VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| BALTO PLANKUMU MEKLĒTĀJI ŠAIPUS EKRĀNAM. Kristīne Briede un Kalle Bjoršmarks Ieva Auziņa, RIXC, īpaši “Studijai” Ja no kādas vietas izvestu cilvēkus un tad šajā vietā vairākus gadus nevienu neielaistu, vieta kļūtu izteiksmīga. Tā iemantotu pati savu noslēpumu. Cilvēkam atliek smiltīs uzsliet būdu, un, kolīdz tas būs devies prom, atnāks kāds cits un ieraudzīs pie-minekli, jo viņš ne-zinās, kad un kādēļ kāds šeit to visu ir būvējis. Viņš būs kā pirmo reizi nonācis uz Mēness. Emocijas, virspusējas pārdomas – tās nespēj kliedēt atmiņas. Tie retie ļaudis, ko šeit var sastapt, nespēj pārvarēt šīs telpas visaptverošo klusumu, iespējams, ka viņi paši jau sen kļuvuši par šīs tukšās stepes neatliekamu sastāvdaļu. Tādi kā 20. gadsimta beduīni, savādo rajonu iedzīvotāji. Cilvēki aiziet – betona plāksnēs parādās plaisas, cilvēki atnāk un būvē makdonaldus. Viņi vēlas dzīvot labāk. Bet kas tiem atdos telpu, ko tie nemitīgi zaudē? Gadu no gada, metru pēc metra. Iļja Boļšakovs | |
| |
| Abu kopīgā radošā darbība sākas 1995. gadā, kad kopā ar Robertu
Vinovski tiek nodibināta filmu studija “Lokomotīve”. Grupa radošo
darbību sāk ar diviem projektiem: 1996. gadā – sociālās reklāmas
Latvijas televīzijā, 1997. gadā – raidījuma ““Lokomotīve” piedāvā”
sērijas LTV 2. kanālā sadarbībā ar Olafu Pulku un Zviedru institūtu.
Tie ir sociālas ievirzes un kultūras raidījumi, kas interviju formā
atspoguļo Latvijas iedzīvotāju viedokļus desmit gadus pēc perestroikas.
Vēlāk grupas dibinātāju ceļi pašķiras: Roberts Vinovskis strādā kā “Lokomotīve +”, bet Kalle un Kristīne turpina darboties kā neatkarīgā filmu studija Locomotive International (turpmāk tekstā “Lokomotīve”). Kopš 1996. gada “Lokomotīves” kontā ir vairākas dokumentālās filmas: Checking out (režisore Kristīne Briede), Aim Bek! (pēc M. Bulgakova romāna “Meistars un Margarita” motīviem, režisors Kalle Bjoršmarks), “Salā, kurā piedzimst vējš”, par ko 1996. gadā tiek saņemta Latvijas Nacionālā kinematogrāfijas centra balva. Arī par pārējām minētajām filmām saņemti apbalvojumi un starptautiska atzinība. “Lokomotīve” piedalījusies Gēteborgas starptautiskajā filmu festivālā Zviedrijā, Ņujorkas filmu skatēs ASV, Melburnas filmu festivālā Austrālijā, Bornholmas filmu festivālā Dānijā, kā arī citos festivālos Vācijā, Kanādā, Brazīlijā, Ungārijā, Francijā un arī Krievijā. “Lokomotīve” piedalījusies arī dažādos starpdisciplināra rakstura vizuālās mākslas projektos Bolderājā un citur. Kinomīļi “Lokomotīvi” īpaši iecienījuši, kopš tā organizējusi divus (1998. un 2000. gadā) neatkarīgā kino festivālus “Kristapa tapa”, kas dažādiem kino amatieriem – galvenokārt jauniešiem, bet ne tikai – kalpojuši par pirmo publisko pieteikumu forumu. “Kristapa tapa” tautā iecienīta arī dēļ demokrātiskās attieksmes pret festivālam iesniegto darbu atlasi un demonstrēšanu. Kopš 2000. gada Kalle un Kristīne pastāvīgi dzīvo Liepājas Karostā. 2000. gada augustā šeit tika organizēts dokumentālajam kino veltīts starptautisks seminārs Tranzit Zero un visādu mākslu projekts Subjective/Objective, kas Liepājas Karostai kā īpašai sociālai un poētiskai telpai plašākas sabiedrības uzmanību pievērsa pirmo reizi. Jaunākais “Lokomotīves” projekts ir Karostas kultūras un informācijas centrs K@2. Dažu pēdējo gadu laikā, kopš “Lokomotīve” veido filmu Borderland, kas stāsta par robežsituācijām Latvijas iedzīvotāju uztverē, domāšanas telpā un arī ģeogrāfiskajās teritorijās (uz Latvijas robežas ar Baltkrieviju, Lietuvu, Igauniju un Krieviju), Kristīne un Kalle kā filmas režisori, operatori un scenāristi zināmā mērā paši piedalās Borderland pasaules sižetos, vairāk laika pavadot otrā pusē ekrānam. Arī pirms tam viņu darbību būtu neprecīzi dēvēt tikai par dokumentālo kino, jo “Lokomotīves” paplašinātās komunikācijas praksē izmantoti arī citi mediji – fotogrāfija, organizēti vizuālās mākslas projekti – un bijusi aktīva līdzdarbība jauno mediju kultūras attīstībā, ar e-lab un citām neatkarīgajām kultūras iniciatīvām caur kopīgiem sadarbības tīkliem daloties pieredzē par autonomajām kultūras zonām. Kristīnes un Kalles īpaši koptā “melnbaltā” kinematogrāfiskā poētika izveidojusi noteiktu rokrakstu, kas pazīstams “Lokomotīves” filmās, fotogrāfijās, skaņās un rakstītos vārdos. Šobrīd “Lokomotīves” izveidotā tēlu sistēma Liepājas Karostai tās līdz šim mēmajai sejai piešķir jaunus vaibstus. Un lai paliek miglā tīts,vai agrā rīta stundā pa Karostas izdrupušajām bruģa ielām klejojošais nēģeris ir kāds tēls no vēl nepabeigtas filmas vai arī jūs kā vērotājs patiesībā neatrodaties Karostā, bet gan kādā Dienvidāfrikas nostūra geto. Jūsu daudzpusīgās komunikācijas prioritāte vienmēr ir bijis t.s. mazais cilvēks. Tas redzams gan jūsu dokumentālajās filmās, gan starpdisciplinārajos projektos. Īpaši šobrīd, dzīvojot Karostā, kur tikai pamazām, sarežģīti veidojas izpratne par sabiedrisko līdzdalību kultūras dzīvē, kur jūs redzat robežu starp iespēju reanimēt ļoti lokālu identitāti un neatgriežamu šīs identitātes regresu? Kristīne: Es domāju – tas, ka šeit viss jāiesāk no jauna, nav tikai Karostas lieta. Tā ir arī ļoti globāla problēma. Jebkur pasaulē, kur šobrīd paklausāmies, visi brēc par identitātes krīzi un meklē savas saknes. Attiecībā uz Karostu: tai paaudzei, kura te dzīvo un ir dzīvojusi, vienkārši nav iespējams atgriezties pie tās identitātes, kas viņai ir bijusi. Tad jau būtu jāsauc atpakaļ armija! Viņi meklē identitāti tāpat kā mēs visi, tikai balstoties uz tām saknēm, kas viņiem katram liekas tuvākas. Kalle: Es pievienojos tam, ko saka Kristīne. Runa ir par vienu un to pašu – vienalga, vai tā būtu Ķeipene, Alūksne vai Rēzekne. Vienkārši šeit salīdzinājumā ar pārējo valsti toreiz bija ārkārtīgi savdabīga situācija. Šeit bija slēgtā vide. Bet šodien tā pati minētā Ķeipene varbūt ir pat vēl slēgtāka vide nekā Karosta, jo šodien šeit tomēr apgrozās diezgan daudz cilvēku, bet Latvijas dziļajos laukos – tur ir “īstā Karosta”. Kristīne: No vienas puses, tas ir mīts, ka Karostas iedzīvotājiem nav savas identitātes. Viņiem ir sava identitāte. Ļoti bieži mums, kas šeit iebraucam, arī tūristiem, kuri te uzturas īslaicīgi, liekas: ak, cik te ir sūri! Mums vajag, lai viņiem būtu tāpat kā mums. Bet, dzīvojot šeit ilgāku laiku, ir pilnīgi skaidrs, ka tā nemaz nav. Mēs nevaram teikt, ka tas ir nepareizi, ka viņi tur karina kaut kādas lupatas uz balkoniem. Tas mums varbūt tā tikai liekas. Mēs tagad šeit esam diezgan iedzīvojušies. Šeit ir savveida komūna ar savveida attiecībām. Tāda kopības sajūta, ko mēs esam izbaudījuši dažādos vietējos pasākumos. Solidaritāte ir zūdoša vērtība mūsu sabiedrībā. Šeit tā ir saglabājusies, tomēr nav pamata runāt par Karostas iedzīvotāju sociālo aktivitāti. Kristīne: Šejienes iedzīvotāji tiešām nepiedalās tik daudz tā saucamajā sabiedriskajā dzīvē. No noteikta skatpunkta raugoties, protams, viņi ir sociāli neaktīvi, tāda amorfa masa. Viņi nelasa tos laikrakstus, ko mēs, un tamlīdzīgi. Un tad, kad tu pajautā, kas ir šīs valsts prezidents, tad viena daļa nezina. Un tad mums liekas, ka tālāk vairs nav kur. Bet uz to var arī paskatīties kā uz pilnīgi citu modeli, un, ja mēs vēlamies to izprast, tad mēs arī tajā vēlamies iedziļināties. Un tas ir tas, ar ko mēs pašlaik nodarbojamies. Kalle: Tad, kad mēs sākām darbu pie filmas Borderland, mani galvenokārt ieinteresēja šī telpa – vieta, kur jūtams, ka tā, kas bija, vairs nav un tūlīt nāks kaut kas jauns. Precīzāk – nupat bija Padomju Savienība, tūlīt būs Eiropas Savienība. Telpa starp tām abām, pa vidu – pēc, bet pirms. Tad, nonākot Liepājas Karostā, kas gan vairāk attiecas nevis uz “tām” robežām, bet atrodas tuvāk Eiropas robežām, es sapratu, ka šeit arī ir tas pats, tikai koncentrētā veidā. Man liekas, ka var samērot Eiropu pret pasauli, Latviju pret Eiropu un Karostu pret Latviju. Tas ir viens un tas pats. Un, ja ir runa par kaut kādu komūnu, kas nevar atrast savu turpmāko nodarbošanos, tad tas ir tas pats, ja runājam par Latviju, kas pašlaik nevar atrast savu piegājienu, lai attīstītos, lai vai nu ieietu Eiropā, vai paliktu tepat. Šeit es ikdienā, gan citā līmenī, saskaros ar visiem tiem pašiem likumiem. Cik lielā mērā jūs izjūtat atbildību par to, ka šobrīd gan veidojat Karostas publisko seju, gan arī lielā mērā nodarbojaties ar sociālo integrāciju starp Karostu un Liepāju? Kristīne: Integrācija manā izpratnē nenozīmē, ka tiek pieņemts viens vai kāds cits modelis. Es domāju, ka integrācijai ir jānotiek abpusēji. Un tas ir mūsu uzdevums, kā mēs šeit sev to stādām. Mēs patiesībā nākam no citas vides. Tas, ko mēs šeit darām, mums pašiem patīk, un mums liekas, ka tas ir labi. Necenšamies neko nevienam uzspiest, bet piedāvāt, parādīt, ka ir cita alternatīva, ka tas ir iespējams, ka var domāt citādāk. Mēs šobrīd Karostas iedzīvotājiem piedāvājam informāciju, kas šeit nonāk arī fiziskā veidā, viesojoties cilvēkiem no dažādām pasaules malām. Tā cenšamies radīt zināmas izvēles iespējas: kā jūs vēlaties – tā vai citādi. Var aiztaisīt ausis un neko nedzirdēt, neredzēt, bet var arī ievērot, ka mēs šeit esam, un iepazīties ar to, ko mēs piedāvājam. Jūsu izvēle starp Rīgu un Liepājas Karostu ir samērā radikāls solis. Jābūt kaut kam īpašam, kas motivēja šādu rīcību. Kalle: Viss jāskata attiecībās, kā jau teicu, vai uzlūkojam Latviju attiecībā pret pasauli vai Karostu pret Liepāju, bet ir jāiegulda pastāvīgs darbs, lai šos līmeņus celtu augstāk. Var būt tukšs galds, uz kura nekā nav, un tad tev pašam arī nekas netiek. Bet uz tā galda var būt vismaz kaut kas. Tam jānotiek pakāpeniski. Es par to daudz domāju pēc mūsu ceļojuma uz Indiju. Pēc tā esmu kļuvis (vismaz es tā ceru) daudz negribošāks. Īstenībā viss ir ļoti vienkārši. Tu jau vari raust, raust un raust tikai sev, kā tas īpaši redzams Latvijā. Bet pēc tam? Man daudz lielāku baudu sagādā tas, ka varu šeit bērniem rast iespēju pašiem kaut ko darīt. Tas skan pārāk ideālistiski, bet tāda izjūta ir. Man sen nav bijis tā, ka katru dienu ir kaut kādas problēmas, gan iepazīstot jaunus cilvēkus, gan darba lietās, gan finansiāli. Tomēr es jūtu, ka tās mani stimulē, es attīstos. Jo, ja ir jātiek galā ar tik daudzām lietām, kas ir pilnīgi neizprotamas, tad nākas iedziļināties. Un, iepazīstoties ar Raivi, Agnesi, Edgaru vai Anniņu (daži no aktīvākajiem Karostas bērniem, kas piedalās K@2 veidotajās kultūras norisēs – I.A.), es nonāku pie secinājuma, ka viņi ir daudz gudrāki par mani. Es viņos meklēju to, ko pats esmu pazaudējis, bet vēlos atgūt. Kristīne: Es varu piebilst, ka mums dzīvē ir gadījies būt pēc mūsu sabiedrības mērauklas gan visaugstākajos līmeņos, gan viszemākajos, kaut gan, atklāti sakot, viszemākajos varbūt arī neesam bijuši, bet katrā ziņā šī skala ir ļoti plaša. Un tad, domājot par to, kas ir mazais cilvēks vai ko nozīmē lielais cilvēks, tu saproti, ka atšķirības nav nekādas. Varbūt atšķiras tas, par ko viņi runā un kāda ir viņu valoda, bet dziļākajā būtībā un arī uzvedībā cilvēki ir vienādi. Kalle: Atšķirība ir tā, ka jebkurā vietā, kur mēs esam, mēs nejūtamies kā mājās. Nemitīgi jebkurā sabiedrībā mēs it kā topam par svešiniekiem. Par to mēs esam daudz runājuši. Kristīne: Un tas nemaz nav slikti, tieši otrādi – tas ir interesanti. Līdz ar kultūras teorētiķu pastiprinātu interesi, publikācijām masu medijos un pasākumiem publiskā telpā šobrīd daļa sabiedrības tomēr vairāk vai mazāk sāk apzināties t.s. mikrokultūru telpu. Es domāju, ka šī intensitāte arvien pieaug. Kā jūs šajā kontekstā komentētu tādus fenomenus kā “nabadzīgais kino” vai “nabadzīgā māksla”? Kur beidzas pieprasījums pēc inovācijas un sākas kritiska pieeja konkrētam kultūras faktam? Kalle: Nav viegli noteikt to robežu. Bieži par to domāju “Kristapa tapas” kontekstā. Pirms pāris mēnešiem Vecrīgā pamanīju reklāmas, kas aicināja piedalīties kādā pasākumā, kur būšot visādas lietas, kas saistītas ar kino. Es, pāris metru attālumā stāvot, to izlasīju uz melnbaltas Xerox kopijas plakāta un nodomāju: “Re, “Kristapa tapa!”” Un man bija patīkama sajūta. Kad mēs taisījām pirmo “Kristapa tapu”, tādas lietas vispār nenotika. Bija balts plankums. Tagad tas attīstās jau citā veidā, citi cilvēki to dara. Ja pēc gadiem atkal radīsies tāds baltais plankums, atkal būs “Kristapa tapa”. Pašreiz, man liekas, tas nav vajadzīgs. Ne tikai Latvijā, bet visur pasaulē ir kāds fenomens (kā, piemēram, “Bildes” vai “Lielais Kristaps”), kam ir jānotiek tāpēc, ka tam ir jānotiek. Neviens necenšas iedziļināties, vai tas ir vajadzīgs, vai pēc tā ir pieprasījums. Kristīne: Turklāt pieprasījums nevis tirgus, bet cilvēciskā nozīmē. Nevis opozīcijas dēļ, bet vienkārši fiziski jūtot, kur ir tie baltie plankumi, un tos aizpildot. Kā radās ideja izveidot Karostas kultūras centru K@2? Kalle: Ar vislielāko prieku varu stāstīt par K@2, kas man lielā mērā ir tādas kā krustceles. Mēs sākām ar Borderland, pēc tam vairāk pievērsāmies Karostai, tad pagājušā gada augustā organizējām dokumentālajam kino veltītu pasākumu Tranzit Zero. Pēc tam man radās jautājums: kurp tālāk? Es nedomāju, ka tas bija kritiens, bet bija noteikts lūzuma punkts. Bija divas izejas no šīs situācijas: doties prom, pateikt “sveiki” kā atpūtniekam, kas pa vasaras brīvdienām pieradināto kaķi rudenī nevis ņem līdzi uz pilsētu, bet atstāj: “Paldies, ar tevi bija jauki, bet nu man laiks doties tālāk!” – vai arī turpināt iesāktos procesus, bet ar nodomu, ka tie jāattīsta kā ilgtermiņa projekts.Es izvēlējos palikt. Laimīgā kārtā mēs atradām atsaucīgus cilvēkus Liepājas Domē un arī citās vietējās organizācijās, kas bija gatavi šo procesu turpināt kopā ar mums. K@2 kopīgi ir dibinājušas 17 privātas iniciatīvas. K@2 ir vienkārši kustības turpinājums. Pēc laika, kad projektam būs ielikti stabili pamati, kad būs pārliecība, ka tas ir uzbūvēts tā, ka var turpināties arī bez mums, mēs turpināsim darboties, bet jau ar kaut ko citu, lai būtu jauna kustība. Kādus baltos plankumus aizpildīs K@2? Kalle: Vasarā šeit būs fotolaboratorija, rīkosim svešvalodu kursus Karostas bērniem, būs animācijas nometnes un daudz kas cits, piemēram, bērnu opera. Kristīne: Man ir iecere šeit rīkot kinotikšanās, kur neoficiālā garā cilvēki, kurus tas interesē, piedalītos domu apmaiņā par un ap kino. Tas varētu notikt kaut vai mūsu virtuvē, un iespējams, ka šādas idejas neviens nekad neapmaksātu, bet tas arī nav galvenais. Cik daudz no Karostas būs jūsu filmā Borderland, un cik daudz no kino ir Karostā? Kristīne: Kad es dzīvoju Rīgā, tad biju īsta kino fane. Ka tik atkal aiziet uz kādu filmu! Dzīvojot šeit, Karostā, pilnīgi skaidri apzinos, ka kino ir tāds lielpilsētas fenomens. Šeit kino katru dienu skrien gar acīm – attaisi durvis un paskaties! Kalle: Es pilnīgi piekrītu Kristīnei. Tomēr, ja palūkojamies no kinoprofesionāļa pozīcijām, tad tas ir zem katras kritikas. Šo divu gadu laikā mēs, vismaz es noteikti ar savu projektu esmu pārkāpis to robežu – drīzāk esmu iegājis filmā nekā turpinājis darbu pie filmas. Profesionāļi, piemēram, Hercs Franks vai Ivars Seleckis, tādu situāciju nekad nepieļautu. Viņi ietur savu profesionālo distanci. Un viņi ir radījuši fantastiskas filmas. Mēs šoreiz esam gājuši cauri ekrānam un tagad atrodamies otrā pusē. Jūs šeit galvenokārt nodarbojaties ar komunikāciju, vizuālās mākslas un dažādas citas laikmetīgās kultūras formas izmantojot kā līdzekli “Domā savādāk!” izglītībā. K@2 centrā ir publiski pieejamas arī vairākas interneta stacijas. Kurš no jauno mediju kultūras aspektiem jums šķiet visnoderīgākais šādas “informatīvi nabadzīgas vides” (Normunds Kozlovs) kopšanā? Kristīne: Mēs t.s. jaunos medijus izmantojam katru dienu – gan digitālo montāžu, gan internetu. Lasot avīzes internetā, tiek dota iespēja interaktīvai līdzdalībai, ko drukātā prese, piemēram, nespēj piedāvāt. Kalle: Komentāri internetā paši par sevi darbojas kā jauns medijs. Tur parādās “neavīze”, “neradio”. Tas ir cits medijs, kas nodrošina dialogu, kurš nekad neveidos oficiālo viedokli, bet ar to ir iespēja iepazīties un uzzināt, par ko tad tas “mazais cilvēks” domā. Šeit runa ir ne tikai par kontrastiem – analogs un digitāls, bet vairāk par nepieciešamību. Mūsu projektu tāmēs blakus skatāmas divas vienlīdz akūti nepieciešamas pozīcijas: malka un modems. Mēs varētu būt vienīgā interneta kafejnīca, kas tiek apkurināta ar malku. Bet cerams, ka pēc trīs gadiem process būs attīstījies un šeit vairs nebūs malkas apkures. Vēl, domājot par komunikāciju plašākā kontekstā, mani Karostā saista tas, ka šeit valda pilnīgi neapspiesta attieksme pret komunikāciju. Es gribu ar tevi kontaktēties, tātad man ir jārunā vai nu latviski, zviedriski, krieviski, angliski, vai kādā citā valodā. Primārais jautājums ir, vai vēlamies viens otru saprast vai ne. | |
| Atgriezties | |
