“ATKUŠŅA” MĀKSLINIEKS LEO KOKLE Ilze Konstante, īpaši “Studijai” |
|
LEO KOKLA AR MĀSU AINU UN VECĀKIEM - MĀTI MARTU KOKLI UN TĒVU TEODORU KOKLI 20.GS. 30 GADU VIDŪ
LEO KOKLES UN TERĒZES VILCĀNES LAULĪBAS NOSLĒGŠANA 1956. GADA ZIEMASSVĒTKOS
Leo Kokle. AKTS. GUĻOŠĀ. 1962
FRAGMENTS NO ŽURNĀLISTA AIVARA ĀĶA PORTRETA
Leo Kokle. ŽURNĀLISTA AIVARA ĀĶA PORTRETS. 1964
Leo Kokle. BOLERO. BALETA SOLISTES AIJAS BAUMANES. PORTRETS. 1962
FRAGMENTS NO BALETA SOLISTES AIJAS BAUMANES PORTRETA
|
| Pusgadsimts mūs šķir no tālajiem piecdesmitajiem, ko par savu cerību
laiku sauc paaudze, kurai šūpulis tika kārts vēl Latvijas brīvvalsts
laikā, bet skolas gadi, profesijas izvēles ceļš sākās lielajos juku
laikos četrdesmitajos, kad Latvija tika malta kā dzirnakmeņos starp
lielvarām – Padomju Savienību un Vāciju.
Politiskā jēdziena izpratnē par “atkusni”1 dēvēja īso laika periodu,
kad pēc PSRS ģenerālisimusa Josifa Visarionoviča Staļina nāves 1953.
gada 5. martā varēja sākt atklāti runāt par cilvēkiem nodarītajām
pārestībām. Īsti šis politiskais “atkusnis” sākās ar PSKP 20. kongresu
1956. gada februārī un PSKP CK pirmā sekretāra Ņikitas Hruščova
personības kultu atmaskojošo un nosodošo runu naktī no 24. uz 25.
februāri.
1940. gadā, kad Latvija īsā laikā kļuva lielās padomju dzimtenes
sastāvdaļa ar visu tautu tēvu un skolotāju Staļinu priekšgalā, Leo
Koklem bija 16 gadi un viņš bija komercskolas audzēknis. Visi
ideoloģiskie norādījumi, lai cik absurdi tie arī būtu, bija jāievēro,
ja negribēja šķirties no skolas vai – vēl ļaunāk – braukt “ceļojumā” uz
Sibīriju. Jaunajiem cilvēkiem ar vēl nenobriedušiem uzskatiem tika
uzlikts liels pārbaudījums. Vakar tika runāts viens, bet šodien tie
paši cilvēki – ierēdņi un skolotāji – pauda diametrāli pretējus
uzskatus. Lūk, 1940. gada otrās puses dažādie rīkojumi skolām.
Visiem vidus un arodu skolu direktoriem. I.T.K. Skolu pārvalde uzdod
jums rūpēties par to, lai skolēniem būtu aizrādīts un pamatīgi
noskaidrots, ka 18. novembris ir parasta darba diena, kam jānorit
parastā darba kārtībā. [..] Skolēni jābrīdina par ļoti nopietnām sekām
(pat izslēgšanu no skolas) šo norādījumu neievērošanas gadījumā.2
Tālāk: 5. decembrī ir mūsu Lielās dzimtenes Konstitūcijas – Staļina konstitūcijas diena, kas svinama visās skolās.3
Un vēl: Skolu vadītājiem un skolotājiem jānoskaidro, kāpēc šogad
nesvinam ziemassvētkus, un jāpanāk, lai neviens skolēns 25., 26., 27.
decembrī neatrautos no skolas darba. [..] Dziedāšanai neder
ziemassvētku dziesmas, garīgās un arī citas dziesmas par
ziemassvētkiem.4
Apbruņoti ar šādu informāciju, skolotāji un skolēni sāka jauno
1940./1941. mācību gadu. Šis gads bija pirmais divkosības, varas
uzurpēšanas un smadzeņu “skalošanas” laika garajā ķēdē. Laimīgs tas
bērns un jaunietis, kura ģimenē prata izskaidrot notiekošo un atrast
zelta vidusceļu, nekļūstot ne par nodevējiem, ne roklaižām.
Arī Leo Koklem tas nepagāja garām, tikai viss bija jāpārdzīvo daudz
smagāk, jo līdzšinējai “miera laiku Latvijas” ideālu devalvācijai klāt
nāca agrā bērnībā iegūtās traumas izraisītā smagā slimība – kaulu
tuberkuloze, kas uz visu mūžu iedragāja veselību un atstāja fiziskas
dabas sekas. Viņam nebija lemts skaists augums, toties daba parūpējās,
lai šīs nepilnības kompensētos gara spēkā.
Dažādos materiālos – fotogrāfijās, atmiņās, rakstos – bieži atkārtojas
mātes loma mākslinieka tapšanā (tēvs Teodors Bikovs, vēlāk Kokle 1940.
gadā tika izsūtīts uz Sibīriju, kur mira, un pieredzēt dēla izaugšanu
par mākslinieku viņam nebija lemts). Leo Kokle dzimis 1924. gada 3.
martā kā dvīņubērns, bet viņa autobiogrāfijā pašrocīgais ieraksts
atklāj to dzīves uzlikto traģēdiju, kas mātei ir bijis jāpārdzīvo. Bez
manis ģimenē vēl bija četri bērni. Trīs no tiem miruši bērnībā. Jau
pieredzētās zaudējuma sāpes raisīja bailes no jaunas traģēdijas, tas
izskaidro ārkārtīgo mātes pašaizliedzību, rūpes un gādību par Leo.
Mātes pūles pievērst dēla interesi apkārtnes vērošanai, zīmēšanai,
krāsām, kā arī intelektuālajai prāta attīstīšanas spēlei – šaham
laimīgā kārtā sakrita ar paša spējām. Leo Kokle bija dzimis domātājs,
viņā bija tik daudz vīrišķības, lai nekļūtu par čīkstuli savu fizisko
nepilnību dēļ. Gluži otrādi – Leo Kokle līdzās mākslinieciskajām spējām
bijis apveltīts ar analītisku prātu, matemātisku domāšanu un ļoti
augstu dzīves tonusu. Bērnībā apgūtās šaha pamatzināšanas viņš
pilnveidoja līdz atzīstamai meistarībai, kas ļāva piedalīties dažādos
turnīros un pat kādā simultānseansā ar šaha lielmeistaru Paulu Keresu
spēli beigt neizšķirti.
Vēl viena bērnībā iegūta un mātes atbalstīta raksturīga īpašība bija
ārkārtīgā sabiedrības mīlestība. Bērniem vēl maziem esot, ciemiņi
Martas Kokles mājā allaž ir bijuši gaidīti un ne vien tādēļ, lai Leo
slimības gultā neizjustu atstumtību; tas bijis mātes dzīvesveids, kas
katru licis mīļi uzņemt un pabarot. Arī vēlākajos gados Leo Kokles
darbnīcas durvis visbiežāk ir bijušas vaļā, draugu un paziņu loks bija
plašs un daudzkrāsains.
Savukārt slimības gultā gūtās iemaņas zīmēšanā un krāsošanā viņš no
1942. gada rudens līdz 1943. gada jūlijam attīstīja profesora Jāņa
Roberta Tillberga studijā. Profesors bija konsekvents akadēmiskā
zīmējuma aizstāvis un no audzēkņiem prasīja galvenokārt stingru gleznas
uzbūvi, kuras pamatā būtu rūpīgi izstrādāts zīmējums, krāsas atstājot
otrā plānā.
Studijā iegūtās zināšanas Leo Koklem viegli pavēra ceļu uz Latvijas
Mākslas akadēmiju, kurā viņš ar eksaminācijas komisijas 1944. gada 3.
decembra lēmumu5 tika uzņemts otrā kursā. Studijas neturpinājās ilgi.
Vai slimības uzliesmojums vai vēl kāds cits iemesls lika Leo Koklem
akadēmiju pamest pirms diploma iegūšanas; 1947. gadā viņš no akadēmijas
tika atskaitīts.
Jānis Roberts Tillbergs nevarēja neiespaidot jaunā un talantīgā puiša
sākumgadu glezniecību. Monohromā krāsu gammā darinātajā “Pašportretā”
(1943) viņš cītīgi sekoja sava skolotāja paņēmieniem. Salīdzinājumā ar
viņa vēlāko gadu atraisīto un drošo tēlošanas veidu tas ir pieticīgs un
bikls. Arī četrdesmito gadu beigu un piecdesmito gadu sākumā gleznotās
ainavas vēl neļauj spriest par topošā māksli-nieka turpmāko gājumu, tās
ir visai bezpersoniski mēģinājumi, lai arī tiešais dabas tēlojums ir
aizkustinoši sirsnīgs un krāsu laukumu attiecībās jau ieskanas turpmāko
gadu paņēmieni.
Izsekojot Leo Kokles tālākajam dzīves gājumam un izmaiņām glezniecībā,
nevar apiet notikumus mākslas dzīvē, kas risinājās Maskavā un
Ļeņingradā (Sanktpēterburgā) nākamajos gados pēc Staļina nāves un
neapšaubāmi ietekmēja arī turpmāko Latvijas mākslas attīstību. 1953.
gadā Maskavā, PSRS Mākslas akadēmijas zālēs notika Somijas mākslinieku
darbu izstāde, 1954. gadā Maskavā, A. Puškina Tēlotājas mākslas muzejā
un Ļeņingradā, Ermitāžā tika atklāta franču jaunākās (paradoksāli, ka
par jaunāko franču mākslas izpausmi PSRS uzskatīja 19. gadsimta beigu
impresionistus!) glezniecības ekspozīcija. Cita pēc citas bija skatāmas
ārzemju mākslinieku izstādes: “No Fužerona līdz impresionistiem”
(1955), Pikaso darbu izstāde (1956), beļģu 19.–20. gadsimta mākslas
izstāde (1956) un citas.
1957. gadā Maskavā norisa 6. Pasaules jaunatnes festivāls, kas būtībā
bija propagandas pasākums, bet izvērtās par neparastu un brīvu tikšanos
ar ārpasauli. Tā laikā notika kopēja pasaules jaunatnes mākslas
izstāde, kurā bija pārstāvēti dažādi mākslas stili un virzieni – no
meksikāņu un itāļu neoreālisma līdz sirreālismam un abstrakcionismam.
Tās bija tiešas saskares iespējas ar mākslas strāvojumiem un
virzieniem, kas pasaules mākslā ienāca pēckara periodā. Latvijas jaunie
mākslinieki to redzēja un, kas neredzēja pats, priekšstatu ieguva no
kolēģu, draugu stāstījuma, radās vērtējums un salīdzinājums.
“Atkušņa” laika politika pavēra logu uz ārzemju pasauli un kultūru, kas
pirmajos pēckara gados bija rūpīgi noslēgta un nepieejama. Pirmie
ārzemju braucieni notika tikai grupās un rūpīgā uzmanīšanā, un tomēr tā
bija nepatapināta iespēja redzēt citu dzīves stilu, citu pasauli.
Brauca arī Latvijas mākslinieki un stāstīja par redzēto tālāk. Dž.
Skulme un O. Ābols tika pat braucienā apkārt Eiropai...
Tomēr ideoloģiski nekas nebija mainījies, visi totalitārisma sistēmas
pamatelementi turpināja funkcionēt. Partija joprojām kontrolēja visas
sabiedrības dzīves sfēras, un ideoloģijas dominante saglabājās. Spaidi
un valsts patvaļa vēl aizvien bija galvenais sabiedrības vadības
instruments. Joprojām kultūras administrēšanas galvenais ierocis bija
radošās savienības kā administratīvās kontroles aparāts. Mākslinieks
bija gandrīz pilnīgi atkarīgs no valsts – darbnīcu, materiālu, dzīvokļu
sadale, valsts pasūtījums tika kārtots tikai caur radošajām savienībām,
tādējādi mākslinieku nodrošinājumu noteica viņu piederība pie radošās
savienības.
Bija pienācis tipisks paaudžu maiņas un līdz ar to arī paaudžu
konfliktu periods. Cits stils, cita dzīves izjūta diktēja jauno
mākslinieku izteiksmes līdzekļu izvēli. Latvijā 1956. gads iezīmējās kā
lūzuma posms. ..es zinu, ka grūti būs cīnīties, es zinu, ka Maskavā
mākslinieki jau sen ir nometuši zināmos ierobežojumus, bet mūsu
republikā mēs vēl šodien dzirdam, ka mūsu ministrijā vēl valda vecie
uzskati par mākslu. Tie ir cilvēki, kuri savu zimu un volgu logiem
priekšā karina tādus aizkariņus, kādus pat parasts mietpilsonis
nepiekarinās saviem virtuves logiem. Vai tad tādi cilvēki drīkst
spriest par mūsu mākslu?!6– tā Leo Kokle no Latvijas Mākslinieku
savienības 3. kongresa tribīnes 1956. gada 19. martā.
Kongresā pirmoreiz izskanēja jautājums par jauno mākslinieku sektora
di-bināšanu Mākslinieku savienības ietvaros un jauno mākslinieku
izstāžu regulāru rīkošanu turpmāk. Jaunie mākslinieki cīnījās, lai
darbi tiktu iepirkti arī no jaunajiem, lai visas privilēģijas, kas līdz
šim bija tikai Mākslinieku savienības biedriem, būtu arī jauno sektora
dalībniekiem. Sevišķi enerģiski šajā kongresā uzstājās Leo Kokle un
Uldis Zemzaris, kas pauda visa aktīva – Leas Davidovas, Laimdota
Mūrnieka, Zigurda Zuzes, Zigurda Kampara, Jāņa Oša, Jura Mauriņa,
Leonīda Kristovska, Eduarda Detlava, Karolīnas Lāces, Austras Ulpes –
domas. Jau tajā pašā 1956. gadā bija rezultāts – tika sarīkota pirmā
jauno mākslinieku izstāde, un šī tradīcija turpinājās daudzu gadu
desmitu garumā. Jaunie sāka iekarot pozīcijas.
Tas bija laiks, kad arī Leo Kokle centās atrast savu ceļu, un viņa
vārdi 3. kongresā: [..] Mākslinieks – radītājs ir arī novators, kas
vienmēr ir naidīgs pret viņa personību ierobežojošiem rāmjiem..7 – liek
domāt par neapmierinātību, ejot kāda ie-staigātās pēdās. Kā lielākā
daļa jauno mākslinieku arī viņš nebija brīvs no autoritāšu iespaida.
Sākumā tas bija profesors Jānis Roberts Tillbergs, vēlākos gados –
Jānis Pauļuks, kas, pats būdams nepārtrauktā konfliktā ar varām,
aicināja jaunos māksliniekus nomest veco akadēmismu un meklēt jaunus
izteiksmes paņēmienus. Jānis Pauļuks ar savām kvēlajām runām un
suģestējošo personību uz ilgiem gadiem kļuva par jauno mākslinieku
iedvesmotāju.
Pazīšanās ar Jāni Pauļuku veicināja personības atraisīšanos.
Eksponētajās piecdesmito gadu otrās puses ainavās vēl ieskanas
“pauļukiski” motīvi, sevišķi tajās, kas gleznotas konkrētā vietā un
laikā. Piemēram, Leo Kokles “Dabas klusums. Misas upe” (1958) un
Pauļuka “Misas upe” (1958). Gleznas tapušas, abiem māksliniekiem
dzīvojot un ārstējoties pie profesora Segliņa Plakanciema Ķeizariņos.
Paralēli ainavu gleznošanai Leo Kokle arvien vairāk pievērsās savam
īstajam aicinājumam – laikabiedru portretam. Špakteles naža vilciens,
lazējumi, otas plašais vēziens, lielie laukumi, fakturējums ar bagātīgu
krāsas krāvumu un turpat līdzās audekla cauri spīdēšanu minimālajam
krāsas slānim – tas viss padarīja viņa daiļradi oriģinālu un pazīstamu
un sasaucās ar jaunajām vēsmām, kas raksturoja jaunās paaudzes tieksmes
šajā periodā.
Mainās dzīves saturs, mainās sabiedrība, kas uzņem mākslu, jāmainās arī
formai, un grūti man uzstāties un teikt, ka mēs aizstāvam tās formas,
kas bija 1938. gadā. [..] Kāds tad ir šis jaunais novatorisms, kas
atklāj šo jauno formu? Tas ir visvieglākais jautājums, kam receptes
nav, to noteiks mākslinieks pats savā jaunradē un savā cīņā par
mākslu,8 atzīmēja Leo Svemps, jaunievēlētais Mākslinieku savienības
valdes priekšsēdētājs, viens no vistolerantākajiem latviešu
māksli-niekiem, diskusijā “Novatorisms mākslā” 1956. gada 21. maijā. Kā
viens no šim laikam vispiemērotākiem no 20. gadsimta divdesmito gadu
dzīlēm atkal tika izcelts lakonisks vispārinājums, tas atbilda jauno
mākslinieku cīņai pret veco, akadēmiski glancēto naturālismu. Aplūkojot
piecdesmito gadu beigu un sešdesmito gadu sākuma parādības, mākslas
zinātnieks A. Kamenskis deva šim virzienam nosaukumu “skarbais stils”.9
Bez idealizācijas, bez izskaistinājuma, bez sīkumaini detalizēta
tēlojuma – vareni un monumentāli tas tiecās atklāt laikmetu un
problēmas, kas šķita nozīmīgas jaunajam cilvēkam.
Daļēji arī Leo Kokle iekļāvās šajā “skarbā stila” kustībā. Nedaudzajos
figurāli tematiskajos gleznojumos ir daudz parādiskuma, bet maz
cilvēcības, ir nodevas tālaika prasībai. Tas bija maizes darbs, bet
īstais Kokle atklājas savos daudzskaitlīgajos portretgleznojumos,
aktos, klusajās dabās. Viņa gleznotajam cilvēkam nezuda
individualitāte, personības iezīmes. Ar “skarbo stilu” sasaucās vienīgi
lakoniskā, dažkārt plakātiskā gleznu uzbūve. Tika portretētas šajos
gados “uz skatuves” uznākušās slavenības – tapa vairāki šahista Mihaila
Tāla portreti, Raimonda Paula, baletmeistara Jevgeņija Čangas, aktiera
Voldemāra Zenberga, žurnālista Aivara Āķa portrets. Leo Kokle katrā
centās akcentēt ko nozīmīgu un risināt kādu glezniecisku problēmu.
Vīriešu portretos vērojams lietišķums, skarbums, toties sieviešu
portretos neizpaliek romantisks skaistums, pat izskaistinājums, tie ir
krāsaini un koši. Pa lielākajai daļai tās ir jaunas sievietes ar
interesantu raksturu vai ārieni, kuru portretējumā mākslinieks dod kādu
savdabīgu norādi uz profesiju, kas atklājas tērpa, fona vai raksturīgas
detaļas gleznojumā. 1956. gadā Leo Kokles dzīvē ienāca Terēze Vilcāne,
ar kuru Ziemassvētkos tika svinētas kāzas un kura bija līdzās viņam
līdz pat nāves stundai naktī no 1964. gada 7. uz 8. decembri. Viņa bija
modelis vairākiem portretiem, arī pēdējam portretam 1964. gada rudenī.
Leo Kokles daiļrades apskats nebūtu pilnīgs bez aktu gleznojumiem.
Četrdesmito gadu beigās un piecdesmito gadu sākumā latviešu mākslas
ekspozīcijās šim intīmajam žanram nebija vietas, mākslinieku un mākslas
dzīves organizatoru uzmanības degpunktā atradās tematiskās gleznas, kas
apliecināja uzticību padomju varai. 1957. gadā Mākslinieku savienības
gleznošanas un zīmēšanas studiju sāka vadīt tolaik jaunais mākslinieks
Laimdots Mūrnieks. Tur notika regulāra aktu zīmēšana un gleznošana, jo
studija nodrošināja māksliniekus ar modeļiem. Leo Kokles gleznotajos
sieviešu aktos iemiesotas dzīves alkas, esības prieks, zināma bohēmas
elpa, arī maigums, tikko tveramas skumjas, pat traģisms. Iespējams, ka
mākslinieka paša fiziskās ciešanas lika viņam aktus gleznot kā himnu
ķermeņa daiļumam.
Tomēr vairums Leo Kokles aktu tapuši viņa dzīves pēdējos gados darbnīcā
Mākslinieku namā Daugavmalā. 1961. gadā uzceltais nams bija visu
mākslinieku, arī Leo Kokles ieguvums, jo pēc šaurā divistabu
dzīvoklīša Valguma ielā pavērās vērienīgākas iespējas darbnīcas
platības ziņā. Tas bija ieguvums māksliniekiem un mākslai tuviem
cilvēkiem arī kā iespēja regulāri pulcēties kopā. Leo Kokles darbnīca
Mākslinieku namā bija gandrīz vienmēr atvērta tāpat kā agrākos gados,
kad viņa dzīvoklī varēja ierasties bez kādiem aizbildinājumiem. Leo
Kokle mīlēja sabiedrību un bija no tiem māksliniekiem, kas varēja
strādāt arī troksnī. Taisni otrādi – sarunas, strīdi, diskusijas viņu
pat uzlādēja, un to labprāt izmantoja draugi, paziņas un arī daudzi
citi, kam tobrīd nebija kur iet. Tāpat kā agrāk viņa māte, arī Leo
centās, lai cilvēki pie viņa justos labi un nepiespiesti. Jau no agra
rīta viņa darbnīcā bija sastopami modeļi, interesenti, visdažādāko
profesiju pārstāvji. To vidū – vēlākajos gados plaši pazīstami cilvēki,
kā gleznotāji Jānis Pauļuks, Indulis Zariņš, Romis Bēms, komponists
Raimonds Pauls, kas Leo Kokles darbnīcā cieši saskatījās ar savu Lanu,
toreiz milicis, bet šodien ievērojamais politiskais darbinieks Aivars
Baumanis, viņa māsa dejotāja Aija Baumane, dzejnieki Valdis Rūja,
Imants Auziņš, Mākslas akadēmijas studenti (galvenokārt studentes),
žurnālists, viens no Leo Kokles vistuvākajiem draugiem Aivars Āķis un
daudzi citi.
Sešdesmito gadu sākumā Leo Kokle sāka gatavoties pirmajai
personālizstādei (arī pēdējai), nenojaušot, cik smagi tas būs. 1964.
gada vasarā vairāk par simt darbiem tika izlikti Mākslinieku savienības
izstāžu zālē. Lai arī plaši apmeklēta, jauno mākslinieku un tuvāko
kolēģu atzīta, izstāde līdzās gandarījumam nesa arī virkni smagu
pārdzīvojumu. Saņemtā nesaudzīgā kritika no agrākā drauga Roma Bēma
puses, grūtie materiālie apstākļi dragāja jau tā trauslo veselību.
Ko tu gribi pateikt, māksliniek?.. kādu ieguldījumu latviešu padomju
mākslas attīstībā ienesa šī
mākslinieka
(Leo Kokles – I.K.) jaunrade.
.. jāieklausās tās dedzīgās kritikas balsī, kas mākslai kā tautas audzinātājai izvirza nopietnākus uzdevumus.10
To, cik smagi mākslinieks pārdzīvoja šo “Cīņā” publicēto rakstu,
apliecina nedaudzās rindas nedēļu pirms nāves rakstītajā vēstulē
draugam Aivaram Āķim:
[..]Starp citu, E. Kalniņš kopā ar M. Ivanovu laikrakstā “Cīņa” bija
devuši atbildi redakcijas jautājumam sakarā ar Bēma rakstu. Šoreiz viņi
savā bezkaunībā sa-sniedza kalngalu, jo avīzē sniedza paskaidrojumu, ka
presē izteiktās domas bija apspriestas sekcijā un kolektīvs vienbalsīgi
tās apstiprinājis kā pareizas!
[..]Tu vari saprast, draugs, ka patreiz es morāli un fiziski jūtos ļoti
slikti, tādēļ strādāt radoši es patreiz nevaru. Materiāli es esmu
bloķēts līdz pēdējai iespējai, un, ja Tereze par manu eksistenci
nerūpētos, tad man vārda pilnā nozīmē bija jāiet uz ielas sēdēt ar
cepuri rokās. Arī rītdienai perspektīvu nekādu neredzu.
[..]Doma baznīcā biju uz Mocarta Rekviēmu. Dvēselē raudāju... Kāds cilvēcisks spēks, varenība un sāpes... Pati dzīve! 11
Ir pagājuši jau gandrīz 40 gadi, bet Leo Kokli pieminam vēl joprojām.
Vērojot lielo apmeklētāju skaitu muzejā, kuru vidū lielākā daļa ir
jaunieši, rodas pārliecība, ka izzināt tautas vēsturi, iepazīties ar
periodu pēc Otrā pasaules kara ir neatliekams uzdevums. Vēl savās
atmiņās var dalīties tālaika liecinieki, ir dokumenti un fotogrāfijas,
bet tie kļūs dzīvi tikai tad, kad tiks pienācīgi izpētīti.
1 Pirmais nosaukumu “atkusnis” lietoja Iļja Ērenburgs (stāsts Jnntgtkm> 1954–1956).
2 Latvijas Valsts arhīvs (LVA), 700. f., 1.apr., 388. l., 85. lp.
3 Turpat, 96. lp.
4 Izglītības tautas komisariāta Skolu pārvaldes rīkojums 1940. gada 10. decembrī. Turpat, 123. lp.
5 LVA, 442. f., 3-1. apr., 1. l., 3. lp.
6 No L. Kokles runas Latvijas PSR Mākslinieku savienības 3. kongresā
1956. gada 19. martā. LVA, 230.f., 1. apr., 5. l., 50. lp. Kongresa
stenogramma ir krieviski, arī latviski teiktās runas ir tulkotas, tādēļ
raksta autorei nācās autoru teikto tulkot atpakaļ latviešu valodā, kas
neizbēgami noved pie autora stila izmaiņām.
7 LVA, 230. f., 1. apr., 4. l., 85. lp.
8 Turpat, 351. l., 43. lp.
9 Rfvtycrbq F. Htfkmyjcnm vtnfajhs ## Ndjhxtcndj. – 1968. – §8. – C.13.
10 Bēms R. Ko tu gribi pateikt, māksliniek? //Cīņa. – 1964.– 18. aug.
11 Vēstule rakstīta 1964. gada 31. novembrī. Atrodas T. Kokles personiskajā arhīvā.
|
| Atgriezties | |
|