VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tristans un Izolde: Uguns un ūdens Orests Silabriedis 2005. gada pavasarī Parīzes opernama Bastīlijas teātrī notika Riharda Vāgnera operas "Tristans un Izolde" jaunā inscenējuma pirmizrāde, kurā atbilstoši režisora Pītera Sellersa iecerei lauvas tiesu inscenējuma aizņem videomākslinieka Bila Vaiolas veidots attēls. Šajā kustīgajā bilžu ķēdē dominē uguns un ūdens rotaļas. Tādējādi zemei un gaisam atliek vien kļūt par koordinātu sistēmas vertikāli, kas jānolasa skatītājam pašam. Elementu jeb stihiju klātbūtne ir izrādes dominante. Šķiet, Vāgneram tas patīk, jo Valērija Gergijeva vadībā gan orķestris, gan solisti šajā anturāžā jūtas harmoniski un savus pienākumus veic ļoti labi. Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītājs, iespējams, atcerēsies pirmizrādes tiešraidi, kurā diriģēja Esa Peka Salonens un titullomas dziedāja Bens Hepners un Valtraude Meiere. |
| Par deju, baltām grīdām un klusumu Vilnis Vējš Šīgada teātra festivāls Homo novus paplašināja savu izpausmju ģeogrāfiju kā tiešā, tā pārnestā nozīmē. Teātris tika spēlēts vietās, kam senāk ar šādām aktivitātēm nebija nekāda sakara (Rīgas domes bijusī ēka, RIXC mediju telpa, telts uz AB dambja). Tomēr visdīvainākā vieta, kas galu galā kļuva par visa festivāla centru, bija kādreizējās ražošanas telpas fabrikas "Grīvas mēbeles" teritorijā. Pirmkārt, Daugavgrīvas ielas apkārtne ir visai patālu no tradicionālajiem kultūrgājēju maršrutiem, otrkārt, arī pati spēles telpa nebūt neatrodas ceļa malā, bet krietni dziļi ražošanas ēku ielenkumā. Jābūt tiešām kaislīgam visa jaunā pielūdzējam, lai dotos uz šādu vietu. Nu, bet Homo novus mūždien jauneklīgajiem konceptiem tāda ekstravagance piestāv, un, cik noprotams, par skatītāju atsaucības trūkumu organizatori nevarēja žēloties. Tomēr, domājot par šo kolorīto telpu izmantojumu ikdienā, bez festivāla auras, gribas šūpot galvu un domīgi novilkt: "Nu, nu..." Jo kurš tad nezina, ka latvietis ir festivālu radījums un, piemēram, "Arsenāla" grāvēji pēcāk tiek rādīti pustukšās zālēs. Līdzīgi ir ar teātru viesizrādēm. Vēl festivāla ģeogrāfija tika paplašināta radošā ziņā, iekļaujot programmā vairākas deju izrādes. Jāatzīst, šis samērā jaunais un tagad lielu popularitāti iekarojušais žanrs mani nedaudz mulsina, jo šķiet, ka pārāk daudz paņēmienu migrē no izrādes uz izrādi, no vienas trupas uz citu. Kas tas ir – štampu pandēmija vai noteikts žanra kanons –, neņemos spriest. Nevienu, protams, nepārsteidz, ka sporta dejās visi dara vienu un to pašu, taču pretenzijas uz teātra izrādi uzliek augstāku oriģinalitātes latiņu. Šoreiz plašāk apskatīsim divas izrādes, kas lielā mērā veidoja deju piedāvājuma konceptuālo kodolu: Solo Me, ko rādīja Horvātijas kompānija BADco, un AN ("Klusums") spāņu trupas Mal Pelo izpildījumā. Tā kā es pats deju lietās, kā nojaušat, esmu diezgan liels nejēga, tad izvērtēt minētās izrādes lūdzu Olgas Žitluhinas deju kompānijas dejotājiem Ramonai Galkinai un Andrim Kačanovskim. Viņi, starp citu, par redzēto ir daudz lielākā sajūsmā nekā es, tādēļ varbūt mums izdosies jums piedāvāt optimistiskāku skatījumu, nekā varētu izspiest es viens no sava nīgrā prāta. Sākumā saruna ievirzās par horvātu priekšnesumu |
