi mocīt? Jādara tas, kas patīk. Meitenes zīmē princeses. Jo viņām patīk to darīt. Personālizstādē bija izstādīti arī darbi uz papīra. Man šķita, ka tie piestāv manām jaunajām gleznām, lai arī tapuši pirms gada. Bet vispār es apzinos, ka manī nav pietiekami enerģijas, lai varētu rauties uz visām pusēm. Man tās knapi pietiek glezniecībai. Jo gandarījums jau nāk tikai tad, ja jūti, ka esi kaut solīti pavirzījies uz priekšu. Pa vakara stundām kaut ko “papičkinot”, tālu netiksi. Man vienmēr šķitis, ka jāizēdas cauri tam biezputras kalnam un tad es būšu, tad es būšu... Un tad jūtu, ka esmu jau baigi daudz izēdusi, un piepeši pievērsties kaut kam citam? Nepatīkami. Tikai uz priekšu. Jāatzīst, ka darbošanās instalāciju mākslas jomā pieprasa pilnīgi citas zināšanas un arī pilnīgi citu domāšanu. Nav man tādas izglītības. Mana darbošanās ir ļoti empīriska. Cilvēki laika gaitā ir ļoti izmainījušies. Arī mūsu paaudze. Mūs vieno tas, ka nodarbojamies ar tādu arhaisku mākslas veidu kā glezniecība. Tā vecmodīgā domāšana – mūs interesē reāls produkts. Tagad ir modē radīt kaut ko pilnīgi netveramu. Kaut ko tādu, kas nav lieta pati par sevi, ko var atrast vien failos un kas ir gaistoša laikā. Domāšana ir pilnībā izmainījusies. Dizaineri akadēmijā vairs netaisa ģipša olas. Viņi darbojas ar datoriem un radioviļņiem. Pilnīgi citā līmenī. Viss pasaulē ir mainījies. Zudusi nevainības izjūta. Seksuālā dzīve ir izmainījusies. Bohēma arī vairs ir tikai mīts. Jaunā paaudze ir ļoti cool. Viņi skaidru prātu izdomā, ko viņi darīs un kas viņi būs. Projekti, papīri, pieprasījumi, braucieni... Vienkārši tuvojas 21. gadsimts. Man ir sajūta, ka, tuvojoties gadu tūkstošu maiņai, viss notiek milzīgā paatrinājumā. Vizuāli es to iztēlojos tā – it kā no vannas tek ārā ūdens. Kad tā pilna, tad tu to nemaz nepamani. Bet pie beigām tas virpulis griežas aizvien straujāk. Tagad ir tas brīdis, kad vanna iztukšojusies gandrīz sausa. Mani tīri vizuāli baida 21. gadsimta cipars. Kaut kas tāds nepatīkams – kamēr pieradīs pie šī skaitļa. Šķiet, ka gaida kaut kas jauns un nezināms. Bet patiesībā droši vien nekas īpašs jau nemainīsies. Vai pareizāk būtu teikt – tik daudz kas jau ir mainījies. Ja raugāmies kopš 1991. gada. Tā ir tāda relatīva lieta, bet dzīve ir kļuvusi daudz nežēlīgāka. Vai no tavām gleznām var nolasīt tavu emocionālo stāvokli? Es neizskatos kā filmās attēlotie mākslinieki, kuri degošām acīm ņemas pa darbnīcu. Es tā negribu. Man nepatīk, ka reālā dzīve paliek neinteresanta. Man šķiet ļoti svarīgi saglabāt līdzsvaru starp dzīvi un darbu. Tieši tas pats attiecas uz emocijām. Bez emocijām tu nevienam nešķitīsi interesants. Cilvēciskais faktors jau vienmēr nostrādā. Kāpēc tā glezniecība nav nomirusi? Tāpēc, ka tas ir unikums, radīts ar cilvēka roku, ieraudzīts ar viņa acīm. Un, pat ja uz audekla būs uzrakstīti cipari virsū, tur vienalga būs rakstītāja emocijas. Bet pārlieka emocionalitāte mani nesaista. | |
| Atgriezties | |
