VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| NeiespĒjami spoŽa gaisma Gleznotājs Edgars Vērpe | |
| |
| Edgars Vērpe pats sevi sauc par bijušo mākslinieku. Tomēr, tāpat kā
pārējie “Maigo svārstību” grupas dalībnieki, gatavojas tās otrajai
izstādei pēc desmit gadiem. Edgars ir nopietns, un viss, ko viņš dara,
ir pamatīgi darīts, bet desmit gadi pēc “Maigo svārstību” tam laikam
neparastā un pat drosmīgā notikuma toreiz lielākajā izstāžu zālē
“Latvija” (kad mākslinieki darīja savus darbus uz vietas, skatītāju acu
priekšā, kas tiek atzīts par pagrieziena punktu viņa paaudzes
gleznotāju radošajās biogrāfijās) viņam, iespējams, ir raibāki nekā
pārējiem. Viņš vienīgais tik krasi ir mainījis spēka pielikšanas
punktus: vispirms kļūst par Jaņa Rozentāla mākslas koledžas direktoru,
izkaro tai jaunas telpas un vada jauniegūtās ēkas rekonstrukciju,
paralēli ātri iegūst popularitāti Latvijas TV, veidojot un vadot
raidījumu makšķerniekiem, tad iesaistās jaundibinātā Kultūrkapitāla
fonda darbā, visbeidzot, kopš 2002. gada marta ir tā direktors. Kā
gleznotājs Edgars Vērpe, pēc paša vārdiem, pēdējoreiz īsti juties
personālizstādē galerijā “Daugava” 1997. gadā, lai gan tas nenozīmē
nekādu īpaši pieliktu punktu. Viņa darbi, interesantā tehnikā reljefi
veidotās (gleznotās?) noslēpumainās un reizē reāli taustāmās, no
tumšiem foniem iznirstošās gluži vai meditatīvi apceramās “Zivis”,
redzēti izstādēs šad un tad visus šos gadus. (2000. gada
personālizstādi “Dzīve” gan apdzīvoja videozivis videoūdenī.) Lieliska
“Zivju” izlase, piemēram, bija skatāma arī izstādē Florencē pirms trīs
gadiem, kad tika veidotas Rozentāla mākslas koledžas un Florences
Istituto Stattale Del Arte sadarbības attiecības. Edgars Vērpe ir
palicis vienīgais “Studijas” līdz šim neportretētais “Maigo svārstību”
grupas mākslinieks. Kopumā viņi – Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa, Ģirts
Muižnieks, Jānis Mitrēvics, Edgars Vērpe un Aija Zariņa – 20. gs. 80.
gados kā labi audzināti un īsteni figurālisti latviešu glezniecībā
ienākot (vienīgi Edgars Vērpe konsekventi gleznoja klusās dabas), bija
noteicošais spēks tās pašapziņas dabiskam turpinājumam un arī pārmaiņu
procesa virzītāji, kas savu radošo sparu nav ieciklojuši noteiktā laika
nogrieznī, bet atkal un atkal spēj piesaistīt un pārsteigt. Gan ar
profesionālas stabilitātes balstītām nepārejošām vērtībām tieši un
vienīgi glezniecībā, gan ar spilgtiem meklējumu sānsoļiem. Un Vērpes
gleznās, tās ar laika atkāpi aplūkojot no jauna, ir sajūtams tāds
piesātinājums, spēka sablīvējums, joprojām dzīva enerģētika, ka darbi
paši par sevi sola arī nākotni, kādu jaunu pagriezienu viņa interesēs,
kur tieši glezniecība (varbūt?!) atkal pieteiks savas balsstiesības. Par to domāju katru reizi, kad atkal viņa darbus ieraugu. Arī šoreiz, kad atgādinājumam lūdzu parādīt pavisam vecos, vēl pirms “zivju ēras” tapušos. Taču pats Vērpe paliek nelokāms. “Gleznošana ir tāds pats darbs kā pārējie – ja tas darbs patīk,” viņš apgalvo. “Jebkurš darbs var būt radošs. Man skolas veidošana un būvēšana bija tikpat radoša kā gleznošana. Ārkārtīgi interesanta pieredze. Es nevienu brīdi nenožēloju, ka par to izšķīros un darīju lietas, kas man pirms tam bija pilnīgi svešas. Ar savu pašreizējo pieredzi es jūtos daudz bagātāks. Un bez makšķerēšanas vispār nevaru dzīvot – tā, lai reizi nedēļā nebūtu pie ūdens. Bez gleznošanas – varu.” Tomēr varenā audeklu kaudze darbnīcā, kurā viņš pats, kā apgalvo, sen vairs nestrādā (tas gluži tā nav – kaut kas iesākts uz molberta pagriezts ar muguru pret skatītāju), tiek izcilāta, un manām acīm no tās iznirst ne viens vien pārsteigums. Lūk, milzīga izmēra figurāla kompozīcija: figūra iemīcīta sienas nišā, par lielu, lai tur justos ērti. “Cilvēki nišās”, 1987. gads. Labi atceros Edgara Vērpes koncentrētās gaismēnās veidotās klusās dabas ar nedaudziem, ģeometriski vienkāršiem, stabiliem priekšmetiem, kā no krāsas pikučiem izlipinātas, ļoti intriģējošas, jo man pašai tai laikā gauži patika Morandi. Toties šādi figurāli monstri, tādās kā vācu “jauno mežoņu” (Neue Wilden) glezniecības tradīcijās darināti, kas tagad aktīvi piesaista aci, kaut kā paslīdējuši garām, ar viņa vārdu nesaistīti. Edgars Vērpe: Tajā laikā mani interesēja figūra, es to apzināti studēju, štukoju, zīmēju modeļus. Ideja skaidra: cilvēks ir lielāks par nišu. Jā, tā bija tāda sociālā glezniecība, tāds posttradicionālisms. Tas bija tāds laiks. Man pašam likās, ka apkārt viss vārījās. Tas, protams, bija iekšēji, bet tā bija klaja reakcija uz visu, kas notika ārpusē. Tas bija tieši tas periods, kad brieda lūzums Latvijas politiskajā dzīvē, kad viss mainījās. Toreiz primārais bija ideja, un to mēģināja kaut kā atrisināt. Tāds simbolisma periods. Sākās ar koku, kas aug bleķiem cauri, bija daudz visādas miskastes, pliks karalis, bēglis, kas kaut kur drāzās, – kādas divdesmit trīsdesmit bildes. Arī šis “Logs” – krusts uz krusta. Es vienmēr esmu mēģinājis uzgleznot spožu gaismu. Un tas īstenībā ir neiespējami. Tāpēc ir tas nenormāli spēcīgais kontrasts. Un faktūra arī ir tāda, lai to gaismu varētu ieraudzīt. Arī “klusenēs” tas pats: mēģināju taisīt spēcīgu savstarpēju kontrastu, lai būtu gaismas sajūta. Tolaik, kad mēs aktīvi braukājām pa Latviju, meklējot lauku māju, tādas ar aizsistiem logiem, pussabrukušas bija čupām. Tagad vairs nav – sadzītas zemē. Protams, runa te nav vienkārši par logu, kas aiznaglots. Nekad nevienu lietu neesmu taisījis tikai ar virspusēji redzamo saturu. Vienmēr ir bijuši divi vai trīs dažādi līmeņi, cik katrs tur spēj atrast un saprast, tā ir viņa paša darīšana. Ir daudzi ceļi, kā tu pie kaut kā nonāc, un tie ceļi nekad nesaskaras. “Cilvēkiem nišās” turpinājums bija “Mūmijas”. Ierobežotības, klaustrofobijas sajūta. Es Ārzemju mākslas muzejā reiz briesmīgi brīnījos, kas tas par stulbumu – paņemt cilvēka pārpalikumus un ielikt muzejā apskatei. Tik ilgi brīnījos, ka tas man pat izraisīja tādu kā šoku. Bet tajā brīdī bilde neradās, radās pēc pāris gadiem. Acīmredzot kaut kā sakrustojās agrāk domātais ar to, kā es pats tobrīd jutos. “Vētru un dziņu” periods bija kādus trīs vai četrus gadus. Tas pārgāja pats no sevis, mani nekad nav interesējušas pārāk sadomātas tematiskās lietas. Īstenībā jebkura lieta, kuru es protu, man kļūst garlaicīga. Man interesantākas ir tās, kur es kaut ko nezinu, kur man ir jāmācās, jāizurbjas kaut kam cauri, jāapgūst, jāmeklē. Ja vienā izstādē izliktu bildes no vismaz trīs pilnīgi atšķirīgajiem manas glezniecības periodiem, tur būtu trīs mākslinieki. Šis, vidējais, periods bija visīsākais un beidzās tieši ar “Maigajām svārstībām”. Tad radās šī posma pēdējās bildes – “Mūmijas”. Pirmais periods bija mierīgas klusās dabiņas – harmoniskas, līdzsvarotas. Kamēr man tā “klusene” bija interesanta attīstībā, kamēr es veidoju, izvirzot sev dažādus mērķus – sākumā pilnīgs minimālisms, tad holandiešu stilistika –, bija interesanti, un tad es sevi pieķēru, ka trīs četras bildes uzražoju burtiski tā, ka es zinu, kā tai gleznai ir jāizskatās, un tāda tā arī ir. Tad kļūst garlaicīgi. Ja uztaisu detalizētu krāsu skici (tagad es jau sen vairs tā nedaru), ja es zinu, kā bildei ir jāizskatās, es to vairs nevaru uztaisīt. Es neredzu tam jēgu, jo tajā mazajā jau viss ir. Visinteresantāk ir galvā izdomāt gleznu: tu mēģini realizēt ideju, taisi, un neiznāk, un tad eksperimentē, mēģini visādi bīdīt – nevis izmest ārā, bet atrisināt no tās situācijas, kādā esi nonācis, kad redzi, ka viss ir garām un nekā nevar uztaisīt. Tad bieži iznāk pavisam kas cits un nebūt ne sliktāks. Tas ir tāpat kā dzīvē. Tā ir tāda spēle, kad tu vari jebkuru, pat vissliktāko situāciju pavērst sev par labu un galu galā ar saprātu, ar mieru un pīpēšanu izmantot savā labā. Ļoti interesanti. Īstenībā es apbrīnoju tos, kas visu mūžu spēj darīt vienu un to pašu. Vienu lietu es sev esmu noformulējis: dzīve ir pārāk īsa, lai to nodzīvotu garlaicīgi. Jādzīvo tā, kā gribas, kā ir interesanti. Man interese vienmēr ir svaiga. Kad attiecības kļūst tādas ļenganas, kaut kas ir jāmaina. Kādus pirmos četrus gadus, kad es strādāju ar zivīm, man visu laiku sev pašam bija atklājumi. Tāds atklājumu process. Bezgala interesanti, aizraujoši. No malas skatoties, neviens normāls cilvēks nekā aizraujoša tur neredzētu. Tā ir darbietilpīga un smaga tehnika, kas prasa ļoti daudz laika. Pie tam tolaik veikalā nevarēja otrreiz nopirkt to pašu krāsu vai laku, ko biji atradis, kas kopā ar akrilu un papīru veido perfektu virsmu. Kad tu ej to pirkt – tās vairs nav. Ilgi meklē, kamēr atrodi – savādāku, un iznāk atkal kas cits. Un tad vienā brīdī es atklāju, ka darbi vairs nesanāk. Viss lobās nost utt. Un visa vaina ir tajā, ka mani tas vairs neinteresē. Es strādāju ātri – ja es zinu, ko gribu izdarīt. Uz tiem darbiem paskatoties, liekas, ka knibinos, bet nevarētu teikt, ka knibināšanās man būtu raksturīga. Man nav īpaši daudz pacietības. Kāpēc tad tu izvēlējies “Zivīm” tādu tehniku? Es to neizvēlējos, tehnika izvēlējās mani. Radās pilnīgi nejauši. Toreiz, “Maigo svārstību” laikā, izstāžu zāles direktoram bija dzimšanas diena. Un es uz viena koka atgriezuma (Mitrēvics savus objektus zāģēja no skaidu platēm) uzlīmēju krāsainus papīriņus. Es biju sagleznojis nenormāli daudz visādas mūmijas – vienādas. Domāju – uzlīmēšu tādu mūmiju nokrāsainiem papīrīšiem. Uzlīmēju, ar smilšpapīru pabraucu, ar krāsu pašļurināju pa virsu, un pēkšņi man atklājās, ka tā var strādāt. Toreiz man tas bija zelta vērts atklājums, kuru es pēc tam desmit gadus mēģināju dažādā veidā attīstīt. Zivs kā tēls radās pilnīgi nejauši. Man zivs patīk kā forma – tāda pabeigta. Bez visādiem krimbuļiem – kājām, ausīm, kas traucē – forša, pabeigta forma, kas savā būtībā ir arī ļoti vienkārša. Pēc pirmajiem darbiem es absolūti nedomāju, ka zivs ir kaut kāds simbols. Es pārāk nepiedomāju pie tādām lietām, izskaidrojums rodas pēc tam. Pilnīgi nejauši gadījās, ka es uztaisīju zivi ar nimbu, jo man likās, ka tas tā labi izskatās. Un tad man saka – zivs ir Jēzus simbols. Varbūt es to arī zināju, tikai biju aizmirsis. Tā arī gadās – tu atklāj to, ko zini, tikai esi aizmirsis. Man patīk nejaušības. Ivara Runkovska projektā “Valsts” es sataisīju veselu čupu zivju no nomaļiem, no dēļiem, pat no baļķiem, viena bija 13 m gara – tā tika izstādīta “Arsenālā”, un tad mēs tās palaidām visās Latvijas upēs, upju augštecēs. Tas toreiz bija interesanti. Vai tu domā, ka tagad darbošanās ar mākslu ir zaudējusi jēgu? Nē, nē, absolūti ne. Ja es tā domātu, nekad nebūtu pievērsies mākslas skolai, nodarbojies ar normālas bāzes radīšanu mākslas izglītībai. Tāda māksla, kas šodien skaitās laba un vajadzīga, – tāda mani neinteresē, bet tas nenozīmē, ka es to noliegšu kā lietu un kā procesu. Es nestrādāju tādās izpausmēs, kādās šobrīd ir jēga kaut ko darīt. Tā ir mana personiskā sajūta, ka es īsti neredzu, kam mans darbs būtu vajadzīgs. Ja tas ir vajadzīgs tikai man pašam, tad arī man pašam tas nav vajadzīgs. Māksliniekam ir tāpat kā amatniekam: ja viņš uztaisa kādu lietu, tai jābūt arī citiem noderīgai lietai. Tad ir jēga kaut ko darīt. Kad cilvēks 25 gadus ir tikai krāsojis bildes, kāpēc nākamos 25 darīt to pašu? | |
| Atgriezties | |
