VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Spāņu fotogrāfija savā nodabā Laima Slava Rosu Olivaresu (Rosa Olivares), spāņu fotožurnāla Exit redaktori un izdevēju, pirmoreiz satiku Berlīnē, kur Gētes institūts bija aicinājis fotožurnālu izdevējus, lai tie savstarpēji palīdzētu veidot stabilu sakaru tīklu ar fotogrāfiju saistītiem izdevumiem. Rosa teica, ka galvenais viņas mērķis, tur ierodoties, ir meklēt savam žurnālam izplatīšanas iespējas. "Nu ko, ja jau pasaulē tik labi zināms žurnāls to uzskata par problēmu, tad par ko lai runājam mēs," es toreiz nodomāju. Taču žurnāls Exit, lai arī neapšaubāmi elitārs izdevums (tas iznāk četras reizes gadā un ik reizi veltīts vienai noteiktai tēmai, piemēram, jaunākais – klusajai dabai; tas izvēlas tikai un vienīgi fotogrāfijas mākslas aspektu, aplūkojot šo tēmu visplašākā pasaules aktuālo fotogrāfijas tendenču rakursā, tā tirāža ir 10 000 eksemplāru, un tas maksā 10 EU), ir veidots kā komerciāls projekts un patiesi arī pastāv, pateicoties saviem abonentiem Eiropā un ASV, kā arī pircējiem lielajās mākslas mesēs, kā Art Basel (arī Maiami), ko Rosa uzskata par sev vislabvēlīgāko, izdevīgāko vietu ("Tur nāk pirkt mākslu, un mans žurnāls ir vairāk mākslas žurnāls, tā izvēle nav fotožurnālistika, tādēļ normālos fotosaietos tam nav tādas piekrišanas"). Ieejot šīgada Paris Photo Luvras pazemes labirintos zem Karuseļa arkas, pirmais, ko ieraudzīju, protams, bija fotožurnālu stends, bet tā priekšplānā – Exit ar spāņu programmai veltītiem izdevumiem. Tas arī saprotams, jo šogad Spānija te bija īpaši uzaicinātais viesis. Taču to, ka tieši Rosa Olivaresa ir arī spāņu īpašās programmas kuratore šeit, izlasīju tikai pēc tam, kad jau bija sarunāta intervija. Šīgada mese bija savā kvalitātes un dažādības ziņā vienkārši žilbinoša (ne velti nupat jau tiek uzsvērts, ka Paris Photo, kas aizsākās ne īpaši sen – 1997. gadā, ir iekarojis fotopasaulē gada nozīmīgākā notikuma vietu). 90 galerijas un 16 izdevēji, turklāt 72% dalībnieku ir ārzemnieki. Forumā piedalās 22 franču galerijas, 20 galerijas no ASV, 11 – no Vācijas, sešas no Holandes, vairākas galerijas no Šveices, Austrijas, Itālijas, Japānas utt. Spāņu māksla savu vitalitāti šeit demonstrēja ar 14 uzaicinātām galerijām un aptuveni 60 māksliniekiem. Arī galveno balvu (12 000 EU), ko piešķir kompānija BMW, ieguva mākslinieks Antoni Goikolea (Anthony Goicolea) ar darbu "Spoku kuģis" – sirreāli romantisku, taču tehniski perfekti izzīmētu, vērienīgu ainavu ciparu tehnikā, ko prezentēja Luisa Adelantado (Luis Adelantado) galerija no Valensijas, taču šo ziņu es izlasīju, jau atgriezusies mājās. | |
|
Laima Slava: Kā redzams stendā, nupat esat laidusi klajā savu grāmatu "100 spāņu fotogrāfi", par kuru minējāt Berlīnē, bet šeit darbojaties arī kā spāņu īpašās ekspozīcijas kuratore. Spāņu māksla vienmēr ir bijusi spēcīgu emociju māksla. Kā jūs raksturotu to, kas šobrīd svarīgs spāņu fotogrāfijai? Rosa Olivaresa: Mēs nevaram runāt par noteiktu modi spāņu fotogrāfijā. Daudzi mākslinieki darbojas, tikai savu personīgo izjūtu vadīti (īpaši tas attiecas uz sievietēm), viņi katrs strādā savā personīgajā manierē. Mums ir daudz mākslinieku, nopietnu portretistu. Dokumentālā fotogrāfija veidojas ne tikai kā fotožurnālistika, kas dokumentē notikumus, karu, dažādas briesmu situācijas utt.; mūsu fotogrāfi interesējas arī par sabiedrību, sociālām problēmām, strādā ar cilvēkiem, cilvēku attiecībām. Cilvēki jūtas vientuļi, cieš no izolētības. Tas ir ļoti būtiski. No otras puses – mēs varam runāt par ļoti lielu individuālismu spāņu fotogrāfijā. Katrs darbojas tikai savu interešu lauciņā. Protams, varam runāt arī par ietekmēm. Piemēram, par vācu fotogrāfijas iespaidu. Bet tagad jau katrā zemē ir kādi pāris Tillmansi vai Kandidas Hēferes. Ne tas ir svarīgi. Svarīgi, ka Spānijā ir ļoti daudz fotogrāfu, kas strādā paši savā nodabā, – jauni un vairs ne tik jauni, kuri fotografē jau ilgu laiku, taču nav pazīstami. Tas man liekas pats svarīgākais – padarīt viņus redzamus. L.S.: Tagad viņi ir jūsu grāmatā? R.O.: Jā, grāmatā es apvienoju 100 spāņu fotogrāfus. Visi tie ir šobrīd strādājoši fotogrāfi. Daļai fotogrāfu ir savas galerijas, bet ir ļoti daudz tādu, par kuriem neviens nekā nezina. Un es ceru, ka, pateicoties šai grāmatai, galeristi un fotodīleri viņus ieraudzīs. L.S.: Bet Spānijā taču ir galerijas tieši fotogrāfijai? R.O.: Mums ir tikai viena galerija, kas strādā vienīgi ar fotogrāfiju, – Kowasa Barselonā. Pārējās fotogrāfiju pievieno kopējam laikmetīgās mākslas klāstam. Spānijā pēdējos gados ļoti ir augusi interese par fotomākslu, tāpēc galerijas arvien vairāk sāk darboties ar fotogrāfiju, jo jūt, ka tā vairs nav tikai mode. L.S.: Spānija šogad ir īpaši uzaicinātā valsts Paris Photo. Kādēļ tas tā noticis? R.O.: Kas to lai zina! Spānija ir tuvu Francijai. Tā vienmēr ir bijusi nabadzīga, ilgu laiku mums bija diktatūra – gadus 40 –, mūs dēvēja par dienvidu nabagiem. Bet pēdējās divās dekādēs ir notikušas lielas pārmaiņas, un tagad Spānija ir stipra Eiropas valsts. Mums ir interesanta apģērbu industrija. Un šobrīd Spānija ir izpelnījusies lielāku uzmanību, laikam ir interesanti uzzināt, kas īsti pie mums notiek. L.S.: Tas varbūt ir arī jūsu žurnāla nopelns? R.O.: Ne tikai, bet viņi mani pazīst jau sen, esmu piedalījusies visos Paris Photo kopš tā dibināšanas, tāpat Art Basel un citur. Viņi ir redzējuši, kā žurnāls gadu no gada pieaudzis spēkā. Tātad – Spānijā kaut kas notiek! Tik liela uzmanība kā šeit un šodien vēl mūsu fotogrāfijai nav bijusi. Spāņu fotogrāfija kļūst interesanta! L.S.: Jūs esat spāņu oficiālās skates organizētāja. Kas noteica jūsu izvēli? R.O.: Es veidoju izstādi ārpus galeriju kolekcijām, programmai, kas visas dienas tiek rādīta projektu zālē, izvēlējos māksliniekus, kuri strādā ar video. Tas nebija viegli, jo grūti atrast labas spāņu fotogrāfijas kolekcijas valsts muzejos. Mans uzdevums bija parādīt iespējami daudz aktīvu mūsdienu fotogrāfu. Spāņu fotogrāfiem ir nepieciešama iespēja tikt parādītiem, lai viņus vienkārši ieraudzītu, lai viņus zinātu. L.S.: Kā ir attīstījies pats Paris Photo? R.O.: Tas kļūst arvien mūsdienīgāks. Sākumā tajā pārsvarā bija melnbaltas slavenu fotoklasiķu fotogrāfijas, vairāk kā antikvāri objekti. Tagad šīs tirgus ir kļuvis atvērtāks, tajā ir vairāk mākslas un tieši mūsdienīgas mākslas. L.S.: Un kā te ierakstās spāņu fotogrāfija? R.O.: Es domāju, ka par kvalitāti šeit vispār nav runas. Redzu, ka cilvēki ir pārsteigti par spāņu fotogrāfijas augsto līmeni, mums ir spēcīgas personības. Man īpaši patīk Laura Torrado (Laura Torrado), viņa strādā ar liela izmēra darbiem, portretiem, taču tikpat labi – lūk, šis mazais Pilaras Pekvenjo (Pilar Pequeno) darbiņš ar ziedu glāzē... L.S.: Veselu žurnālu nupat esat veltījusi klusajai dabai. Spāņu mākslā priekšmeti vienmēr ir bijuši īpaši izcelti – kurš gan nav priecājies par Surbarana klusajām dabām viņa lielajos audeklos! R.O.: Māksla taču ir sākusies kā realitātes imitācija. Arī fotogrāfija. Vispirms tā izvēlējās to, kas nekustas. Proti– kluso dabu, mazos priekšmetiņus, kas ir katram pašam mājās. Tad – ainavu, kas nemainās. Mākslinieki vienmēr runā par vienu un to pašu, stāsta vienu stāstu: par vientulību, skaistumu, par nāvi, par mīlestību. Tikai maina veidus, kā to pastāstīt. Amatniecisko formu. Fotogrāfijā mēs atrodam to pašu, ko senajā glezniecībā. Dažādi laikmeti, dažādi cilvēki, bet vienmēr tie ir stāsti par mums pašiem. | |
| Atgriezties | |
