VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Fotogrāfija ar vācu kvalitātes zīmi Alise Tīfentāle | |
|
Gētes institūts Latvijā regulāri rīko aktuālu vācu autoru fotoizstādes. Pārskatot visu, kas 2005. gada laikā redzēts Gētes institūta telpās, var iegūt diezgan skaidru priekšstatu par vācu fotogrāfijas šodienu. Pats vārdu savienojums "vācu fotogrāfija" pašlaik ir kļuvis par īstu zīmolu mūsdienu fotogrāfijā, īpaši tā sauktā Diseldorfas skola (Tomass Rufs, Hilla un Bernds Beheri un citi, kā arī jaunā paaudze – šo meistaru skolnieki). Tas ir nopietns spēks, ar ko rēķinās, un īpašs rokraksts, ko pazīst. Vācu fotogrāfija savā vistīrākajā un ekstrēmākajā izpausmē ir ļoti pareiza, perfekta, estētiska, atsvešināta un bezkaislīga. Tā var būt gan garlaicīga, gan arī biedējoša ar izteikto interesi par priekšmetiskās kultūras fiksēšanu. Vairākas vācu fotogrāfijas rokraksta iezīmes nolasāmas arī Gētes institūta organizētajās izstādēs Rīgā.
Gada laikā redzētajām fotoizstādēm ir kas kopīgs. Visi autori ir salīdzinoši jauni – pārstāv trīsdesmitgadnieku paaudzi. Svarīgi atzīmēt, ka tā noteikti ir dokumentālā fotogrāfija, kā arī ļoti estētiska, ar uzsvaru uz tehnisku perfekciju. Un vēl – visu autoru uzmanības lokā tomēr ir cilvēks, nevis lietu pasaule. Tā ir arī sociāli atbildīga izvēle – autori portretējuši gan absolūtus sabiedrības autsaiderus, gan pārtikušus un cienījamus pilsoņus, meklējot kaut ko sev un skatītājam būtisku. Aprīlī un maijā Gētes institūta telpās bija apskatāma Jensa Kleina (Jens Klein, dz. 1970) fotogrāfiju izstāde "Tabora cilvēki". Interesanti, ka autors ir lietuviešu fotogrāfijas "tēva" Antana Sutkus skolnieks, un, iespējams, šī pieredze lielā mērā veidojusi autora rokrakstu un arī rosinājusi interesi par specifisko tēmu. Kleins fotosērijā portretējis Lietuvas čigānus. Sērijas ievadā pats autors raksta: "Viļņas pievārtē ir tabors. Ceļš te beidzas. Starp mežu un vecu industriālo rajonu atrodas apslēpta pasaule, no kuras izvairās. Īpaša vieta, kur jau simtiem gadu ir čigānu apmetne." Izvēlētā tēma pati par sevi var rosināt skatītāja zinātkāri (un arī ziņkārību), jo čigānu kultūra Eiropā ir fenomens, par ko mēs zinām visai maz. Fotosērija, protams, neko daudz arī nevar izglītot, bet tā vismaz dokumentē noteiktu kopienu kā antropoloģisks pētījums. Brandenburgas bērnunama audzēkņi – galvenie varoņi Jērana Gnaudšuna (Göran Gnaudschun, dz. 1971) portretu sērijā "Nobrieduši", ko Rīgā varēja apskatīt maijā un jūnijā. Bez autora komentāra šo portretu sēriju nav iespējams adekvāti uztvert – Gnaudšuns paskaidro, kāpēc viņš izvēlējies portretēt tieši šos 9–15 gadus vecos bērnus/pusaudžus un kāpēc tad pašās fotogrāfijās it kā nekas acīmredzams neliecina par viņu likteni vai sociālo statusu. Autors uzsver: "Attēliem nav nosaukumu, ir tikai numuri, lai tos varētu atšķirt; attēli ir mediji maniem priekšstatiem par portretu. Šis portrets tad var novest pie vispārīgākiem jautājumiem – kas ir bērnība, ko nozīmē identitātes un dzimtenes zaudēšana." Ar dokumentālās fotogrāfijas palīdzību autors vēlējies panākt vispārinājumu dziļi cilvēcīgai vēlmei uzzināt un saprast, konfrontējot skatītāju ar portretēto pusaudžu skatieniem. Vai tie apsūdz vai ir izmisuši vai, gluži otrādi, vienaldzīgi, tas droši vien vairāk atkarīgs no paša skatītāja, jo Gnaudšuns savus modeļus fotografējis gluži kā pasei – uz neitrāla fona, bez liekām detaļām un nesniedzot nekādu papildu informāciju ne par laiku, ne vietu, ne pašu portretēto. Vienīgais, kas skatītāju var uzrunāt, ir jau minētie skatieni, un autors arī ir vēlējies panākt šādu iespaidu. Mākslas dzīves pazinējiem īpašu interesi varēja izraisīt Jensa Lībhena (Jens Liebchen, dz. 1970) fotogrāfiju izstāde "Politika & māksla – māksla & politika", kas Rīgā bija skatāma oktobrī un novembrī. Autors dokumentējis četrus gadus ilgo procesu, kurā ar pašlaik strādājošu mākslinieku darbiem tika izrotāts Reihstāgs. Izstādei bija izvēlēti kadri, kuros mākslinieks vai nu pirmo reizi ierauga, kā tad viņa darbs izskatās parlamenta ēkā, vai arī vada darba pareizu novietošanu. Pamācošs un vērtīgs ir arī pats stāsts par to, kā radusies ideja piepildīt Reihstāgu ar mākslas darbiem, kā eksperti izvēlējušies vairāk nekā 30 vācu (un arī vairāku citu valstu) māksliniekus, kuri starptautiski popularizējuši vācu laikmetīgo mākslu. Tie visi ir cienījami un visā pasaulē zināmi mākslinieki, un, kā vēsta komentārs par izstādi, darbu izvēles un izvietošanas laikā ir notikuši arī vētraini strīdi starp parlamenta deputātiem par to, vai tas vai cits darbs vispār drīkst atrasties viņu Reihstāgā. Tas liecina, cik nopietni tiek uztverta māksla – ja jau rodas šāds jautājums, tas nozīmē, ka mākslai pievērš uzmanību, to mēģina saprast, respektē un pat saskata zināmus draudus. Par šo visnotaļ interesanto projektu rakstījis arī filosofijas un mediju teorijas profesors Boriss Groiss, apgalvojot, ka iegūt visaptverošu līdztiesību esot gan modernās demokrātijas, gan arī modernās mākslas mērķis. Groiss arī uzsvēris, ka abas jomas – māksla un politika – darbojas ar mediju starpniecību. Lībhena fotogrāfiju kontekstā tas ir zīmīgi: šajā sērijā mākslinieks pozē pie saviem darbiem kā zīmols, kā kvalitātes zīme savam darbam, ko saprast un nolasīt var tikai tie, kuri dzīvo konkrētā informācijas vidē un ir pietiekami bieži redzējuši šos māksliniekus citos medijos. Tā ir tipiska 20. gadsimta zīme, jo, piemēram, mēs tā īsti nezinām (un visticamāk tas arī nav svarīgi), kā izskatījies, piemēram, Džoto vai Karavadžo. Krāsainos un melnbaltos uzņēmumos redzams Georgs Bāzelics, Kristians Boltaņskis, Dženija Holcere, Zigmārs Polke, Gerhards Rihters un citi labi zināmi mākslinieki. Lielākoties viņi cienīgi pozē blakus (zem vai virs) saviem darbiem, bet pāris gadījumos fotogrāfiju autors ir notvēris arī kādu kustību vai mulsuma pilnu izteiksmi. Protams, fotogrāfijas arī ir bijušas iecerētas tikpat reprezentablas kā pats Reihstāgs, un tās arī piedāvāja tēmu diskusijai par mākslinieka tēlu un lomu mūsdienu sabiedrībā – zināmu statusu sasniedzot, mākslinieks nemaz nedrīkst atļauties būt autsaiders, revolucionārs vai panks. Vismaz ne Vācijā! Pavisam cita rakstura izstāde Gētes institūtā skatāma decembrī: ceļojoša fotokolekcija, kas veltīta futbolam, – Weltsprache Fußball – Planet Football. Tā veidota sadarbībā ar Magnum, kas kā zīmols komentārus neprasa. Vērienīgais projekts aptver visu pasauli, izstāde apskatāma vairāk nekā 100 pilsētās un runā par spilgtu mūsdienu populārās kultūras elementu. Izstādes noskaņā un nopietnajā pamatojumā ievada divi citāti: "Cilvēks ir pilnībā cilvēcīgs tikai tad, kad spēlējas" (Frīdrihs Šillers) un "Futbols nozīmē brīvību" (regeja simbols Bobs Mārlijs). Kāpēc tieši futbols? Pamatotu atbilžu var būt daudz. Pirmkārt, 2006. gadā Vācijā tiks izcīnīts Pasaules kauss futbolā. Otrkārt, futbols ir fantastiski populārs sporta veids, un interese par to vieno burtiski visu pasauli – gan ģeogrāfiskā ziņā, gan arī dažādu paaudžu, izglītības līmeņu, sociālo slāņu, rases vai reliģiskās piederības aspektā. Treškārt, futbols gan skatītājiem, gan spēlētājiem ir milzīgs emocionāls pārdzīvojums (es dzīvoju blakus stadionam un šo to esmu novērojusi). Politika, bizness, profesija, zināšanas un pat pārdomas par dzīves jēgu atkāpjas uz futbola spēles laiku, un šo visaptverošo cilvēcīgo emociju gammu var redzēt lieliskajās Magnum autoru fotogrāfijās. | |
| Atgriezties | |
