VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Rīgas bezmiega naktis Alise Tīfentāle | |
| |
| Lauki, mazpilsētas un ciemati ir tikai garāmslīdošas ainavas aiz loga,
man pārvietojoties no vienas pilsētas uz citu. Pilsētai ir savs ritms –
tā ieelpo aso un auksto saullēkta gaisu, lēni mostas, atver acis
saulrieta laikā un sāk kustēties. We only come out at night – kā tajā
vecajā Smashing Pumpkins dziesmā. Diena pilsētā ir murgs, nogurdinošu
pienākumu, atbildības un nopietnības pauze, kam seko nakts – vienīgais
attaisnojums dzīvei pilsētā. Bezmiega naktis, sarunas, skatieni.
Taksometrs, kas aizved no viena punkta uz nākamo. Viegli, pavisam
viegli. Cigaretes Lights. Kokakola Light. Margarīns Light. Sekss Light.
Bezrūpīgi baudāma izklaide, bez piepūles un iepriekšējas plānošanas.
Gandrīz nemainīga vide – pāris klubu, kafejnīcas un mājas –, mainīties
var vienīgi apmeklējumu secība. Mākslas vardarbība Pa dienu nogarlaikojušies līdz nāvei savos hi-tech birojos un ergonomiski iekārtotajās darbavietās, jaunie speciālisti un intelektuāļi vakaros iziet ielās. Viņi vēlas tikai vienu – prieku. Pāris klubu ir tās vietas, kur viņi meklē bezrūpīgu līksmību un kur pavada laiku, kamēr sāk nākt miegs. Tā jau ir ikdienišķa vide, taču no tās gaida svētku izjūtu – patīkamus pārdzīvojumus, kuri iegūstami bez jebkādas piepūles. Visu, ātri un uzreiz. Protams, gandrīz neviens no šī nosacītā sociālā slāņa neapmeklē mākslas galerijas un muzejus, jo to publiskais tēls nesola nekādu lielo prieku, turklāt šīs iestādes nav atvērtas naktī. Protams, Rīgas naktsdzīve nav salīdzināma ar Amsterdamu vai Ivisu, te nevar būt runas par īpaši izteiktām subkultūrām, underground kustībām, margi-nāliem grupējumiem un ekstrēmām tendencēm – it viss uz mirkli nonāk masu mediju uzmanības lokā un kļūst par mainstream, un pēc īsa brīža to atkal nomaina kaut kas jauns. Uzmanība ir fragmentāra, izkliedēta, nevienu nekas īpaši neinteresē, tajā pašā laikā mēs zinām šo to par visu un visu par šo to. Nakts cilvēki, party animals, pārvietojas taksometros pa Rīgas ielām, ceļojot no viena kluba uz citu un meklējot jaunus iespaidus. Gluži kā teksts no trulā, bet neiedomājami līksmā Daft Punk un Romanthony klubu hīta One More Time – ... music's got me feeling so free / We're gonna celebrate / Celebrate and dance so free / One more time... Un tā visu nakti. Prieka impulsus var uzņemt no mūzikas, gaismas un krāsu spēlēm, no augļiem un minerālūdens, arī no makaroniem, jo tajos esošie ogļhidrāti veicina serotonīna – dabiskā laimes akceleratora – veidošanos smadzenēs. Parādās Nike un Mitsubishi logo – pilnīgi nevietā. Šajā vidē māksla galerijas un muzeja kontekstā būtībā neeksistē, jo mākslu baudīt galerijā iet tikai pavisam šaurs speciālistu loks – mākslinieku draugi, mīļākie un pa-ziņas, kā arī žurnālisti, kam jāuzraksta recenzija. Bet māksla var būt arī izklaide, tā var sniegt to svētku izjūtu, kuru ik nedēļu tik izmisīgi meklējam. Robeža starp mākslu un izklaidi pastāv tikai teorētiski un lielākoties tikai no vienas puses – māksla galerijās ir visai tāla no pilsētas ikdienas dzīves norisēm, bet māksla, kas iefiltrējas izklaides industrijas mašīnā – klubos, PR un reklāmas akcijās un citos it kā komerciāli orientētos objektos –, gūst ievērību, un varbūt pat kādam tas kaut ko nozīmē. Piemēram, šādu stratēģiju izmantoja projekta OPEN slaidlugas komerciālās televīzijas reklāmas pauzēs, “Tējas sēnes” veikals u.c. Klubu un vispār naktsdzīves videi māksla ir vistuvāk – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Rīgā piemēru netrūkst, sākot kaut vai ar 1995. gadā notikušo Miķeļa Fišera izstādes Sex'n'Spaceships atklāšanu galerijā “M6”, kas vienlaicīgi bija arī viens no pirmajiem reiva kultūras simulēšanas mēģinājumiem, un aptuveni tajā pašā laikā aktuālā kluba “Slepenais eksperiments” centieniem radīt mākslai draudzīgu vidi un beidzot ar pašlaik vērojamo tendenci liela mēroga izklaidējošos pasākumos vismaz formāli iesaistīt arī vizuālās mākslas aktivitātes (festivāls “Mode. Māksla. Mūzika”, 1. Eiropas modernās kultūras festivāls Caines Integration, 2. mobilais festivāls PARTY 2 utt.). Līdzīgi kā, piemēram, 1995. gadā mākslu simbolizēja instalācijas žanrs, 2001. gadā neiztikt bez VJ. Māksla makes you happy VJ ir mākslinieks un/vai izklaidētājs, kura pārziņā ir kluba vai citā vidē redzamie kustīgie attēli. Tie savukārt tiek iegūti, miksējot vairākus informācijas avotus vienā projekcijā reālajā laikā, tieši tāpat kā DJ miksē mūziku. Izmantojot iepriekš sagatavotus “samplus” (dators, video, live kameras utt.), tiek veidota unikāla improvizācija, kas ilustrē vai papildina mūziku, auditorijas noskaņojumu un citas netveramas, enigmātiskas, konkrētajā sabiedriskajā vietā attiecīgajā mirklī rodamas vērtības. Savā ziņā VJ darbs ir loģisks videoart attīstības posms – principi ir tie paši, tikai darbība risinās nevis galerijā, kinozālē vai citā mākslas templī, bet naktsklubā vai koncertzālē. Fizioloģiskā aspektā vizuālie stimuli var būt iedarbīgāki par audio signāliem un vizuāla impulsa ritmiska atkārtošana nodrošina zināma transa stāvokļa sasniegšanu īsā laikā, un tas arī ir klubu dzīves mērķis. Skatīties ir visvieglāk – vizuālās informācijas uztveršana prasa vismazāko piepūli un uzmanības koncentrēšanu, it īpaši kultūrā, kurā televīzijas un video klātbūtne ir pašsaprotama. Kaut arī urbānajā vidē visi ir lieli individuālisti, gandrīz nepārtraukti tiek veidotas dažādas radošās apvienības kopīgu mērķu sasniegšanai mākslā. Pirms kāda laika aktuāla bija DJ un mūziķu apvienība Casablanca 2000, pašlaik pastāv un aktīvi darbojas tādas darba grupas kā Der Romantische Productions (Mākslas akadēmijas studentu grupa dažādu pasākumu producēšanai), PopPorn GmbH (sadarbībā ar vēl citiem domubiedriem piedāvā dažādu jaunu produktu reklāmas kampaņas – piemēram, margarīna Rama Yogurt Mix īpašo versiju Rama Club Mix ar uzmundrinošu sastāvu, sado-mazo un sado-lielo klubiņu u.c.), SIA “Tavi draugi” (kur darbojas gan šveicietis uz ēzelīša, gan trolejbusa vadītājs ar bārdu, kurš visu laiku groza galvu un nodeldē krekla apkaklīti, gan brālēns Šu no ķīniešu kvartāla un režisora dēls, kurš ir tikai metru garš un kuram vienmēr vajag mazliet naudas. Piedāvā tādus pakalpojumus kā citplanētiešu gaisa kuģa nosēšanās Doma laukumā 2001. gada 18. novembrī, maksas pakalpojumu pa tālruni “Lieliska iespēja pamīlēt velnu” u.c.), “99% Svaigs”, DJ apvienība Jaffa Riga, jauno literātu apvienība Orbita, VJ apvienības “Trests Digital” un “Soja”. Kas notiek tajos ekrānos? VJ apvienība “Trests Digital” – VJ RGB (Pēteris Ripa) un VJ art_is (Artis Dzērve) – ir izklaidējusi auditoriju galvenokārt lielos pasākumos, piemēram, festivālā “Mode. Māksla. Mūzika” “Sapņu fabrikā”, Max Raabe & Palast Orchester koncertā “Skonto” hallē, kinoforuma “Arsenāls” oficiālajā naktsklubā Pantalones un citos. Kā raksta paši mākslinieki, viņu specialitāte ir “realitātes, abstrakcijas, kiča, komercijas, erotikas, nākotnes utt. digitālās vizualizācijas performance. Popkultūras sasmalcināšanas (smalkuma) mašīna ar kustīgiem momentuzņēmumiem. Dimensiju difūzija sajūtu pasaulē, kurā katrs indivīds spēj eksistēt, nekonfliktējot vai konfliktējot pats ar sevi. Paverdzināts egocentrisms vides apdzīvošanai ierobežotā laikā. Intīmo pasauļu ekshibicionisms un sajūtu galerija.” VJ darbs nav uztverams atsevišķi no konkrētās vides, atmo-sfēras, mūzikas – tā ir komandā radīta māksla, gan sadarbībā ar DJ, gan auditoriju. Kā reiz teica Artis Dzērve, “svarīgs ir arī fakts, ka VJ ir medijs un pastāv iespēja aktīvi ietekmēt skatītāju vai pārvērst savu priekšnesumu par interaktīvu spēli. VJ ir iespēja uzrunāt lielu auditoriju, bet tas, ko viņi bieži vien dara, ir tehnoloģijas demonstrēšana bez jebkāda vēstījuma.” VJ apvienībā “Soja” darbojas mākslinieki, kuri pārstāv katrs savu neatkarīgo mākslas projektu – Katrīna Neiburga (Primitive), Pēteris Ķimelis (Primitive), Mārtiņš Grauds (“Vilks filma”), Mārtiņš Ratniks (F5), Linards Kulless (Rigasound), MKII (BIO.CODES) un citi. Tieši tāpat kā soja ir ģenētiski modificētās pārtikas simbols, arī video, kas tiek prezentēts “Sojas” pasākumu ie-tvaros, ir realitātes modifikācija, izmantojot specifiskas tehnoloģijas un eksperimentējot ar pieejamajiem resursiem. Kopš janvāra sākuma katru trešdienu klubā “Pulkvedim neviens neraksta” notiek “Sojas” organizētie pasākumi – vēl viena iespēja nakts cilvēkiem gūt prieku ikdienišķā vidē. Reizēm gan šķiet, ka tipiskajai klubu auditorijai viss ir pilnīgi vienaldzīgs, kamēr vien skan skaļa mūzika un darbojas bārs. E-mail sarunā viens no “Sojas” māksliniekiem Linards Kulless to apliecināja – “bieži vien VJ darbs pārāk asimilējas kluba vidē, un dažubrīd liekas, ka sāk kalpot tam pašam mērķim kā gaismu tehnika, lāzeri, dūmi utt. Māksla kļūst gaužām formāla, un VJ necenšas komunicēt ar auditoriju. Auditorijai tas gan netraucē, bet labi tas nav. Klubu kultūra balstās uz mūziku, kas ir izteikti minimālistiska, nav teksta, nav nekādas tiešas informācijas, taču šī mūzika nav mēma – ziņa tiek sniegta kontekstu un citos līmeņos, līdzīgi būtu jādarbojas arī VJ radītajam produktam. Piemēram, nebūtu harmoniski pie techno mūzikas rādīt mākslas filmu, kas veidota pēc klasiskajiem filmu industrijas principiem, – tā būtu pārāk izstiepta un pļāpīga, un kuram gan gribētos tajā iedziļināties. Toties sarkanu un zaļu riņķu ritmiska pulsācija visus uzmundrinātu. Un netraucētu būt laimīgiem.” Mākslinieks un auditorija tiek konfrontēti svētajā mākslas darba radīšanas mirklī – tikai šis mākslas darbs ir acumirklīga un gaistoša gaismas un krāsu spēle, netverama un neatkārtojama kā mūziķu jam session džeza klubā, kuras galvenais mērķis ir noskaņa noteiktā mirklī, mijiedarbība ar auditoriju un DJ miksēto mūziku. Vai arī – saruna ar auditoriju, kā to skaidroja Linards Kulless: “Māksliniekam ir svarīgi šad tad ar kādu parunāties, izmantojot mākslas izteiksmes līdzekļus. Ja es dzīvotu uz vientuļas salas, tad tas, ko es darītu, laikam gan nebūtu māksla. Bieži vien šķiet, ka auditorija pastāv tikai tādēļ, lai es varētu veikt savus eksperimentus. Es izdaru kaut ko un tad vēroju: nu ko jūs par to teiksiet? Nepatīk? Bet šis? Palika slikti? Hmmm... Kā reiz teicis kāds cienījams māksli-nieks, ir interesanti pētīt to robežu, aiz kuras esošo sabiedrība vairs nepieņem un nosoda. Šādu eksperimentu laikā deva tiek palielināta, robežas tiek pārkāptas, un galu galā sabiedrība pierod pie visa.” Savā ziņā VJ performan-ces koncepcija jau definīcijā izslēdz vienlīdzīgas sarunas iespēju, jo jebkurā gadījumā projekta interaktivitāte ir nosacīta – mākslinieks ir tur augšā, tajā pašā pozīcijā kā, piemēram, dīdžejs vai rokzvaigzne un vēsta, arī kluba nosacīti demokrātiskā atmosfēra ir tikai ilūzija. Bet mums visiem patīk runāt par sevi. Katrs mākslinieks savos darbos, lai cik atsvešināti no visa humānā tie būtu, runā tikai un vienīgi par sevi. Arī es, rakstot par kādu mākslinieku vai viņa darbiem, stāstu par sevi. Piemēram, par kādu agrā pavasara dienu, kad migla virs Daugavas aizsedz skatienam visu pazīstamo, visapkārt ir tikai balts un necaurredzams Kaut Kas. Palikušas vien atmiņas par to, ka tur pārsimts metrus tālāk baltajā biezumā vēl joprojām pastāv veikalu skatlogi un reklāmas uz 1000 Gadu Harmonijas bulvāra, gaiši logi pagaidām neapdzīvotās viesnīcas “Latvija” baisajā augumā, izslēgti mobilie tālruņi, tēvs un māte, mākslas galerijas un klubi, kas vairs negaida apmeklētājus. Tādā brīdī var pieminēt arī Sjūzenas Zontāgas bieži citēto izteikumu par to, ka mūsdienu apokalipse ir nevis viens mirklis, bet daudzsēriju seriāls. | |
| Atgriezties | |
