VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| "Orbīta" virzās uz rietumiem. Iespējamās dokumentālās filmas scenārijs Sergejs Timofejevs | |
|
1. daļa. PIRMSĀKUMI
1. Ir 1990. gads. Nama "Rīgas modes" lielajā zālē jautri bārdaini mākslinieki izkārto gleznas – dominē variācijas par sirreālisma tēmu, tomēr ir arī vairāki abstrakti audekli. Ekspozīcija saucas "Grupas "Brīvā māksla" pirmā izstāde". Zālē parādās aptuveni 20 gadus vecs jauneklis, pieiet pie visbārdainākā un piedāvā brīvajās vietās izvietot savu dzeju. Tas uzreiz piekrīt – kālab gan ne? Jaunietis, bruņojies ar adatiņām, spraudītēm un skoču, telpā izkārto baltas A4 formāta lapaspuses mašīnrakstā. Diktors: Līdz "Orbītas" dzimšanai vēl paies desmitgade, tomēr jau šodien vērojami pirmie mēģinājumi paplašināt dzejas telpu ārpus literatūras konteksta. Tieši šādā veidā Sergejs Timofejevs pirmo reizi iepazīstina publiku ar savu poēziju – ne kā lasījumu, bet gan kā mākslas akcijas sastāvdaļu, kā teksta un vizualitātes sintēzi. Skan patētiska mūzika, ko reizēm pārmāc izteikti ritmiskas tehnokrātiskas skaņas. 2. 1996. gads. Reiva pārtija kādā pamestā mērinstrumentu un svaru rūpnīcā. Garas, pustumšas zāles, dīdžejs ar austiņām starp platēm. Raiba jauniešu publika – aptuveni cilvēku piecdesmit drūzmējas pie dažām instalācijām. Viena no tām ataino mitoloģisku Rīgas metro shēmu, kuras ietvaros kinoteātri savienoti ar kapsētām. Kāda cita – manekenu ar motobraucēja ķiveri, kurš jāteniski sēž gaisā pakārtā zobārsta krēslā. Diktors: Arī divu citu potenciālo "Orbītas" dalībnieku pirmajam kopīgajam projektam bija visai attāls sakars ar literatūru. Aleksandra Zapoļa instalācija "Rīgas metro shēma", kā arī Artura Puntes "Kosmodroms "Abrene"" iekļāvās projektā "Latvijas sapnis", prezentētā vienā no tālaika nozīmīgākajām reiva pārtijām, kur laikmetīgā mūzika tika miksēta ar aktuālo kultūru. 3. Atkal 1996. gads. Ļoti garš, kalsns puisis spēlē basģitāru kādas grupas koncertā. Tās līderis ir kaili skūtu galvu, milzīgās saulesbrilles aizsedz pusi sejas. Ik pa mirklim viņš izkliedz: Through the space!... Through the space! Fonā redzams liels ekrāns, uz kura tiek projicēti melnbalti kadri: pagalmi, pa ielu soļojoša skūtgalve meitene… Diktors: Toreiz nākamais “Orbītas" galvenais dizainers un mākslinieks Vladimirs Leibgams spēlēja basģitāru leģendārajā grupā Yaputhma Sound System, filmēja tās videoklipus un veidoja kinoprojekcijas koncertiem. 4. 1997. gads. Doma laukumam līdzās esošais klubs “Slepenais eksperiments". Tā pagrabtelpās zem ķieģeļu arkādēm apskatāmas melnbaltas lielformāta fotogrāfijas, kurās redzamas manierīgas meitenes un romantiski jaunekļi, – neeksistējošu smaržu reklāmas simulācija. Tas ir fotogrāfa un dzejnieka Vladimira Svetlova darbs. Sergejs Timofejevs un Arturs Punte lasa īpaši šai ekspozīcijai veltītu dzeju – arī tā ir izdomātas parfimērijas reklāmas tekstu simulācija. Diktors: Jau toreiz bija jūtama interese par izpausmes formām, kas cieši saistītas ar patērētājkultūru. Arī vēlme vienas izstādes–performances–akcijas ietvaros satilpināt augsto mākslu un popkultūru. 5. 1998. gads. Vecrīga. Pagrabs, kurā izvietojies teātris. Pa skatuvi pārvietojas meitenes un zēni ar apjomīgām sfēriskām konstrukcijām galvā, kuras atdarina sēņu cepures. Aktīvākais ar apaļām brillēm atgādina Harmsu jaunībā. Viņš skraida starp pārējiem un deklamē dzeju. Diktors: Bet Žoržs Valliks ar domubiedru atbalstu mēģināja lauzt mūsdienu teātra kanonus, iestudējot savas izrādes. Sploš grib ("Sēņu konsolidācija") tika nospēlēta veselas četras reizes. 2. daļa. TAPŠANA 1. Blaumaņa ielas nama virtuve. Kopā ir visi pieci dzejnieki. Atskan balsis: – Jātaisa projekts! Mums jāatbrīvo literatūra no vienaldzības, bezatbildības, nepievilcības štampiem. – Jāveic dzejas, laikmetīgās mūzikas un vizuālās kultūras sintēze, jāprezentē tā internetā… Tikai iedarbinot visus informatīvos kanālus, mēs spēsim atrast kontaktu ar auditoriju, padarīt dzeju maksimāli iedarbīgu… – Pareizi! Tieši tā! 2. 1999. gada rudens. Dzejas dienu lasījumi Daugavpilī. Pilsētas centrālajā laukumā sadzīti simtiem bērnu – pārsvarā 5., 6., 7. klašu audzēkņi. Uzstājas pilsētas ierēdņi, skolotāji, dzejnieki. Uzkrītoši redzams, ka bērniem ir garlaicīgi. Negaidot piesaka tekstu grupu "Orbīta". Pie mikrofona pieveļas aizdomīga kompānija ar krāsainiem lietussargiem un fotoaparātiem rokās. Kamēr kāds deklamē, citi bez mitas fotografē viņu un skatītājus. Dzeja joprojām nesaprotama, tomēr vairums vārdu vismaz zināmi – puisis, rūpnīca, martīni, modinātājs… Bērniem kļuvis daudz interesantāk. Pēdējais no dalībniekiem pirms uzstāšanās mikrofonā paziņo: "Vēl mēs jums esam atveduši savus plakātus!" Visi laukumā sapulcējušies skolnieki tiecas pie Zorža Vallika, kas tur ar tekstu un fotoattēliem noklātus plakātus. Katrs no viņiem iegūst vienu eksemplāru, ko, ja ir vēlēšanās, var salocīt grāmatiņas formātā. 3. Viesnīca Daugavpilī. "Orbītas" kompānijā sapulcējusies vienā no numuriem. Kāds bilst: "Bērni – tas jau ir labi, bet gribētos uzstāties pieaugušo auditorijai." Sacīts – darīts. Zvana organizatoriem. Pēc mirkļa atbilde: "Pēc divām stundām pie ieejas Pedagoģiskajā universitātē iepretim pilsētas parkam jūs gaidīs uzstādīta aparatūra." 4. Pie universitātes ēkas uzstādīti gigantiski pastiprinātāji, pults un viss pārējais nepieciešamais. Sergejs Timofejevs uz atskaņotājiem miksē mūziku – aizdomīgu mūsdienu elektroniku – downtempo. "Orbītas" dalībnieki sēž uz pakāpieniem, cits citam padodot tālāk mikrofonu un vīna pudeli. Nesteidzīgi un ar baudu deklamē lēno, grūtsirdīgo ritmu pavadībā. Viņos klausās pa parka perimetru izvietojušies studenti un kāda māmiņa ar bērnu ratiņiem. Svētlaime. 5. Rīga. Tā paša gada rudens. Krastmalā netālu no prezidentes pils publika (aptuveni četrdesmit piecdesmit cilvēku) gaida izreklamēto "Gada īsāko lasījumu". Dzejnieki nav redzami. Piepeši pa upi krastmalai tuvojas neliels kuģis, no kura dzirdamas mūzikas skaņas un dzejnieku balsis. Kuģis pietauvojas krastā. Katrs "Orbītas" dalībnieks deklamē pa vienam dzejolim. Pēc tam uzreiz tiek "atdoti gali" un kuģītis aizpeld. Kāda jauna žurnāliste paspēja vien uzdot jautājumu: "Sakiet – kālab?..." Kuģis jau ir tālēs. Diktors: Lūk, tā veidojas "Orbītas" stils, kam raksturīga vēlme uzbriedināt literāro vidi, padarīt to maksimāli atvērtu citām kultūras formām. Pirmajiem lasījumiem un akcijām sekoja pirmie reālie produkti. Almanahā "Orbīta 1" tika publicēti ne tikai poētiski teksti, bet arī Ievas Auziņas, Māras Traumanes un citu autoru raksti par laikmetīgo vizuālo un mediju kultūru. Tur bija atrodami arī jauno Latvijas fotogrāfu melnbaltie attēli. Viņi arī turpmāk sadarbojās ar "Orbītu" – būtiski piebilst, ka foto ir ļoti zīmīgs medijs visiem projekta dalībniekiem. Ne velti viens no viņiem – Vladimirs Svetlovs – ir profesionāls fotogrāfs, arī Aleksandrs Zapoļs dažkārt publicē savas bildes un reizi piecos gados ar amatierkameru uzņem kinofilmas. Tomēr priekšā jau bija jauni projekti. 3. daļa. JAUNI APVĀRŠŅI 1. Jaunais Rīgas teātris. Publika zālē klausās ierakstus – tie ir poētiski lasījumi elektroniskās mūzikas pavadībā. Uz ekrāna tiek projicēti kadri, ko sagatavojuši uzaicinātie vīdžeji. Tā ir 2000. gadā izdotā pirmā "Orbītas" audiodiska prezentācija. Klubs "Pulkvedis". Šeit notiek Katrīnas Neiburgas un "Orbītas" kopīgi iecerētais poētiskās improvizācijas vakars Try Poetry Try. "Orbītas" dzejnieki kopā ar Martu Pujātu, Jāni Indānu, Edmundu Frīdvaldu un Ēriku Bērziņu lasa savus tekstus muzikālas improvizācijas pavadījumā, ko atskaņo mūziķu grupa – gan saksofonisti, gan cilvēki, kas darbojas pie sintezatoriem un datoriem, gan perkusionisti. Ir pat viens ar klasisko akordeonu – lai arī viņš īsti neizprot notiekošo, tomēr izturas ar pašcieņu. Savukārt Katrīna eksperimentē ar video. Kinogalerija. Te notiek pirmais poētiskā video festivāls, ko organizējusi "Orbīta". Pārpildīta zāle. Skatāmi darbi no Latvijas, Šveices, ASV un Krievijas. Skatītāji aplaudē. Kādreizējā restorāna telpas televīzijas torņa pēdējā stāvā, kur notiek festivāla priekšnesumi. Protams, ir gan video, gan mūzika… Caur apaļajiem logiem, kas atgādina iluminatorus, paveras skats pāri pilsētai. Šai mirklī iezvanās kāda grupas dalībnieka telefons. Zvanītājs ir apsargs no pirmā stāva. "Šurp dodas specvienība cīņai ar terorismu. Kāds piezvanījis uz policiju un paziņojis, ka namā ievietota bumba. Jāsāk evakuācija…" – "Bet te ir tikai viens vienīgs lifts. Un tas pats darbojas ļoti lēni… Var sākties panika, un tad…" Viņš uzmet skatienu zālei, kurā sapulcējušies aptuveni 300 cilvēki, kas klausās nule kā sāktos lasījumos. Ņem mikrofonu. "Kāds idiots ir piezvanījis uz policiju un paziņojis, ka te ievietota bumba. Ja vēlaties, varat doties uz leju, tomēr mēs turpinām…" Daļa publikas pamet zāli. Atkal zvana telefons. "Viss kārtībā. Izrādās, ka zvana adresāts bijis televīzijas centrs. Tur tagad visus evakuē." Diktors: Jā, "Orbītai" tie bija veiksmīgi laiki. Mājaslapa www.orbita.lv tika apmeklēta ļoti aktīvi. Viss, kas savulaik bija šķitis būtisks (idejas par laikmetīgās dzejas sintēzi ar citām mākslas formām), bija piepildījies. Tomēr to sasniegt nebija nemaz tik vienkārši. 2. Tumšā, mitrā dzīvoklī Alberta ielā pie datora sēž Vladimirs Leibgams. Viņš nupat kā pabeidzis astoņu stundu garo darbadienu reklāmas aģentūrā un tagad ir ieradies, lai strādātu pie jaunā almanaha "Orbīta 3". Viņa ideja ir sakārtot teksta un attēlu slejas grāmatas maketā tā, lai vizuāli radītu iespaidu par montāžas galdu, kur katrs skatītājs var piemeklēt, viņaprāt, konkrētajam tekstam atbilstošāko fotogrāfiju. Vai arī otrādi – fotogrāfijai piemērotāko tekstu. Vladimirs izskatās ļoti bāls. Kādā mirklī, atspiedies pret datora klaviatūru, aizmieg. Sapnī viņš redz Krimu, karstas smiltis, jūru… Jūrā peld kuģis – skaists, liels laineris. Sapnī Vladimirs pūlas salasīt tā nosaukumu… "Orbīta!" No šausmām viņš pamostas… Pulkstenis ir viens naktī. Mirgojošs datorekrāns. … Paiet pāris mēnešu. Leibgama dzīvoklī uz grīdas izkārtotas papīra lapu grēdas un spirāles. Uz grīdas sēdošie "Orbītas" dalībnieki kārto lapaspuses spirālēs tādā secībā, kādā tās paredzētas topošajā krājumā. Īsts katorgas darbs. Visa tirāža – kopumā 1000 eksemplāru – tiek sašķirota un iesieta ar rokām. ... Un nu, lūk, 2001. gada septembris. Laimīgais Vladimirs stāv pie vilciena "Rīga–Simferopole" loga. Uz perona sveicienus ar jauno "Orbīta 3" almanahu viņam māj kolēģi. Piepeši vilciena iekšējā translācija atskaņo Artura Puntes un Spinners kompozīciju: "Uzvilcis melnas brilles, atkārto šos vārdus… tā ir poēzija, tā ir dzeja…" Vilciens sāk kustēties. 3. Vladimirs Svetlovs uz ielas satiktajiem paziņām uzdod jautājumu: "Vai jums ir nauda?" Tie ir apjukuši. Sāk vai nu aurot, vai arī prasa: "Cik tev vajag?" Tad Vladimirs izsniedz viņiem dzejoļu krājumu "Nauda/Deņgi", ko "Orbīta" izdevusi kopā ar Rīgas jauno literātu apvienību un mākslinieci Ilvu Kļaviņu. Izdevums līdzinās čeku grāmatiņai – dzeja iespiesta uz čekiem, kurus parakstījuši autori. Ir arī daži tukši – lasītājiem. Tipogrāfija. Iespiedmašīna, no kuras nāk ārā Sergeja Timofejeva grāmatas "Gandrīz fotogrāfijas" vāks… Veikala lete, uz kuras pārdevējs izvieto minimālistisku pelēku kārbiņu. Tas ir Semjona Haņina krājums "Tikko kā". Diktors: Nākamais projekta posms ir bilingvālu dzejas krājumu izdošana. Tomēr vēl līdz tam "Orbīta" uzsāka viesizrāžu epopeju. 4. Žoržs Valliks Kaļiņingradā pie Kanta kapa lasa dzeju. Viņu ielencis vietējā poēzijas festivāla organizatoru un viesu pūlis, kas uzmanīgi klausās. Kāds viņam sniedz šampanieša pudeli. Beidzis lasīt, Žoržs norauj kreklu un aplejas ar šampanieti. Pārējie "Orbītas" dalībnieki stāv tālumā un atbalstošā apjukumā nolūkojas viņā. Sergejs Timofejevs uzstājas Stokholmā. Uz ekrāna tiek projicēti Mārtiņa Grauda sagatavotie uzņēmumi – naksnīgā Rīga un kāda jautra, nedaudz dīvaina kompānija, kas klejo pa pilsētu. Dzejnieks lasa savu tekstu Afterhours, kas veltīts cilvēkiem, kuri iesprūduši starp nakti un dienu. Jauno mediju festivālā Maskavā "Orbīta" uzstājas klubā Kraj. No Rīgas līdzi atbraukušā dīdžeja Koškina spēlētās mūzikas pavadībā viņi lasa dzeju. Uz ekrāna redzamas ķīmiskās reakcijas, kas norisinās caurspīdīgās kolbiņās, uz kurām tiek raidīts veca diapozitīvu projektora stars. Šo reakciju sastāvdaļas ir pavisam sadzīviskas vielas – šampūns, trauku un logu mazgāšanas līdzekļi. Tā ir nesteidzīga amēbu, burbuļu un staipīgu pavedienu dzīve, kas rada mirguļojošu fonu dzirdamajiem tekstiem. 5. Arturs Punte un Sergejs Timofejevs raksta projektu. Viņi ir apkrāvušies ar papīriem, izdrukām, tabulām, rēķiniem. Ir aptuveni pulksten 4 no rīta. Fonā skan Vladimira Svetlova un sever kompozīcija: I esļi b devuška moja bila deņgami, ļubil bi boļše. Beidzot sešos no rīta viņi dodas uz diennakts biroju, kur iespējams izdrukāt un iešūt piecas projekta lapaspuses. Pēc tam šķiras, lai pāris stundu pagulētu. Pulksten 10 satiekas, lai ietu uz sešstāvu namu Brīvības ielā nodot projektu. Diktors: Daudzi "Orbītu" uztver kā integrācijas formu, lai arī viņi paši par to īpaši nedomā. Vērsties gan pie krievu, gan latviešu auditorijas, tulkot latviešu kolēģu darbus un realizēt kopā ģenerētās idejas šķiet tikpat dabiski kā savienot dzeju ar citām kultūras formām. Tā vienkārši ir normāla dzīve, kas vienmēr atvērta mijiedarbībai. Varbūt tālab nevienu no viņu iesniegtajiem projektiem Sabiedriskais integrācijas fonds nav atbalstījis. Tas taču nav koris, kas braukā pa skolām, dziedot krievu tautasdziesmas. 4. daļa. "OrbĪta" dodas uz Rietumiem 1. "Studija 55". Komponists un skaņu režisors Ivars Vīgners, kas ar garo bārdu līdzinās patriarham, rosās pie pults. Aiz stikla sienas "Speciālā orķestra" mūziķu (divi perkusionisti, vijolnieks, saksofonists un kāds jauns, inteliģents puisis, kas spēlē fisharmoniju) ielenkumā ar austiņām redzams Semjons Haņins. Notiek ieraksts. Semjons čukst mikrofonā: Pogovori so mnoij poispanski, ptaha… Katrīna Neiburga Parīzē montē video jau ierakstītajai Haņina kompozīcijai. Tie ir istabas uzņēmumi, lietas, kas pāraug cita citā, radot iespaidu par vienu bezgalīgu kadru. Žoržs Valliks un Arturs Punte montē video "Visa tik daudz" ierakstam. No visa, ko Žoržs safilmējis pēdējo trīs gadu laikā, tiek izgriezti sekundi gari kadri un samontēti vienā pulsējošā panorāmā. Sergejs Timofejevs Liepājas krāmu tirgū atrod milzīgu albumu, kurā redzami izgriezumi no 70., 80. gadu padomju un poļu kinožurnāliem. Uz apvāka uzzīmēts skaitlis 6. Tātad ir bijis arī 1.,2.,3., 4. un 5. sējums. Katra fotogrāfija parakstīta. Melnbaltās izkrāsotas – piezīmējot sarkanas lūpas un rozā vaigus. Sergejs parāda albumu Arturam. "No šitā taču iznāktu lielisks "Kad beidzas džezs" video…" – "Protams," saka Arturs. Diktors: Un, lūk, ir jau 2005. gads. Aiz muguras daudzas viesizrādes, arī otrais Jaunajā Rīgas teātrī notikušais poētiskā video festivāls… Tiek veikti priekšdarbi pirms jaunā multmediālā projekta publiskās prezentācijas. Tas ir audio CD, kurā dzirdami "Orbītas" dzejnieku un ar viņiem kopā strādājušo mūziķu – Sirke, Oid, Choop, sever, Selfish, Speciaļnij orkestr u.c. – ieraksti. Projektā ietilpst arī DVD, kurā apkopoti festivālu Word in Motion, kā arī videomākslinieku un animatoru (Pēteris Ķimelis, Una Meiberga, Edmunds Jansons) videodarbi. Tam visam kopumā dots nosaukums "Orbīta 4" – vienkopus atrodami grupas audio un video eksperimenti. 2. Rūpnīca Baltic Optical Disc Lietuvā. Te uz diskiem tiek štancēts uzraksts "Orbīta 4". Padzīvojis meistars ar cieņu paņem rokā vienu no diskiem. Pacilā plaukstās. Nosaka: "Tik viegls…" 3. Nīderlandē, Vācijā, Itālijā, Čehijā, Slovākijā pie datoriem strādā cilvēki, kas tulko savā dzimtajā valodās "Orbītas" dalībnieku tekstus. Viņi domīgi čukst pie sevis vārdus, cenšoties saprast to nozīmi… Vienlaikus "Orbītas" dalībnieki tulkojumus montē kā subtitrus pašu videodarbiem… Citi trenējas, lasot tekstus mūzikas pavadībā. Vēlreiz un vēlreiz sāk no gala: Opjat ne popal… Vēl kāds tūrisma aģentūrā izņem lidojuma biļetes un sāk caurskatīt datumus un pilsētas. "Berlīne… Prāga… Bratislava…" Diktors: Kaut kur rūpnīcā tiek ražoti "Orbītas" darbi, bet paši projekta dalībnieki gatavojas Latvijas Literatūras centra organizētajām un VKKF atbalstītajām tālajām viesizrādēm. Viņi dosies prom jau nedēļu pēc šīs filmēšanas. Novēlēsim mūsu puišiem veiksmi! Lai vecās Eiropas publika atver sirdis multimediālajam poētiskajam sūtījumam no jaunās Eiropas! E Viva! Semjona Haņina kompozīcijas "Parunā ar mani" pavadījumā slīd fināla titri. …tak bi proščalsja s toboij i proščalsja… No krievu valodas tulkojusi Daiga Rudzāte | |
| Atgriezties | |
