VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Spekulācijas, kontrabandas un krāpšanas īsais kurss Alise Tīfentāle Vingrinājums iesācējiem melnā tirgus struktūrās: prāta uzdevums no sērijas – "Ja ceturtajā stāvā dzīvo japānis un viņam garšo saldējums, bet pirmā stāva iemītnieks katru rītu lasa avīzi un valkā rūtainu šalli, tad kurš brauc ar sarkanu BMW pikapu un kurā stāvā dzīvo ķīmijas skolotājs?". Šajā uzdevumā, kā jau pienākas, būs pietiekami daudz droši zināmu faktu, taču vēl vairāk būs nojaušamu un vispār nezināmu lielumu. Arī pati uzdevuma jēga, tieši kas jāsaprot un jāatrisina, nebūs viegli atrodama. Ķeramies klāt! | |
|
Kas ir zināms
Vieta, laiks un nosaukums: Baltijas 9. Starptautiskās mākslas triennāle BMW (Black Market Worlds jeb "Melnā tirgus pasaules") no 23. septembra līdz 20. novembrim Laikmetīgās mākslas centrā Viļņā. Aksesuāri: The Black Box ("Melnā kaste") ar piecām uz avīžpapīra iespiestām grāmatiņām; mājaslapa internetā www.ultimiere.com, vismaz piecas pretrunīgas preses relīzes un vairāk nekā 100 dažādu triennāles logotipu. Kuratori: Sofija Ernandesa Čun Cui (Sofia Hernandez Chong Cuy, Ņujorka), Raimunds Malašausks (Raimundas Malašauskas, Viļņa) un Aleksiss Vaijāns (Alexis Vaillant, Parīze). Svarīgākie termini: Ultimiere mākslīgi radīts antonīms vārdam première (pirmizrāde, pirmais utt.), tātad kaut kas, kas notiek pēdējo reizi un nav radīts, lai saglabātos vai turpinātos. "Drakulas stratēģija" – projektu var nogalināt, ja tas vai tā daļas nonāk saskarē ar gaismu. Kā arī: parapsiholoģija, konspirācijas teorijas, āderes, auras, čakras, enerģijas plūsmas, šizofrēnija, karma, maģija, brīvmūrniecība un viss plašais ezoterikas, okultisma, alķīmijas, astroloģijas un citu hermētisko zinātņu vārdnīcu un rokasgrāmatu piedāvājums. Kas ir nojaušams Noslēpuma slavināšana un pašmistifikācija. Pirms triennāles atklāšanas interneta mājaslapā varēja lasīt vien visu trīs kuratoru jautājumus, ko viņi it kā no nākotnes uzdod cits citam un visai pasaulei. – Vai triennāli pabeidzāt? – Jauns veids, kā nedarīt neko! Kā, jūsuprāt, varētu eksistēt sabiedrība, kurā liela daļa iedzīvotāju vispār nestrādātu? – Vai jūsu apgalvojums, ka "melnais tirgus vienmēr ir agnostisks" tikpat labi attiecas arī uz izstādi? – Vai jūs pārdevāt savu dvēseli velnam? – Vai var teikt, ka BMW ir radies no masu paranojas par jaunām slimībām? – Kāpēc apsargs raudāja? Ja tas ir mākslas darbs, kas ir tā autors? – Vai jūs iesaistījāties jelkādās pretlikumīgās aktivitātēs, kamēr veicāt izpētes darbu pirms triennāles veidošanas? – Ideālais konceptauto būs tik ātrs – pat tad, ja stāvēs uz vietas, – ka kļūs neredzams. Vai, jūsuprāt, mākslas darbiem un kuratora praksei ir kāda saistība ar konceptauto nākotni? Autora tiesības pazust uz visiem laikiem. Pie ieejas Laikmetīgās mākslas centrā novietota izteikti apšaubāma, veca automašīna, kurā tirgo biļetes. Mākslas darbiem lielākoties nepiemīt nekāda materiāla vērtība (plaši izmantotas kserokopijas, avīžu izgriezumu kolekcijas, kā arī netveramais performances žanrs, vairāki darbi radīti speciāli Laikmetīgās mākslas centra telpām – piemēram, uzzīmēti tieši uz sienas un acīmredzami nolemti destrukcijai uzreiz pēc triennāles beigām), materiāli eksistējošie darbi netiek speciāli izgaismoti, tiem pa vidu bez aizspriedumiem ieliek šķērssienu, ja tā labpatīkas. Telpas noformētas ar melnu plastmasas plākšņu aizkariem kā labirints, kā bunkurs, kā klaustrofobijas vai jebkādas citas fobijas lēkmei veltītas kinofilmas uzņemšanas laukums. Skatītājs ir atstāts pustumsā, bez anotācijām, bez jebkādas orientēšanās iespējas – tā risinās 2005. gada lielākā drāma laikmetīgajā mākslā. Iespējams, tieši pustumsā, šaubu un neticības gaisotnē arī rodas jaunas idejas! Ne visu darbu autorus bija iespējams identificēt – tas arī bija viens no BMW teorijas balstiem. Kā zināms, vēl līdz viduslaikiem liela daļa mākslas, arhitektūras un literatūras šedevru netika parakstīta ar autora vārdu. Mūsdienu cilvēkam tas var būt nesaprotami. Melnajā tirgū taču arī nav pieklājīgi jautāt: "No kurienes jums šis spirts?" Oficiālas izmeklēšanas vajadzībām mākslinieku sarakstu meklējiet www.cac.lt vai www.ultimiere.com. Baumas un anarhija. Pretēji pierastajiem oficiālajiem un stingri pārbaudītajiem ielūgumiem uz atklāšanām, banketiem un diskusijām BMW konceptuāli saglabāja mistikas auru ap jebkuru savu izpausmi, kas arī spilgti raksturo visu melnā tirgus noskaņu. Atklāšanas vakarā klātesošie cits no cita uzzina, ka astoņos paredzētas vakariņas klubā, kur pēc tieši tādas pašas "kluso telefonu" metodes visi uzzina, ka pusnaktī autobuss aizvedīšot uz pirti un baseinu un ūdens atrakciju parku. Tā izrādās visbaltākā patiesība. Džakuzi sēžot un triecot sadzīviskus jokus, paklīst ziņa, ka sestdien pulksten 14.00 būs autobuss, kas vedīšot uz lekciju kapos. Autobuss piebraukšot pie viesnīcas, kur apmetušies mākslinieki, kuratori un preses pārstāvji. Gaidām, gaidām un, protams, nesagaidām. Vēlāk uzzinām, ka lekcija kapos tomēr notikusi, vienīgi autobuss bijis pie Laikmetīgās mākslas centra, nevis viesnīcas. Ko lai saka – melnā tirgus apstākļiem pilnīgi normāla kļūda sakaros. Tas ir paredzēts BMW "matriksā" – tikpat labi es tagad varētu visiem stāstīt, ka visus veda nevis uz pirti, bet stadionu un lika skriet līdz samaņas zudumam, un kāda gan būtu atšķirība? Šizošovs kā izstāde bez izstādes. Var pavisam droši teikt, ka BMW nebija nekāda "izstāde" – tur ne tikai nebija darbu nosaukumu un autoru vārdu, bet bieži vien nebija arī pašu darbu, vismaz darbības vārda "būt" materiālajā izpratnē. Toties bija baumas, apzināta dezinformācija un nostāsti par tiem. Racionālam prātam, kas pieradis straujā un mērķtiecīgā solī jozt cauri izstāžu paviljoniem ar piezīmju blociņu rokā un salīdzināt redzēto ar katalogu, te nebija ko darīt. BMW bija jāpieņem pavisam citi spēles noteikumi. Apmēram tāpat, kā pie kontinentālās Eiropas satiksmes pieradušam autovadītājam pēkšņi liktu piesēsties pie stūres Londonā. It kā jau tas pats, tomēr ne gluži. Apmeklētājs tika ievilkts tādā kā brīvmūrnieku ložā, kurā, lai piedalītos un saprastu, jābūt iesvētītam. Vai vismaz jāgrib tikt pie gaismas. Galu galā – šāds radikāls pavērsiens, kurā gan jūtams "pirmās reizes" entuziasma un mulsuma sajaukums, tomēr ir sen gaidīts. Laikmetīgajai mākslai jau sen vajadzēja savu "Blēras raganu" (Blair Witch Project – filma, kas kinematogrāfā jau pirms vairākiem gadiem ieviesa absolūti antiestētisku, tehniski neizkoptu, vizuāli neizskaistinātu un būtībā arī racionāli neizskaidrojamu principu kopumu). Viļņas BMW ir loģiska un sen gaidīta atbilde Rietumu pasaulē notiekošajai laikmetīgās mākslas pārtapšanai par institucionalizētu, buržuāzijas gaumei atbilstošu, nekaitīgu, garlaicīgu, dārgu un reprezentatīvu liekulības tirgu. To mēs gaidījām jau kopš brīža, kad Young British Artists no kultūrteroristiem kļuva par labklājībā slīgstošiem, pašapmierinātiem un trekniem paraugpilsoņiem. Kas nav redzams Protests. BMW protestē pret Rietumu pasaulē (un arī Latvijā) respektētajām tradīcijām, ka "labs" mākslinieks ir popzvaigzne, miljonārs un jebkurā gadījumā šarmanta persona, kuru vienmēr patīkami nofotografēt augstāko aprindu hronikā un uzaicināt uz interviju televīzijā, bet mākslai savukārt jābūt buržuāziski izsmalcinātai, reprezentatīvai un dārgai un tajā pieļaujams nekaitīgs politisks manifests, tāds mēreni aktīvs "kreisums", kas Rietumeiropas turīgo nodokļu maksātāju aprindām ir tikpat fascinējošs un iztēli rosinošs kā pusaudzim erotiskā filma, slepeni lejupielādēta no interneta pie tēva datora. Protests vērsts arī pret pārliecīgo racionālismu, kas dominē laikmetīgās mākslas apritē, – mākslai jābūt ne tikai skaisti un dārgi noformētai, izmantojot modernus materiālus, bet arī pienācīgi izskaidrotai vienkāršos teikumos, lai katram potenciālajam pircējam būtu skaidrs. Pretstatā klasiskajām biennālēm un gadatirgiem BMW pārliecinoši pamācīja: te ir māksla, un nav te nekāda veikala, nedz arī tautsaimniecības, amatniecības un rokdarbu sasniegumu skates. Brīvība. Noteicošā atmosfēra – "Brīvības svētki". Gluži kā tajā vecajā Coja dziesmā: mama – anarhija, papa – stakan portveina. Pienācis laiks atbrīvot mākslu no nepieciešamības radīt taustāmu, dekoratīvu produktu – to BMW organizētāji pierādīja, lielāko triennāles budžeta daļu novirzot banketa izdevumiem, nevis dārgu, milzīgu un nevienam nevajadzīgu darbu izgatavošanai (tie parasti pamētājas kādu laiku kā veca nauda pa visām izstādēm, kurās vien tos ņem pretī, un pēc gada tiek aizmirsti). Mākslinieks ir brīvs no jebkāda pienākuma radīt noteiktu, iepriekšparedzamu produktu. BMW kā "Melnā tirgus pasaules" runā kontrabandistu un spekulantu balsīs, tāpat kā mūsu laika zīme – Rīgas Centrāltirgū dzirdamie saucieni spirķik vodka sigareti. Māksla tiek paklusām izvilkta no rūtainas plastmasas somas, tā ir aizliegta, valdībām nevēlama, tā ir slēpjama no policijas, par to nedrīkst runāt, pat domāt ne. Tai nav vajadzīga kārdinoša reklāma, jo tas, kuram tā būs vajadzīga, to atradīs un būs apmierināts, pavisam labi iztiekot bez smalki dizainēta iesaiņojuma no dārga papīra. Kas ir redzams "Redzēt" nekādā gadījumā nenozīmē ne "zināt", ne "saprast", tāpēc redzamā daļa ir tikai viens posms tajā iecerētajā iniciācijas rituālā, kura laikā vari kļūt par BMW adeptu. Lielākā izstādes telpas daļa palikusi tukša. Tukšums kā apslēptu zināšanu simbols – kas gan vēl, ja ne neredzamais, tur varētu būt? No Karla Jaspersa teorijas var būt klusums kā klusēšana un klusums kā mēmums. BMW gadījumā – klusums kā runasveids, kā diskrēta un lo-tech (pretstatā dārgajam, ekskluzīvajam un snobiskajam hi-tech) komunikācijas forma. Bez aizspriedumiem grābjot izejmateriālu no pagātnes un nākotnes, faktiem un fikcijas, iedomām un realitātes, radīti vairāki fiktīvi mākslinieku tēli, fantomi un spoki, kā arī pavisam ticamām leģendām apvīti necili, ikdienišķi un nemanāmi priekšmeti. Triennāles informatīvajos materiālos bagātīgi izmantots avīžpapīrs un melnbalta samizdata (moderni runājot, andergraunda vai subkultūru) estētika, kas lieliski papildina absolūto mistifikāciju un dezorientāciju laikā un telpā. Aizkustinoša "dokumentāla" filmiņa, kas samontēta no interneta mājaslapās publicētiem mājas video un arhīvu fragmentiem. Vēl aizkustinošākas ir melnbaltās kserokopijas, kurās palielinātā formātā attēloti nevainīgi sadzīves priekšmeti, ko lietojušas arī bēdīgi slavenas politiskās figūras (Mars batoniņš, Hennesy konjaks, Casio pulkstenis u.c. un to lietotāji bin Ladens, Sadams Huseins, Bušs u.c.). Atklāšanas vakarā starp viesiem pastaigājas arī liels, balts un visai draudzīgs suns. Te nekas nenotiek "tāpat vien" – izrādās, tas ir policijas suns, kas trenēts narkotiku meklēšanā, un suņa tuvumā ir arī tā saimnieks policists civilā apģērbā. Ja suns saož narkotikas, viņš ir iemācīts sekot aizdomīgi smaržojošai personai. Protams, tas ir mākslas darbs – vēlāk bija paredzēts publicēt vietējā laikrakstā informāciju, cik narkotiku "nēsātāju" apmeklējuši BMW atklāšanu. Visās Laikmetīgās mākslas centra telpās uz grīdas redzamie Artura Railas sarkanie un zaļie kvadrātiņi iezīmēja enerģijas plūsmas: zaļš kvadrātiņš – vieta, kur enerģija plūst uz augšu, sarkans kvadrātiņš – uz leju, četri kvadrātiņi kopā – vieta, kur enerģijas plūsma ir īpaši spēcīga. Berlīnē dzīvojošā meksikāņu māksliniece Mariana Kastiljo Debalja (Mariana Castillo Deball) radījusi neesošu realitāšu karuseli, piedāvājot aplūkošanai grāmatu vākus ar aizraujošām anotācijām un jautriem nosaukumiem, kas izskatās ļoti ticami un pat intriģējoši (bet BMW kontekstā gluži vai lieki piebilst, ka šie vāki ir pilnīga fikcija tajā ziņā, ka tādu grāmatu vispār nav). Daniela Božkova (Daniel Bozhkov) mistiskā projekta centrā ir Ernesta Hemingveja vārdā nosaukts parfīms. Triennālē šo lielisko izstrādājumu aicina boikotēt lietuviešu diskozvaigzne un lokālais toms džonss Aģirds Stravinskis, kurš arī izklaidē atklāšanas viesus ar dziesmām un dejām. Reāls boksa mačs starp diviem māksliniekiem – Rosu Sisnerosu (Ros Cisneros) un Mindaugu Lukošaiti Minskas sitaminstrumentu grupas Drum Ecstasy pavadībā. Pārtraukumos starp raundiem Normunds Kozlovs lasa kaut ko gudru un sarežģītu no kultūras teorijas, bet Kristīne Briede uzdod jautājumus Rosam. Tad tiesnesis atkal saka "bokss!" – un visi klātesošie ir sajūsmā. Kas nav ne redzams, ne zināms Slepenās zināšanas. Iespējams, BMW runā par novēršanos no apsēstības ar izklaidi, labu izskatu un labklājību, par dzīves jēgas meklēšanu zināšanās. Ja tās ir okultas izcelsmes – vēl jo labāk. Vēlams, lai tās nebūtu pieejamas nevienā cienījamā bibliotēkā un būtu varbūt pat aizliegtas. Vienas, uzvarošas patiesības nav. Kabalisti, ķeceri, sektanti, gnostiķi, scientologi, dievturi un visi pārējie ir normāla eksistences forma. Gurdžijevs un madam Blavatska, Konstantīns Raudive un Čārlzs Mensons – jebkas noderēs, ja runa ir par mākslu. Lai nāk visi savulaik piesmietie, izsvilptie un noniecinātie un vēsta par savām teorijām: klausītāji ir klāt! Joahims Kesters (Joachim Koester) fotografējis sen pamesto, ar krūmiem un nezālēm aizaugušo Telemas abatiju, ko 20. gs. sākumā dibinājis un uzturējis viens no skandalozākajiem tipiem gadsimta kultūras vēsturē – mūsdienu okultisma tēvs Alisters Kroulijs jeb "Zvērs", jeb "666", jeb vienalga, visus viņa brīnumainos, prātam neaptveramos pseidonīmus un piedzīvojumus katrs interesents var uzzināt tūkstošiem lappušu biezajā autobiogrāfijā, no kuras vismaz pusei vajadzētu būt absolūtai fikcijai un kuru Kroulijs nodēvējis par autohagiogrāfiju (hagiogrāfija – baznīcas svēto dzīves apraksts). Telemas abatijas vārds galvenokārt saistās ar Kroulija un viņa skolnieku vingrinājumiem maģijā un citās okultās zinātnēs, orģijām un pārmērībām visās iespējamās šī vārda nozīmēs. Kestera fotogrāfijas BMW kontekstā ir stāsts par to, kas nav tā īsti zināms un arī redzams vairs nav, tomēr joprojām eksistē un ne tikai kā okultisma vēstures fakts. Iespējams, tieši Telema ar likumu "Dari visu, ko vēlies" (šo likumu Kroulijam nodiktējusi būtne no pārdabiskās gara pasaules) vēlāk iedvesmoja neskaitāmās 20. gs. atbrīvošanās un brīvības kustības, kuru dalībnieki arī izvēlējās dzīvot kopienās un mēģināt "darīt visu, ko vēlies". Ideju un ticības krīze Eiropā. BMW arī uzdeva vienu otru jautājumu par mākslu, kas uzņēmusies "lielās dzīves skolotājas" (tikpat labi arī dabas muzeja, strādnieku arodbiedrības, tautas universitātes un prieka ministrijas) lomu. Viss ir interesants, viss ir māksla, it visu mēs varam atmaskot un noliegt. Galu galā – tā ir mazliet augstprātīga attieksme, ja opozīcija ir principa pēc: pret pastāvošo ir jāprotestē, lai tur vai kas. Būt "par" ir daudz grūtāk. BMW mākslā tiek pētīta "pasaules" – lai kas tas būtu – uzbūve, apšaubot jau pašas "pasaules" autentiskuma un esamības iespējamību. Par mākslas darbu šajā kontekstā var kļūt arī kāda uzņēmuma gada pārskats vai uz ielas atrasts saldējuma papīrs. Iespējams, mākslinieks meklē sev vietu laikmetīgajā sabiedrībā un ir atradis brīvu nišu būt par domas un domāšanas kustinātāju, par aktīvu diskusiju objektu un jaunu ideju rašanās iemeslu, nevis tikai apmierināt buržuāzisko gaumi pēc fotoreālisma atraugām glezniecībā. Vai vēsture atkārtojas vienmēr? Varam tikai mēģināt apjaust, ka kristīgajā pasaulē 13., 14. gadsimtā un pat vēlāk mūsdienu lielāko biedu (narkotikas, terorisms u.c.) lomā bija īsts ideju melnais tirgus: ķecerības, pagānisms, buršana, alķīmija un citas praktiskas un teorētiskas zināšanas, pret kurām bija attīstīta nudien satriecošu apmēru paranoja. Tagad mēs no sava 21. gs. nolūkojamies uz šiem faktiem ar iecietīgu smaidu un šausmināmies, cik tumsonīgi bijuši cilvēki un kādām muļķībām viņi ticējuši. Paies laiks, un arī mūsu pēcteči, iespējams, ar tādu pašu smīnu uzlūkos mūsu bailes un cīņu ar neredzamiem ienaidniekiem. Kas ir jānoskaidro Pēc pāris Viļņā pavadītām dienām it viss sāk radīt aizdomas. Mākslas darbs var būt jebkas. Un savukārt – cik liela daļa no visa, kas te sadomāts un sabūvēts, ir attiecināms uz īstiem, reāliem, dabā eksistējošiem vai reiz eksistējušiem priekšmetiem, idejām, cilvēkiem, un cik liela daļa ir priekpilna, absolūti nepamatota fikcija? Uzreiz seko nākamais jautājums: vai tad tas ir svarīgi? Te iznāk saskarties ar dīvainu uztveres paradoksu. Piemēram, kādam var palikt nepatīkama pēcgarša pēc izslavētā režisora Ozona filmas "Baseins" noskatīšanās – ja jau tas viss bija fikcija, galvenās varones iedomas, ko tad tu tērē manu laiku? Tai pašā laikā mēs visi taču kā pašsaprotamu faktu pieņemam to, ka jebkura mākslas filma būs fikcija! Tomēr pēc "Baseina" dubultās fikcijas skatītājs var justies piekrāpts, un tas ir pretrunā ar iepriekšējo apgalvojumu. Līdzīgi divdomīgu izjūtu vēlējušies radīt arī BMW autori, un tas viņiem lieliski izdevies. Nav gan vēl skaidrs – vai šo BMW akcentēto diskursu uzskatīt par smieklīgu pārpratumu un bērnišķīgu izlēcienu pret "vecāku" (tradīcijas, autoritātes utt.) gribu vai kā pravietisku zīmi nākotnei? | |
| Atgriezties | |
