 Ielūdzu uz cirku!
Alise Tīfentāle
Smiekli glābj mūsu dvēseles. Nav pat svarīgi, vai smejamies par tualetes humoru kārtējā amerikāņu lielbudžeta komēdijā, par poručika Rževska folkloru, paradoksāliem atklājumiem fizikā vai par kārtējo neticami absurdo piedāvājumu pasūtījumu katalogā, ko pastkastītē iemet biežāk nekā pastkartes no ceļojošiem draugiem.
Smiekli apliecina, ka esam dzīvi – tikko esam paši sev apliecinājuši spēju uztvert smalkās saites starp normālo, pieņemamo un nenormālo, pārspīlēto, nepieņemamo vai neadekvāto. Divu cilvēku smiekli par vienu un to pašu vieno daudz spēcīgāk nekā visnopietnākais un notariāli apstiprinātais laulības līgums, radniecības saites vai vienošanās par dzīvokļa īres maksas vienlīdzīgu sadalīšanu. Ja ģimenē neviens nejoko un nesmejas, tā ir ģimene uz sabrukuma robežas. Ja draugiem vairs neliekas smieklīgs viens un tas pats, viņi ir pārāk atsvešinājušies.
Smiekli mazina bailes. Izslavētais britu melnais humors ir lielisks piemērs, kā saglabāt veselīgu skatu uz dzīvi, pajokojot par neizbēgamo – nāvi un ciešanām. Vēsturiski cirks ir kalpojis kā vienkāršās tautas antidepresants – vieta, kur pabrīnīties un pašausmināties par Bārdaino dāmu, kopā saaugušiem Siāmas dvīņiem, zobenu rijēju un citiem sātaniskiem radījumiem. Un, protams, paklausīties, kā klauns nesodīti piesmej visas iespējamās autoritātes, karali un baznīcu ieskaitot. Arī modernās demokrātijas apstākļos klauns ir tikpat svarīga figūra – gan ar savām privilēģijām apšaubīt autoritātes, gan arī ar iespēju paust politnekorektas idejas, kuras klusībā dzīvo katrā šova skatītājā un ikdienā tiek sublimētas visos iespējamos virzienos. Šoreiz ielūdzu uz tieši tādu cirku! |
|
|
