VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Valsts Mākslas muzeja jaunieguvumi Dace Lamberga, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” | |
| |
| 20. gadsimta 90. gados kultūras mantojumam pieauga ne tikai vēsturiskā,
bet arī tirgus vērtība, vienīgi no valsts puses tam joprojām netika
pievērsta pienācīga vērība, un tāda nākotnes kultūras slānim būtiska
lieta kā muzeju kolekciju papildināšana notika visai neprognozējami.
Arvien retāk tai tika atvēlēti budžeta līdzekļi, līdz beidzot 2000.
gadā vairs nebija neviena pirkuma. Tajā pašā laikā izstāde “Valsts
Mākslas muzeja jaunieguvumi 1994–2000” liecināja, ka krājums
papildinājies ar izciliem darbiem, no kuriem daudzi ir privātpersonu
dāvinājumi, to vidū pat V. Purvīša ainavas. Lai cik tas būtu
paradoksāli, izcilā meistara kolekcija nebūt neatspoguļo visu dailŗadi,
jo, būdams Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktors, Purvītis savus
darbus ētisku apsvērumu dēļ gandrīz neiepirka. Savukārt mūsdienās
muzejs nespēj konkurēt ar kolekcionāriem, un atliek tikai ar žēlu jūsmu
noraudzīties uz šedevriem, kuri ik pa laikam parādās ekspertīzēs. Uz
vienas rokas pirkstiem var saskaitīt pēterburdzieša J. Belzēna darbus,
un ne velti jūgendiskais “Manas meitas portrets”, tāpat kā baltvācieša
J. S. B. Grunes sirsnīgais “Ģimenes portrets”, tūlīt pēc iegūšanas tika
izstādīts pastāvīgajā ekspozīcijā, jo par tās daudzveidošanu tiek
domāts pirmām kārtām. Bez tam tiek izmantota katra iespēja papildināt
esošo krājumu ar analoģiskiem variantiem – piemēram, J. Rozentāla
simboliskajam pastelim “Saules meitas” pievienota tematiski līdzīgā
eļļas kompozīcija “Ganu zēna sapnis”. Pēc klasiskā modernisma izstādēm Berlīnē un Stokholmā īpaša uzmanība tika pievērsta avangardisko meklējumu atspoguļojumam. Muzejā apkopota lielākā daļa J. Kazaka eļļas gleznu, un beidzot iegūti savdabīgi risinātie “Bēgļi”, kurus kopā ar audeklu “Peldētājas” autors iecerējis kā diptihu, divu pretstatu – kara un miera – simbolu. J. Grosvalda Parīzes laika elēģiskais portrets “Sieviete ar vēdekli”, U. Skulmes neoplasticisma iestrāvotais “Koncerts”, E. Šveica kubistiskā “Sieviete ar krūzi”, Leo Svempa rotaļīgā ģīmetne “Sieviete”, K. Ubāna efektīgais tolaik jaunā dzejnieka E. Virzas portrets un O. Skulmes stilizētā “Kuldīga” ir šedevri, kuri spilgti apliecina Rīgas māksli-nieku grupas radošo garu un jūsmu par franču paraugiem. Spriežot pēc M. Vētras atmiņām, J. Sproģis nav bijis nekāds izcilais mūziķis, tomēr viņš bija liels Rīgas grupas draugs, un tagad J. Kazaka kubistiskajai un V. Tones gleznieciskajai ģīmetnei blakus nostājas trešais – K. Ubāna jaunreālistiski tvertais personāža atspoguļojums. Par 20. gs. 30. gadu reālisma izteiksmes līdzekļu daudzveidību muzeja kolekcijā var iegūt pilnīgi objektīvu priekšstatu, tomēr tādi šedevri kā E. Kalniņa pelēkā tonalitātē ieturētā ainava “Daugavmala Rīgā”, J. Tīdemaņa neoekspresionistiskie audekli “Šķirtās sievas”, tāpat kā “Kanāla pārpeldētājas”, ar kuru meistars esot pārstāvējis Beļģiju Losandželosas olimpisko spēļu mākslas izstādē, spēj ienest jaunas nianses. S. Vidberga tušas zīmējumu “Versaļa” un “Cirks” virtuozi plastiskās līnijas, K. Padega groteskā “Marijas ielas madonna”, Ā. Zārdiņa savdabīgais sievietes tēla tvērums akvareļos turpina 20. gados aizsākto avangardisko ievirzi. Kaut arī “pareizie” reālisti allaž paliek otrā plānā, tomēr K. Baltgaiļa, A. Štrāla, A. Griķa vai V. Tones skolnieka A. Mazīša gleznas ir tikpat svarīgas vēstures kontekstā. Īpaši nozīmīgs jaunieguvums liekas J. Bīnes pagānu svētbilde “Dievs, Māra, Laima” – unikāls vizuāls piemērs dievturības centieniem atdzīvināt latvisko dievību garu. Muzeja uzmanības lokā vienmēr ir mākslinieku portreti un pašportreti kā liecība gan par personību, gan par laikmetu. Pēdējos gados šo tēmu papildinājuši O. Skulmes demokrātiski atturīgie Šveica un Svempa portreti, K. Ubāna gleznotā L. Kuršinska efektīgi oranžā cepurē, kā arī L. Liberta pašportrets, kura cienīgo salonismu izceļ efektīgais kokā grieztais rāmis. Tieši Liberts mūsdienās kļuvis par kolekcionāru pielūgsmes elku, un arī muzejs nevar sūdzēties par kvantitatīvu papildinājumu, kas nācis no mākslinieka mantojuma, kuru ilgus gadus glabāja Ņujorkas latviešu evaņģēliski luteriskā draudze. Par radošām kvalitātēm te runāt grūti, it sevišķi efektīgajos Venēcijas un Tallinas skatos. Toties mākslas vēsturei būtiski nozīmīga laikmeta ilustrācija liekas alegoriskā kompozīcija ar sarkaniem karogiem, kas, iespējams, varētu būt mets Rīgas dekorējumam 1919. gada 1. Maija svētkos, kā arī 1937. gada patriotiski alegoriskais sižets ar tautumeitām un tautudēliem. Patiesībā pompozās kompozīcijas, kuras raksturo “ulmaņlaika” ideoloģijas oficiālo tautisko gaisotni, ko slu-dināja žurnāls “Sējējs”, ir zināmas tikai no reprodukcijām, jo 30. gados Rīgas mākslas muzeji, papildinot kolekcijas, līdz tik klaji “pamācošam” līmenim nenolaidās. Turpretī kultūrvēstures pētniekiem šī oficiālā māksla ir nepieciešama, un reizē tā izraisa savdabīgas asociācijas ar mūs-dienu situāciju. Laika gaitā radies mīts, ka labākā 20. gs. otrās puses mākslas kolekcija apkopota Mākslinieku savienības kolekcijā, taču Valsts Mākslas muzejā arī šedevru netrūkst.Tomēr, loģiski apsverot (un vēsture to pierāda), nevar iztikt bez laikmetam raksturīgā ideoloģiski ievirzītā pasūtījuma otrā plāna darbiem, kaut vai tādēļ vien, lai uz tradicionālā fona izceltos avangardiskie meklējumi. Katra jaunieguvuma nozīmība ir pilnībā pamatota, tomēr muzeja vēlmes ir nesalīdzināmi plašākas, un pretrunu, kas pēc gadiem desmit, divdesmit var smagi atspēlēties attiecībā ne tik daudz uz vēsturisko mantojumu, kā uz objektīvu pēdējās gadsimtu mijas atspoguļojumu, izvērtē Valsts Mākslas muzeja direktore Māra Lāce: “Bez liekas ārišķības es tomēr gribu akcentēt, ka, neraugoties uz daudzajiem “robiem”, Valsts Mākslas muzejā ir vispilnīgākais un kvalitatīvākais krājums, kurā apkopota Latvijas māksla no 18. gs. beigām līdz šodienai. V. Purvīša un B. Dzeņa vadībā Rīgas pilsētas un Latvijas Valsts mākslas muzejā lika pamatus nacionālās mākslas kolekcijai. Toreiz izstrādātie kritēriji – profesionāli augsts līmenis, plašs autoru diapazons, kas aptvēra gan jau atzītus meistarus, gan tikko studijas beigušos (Purvītis iepirka darbus pat no studentu izstādēm), – gadu ritējumā netika aizmirsti. Protams, savas korekcijas izdarīja padomju ideoloģiskās nostādnes. Ir daudz pasūtījuma darbu, ko, starp citu, gleznojuši vispāratzīti autori un darījuši to ne slikti. Ir tikai jautājums, kā mēs uz to tagad skatāmies. Vai mēs runājam tikai par specifiski profesionālām kvalitātēm vai arī aplūkojam mākslas darbu visplašākā politiskā, sociālā, estētiskā, ētiskā u.c. konteksta līmenī. Mana muzeja dzīves pieredze rāda, ka kolekcijām ir jābūt daudzpusīgām, jo pienāk attiecīgais brīdis un rodas nepieciešamība pēc konkrētiem darbiem. Tā ir izstāžu veidošana un pētniecība. 70.–80. gados muzeja krājumā tika iepirkts liels skaits augstvērtīgu eksponātu. Nevaram aizmirst, ka iepirkšanas komisijās bija labi mākslinieki, kuru spēja novērtēt profesionālo kvalitāti nav mazsvarīga. Vienlaicīgi palielinājās muzeja speciālistu nozīme, jo viņiem ir vispārskatāmākais skats uz kolekcijas kopainu. Ar to, protams, nepietiek. Ir vismaz jāmēģina būt spējīgiem pārredzēt visu mākslas procesu, lai izvirzītu prioritātes un saredzētu kvalitātes. Bet tā jau nav tikai Latvijas mākslas muzeju problēma. Muzeji regulāri rīko jaunieguvumu izstādes, lai iegūto papildinājumu – pirkumus, dāvinājumus, novēlējumus un apmaiņas ceļā saņemtos eksponātus – parādītu visiem interesentiem, izvērtētu to kvalitāti un atbilstību piešķirtajiem līdzekļiem, kā arī lai uzskatāmāk atspoguļotu muzeja sadarbību ar privātpersonām un dažādiem ziedotājiem. Valsts Mākslas muzeja jaunieguvumu izstāde, kas aptvēra laiku no 18. gs. beigām līdz 20. gs. 40. gadiem, man sniedza lielu gandarījumu. Uzskatu, ka tā atbilda augstiem kritērijiem. 1994. gadā saņemtais valsts papildu finansējums tika izlietots raksturīgu klasiskā modernisma paraugu, J. Rozentāla, E. Kalniņa u. c. mākslinieku darbu pirkšanai. Bijām priecīgi papildināt kolekciju ar divām J. Tīdemaņa gleznām, kuras prasīja sarežģītu restaurācijas procesu. Noteikti vēlētos atcerēties Baltcom GSM akciju ar apgleznotiem mobilajiem tālruņiem, kas palīdzēja iegūt baltvācu mākslinieka J.S.B. Grunes gleznu, kā arī Latvijas Muzeju padomes atbalstu, risinot jautājumu par darbu apmaiņu, lai iegūtu J. Belzēna “Manas meitas portretu”. Vēl un vēlreiz jāsaka liels paldies visiem dāvinātājiem un ziedotājiem, jo bez viņu nesavtīgās rīcības vēsturei atstātā mantojuma kopaina būtu bālāka. Vai nākamās jaunieguvumu izstādes būs tikpat labas? Nesaņemot valsts bāzes finansējumu mākslas darbu iegādei – diez vai. Valsts Mākslas muzeja darbinieki traģiski izjūt šo situāciju, jo tikai mēs izprotam, ko nozīmē aizpildīt “robus”. Ko tad, ja tie nav tikai epizodiskas parādības, bet vesels laikmets?” | |
| Atgriezties | |
