VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Juris Putrāms. Mākslinieks cīņā par mieru Ieva Lejasmeijere | |
| |
| No pavisam nesenās Latvijas mākslas vēstures viedokļa Juri Putrāmu var
pieskaitīt dažādām vienībām, kuru raksturīgās pazīmes joprojām
saskatāmas viņa darbos. 80. gadu otrās puses avangardistu un
supergrafiķu paaudzē kopā ar Juri Putrāmu darbojās Ojārs Pētersons,
Andris Breže, Kristaps Ģelzis, Indulis Gailāns un Ivars Mailītis – tā
bija sociālpolitiski aktīva, kāpināti ekspresīva, dramatiski
piesātināta lielu izmēru grafika un instalācijas. Multimediju
mākslinieks Hardijs Lediņš šīs paaudzes mākslas izpausmes nosaucis par
“latviešu 80. gadu neoekspresionismu” vai “jauno skarbo vilni”. Lai cik pretenciozi tas arī izklausītos, Putrāms gandrīz vienīgais no minētajiem māksliniekiem joprojām turpina tā saucamos radošos meklējumus, vismaz šie meklējumi tiek vizualizēti, materializēti, īsāk sakot, novesti līdz stāvoklim, kad to vēstījums kļūst redzams un uztverams. Putrāma darbos joprojām apvienoti gan grafikas, gan glezniecības, gan instalāciju mākslas elementi. Un Putrāms joprojām rūpīgi kopj savu disidenta opozicionāra būtību neatkarīgi no politisko un tirgus konjunktūru maiņas, lai mainītos pats un mainītu sabiedrību “uz augšu, uz skaidrību”, aizvien iecietīgāk, bet arī noteiktāk vēršoties pret “domas klišejām un pūļa psiholoģiju”1. 90. gadu sākuma “lūzuma posmu” vislabāk raksturo pats mākslinieks: “Kad es atgriezos no Maskavas, vēl zināmu laiku piedalījos izstādēs, ko tajā laikā organizēja izcilā mākslas kuratore Helēna Demakova. Bija izstādes “Latvija – XX gadsimta kūlenis. 1940–1990” viesnīcas “Latvija” izstāžu zālē, Forma Antropologica Tallinā un “Paaudze” Pori muzejā Somijā. Pēc šīs izstādes es diemžēl sagāju sviestā. Latviski runājot, nojū-dzos. Krieviski izsakoties, sošol s pojezda. Angliski: I went crazy. Franču valodu es pagaidām tikai mācos.”2 Šeit lasītāju varētu iepriecināt ar treknu daudzpunkti, iekavu pušķi vai citām pieturzīmēm. Tomēr arī turpmākos deviņdesmitos Putrāms piedalās starptautiskās grafikas izstādēs ASV, Francijā, Polijā un Japānā. 90. gadu otrā pusē mākslas izpausmes Latvijā jau bija kļuvušas maigas un mierīgas, iegūlušas gādīgo kuratoru prātos un rokās. Putrāma perso-nālizstāde “Manifests”, kas notika 1999. gadā vienlaicīgi Agijas Sūnas galerijā un dizaina salonā Vincents Inspira, uzkrītoši, bet bez īpašas uzspēles liecināja par mākslinieka nesamierināmību ar sabiedrības akceptēto pasaules kārtību, meklējot, deklarējot un motivējot savu individuālu izpratni par to, kā “lietas stāv”. Reizē ar izstādēm sabiedrība tika iepazīstināta ar Putrāma radošo studiju Putra Crazy un mākslinieka manifestu. Var jau teikt, ka glīti iepakotie cigarešu gali un kolāžas atsauc atmiņā rindām vien Rietumu mākslinieku darbus, sākot jau ar 60. gadiem. Tomēr jāņem vērā, ka dīvainā kārtā sabiedrība uzcītīgi turpina patērēt, aizvien briesmīgākās izpausmēs atražojot patērētājsabiedrības problēmas. Brīžiem šķiet, ka Latvijā māksla vairs nenodarbojas ar sociāli politiskā konteksta analīzi. Tomēr liekas, ka mākslinieciskās izpausmes, aizvien vairāk sliecoties uz procesuālo mākslu pusi, tieši liecina par sociālpolitisko procesu rezonansi. Tikai tas notiek dziļāk, iedarbojoties uz sabiedrības tā saucamo kolektīvo bezapziņu. 2000. gada izstādē “Rudens” Putrāma gleznojumi izcēlās uz pārējās ekspozīcijas estetizējoši iemidzinošā fona. “Potretētie” embriji – diezgan liela formāta plakātiski, lineāri gleznojumi uz baltās audekla grunts. Mākslinieks esot aizrāvies ar embriju tēmu, izlasot publikāciju žurnālā “Geo”: “Vienā no sākotnējiem stāvokļiem visu dzīvo būtņu embriji esot ļoti līdzīgi – gan zivij, gan čūskai, gan putnam, gan cilvēkam, gan cūkai. Tobrīd sapratu, cik nejauša un dīvaina ir dzīvības trauslā forma. Tikpat labi cilvēks būtu varējis piedzimt par zivi – viņi visi ir vienādi, bet ir jau zināms, kurš būs bagāts, kurš – nabags, kurš – Buda, kurš – Če Gevara.” Formāli Putrāma rokraksts nav daudz mainījies kopš 1990. gada darba “Kamikadze un ugunskrupja bērns” – enerģētiski spēcīgs, pārliecinošs spektra krāsu zīmējums, ko par gleznojumu var nosaukt tikai nosacīti. Putrāma darbi vienmēr uztverami visai plašā kontekstā, tiem raksturīgs plakātisks literārisms, tomēr it kā uzskatāmais naratīvs Putrāma darbos nereti uzvedas kā zivtiņa – pamāj makšķerniekam ar asti un ienirst dziļāk. Mākslas darbu vērotājs spiests nirt tai pakaļ vai vismaz bažīgi pašūpot galvu – kur tas redzēts, kur tas redzēts. 80.–90. gadu plakātistu, arī Putrāma alegoriskie, groteskie tēli pietiekami deklaratīvi (kā jau piedien plakātam) liecina par sabiedrībā aktuālām problēmām, nosaucot tās vārdā. Turklāt Putrāms ķeras klāt arī tādiem latviešu tautas “svētumiem” kā Krišjānis Barons, traktēdams viņu nevis kā viszinīgu vecīti, bet gan tādu kā gorgonas galvu. Putrāma darbos vienmēr nolasāmais dziļais ētiskais pa-matojums viņa mākslu padara īpaši lokāli aktuālu, bet vispārinātā tēlainā valoda labi saprotama arī pasaules mākslas kontekstā. Putrāma 80. gadu “galvu” aizsvilušos tenisbumbiņu acis un hipertrofētās mutes kā angāri atplestas visai sāpīgā eksistenciālā kliedzienā. Ofortu ciklu “Garāmgājēji” mākslinieks papildina ar atsevišķām lapām arī dažus gadus pēc to pirmās izstādīšanas 1985. gadā mākslinieku grupas izstādē Gustava Šķiltera muzejā. Šogad izstādē “Maska” galerijā “Bastejs” Putrāms vairs nebija noņēmies ar ofortiem, bet izstādījis savus fotoportretus, kuros acis jau bija reāli huligānu uzdauzītas. Kaut gan nereti, iepazīstot šīs ekspresīvās personības izpausmes, gribas jautāt, kāpēc Putrāms kļuvis par mākslinieku, nevis, piemēram, par bokseri, viņa māksla tomēr uzrunā ļoti humāni, bez didaktikas, ar cieņu pret individualitāti. Ētiskā piesātinājuma ziņā Putrāma maksimālā mākslas programma mēdz iemiesoties arī ļoti lakoniskos tēlos – kā 1989. gada darbā “Māte”, kas ieskrāpēts akmenī kā pirmatnējo alu sienās un apelē pie arhetipālām vērtībām. Iespējams, ne mazāk nopietni vajadzētu uztvert 2001. gada darbu ciklu, kas bija apskatāms “Rīgas galerijas” zīmējumu izstādē, – formāli tikpat atturīgi un lakoniski tēli zīmēti uz putuplasta. Arī tematika maz-liet cita, bet orientēta uz tām pašām jau minētajām mūžsenajām vērtībām – dzimumlocekļi paklausīgi un mīlīgi kā suņi pieglaužas rožu ziediem, un darbi nosaukti ne vairāk un ne mazāk kā “Roze un viņas draugs” u.tml. Falliskā tēma Putrāma mākslā parādās arī kā krāsaini un agresīvi uzraksti uz sētām. Helēna Demakova Putrāmu nosaukusi par “robežpārkāpēju”. Tas precīzi raksturo viņa attiecības ar minēto “pieskaitīšanu” – nenoliedzot saistību, mākslinieks tomēr uzsvērti norobežojas no galīgiem spriedumiem un vērtējumiem. Turklāt robežu pārkāpšanu Putrāms vispārina arī saistībā ar mākslinieka misijas apziņu. Vienmēr esmu ignorējis kaut kādas asociācijas. Mani neinteresē aprobētas lietas. Darbs mani pārstāj interesēt tad, kad tas ir pabeigts. Grafika pasaulē joprojām pulsē ar visai noteiktu aktivitāti, visu laiku notiek dažādas starptautiskas izstādes. Tā ir tāda savveida mafija. Diskusiju par grafikas tehniskajām robežām uzskatu par mākslas teorētiķu profesionālu “matu skaldīšanu”. Māksla vai nu ir vai tās nav. Pieejas tehniskajām robežām ir ļoti dažādas – citi pieņem datorizdrukas, citi – ne, bet, manuprāt, tas nav svarīgi. Pašlaik vairāk esmu aizrāvies ar foto. Zināmu periodu sadarbojos ar fotogrāfu Ojāru Jansonu. Patlaban meklēju jaunus fotogrāfus, ar kuriem strādāt. Kopīgajos projektos es piedalos kā idejas autors, režisors un stilists. Pats tehniskais foto process man liekas garlaicīgs. Ir lietas, kas māksliniekam jādara vienam, bet man patīk izjust tā saucamo kopīgo ģēniju, īstenojot šos fotoprojektus. Putrāma darbos jaušama dīvaina racionalitātes un poētiskas emocionalitātes kopība. Šķiet, sagatavošanās procesu mākslinieks izprāto un izdomā, bet darbu veidošana notiek spontāni, bez kalkulēšanas. Turklāt viņš var negatavoties kādas konkrētas idejas vizualizācijai. Notiek garīgās attīstības darbs, kas neliek šaubīties par materializāciju, tādējādi piešķirot tai brīvu domas atvēzienu. Varbūt tendence, ka daļai Putrāma paaudzes mākslinieku pašlaik pietiek ar domām, pārdomām un sarunām, liecina par zināmu briedumu. Garīgajā attīstībā šie mākslinieki sasnieguši mierīgu, draudzīgu “vietu”, kur ārējās izpausmes kļūst neobligātas un īpaši apdomātas. Pirms kādiem pieciem sešiem gadiem sapratu, ka mani ne tik daudz interesē gatavais produkts, idejas materializācija, koncepts, bet drīzāk pats process. Atklāju, ka varu izbaudīt idejas piedzimšanas procesu, nemaz neko tālāk nedarot. Māksliniekiem, manuprāt, jātaisa mazāk darbu, bet vairāk jādomā, jāstrādā ar sevi. Runājot par mākslinieku izdzīvošanu... Neviens jau badā nav nomiris. Krievu avangarda pārstāvji dzīvoja revolūcijas un pilnīga grautiņa laikā, bet mākslas vēsturē viņi tomēr ir iegājuši. Tagad arī Pēterburgā māksliniekiem nav naudas, bet viņi strādā ar sevi. Salonā nokļūt ir ļoti viegli. Ja tu to dari konceptuāli, tad nekas. Es arī taisu saloniskus darbus pārdošanai, bet tas man kantes nerīvē, jo es to uztveru kā mazu savas dzīves mākslas etīdi, gammu. Māksliniekam katru dienu jāspēlē šīs gammas, bet, ja viņš katru dienu grib spēlēt “lielās formas”, tad tās sonātes pārvēršas par gammām. Var to neatzīt, bet katrs mākslinieks zina, par ko viņš ir izšķīries. Šķiet, man ir bijusi laime pārvarēt tādus augstumus un kritumus, ka tas mani ir izārstējis no vēlēšanās ieslīgt aprobētā salona straumē. Putrāmam mākslā vienmēr bijusi svarīga komunikācija, pat ļoti uzskatāmās izpausmēs – kā pastkartes, kas tiek izsūtītas draugiem un paziņām. Arī šīgada Rīgas jubilejas pasākumu ietvaros katrs rīdzinieks saņēma Putrāma veidotu apsveikuma kartīti. Pēdējā laikā mani aizrauj pirmatnējo kultūru neapzināmība ar tādu šamanisma piegaršu. Tas ir rada kam tādam, ko nevar līdz galam formulēt, par ko labāk vispār nerunāt. Uzskatu, ka mākslinieks ir medijs starp augstākām enerģijām vai augstākiem spēkiem (vienalga, kā to sauc). Kas tas par impulsu, kurš liek pārvarēt materiāla pretestību un, teiksim, baltu lapu sākt pārveidot pēc sava prāta, savas virzības. Māksliniekam faktiski nav jābūt nekā citādāk derīgam, viņam pašam jāsaprot un jāizjūt sava vieta sabiedrības hierarhijā. Pasaulē nav daudz tādu cilvēku, kas lieliski apzinās savu misiju, paliekot vienkārši un komunikabli, – Helmuts Ņūtons, fotogrāfs Ričards Avedons, Demjens Hērsts. Nav tā, ka man īpaši patiktu tas, ko viņi dara, bet gan – tas, kā viņi izprot savu mākslinieka vietu, funkcijas. Hērsts, piemēram, paplašina cilvēku pieņemamības robežu diapazonu. Gribas cerēt, ka šis paplašināšanas process ir bezgalīgs. Mākslinieks ir āksts, ceremonijmeistars, kurš vienmēr bijis tuvāk pie centrālkomitejas sekretāra, pie karaļa, pie tirāna. Mākslinieks ar varas pārstāvjiem vienmēr runājis tieši, bez starpniekiem. Māksliniekam nav ne vieglāk, ne grūtāk. Viņa misija kāršu kavā ir būt džokeram – bez numura un noteiktas vērtības. Tarkovska filmā par Andreju Rubļovu tas puisītis pēc visu metru nāves ir vienīgais, kurš zina, kā lejams zvans. Viņu var ignorēt un neatzīt, bet visi tāpat saprot, ka bez viņa zvana nebūs. Mākslinieks spēj jebkuru reālu situāciju atklāt pavisam citā kontekstā. Cilvēks, kas nav bijis saistīts ar mākslu, to pirmajā brīdī var nesaprast un nepieņemt. Bet vēl kādā citā kontekstā mākslinieka darba zīmju sistēmu var sākt pieņemt aizvien plašāka publika. Atgriežoties pie šamanisma – ir svarīgi formulēt, kādā valodā mēs runājam, pie kādas auditorijas griežamies. Man vienmēr bijis svarīgi, lai mani saprastu tā tauta, par kuru Jevtušenko ir teicis: “Ļiš tot, kto dumajet – narod, vsjo ostaļnoje – naseļenje.” Pēc viena “Sūnu ciema” pasākuma televīzijā man piezvanīja kāds cilvēks. Tas man deva enerģiju un spēku atkal darīt kaut ko tālāk, jo viens cilvēks ir uztvēris, ko es gribēju teikt. Reitingi man nav svarīgi, jo sajūtai, ka esmu trāpījis, pietiek ar vienu cilvēku. 1 Demakova H. Par Jura Putrāma enerģētisko evolucionēšanu // Juris Putrāms [Katalogs]. – Rīga, 1995. – 9.–10. lpp. 2 Blaua K. Putra(c) nes gaismu Sūnu ciemam // Jaunā Avīze. – 2000. – 12. febr. – 10.–11. lpp. | |
| Atgriezties | |
