VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Fotogrāfija mūžībai Alise Tīfentāle Kas kopīgs nekustamajam īpašumam ar gaistošu acumirkli, kurš notverts uz fotonegatīva? Par to saruna ar nekustamo īpašumu kompānijas “Latio” direktoru Edgaru Šīnu, jo tieši viņa personīgā ieinteresētība melnbaltās fotogrāfijas kultūras saglabāšanā un attīstībā ir iemesls gan vēsturisku fotoattēlu publicēšanai, gan arī jauno Latvijas fotogrāfu darba novērtēšanai. | |
|
Alise Tīfentāle: Jūs esat viens no nedaudzajiem uzņēmumu vadītājiem, kurš konsekventi atbalsta foto aktivitātes. Ar ko sākās jūsu interese par fotogrāfiju? Edgars Šīns: Uzskatu, ka, neraugoties uz daudzajiem fotoaparātiem, ko esmu nomainījis šajos gados, un neraugoties uz arvien progresējošo fototehniku, vismīļākās atmiņas man ir par fotogrāfijām, kas radītas sen, sen ar Smena 8M, ar melnbaltajām filmām, kuras pats esmu attīstījis un metis vannā skalot. Tas process vienmēr ir licies ar kaut ko īpašs.
A.T.: Vai fotografējat vēl joprojām? E.Š.: Laiks, ko varu ieguldīt fotografēšanā, ir nepietiekams un neadekvāts tēriņiem fototehnikai, bet bildēju. Ne vairs analogajā tehnikā. Kādreiz vienīgi novācu krāsas, lai redzētu, kā tas izskatītos melnbalti... Bet tā, protams, nav māksla. A.T.: Visi jūsu atbalstītie projekti pārstāv melnbalto fotogrāfiju. Vai krāsas nav māksla? E.Š.: Man šķiet, ka krāsaino fotogrāfiju pietiek. Krāsainā foto ir tik daudz visapkārt, tik dažādos veidos, un tas ir tik pieejams cilvēkiem, ka vairs neizstaro to īpašo šarmu. Turpretī melnbalta bilde liek cilvēkam iespringt, sakoncentrēt uzmanību nevis uz krāsu daudzumu, bet uz to, ko autors gribējis pateikt. A.T.: Melnbaltā fotogrāfija "Latio" kalendāros veido arī jūsu kompānijas tēlu. E.Š.: Mēs mēģinām parādīt mūsu klientiem un visai sabiedrībai, ka viss, ko mēs darām, ir kaut kādā veidā saistīts ar paliekošām vērtībām. Ne nu gluži sudrabā ierakstīts, bet tomēr. A.T.: Kas, jūsuprāt, kopīgs nekustamajam īpašumam ar to gaistošo mirkli, kurš fiksēts fotonegatīvā? E.Š.: Gan viens, gan otrs zināmā veidā ir sapņa iemūžināšana. Fotogrāfi, klīzdami apkārt ar savām "uzpariktēm", arī gadiem ilgi iet uz kādu vienu konkrētu vietu un cenšas to iemūžināt, noķert sapni. Acīmredzot viņiem arī nereti ir vīzija, redzējums par kādu konkrētu vietu. Mēs jau darām to pašu – mēs cilvēkiem pārdodam sapņus, jo ir maz tādu īpašumu, kuri ir pilnīgi gatavi, lielākoties īpašniekam sava roka jāpieliek, savs sapnis jārealizē, un galu galā māja ir viens vienīgs sapnis. No ķieģeļiem un betona neviens laimīgs nav palicis, vienalga, cik tur būtu kvadrātmetru un tornīšu. Tas ir tikai sajūtās – vai nu ir vai nav. A.T.: Jūsu kalendāros ir gan arhīva fotogrāfijas, gan arī jauno fotogrāfu darbi. Kā veidojas izvēle par labu vienam vai otram? E.Š.: Tas ir dzimis meklējumos. Atrast 13 bildes ar saistītu tematiku, kur būtu laba kvalitāte un mākslinieciskais piepildījums, nav viegli, jo mēs esam maza valstiņa un talantu skaits ir ierobežots. Tāpēc mēs, ja tā var teikt, mētājamies no vecmeistariem pie ainavām, no ainavām pie jaunajiem talantiem, un ikreiz, rīkojot atrādīšanu, nākas uzklausīt dažādus viedokļus un padomus, cik veiksmīga ir bijusi atlase un kā varēja labāk. Ar gadiem tas kļūst gan interesantāk, gan sarežģītāk. A.T.: Vai jūs pats ierosināt jaunas tēmas? E.Š.: Man ir daudz padomdevēju! Man apkārt ir tādi cilvēki, kas šīs lietas saprot daudz labāk nekā es, man atliek tikai ļaut sevi pārliecināt par to vai citu izvēli un tās pareizību. Tie ir cilvēki gan fotogrāfu sabiedrībā, gan Fotogrāfijas muzejā, gan arī vienkārši cilvēki, kas fotogrāfiju augstu vērtē un kaut ko no tās saprot. Es negribētu nosaukt konkrētas personas, lai neaizvainotu citus, bet padomdevēju ir daudz, un esmu pateicīgs viņiem, ka viņi neliedz savu padomu. A.T.: Uz savu personīgo gaumi negribat paļauties? E.Š.: Es no tā ļoti baidos, ka tas varētu būt tāds Šīna viedoklis par to, kas ir kvalitatīva fotogrāfija, un to es sev neļauju. Turu sevi pa gabalu no jebkura momenta, kad iestājas atlase, kā arī no jebkura cilvēka vienpersoniska subjektīva viedokļa – tur jābūt skarbākai vai labvēlīgākai, tomēr diskusijai starp autoritātēm. A.T.: Bet ar rezultātu taču jūs pats esat apmierināts? E.Š.: Ar rezultātu – ar šo kalendāru – būšu apmierināts tad, ja tas noturēsies apritē vēl kādus 10 gadus un būs ieguvis zināmu statusu, kalpos par tribīni, kur fotomeistariem sevi parādīt Latvijas sabiedrībai. Nevis kā žurnālā publicēts, pāršķirstīts, aplūkots un nolikts plauktā, bet gan pats statuss fotogrāfijai – karāties pie sienas cilvēku mājās vai kabinetos veselu mēnesi. No vienas puses, tas ir ļoti atbildīgi un grūti, bet, no otras puses, – arī godājami. Tāpēc ir mūsu ambīcijas kalendāru veidot tā, lai ar laiku autori ļoti gribētu tur iekļūt un varbūt pat speciāli censtos bildēt kaut ko tādu, kas rosinātu kalendāra aplūkotājos emocijas visa mēneša garumā. A.T.: Arī jūsu birojā? E.Š.: Jūs jau varat iedomāties, ka šajā ēkā tie ir vismaz 15... A.T.: Kaut arī ar "Latio" kalendāru jums saistās ilgtermiņa plāni, vai kāds mirklis vai notikums šajā procesā jums jau ir sagādājis gandarījumu? E.Š.: Par konkrētu darbiņu vai atradumu nav tādas sajūtas, ka, to ieraugot, būtu ietrinkšķējusies kāda dvēseles stīga. Bet gandarījumu sagādā fakts, ka foto pasaules autoritātes atzīst – tas ir labi! Ka šī kalendāra veidošana netiek uzskatīta par mūsu PR plosīšanos, par manu personīgo publicitātes punktu krāšanu, bet ka tas ir labi fotogrāfijai kā tādai. Tas tiešām gandarī. A.T.: Kaut arī šajā projektā jūs nevēlaties paust savu subjektīvo gaumi, tomēr interesanti – kas fotogrāfijā uzrunā jūs personīgi? E.Š.: Ir dažas bilžu kategorijas, kas neatstāj vienaldzīgu. Visvairāk uz sevi skatīties liek divu veidu bildes. Pirmais – ainavas, kas fotografētas no zemes vai no gaisa, bet kur fotogrāfi ir veiksmīgi atraduši kādu veidojumu, kas ir dabas radīts, taču cilvēka acs ir atklājusi kādu īpašu gaismu spēli un to fiksējusi. Otrais – pilnīgi pretēji – urbāni objekti, kaut kas tāds, ko cilvēka prāts un vajadzība ir radījusi, bet kas fiksēts bez paša cilvēka klātbūtnes. Pirms dažiem gadiem mācījos Londonā, un tolaik tas, ka fotogrāfi to vien darīja kā bildēja tukšas ielas, viaduktus bez mašīnām un pamestas rūpnīcas, bija pilnīgs hits. Tur var just, ka cilvēka roka un prāts ir strādājuši, lai to vidi būvētu, bet fotogrāfi prot to parādīt brīžam šaušalīgā, perversā vai biedējošā izteiksmē. Tas moments ir interesants. A.T.: Kā tas saskan ar vīziju par fotogrāfijā iemūžinātu sapni, kuru jūs minējāt, – jo šī urbānā estētika vairāk saistīta ar apceri? E.Š.: Tas ir tāds antagonisms ar to, kas paliek aiz mums, – kas ir šī vispārējā cilvēces sapņa realizācijas procesa blakusprodukts. A.T.: Zinot jūsu labvēlīgo attieksmi pret fotogrāfiju, noteikti simtiem fotogrāfu piesakās ar lūgumiem atbalstīt viņu izstādes un citas aktivitātes. Vai jūs izskatāt arī tādus lūgumus? E.Š.: Te es savukārt laižu darbā savu subjektīvismu. Ja fotogrāfijas mani uzrunā un ja man šķiet, ka tas ir tas, ko mums vajadzētu darīt, tad arī palīdzam kādu ideju realizēt. Protams, visu mēs nevaram atbalstīt, bet šo to darām. A.T.: Vai ar iesūtītajiem materiāliem jūs iepazīstaties personīgi? E.Š.: Jā. A.T.: Tad jau sanāk, ka jūs veltāt ļoti daudz laika fotogrāfijai? E.Š.: Tā es arī neteiktu. Man tāds darbs – lēmumus es pieņemu ātri! | |
| Atgriezties | |
