VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Rīgas Brodveja Vita Banga, īpaši “Studijai” | |
| |
| “Vecais Rīgas brodvejs, kur tas sākās, kur beidzās? [..] Tas nekur un
nekad nav ticis reglamentēts. Bet tajā noteikti var ieskaitīt to
Elizabetes ielas daļu, kas atrodas starp Valdemāra un Tērbatas ielām.
Brodveja ievērojamākās vietas: kino “Forum”, restorāns “Esplanāde”,
Piena restorāns, kara invalīdu grāmatveikals, kino “Maska” (divi
grāvēji vienā vakarā), “Splendid Palace” un “Astorija”; Tērbatas ielas
stūrī Rudzīša krogs. [..] Brodvejā vienmēr varēja satikt kādu pazīstamu
čalīti vai fidu, kaut ko noorganizēt vai vismaz patīkami paklenderēt.
Šīs promenādes labajā flangā atradās Esplanādes aleja un Vērmaņa parks
ar kino “Parku” un kino “Marine”, ar “Vērmanīti” (restorānu) un
studentu virtuvi.”1 Elizabetes iela – viena no pievilcīgākām vietām Rīgas centrā, kuras vienā pusē 20. gadsimta 20. un 30. gados izvietojās daudz izklaides vietu, bet otru ielas pusi izcēla pilsētas zaļā rota – Strēlnieku dārzs (Kronvalda parks), Esplanāde, Vērmaņdārzs. Krēslainajās vakara stundās tā vienmēr bija čalojošu ļaužu pārpilna, un nav brīnums, ka 20. gadu otrā pusē jauniešu un māksli-nieku vidū iela ieguva apzīmējumu “Rīgas Brodveja”. Lai arī tā nelīdzinājās Ņujorkas 8 km garajai galvenajai tirdzniecības ielai, tomēr apliecināja vēlēšanos kaut uz mirkli izrauties no provinciālās vides. Vakaros, kad iemirdzējās neona reklāmas, šeit pastaigājās “zelta jaunatne” un bohēmieši, kuru apritē populārs bija apzīmējums “Brodvejas zēns”, kas atbilda šim lifestyle. Prominentāko vidū neapšaubāmi bija mākslinieks Egils Hermanovskis, viens no arhitekta Teodora Hermanovska dēliem. Viņš “..staigāja izaicinoši uzposies gaišā, uzkrītoši piegrieztā “Brodvejas zēna” uzvalkā ar ugunīgi sarkanu oderi, apāvis neticami biezzoļainas “porgas”. Mati viņam bija īsti kupli, allaž glīti nokopti, un sejā nemanīja ne mazāko vēlēšanos uz nopietno, koncentrēto proletāriešu aktīvista izteiksmi.. uz darbu brauca ar savu personīgo automobili, glītu, sarkanu vācu darinājumu – BMW sporta modeli!”2 Bet – “..vai Tu gribi zināt arī par to lielpilsētas meiteni ar neprātīgām acīm, kuras dvēsele ir trausla dzeja, bet pašai viņai nav it nekā skaista? [..] Kāda tā izskatās – to Tu apmēram zini: vecā mētelī, caurās kurpēs (protams, tās ir džimmikurpes ar biezu kaučuka zoli – V.B.) un saulē rudu palikušu bubikopfu. Portfelī vienmēr viņa nes līdzi dažas dzeju grāmatas un papīru kaudzi.. vēl dažas gaisa pilis. Bet kurš gan tās neceļ?”3 Tā par sevi saka to gadu traģiskā dzejniece – bohēmiete Austra Skujiņa. Ar ko gan “garkājainā skaistule” – Elizabetes iela – pārsteidza un iepriecināja rīdziniekus? Neapšaubāmi, 20. gadsimta sākuma izklaides spektra dažādību apliecināja kino: “grāvēji”, “džungļu filmas”, komēdijas, mūzikli. Cits pēc cita Rīgā tapa kinoteātri gan koka namiņos, gan pagalma būvēs, gan īres namu pirmajos stāvos, bet ar 20. gadiem jau tika celtas mūra ēkas speciāli kino vajadzībām. 1923. gadā Elizabetes un Skolas ielas stūrī īpašnieks A. Kerre pie jau esošās vienstāva ēkas piebūvē kinoteātri “Forums” (arh. I. Devendruss), kura fasāde Elizabetes ielas pusē ir veidota klasicisma stilā, bet frontonu Skolas ielas pusē rotā lauvas. 1927. gadā pilsētas būvvaldes izdaiļošanas komisija “Foruma” fasādes apdari atzīst par mākslinieciskā ziņā neapmierinošu. Arhitekts J. Neijs Skolas ielas pusē fasādi vienkāršo, bet Elizabetes ielas pusē, kur ir galvenā ieeja, fasāde jau vairāk atbilst funkcionālisma stilam, kaut arī margas jumta daļā veidotas jūgendstila formās. Tomēr īpašnieks laikam nav sevišķi naudīgs, jo vēl 1927. gada 15. jūnijā fasādes izbūves darbi stāv nepabeigti. Būvkomisija atkal ziņo: “Ēka atrodas pie Esplanādes un pusgatavā fasāde pretim Sarkanā Krusta galvenās valdes ēkai un iepretim Amerikas sūtniecībai, caur ko tā bojā pilsētas centra labo skatu.”4 1928. gadā “Forums” sevi reklamē kā plašāko Rīgas kino – varietē, kur pasākumi notiek orķestra pavadījumā. Taču jau 1929. gadā būvkomisija ziņo par iekštelpu slikto stāvokli un pat pieprasa tā slēgšanu. 1932. gadā arhitekts Ļ. Vitļins veic ēkas pārbūvi, fasādi vienkāršo un akcentē ieejas daļu, to paplašinot un virs ieejas izvietojot eleganti dizainētu reklāmu a/s Philips izpildījumā. Kad ienāca vācieši, “Forumu” pārdēvēja par Soldaten Kino. Bijušajās “Foruma” telpās vēlāk atradās pirmā mūsu kinostudija, tur iekārtoja filmēšanas paviljonus. 60. gados, kad Rīgas kinostudijai telpas tika uzceltas Šmerlī, šeit atkal rādīja kino. Padomju laikā kinoteātrim piešķīra aģitējošu vārdu “Komjaunietis”, tad “Pionieris”, kas bija pirmais specializētais platformāta bērnu kinoteātris (arh. J. Pētersona rekonstrukcija, 1962; pārbūves arī 1977. gadā), bet 90. gados tas pārtapa par “Oskaru”. 20. gadsimta sākumā apbūvētajā Elizabetes ielas pusē bija daudz koka ēku, kuras, pilsētai attīstoties, pamazām nojauca. Elizabetes un Baznīcas ielas stūrī 1925. gadā īpašnieks A. Gucmans pasūta arhitektam F. Skujiņam projektu piecstāvu dzīvojamai ēkai ar kinoteātri un veikaliem, kas izvietotos pirmā stāvā. F. Skujiņa projekts, ko nerealizē, paredzēja ēku veidot smagnējās eklektiskās formās, bet kinoteātri – ar bagātīgu skulpturālu un ornamentālu plastisko rotājumu. Iespējams, ka viņš gribēja īstenot dekora apdarē to, ko nebija realizējis kinoteātrī Splendid Palace. Kinoteātris bija plānots ar balkonu, orķestra vietu, kopā ar zāli bija paredzētas 440 vietas. Taču būvkomisija ugunsdrošības dēļ kinoteātri otrajā stāvā izvietot neatļāva. 1928. gadā īpašnieks J. Šehters pasūta arhitektam P. Mandelštamam sešstāvu ēkas projektu, paredzot uz jumta dārzu. P. Mandelštams iesniedz interesantu projekta skici, kur kāpņu telpa fasādē izceļas ar plašu stiklojumu. Būvkomisija ir pret kāpņu telpas stiklojumu, piekrīt tikai E. Laube un P. Kampe. Ēkas atrašanās labā vietā, kas nodrošinātu cilvēku pieplūdumu, uzvedina īpašnieku uz domu veidot atpūtas vietu. 1930. gadā ideja realizējas vienkāršas konditorejas izveidē (P. Mandelštama projekts). Arī ar kinolietām ēka tomēr ir saistīta, jo šeit izvietojas firmas Metro-Goldwin-Meyer kantoris. Jāsaka, ka īpašniekam bija vēriens, jo pirmajā stāvā veikala telpas tika iekārtotas automobiļu pārdošanai, turklāt tās bija oriģināli noformētas ar virsgaismu. 1931. gadā P. Mandelštams iesniedza projektu naktslokāla ierīkošanai pagrabā. Bija paredzēta paliela deju zāle un vieta orķestrim. Projektu noraidīja. Tikai arhitektam Ļ. Vitļinam īpašnieku A. Mizroha un Š. Šifa uzdevumā 1932. gada 22. oktobrī izdevās apstiprināt projektu divu veikala telpu apvienošanai, kas būtībā kļuva par pamatu kafejnīcas “Rokoko” izveidei.5 20. gadsimta 20.–30. gados vistiešāk parādās mēģinājumi mainīt vispārpieņemtos priekšstatus par izklaides vietu interjeriem. Aktuāla kļūst interjera veidotāja (tajā laikā – dekoratora) loma. Šajā jomā darbojās gan arhitekti, gan gleznotāji. Pat grafiķis S. Vidbergs veidojis skices dažiem pagaidām neap-zinātiem interjeriem. 30. gadu sākumā Rīgā un Jūrmalā kafejnīcu un restorānu interjeru noformējumā darbojās arhitekts Ļevs Vitļins ( 1855–?). Viņš projektējis interjerus kafejnīcās “Mona” (vēlāk “Luna”), Mascotte (Valdemāra ielā 21), bet Jūrmalā kopā ar S. Antonovu strādājis pie restorāna “Lido” izveides. Interjerus veidojuši arī R. Suta, R. Maurs, J. R. Tillbergs. Bet bieži telpas noformēja paši arhitekti, kā, piemēram, A. Karrs un K. Betge, E. Laube un F. Skujiņš. Observators, aprakstot kafejnīcas “Rokoko” (Elizabetes ielā 51) interjeru, min, ka grūti tik modernā ēkā veidot rokoko interjeru un tas galvenokārt panākts ar mēbeļu drapējuma maigo krāsu noskaņu un sienu dekorācijām. Nedaudz haotiskais telpu apraksts ( “Aizkulises”, 1932, Nr. 52) uzbur ainu par trīs telpu apdari. Pirmā no tām ieturēta rozā un bēšīgos toņos, šādi toņi ir arī mēbeļu audumiem, kas austi Latvijā. Oriģinālas ir lustras – niķelēta metāla plāksnes ar baroka profiliem, kuras caurvij sarkanas auklas, to visu vēl papil-dina stikls un metāla bumbiņas. Acīmredzot Ļ. Vitļina projekts bijis samērā savdabīgs, tai pašā laikā tas liecina par modē esošo Art Deco. Otrā telpa tiešām atbildusi rokoko stilam, jo sienas bija dekorētas ar ainām no Fragonāra un Bušē darbiem. Trešā telpa bija veidota vairāk uz kontrastu principa – sie-nas apvilktas ar ultramodernām tapetēm (ražotas Šveicē), uz kuru melnā fona izklaidus izvietoti vēdekļi, rotaslietu virtenes, kafijas tases un ziedi. Kuriozi bijuši griesti, jo balsti nokrāsoti spilgti sarkani, bet fonā – dzeltenais, zilais, melnais. Iespējams, tik spilgts krāsu izmantojums kafejnīcu interjeros Rīgā nebija pieredzēts. Mēbeles bija ar melnu un sarkanu drapējumu un metāla kājiņām. Krēsli pārvilkti ar drēbi, kuras dekoru veidoja sarkanas un zeltainas rūtis. Un atkal interesanti dizainēti Ļ. Vitļina gaismas ķermeņi – lampas ar pergamenta abažūru, kam par pamatu ņemtas vecas kartes un matēta stikla piekariņi. Jo sevišķi uzsvērts, ka viss, izņemot tapetes, ir izgatavots Latvijā un pēc Ļ. Vitļina skicēm. Vēl tikai piebilsts, ka “Rokoko” “sit ārā” savus vecmodīgos konkurentus. Pārejot pāri Baznīcas ielai, mēs nokļūstam pašā “Brodvejas” centrā, kur kādreiz viens otram blakus atradās restorāns “Esplanāde” un “Piena restorāns”. Šīs vietas noskaņa un publikas kontingents mainījās 20. gadsimta 70. gadu vidū, kad ēkas nojauca, lai atbrīvotu vietu 26 stāvu viesnīcas “Latvija”, tautā sauktas “zilais brīnums”, celtniecībai (1979, arh. A. Reinfelds, A. Grīna, V. Maike). Tā zuda vietas izjūta un laika gars. Mainījies arī ļaužu pieplūdums, šai vietā vairs neuzturas bohēmieši, un šeit nekad vairs nebūs “Brodvejas”. Sic transit gloria mundi! 19. gadsimta beigās Elizabetes ielā 53 vēl atradās koka dzīvojamā ēka, kas piederēja grāfam A. Mellīnam. 1922. gadā bija doma uzcelt šeit vasaras estrādi, taču laikam tuvumā esošais Vērmaņdārzs ar savām izpriecām lika īpašniekam K. Rammam apdomāties, un 1924. gadā viņš pasūtīja projektu arhitektam E. Laubem divstāvu ēkai, kur pirmajā stāvā izvietotos veikali, bet otrajā – kafejnīca. Būtībā tā ir viena no pirmajām mūra ēkām Rīgā, kas tiek celta kā kafejnīca. E. Laube piedāvā divus projektus – vienu greznāku, otru mērenāku, taču pamatā tiek variēts klasicisma stils. Fasādes daļā uz Baznīcas ielas pusi bija iecerēti lieli vitrīnlogi ar sīku rūtojumu, ko vēlāk realizēja 1932. gadā piebūvētajā verandas izbūvē, kas izgāja uz dārzu, kur bija vasaras kafejnīca. Grūti spriest, kāds bija “L. Grīnvalda kafejnīcas” interjers. Zināms, ka bijuši plastiski veidojumi un to autors bija dekorators Hermanis Grīnbergs. Kā jau jaunatvērtā vietā, šeit pulcējās mākslinieki no 6 līdz 8 vakarā. Tomēr 1927. gadā “Aizkulises” raksta, ka “Operas kafejnīca” izkonkurējusi vēl nesen lieliski uzbūvēto “L. Grīnvalda kafejnīcu”. “Visi Grīnberga dekorējumi noplēsti, un jaunās telpās ierīkojies automobiļu karalis Šehters.”6 Acīmredzot automašīnu pārdošana toreiz bija izdevīgs bizness, jo arī 1931. gadā šeit iz-vietojās E. Daniela autosalons. 30. gadu sākumā “L. Grīnvalda” kafejnīcas vietā atveras restorāns “Esplanāde”, kas ātri iegūst popularitāti. Fasādi rotā efektīgs J. Madernieka stilā veidots uzraksts, kas būtībā ir viens no pievilkšanas punktiem, lai dotos iekšā. Kaut gan par pašu Madernieku presē izsakās: “Madernieks atrodas ārpus laika, tur arī slēpjas viņa traģēdija. Viņa musturi nesaskan vairs ar mo-derno gaumi. Uz krusta dūrienu pamatiem piekopts “modernais” stils vācu gaumē, latviska gan nekā tur nav. [..] Aiz sentimentalitātes un patriotisma labākos gadus nosēž Latvijā.”7 Tā raksta kritiķis, bet dzīve pierāda pretējo. Madernieka savdabīgais “stils” joprojām bija aktuāls. Restorāna iekštelpu apdare bija vienkārša. Lielajā zālē sienu lejasdaļu sedza panelis, virs tā bija tapetes, savukārt virs tām – plastisks ziedu vītnes veidojums ar amoriņiem. Lielajā zālē atradās spogulis, kura koka barokālais ierāmējums, iespējams, bija darināts pēc E. Laubes skices. Vasarā eleganti varēja pasēdēt verandā ar lieliem atveramiem logiem un dārza kafejnīcā. Tās iekārtojums bija atturīgs – ar saulessargiem piesegti mazi galdiņi, funkcionālas formas līstīšu krēsli. Dažs labs vēl atceras, ka norvēģi, esot Rīgā uz sporta sacensībām, “Esplanādē” pasūtīja akvavitu ( parasti 40–43 grādu stiprs alkoholisks dzēriens), ko lietoja arī Norvēģijā. Īpaši viņiem garšojušas jēlas vēršgaļas maizītes ar tajās saspraustiem lokiem un mārrutku skaidiņām. 1942. gadā šeit iekārto Latviešu brīvprātīgo karavīru klubu, vēlāk te ir viesnīca, veikali un – jau tuvāk padomju tradīcijām – bufete ar ēdamzāli. Blakus “Esplanādei” atradās paliela divstāvu koka ēka, kas aizņēma Elizabetes un Brīvības ielas stūri. Šajā ēkā vēlāk atradīsies slavenais “Piena restorāns”, bet līdz tam ēka piedzīvos dažādas pārmaiņas, turklāt visas saistītas ar izklaidi. 1874. gadā uzceltā ēka piederēja ģenerālkonsulam Vērmanim. 1919. gadā arhitekts R. Hanke otrā stāvā projektē kinoteātri, ko, protams, neatļauj atvērt, jo otrais stāvs un vēl koka ēka – tas neesot ugunsdroši. Tūlīt pēc tam šeit ierīko Dancing Palace, kur 1925. gadā notiek vīriešu skaistumkonkurss. Kā raksta bulvāru prese, žūrijā – žīdietes un krievietes. Pirmās vietas ieguvējam latvietim V. Šturmam tika pasniegts zelta pulkstenis ar rokassprādzi. Jā, tāda dāvana tais laikos iepriecinātu jebkuru vīrieti. Starp citu, arī Rīgas dendija Kārļa Padega pirmā darbu izstāde notika tieši šeit. Mainoties sabiedrības dzīves stilam, mainās arī tās attieksme pret jaun-ievedumiem. Tagad varēja stundām sēdēt kafejnīcās un vērot garāmejošo pūli. Te bija greznas ielas un bulvāri un turpat netālu – vecpilsēta ar mazajām, šaurajām ieliņām. Visur mutuļoja dzīvība. Parādījās “zēngalviņas” (Bubikopf), skanēja džezs, pārīši locījās vēl īsti neierastajās “nepieklājīgajās” dejās, un moderni bija lietot kokteiļus. Sievietes sāka apzināties savu esību, un jaunie dekoltētie tērpi, plīvojošās šalles un vienmēr klāt esošā cigarešu etvija tām palīdzēja atgūt šo patstāvību. “Es izberžu sev acis. [..] Man liekas, aust jau diena. [..] Viņa ienāca un kaislīgi puspievērtām acīm piekļāva savas lūpas manējām, un mūsu mēles sastapās..”8 Pielāgojoties jaunajām dzīves prasībām – aktuāls kļūst kabarē, varietē –, Dancing Palace vietā 1928. gadā ierīko kabarē teātri Bonzo. Tomēr modrā būvkomisija ir pret to, jo netikšot garantēta publikas drošība. Īpašniece E. Šulce atbild, ka šeit jau vairākus gadus ir kafejnīca – restorāns un arī skatuve un, ja jau traucējot vārds “teātris”, kas būtībā pielikts vārda pēc, tad varot saukt vienkārši par “kafē kabarē Bonzo”. Konflikts uz laiku pieklust, jo, cik var spriest, nekādas iekšējas pārbūves nenotiek. Līdz atkal 1930. gadā acīgais būvinspektors ziņo, ka pilsone Ida Levensona no 1. dzīvokļa filmē garāmgājējus uz Brīvības ielas, un viņai tiek stingri aizliegts glabāt dzīvoklī filmas, kas taču ir ugunsnedroši. 1932. gadā ēkas otrā stāvā telpas nomā “Modernais teātris” (saukts arī par “Intīmo teātri”). 1935. gadā šeit grib izvietot Dzeņa ģimnāziju. Taču piesakās arī Piensaimnieku centrālā savienība, kas līdz ar “Piena restorāna” atvēršanu garantē telpu savešanu kārtībā un ļaužu pieplūdumu. Darbus izpilda inženieris B. Intelmans. Lai tie nebūtu tikai vārdi vien, jau tūlīt pirmajā stāvā sāk tirgot piena produktus, kafiju, augļus un sulas. Restorānu atvēra 1936. gadā. “Piena restorāna” ēka no ārpuses bija necila.Kā atceras Aīda Niedra: “Restorāna pirmajā telpā bija redzams kupls, krāšņs piestāklis un arī daži galdiņi patērētājiem, bet patērētāji te parasti maz apstājās, jo visus vilināja lieliskās iekštelpas ar plašajiem logiem pret Brīvības bulvāri un Vienības laukumu.[..] Cilvēki te, garām traukdamies, apstājās tikai dažus mirkļus, lai atlocītu savu mēteļa apkakles, novilktu cimdus vai arī lai pelniniekos uz grīdas iemestu izsmēķētos papirosus un saldeņu papīriņus, lūpu zīmuli un tukšu pūdera kārbiņu.”9 30. gadu otrā pusē tur vēl bija saglabājušās vecās podiņu krāsnis, bet interjera veidojumā parādījās arī jauni akcenti – spoguļstiklu sienas, sienu ie-klājumi ar puķotas apdrukas audumu un kolonnas ar spoguļstikliem. Vien rūtainie galdauti vedināja uz domu par restorāna piederību piensaimniekiem. Bet vienu iezīmi restorāns bija saglabājis cauri gadiem – seno, pazīstamo kroga smārdu. Tā nebija ne smarža, ne smaka, tas bija smārds, turklāt tāds, kādu neatrast nekur citur pasaulē – gaisā pastāvīgi karājās kaut kas no vecas tabakas dūmu smakas, alus rūgtenās garošanas, skābu kāpostu tvaikiem, ķimenēm un desiņu taukainās sulas. Ar to bija piezīdušās sienas un galdu virsas. 20. gadsimta 50. gados “Piena restorāns” pārcēlās uz bijušajām restorāna “Esplanāde” telpām, bet vecajā “kocenītē” iekārtoja saldējuma kafejnīcu. Daudzi rīdzinieki atcerēsies, ka bērnībā t.s. Aivazovska istabā – tur atradās viņa gleznas “Devītais vilnis” reprodukcija – uz nebēdu tika tiesāts saldējums. Kādā no telpām bija arī Ugas Skulmes gleznojumi. Pirmajā stāvā izvietojās veikali un frizētava. 30. gadu otrā pusē Rīgā nāca modē arī t.s. piena kafejnīcas, bet otrs “Piena restorāns” atradās nelielā koka ēkā Strēlnieku dārzā, to atvēra 1936. gadā. Ejot tālāk pa 20.–30. gadu “Brodveju”, mēs atkal tuvojamies kino pasaulei. Tā ir neliela vienstāva koka ēka klasicisma stilā, kas celta 1919. gadā pēc E. Laubes projekta ar intriģējošu nosaukumu “Maska” (Elizabetes ielā 61). Jau 1906. gadā šajā gruntsgabalā pēc F. Šefela projekta uzceļ metāla konstrukcijas paviljonu, ko apšuj ar dēļiem, un ierīko teātri “Olimpija”. Vēlāk šeit ir kinoteātris, kas Pirmā pasaules kara laikā iet bojā. Uzņēmējs T. Šnikvalds, 1918. gadā E. Laubem pasūtot jauna kinoteātra projektu, vēl nenojauš, ka jau pēc pāris gadiem šeit būs cits konkurents un vēl kāds – Splendid Palace. Laube paredz kinoteātri 344 vietām ar skatuvi un divām uzgaidāmajām telpām, kā arī nelielu terasi. 1920. gadā kinoteātrī iebūvē bufeti. Gruntsgabala dziļumā 1923. gada 16. aprīlī a/s “ARS” arhitektam F. Skujiņam pasūta kinoteātra Splendid Palace projektu. Kas attiecas uz ārsienu biezumu, Rīgas pilsētas būvvalde “projektēto biezumu uzskata par pielaižamu, tā kā “ambi” sienas pēc Vācijas lietpratēju atsauksmēm tur siltumu daudz lielākā mērā nekā ķieģeļu sienas”.10 1923. gadā F. Skujiņš ir veidojis arī “Maskas” pārbūves projektu klasicisma stilā ar balustrādi un dažādu logu stiklojumu, ko neīsteno. Turklāt “Maskas” īpašnieks raksta – “man nav nekas pretim, ka mans nāburgs – firma “Ars” – uzstāda uz sava gruntsgabala paši savu elektrības centrāli”. Splendid Palace top ātri – astoņu mēnešu laikā. Neobaroka formās veidotā “mirdzošā pils” (burtiskā tulkojumā) durvis ver 1923. gada Ziemassvētkos. Šoreiz jau var runāt par krāšņu un dekoratīvu interjera izveidi. Maksimāli izmantots gan plastiskais dekors, gan efektīgi iluzorie sienu un griestu gleznojumi. Neorokoko interpretācija sasniedz kulmināciju, un skatītājs tiek romantiski un jūsmīgi ierauts sev neierastā ireālā pasaulē. Darbus izpildīja mākslinieks H. Grīnbergs ar palīgu E. Treilonu un tēlnieki J. Legzdiņš un R. Maurs. Tobrīd šāda kinoteātra izveide Latvijā bija sensācija, turpretim Eiropā un jo sevišķi Amerikā tādi eksistēja jau kopš 20. gadsimta sākuma. Visu noteica spēja ieguldīt līdzekļus un arhitekta meistarība. 20. gadsimta 50. gados kinoteātris iegūst nosaukumu “Rīga”, bet 60. gados pagraba stāvā iekārto kafejnīcu pēc arhitekta E. Vecumnieka projekta (E. Plūksnas interjers). Tolaik tas bija stilīgi, ka tu, ejot uz kino, varēji turpat pirms seansa pasēdēt pie kafijas tases, un tagad, protams, ir aizmirsies, ka cītīgi stāvējām rindā cerībā sagaidīt kādu brīvu vietiņu. Turpretim “Maska” vēl 1927. gadā pēc būvinspektoru apskates saņem aktu par telpu slikto stāvokli un pat draudus to slēgt. Kinoteātri pārņem “ARS”. 1928. gadā pēc F. Skujiņa skicēm paplašina telpas, bet 1929. gadā arhitekts iesniedz projektu fasādes pārveidojumiem. Pamatā saglabāts 1923. gada projekts, taču modernāki ir gaismas ķermeņi, tie vairāk atbilst Art Deco stilam. Padomju laikos kino iegūst “Spartaka” vārdu, bet 1969. gadā veco būvi nojauc, un tiek celts jaunais stereokinoteātris “Spartaks”. 90. gadu rekonstrukcijas gaitā šī vieta pārtop par mazo spēļu ellīti “Klondaiku”. Tā nu esam nonākuši pašā kinoteātru blīvākajā vietā, jo, paejot nedaudz uz priekšu, nokļūstam pie stalta nama Elizabetes ielā 63 (Tērbatas ielas stūrī). Arī šeit jau 1907. gadā īpašnieks S. Hiršs, kuram piederēja divi šķūņi pagalmā, gribēja ierīkot kino. Nedaudz tuvāk realitātei esam, kad J. Purgals pasūta arhitektam A. Vanagam piecstāvu dzīvojamo ēku nacionālā romantisma stilā, pagalmā ar ieeju no Tērbatas ielas iecerot ierīkot kinoteātri. Tā būtu vienstāva ēka ar virsgaismu. Izrādās, ka Rīgā tajā laikā nav būvnoteikumu kinoteātru celtniecībai, tāpēc jāievēro Pēterburgā izstrādātie. Galvenā problēma ir pagalma “definējumā”. Ja to uzskata par gaismas pagalmu, tad var celt kinoteātri, ja tas skaitās blakuspagalms – nevar. Bargā komisija nolemj, ka nevar. 1913. gadā A. Vanags izstrādā jaunu projektu, kas atbilst neoklasicisma tendencēm. Un atkal sākas cīņa par kinoteātra ierīkošanu. 1908. gadā pieņemtie noteikumi paredz, ka telpā nevar atrasties vairāk kā 320 cilvēku. Kinoteātris top pagalmā, un tajā ir zāle, skatuve un balkons. 1919. gadā kino “Astorija” paplašināšanu veic E. Laube. 1927. gadā konstatē, ka sēdvietas un ejas neatbilst apstiprinātajam plānam. 1936. gadā kinoteātris iegūst vārdu “Astra”. Un drīz vien jau beidz eksistēt. Tuvojoties “Brodvejas” pēdējam posmam, pārejam pāri Tērbatas ielai, kur krustojumā ar Elizabetes ielu paceļas iespaidīgais A. Rudzīša nams, to 1931. gadā projektēja arhitekts A. Klinklāvs. Jau ceļot īres namu, pirmajā stāvā bija paredzēti veikali un restorāns. Restorānu tā arī sauca – “A. Rudzīts”, bet parasti lietoja apzīmējumu – Rudzīša restorāns. Arī šajā vietā publikas nekad netrūka, plašā kroga telpā jautri čaloja ļaudis un skanēja glāzes. Frakoti kungi kā melni strazdi lika pavasarīgi “svilpot” šampanietim, bet baltā tērptās dāmas ar ķiršu vai zemeņogu lūpām domīgi iegrima kristāla pokālos kūsājošā dzērienā. Kā ēnas lidoja sulaiņi – ar tukšiem traukiem viegli un strauji, bet ar pilniem – apdomīgi un lēni. Iespējams, ka tieši šeit “Bastjāni” (tas pats dzidrais vien bija) pārvērta par “kārtīgu pilsoni”. To panāca ar itāļu vermuta, franču konjaka, sarkanvīna un vēl kāda cita grādīgā sajaukumu, un tad to jau varēja iedzert bez vaibstīšanās. Par restorāna iekārtojumu vien zināms, ka bez tradicionālās bufetes uz telpas sienām bija uzzīmēti daudz ēst un dzert gribu kairinātāji zīmējumi.11 Vēlākajos laikos tur bija gan veikals, gan diētiskā ēdnīca, tad picērija, bet pašlaik šeit izbūvēta kafejnīca “Vērmanītis”. Apskatot kā kaleidoskopā Rīgas Brodvejas izklaides vietu interjeru apdares bagātīgo paleti, redzam visumā pazīstamu ainu. Apdari veido dažādu stilu kompilācijas, kur bieži izmantoti dekoratīvi gleznojumi (ziedu pušķi) un plastiski veidojumi. Pakāpeniski interjeri gan krāsās, gan materiālu apdarē paliek spilgtāki. Ar 20. gadsimta 30. gadiem mainās apdares materiāli – vairāk izmanto koku, metālu, stiklu un tekstilijas. Sevišķi aktuāls kļūst telpu apgaismojums ( slēptais, starveida, niansētais, slīpais), un līdz ar to ievērojamu akcentu iegūst gaismas ķermeņu formas. Tos bieži modelēja pēc pašu autoru, piemēram, Ļ. Vitļina, E. Laubes un F. Skujiņa skicēm. 20. gadu beigās un 30. gados radītie interjeri jau liecina par Art Deco. Izklaides vietu interjeru izveide ir saistīta ar īpašnieku biežo maiņu, un līdz ar to dekoru nomaiņa ir pamatota, jo katrs nāk ar savām vēlmēm. Dabiski, ka maz bija tādu, kuri vēlējās ieguldīt apdarē lielus līdzekļus. Tāpēc arī saprotams, ka neizmantoja cēlos apdares materiālus – sarkankoku, palisandru, riekstkoku. Marmoru lietoja galvenokārt mazo galdiņu virsmu apdarei. Interesanti, ka Rīgā atradās slavenā podiņu un flīžu fabrika “Celms un Bēms”, taču ne kafejnīcu, ne restorānu apdarē flīzes ar dekoratīvu gleznojumu neizmantoja, kā tas, piemēram, bija Parīzē. Ņemot vērā pasūtītāja gaumi un vēlmes, arhitektiem, dekoratoriem un māksliniekiem bieži bija jābalansē uz kiča robežas. Tas zināmā mērā noteica dažu izklaides vietu savdabīgo veidolu. Iekārtas priekšmetus – apgaismes ķermeņus, mēbeles –, arī tapetes biežāk ieveda no ārzemēm. Taču ne vienmēr, jo Rīgā bija daudz mēbeļdarbnīcu, un, ja modelis nebija sarežģīts, to varēja ātri un lēti pagatavot. Tas pats sakāms par gaismas ķermeņiem, kuru dizainu bieži veidoja paši interjera autori – par to liecina ne vienmēr izteiksmīgās formas un dažviet izmantoto materiālu nekvalitatīvais izskats un formu nesabalansētība. Toties kvalitatīvas izpildījumā bija vietējās mēbeļdrānas. Mazo audumu darbnīcu profesionāli veiktie darbi un ātra pārorientēšanās uz aktuālo modi veicināja viņu darbu pieprasījumu. Tos savos interjeros izmantoja Ļ. Vitļins un S. Antonovs. Ar Rīgas pilsoniskās vides noraidošo attieksmi pret jauninājumiem varētu izskaidrot Art Deco vēlās izpausmes interjeros, kuras pastāvēja dažviet paralēli vēsturiskajiem stiliem un tautiskā stila interpretācijām. 1 Ģērmanis U. Zili stikli, zaļi ledi. – Grāmatu draugs, 1968.– 132. lpp. 2 Eglītis A. Piecas dienas. – Grāmatu draugs, 1976.– 218. lpp. 3 Austra Skujiņa vēstulēs, atmiņās, veltījuma dzejā / Sast. J. Zālītis.– Rīga: Enigma, 1997.– 83. lpp. 4 Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA), 2761.f., 3. apr., 224. l. 5 Turpat, 256.l. 6 Aizkulises.–1927.– Nr.29. 7 Turpat.– 1930. – Nr.10. 8 Luiss P. 16 Bilitis dziesmas / Tulk. J. Sudrabkalns.– Rīga,1928.– 38.,40. lpp. 9 Niedra A. Rīga dienās un nedienās.– Grāmatu draugs, 1970.– 8. lpp. 10 LVVA, 2761.f., 3.apr., 317. l. 11 Cīrulis J. Muzikanta piezīmes.– Apgāds “Literatūra”, 1961.– 214. lpp. | |
| Atgriezties | |
