VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Atis Ieviņš. Katra lieta stāsta savu stāstu Irēna Bužinska Dzimis 1946. gada 6. janvārī Talsu rajona Ārlavas pagasta Saslauku mājās 1960–1965 – mācības Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā dekoratoru nodaļā 1966–1968 – dienests PSRS armijā – Rīgā, Abrenes ielas sakarnieku pulkā, izpilda mākslinieka, pastnieka un fotogrāfa pienākumus 1969–1974 – mācības Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā pie profesora Rūdolfa Heimrāta, kura vadītajās kompozīcijas nodarbībās eksperimentē ar fotogrāfijas + glezniecības iespējām, izmantojot tajā laikā pieejamos materiālus un krāsu tehnoloģijas. Paralēli mācībām LMA kopā ar mākslinieku un meistaru tehnologu Aldoni Kluci rada fotosietspiedes kā stājgrafikas darbus 1973–1977 – fotosietspiedes izstādes kopā ar Aldoni Kluci Rīgā, Tukumā, Talsos u.c., kā arī izstādes kopā ar Aldoni Kluci un Georgu Barkānu Rīgā, Madonā, Cēsīs, Valmierā, Kuldīgā, Doles muzejā 1980–1985 – piedalās stājgrafikas un plakātu kopskatēs Rīgā, Tallinā, Tartu, Minskā, Lozannā u.c. 1980–1990 – piedalās tekstilmākslas, plakātu, lietišķās un grāmatu grafikas izstādēs 1971–1986 – fotosesijas un performances kopā ar Andri Grinbergu (‘’Kāzas’’, 1971), Miervaldi Poli (“Bronzas cilvēks”, “Boksa mačs sievietēm tautiskos cimdos”, 1986) Kopš 1975. gada – preses fotogrāfs | |
|
Vienai daļai radošās sabiedrības Atis Ieviņš jau vairāk nekā trīs gadu desmitus ir fotogrāfs. Savs cilvēks – čoms, kurš nekad neatsaka nobildēt darbus katalogam, dokumentācijai vai citām vajadzībām. Plašākai publikai viņš noteikti ir pazīstams kā enerģisks, dzīvespriecīgs fotoreportieris, kas tikpat daudzus gadus traucas dažādos Latvijas virzienos, joņo ar riteni pa Rīgu, lai ar fotoaparātu nokļūtu pie vajadzīgā cilvēka īstajā vietā un laikā. Visu šo laiku, bet pēdējā desmitgadē varbūt vēl biežāk Atis ir fotografējis arī sava prieka pēc – dīvainus uzrakstus, mājas, sadzīviskas situācijas un priekšmetus, kas izraisa smaidu un klasifikācijai nepadodas, un te es domāju tos krāsainos fotoattēlus, kuri apvienoti ciklā “Sex un mazpilsēta”. Tiklāl izlasot tekstu, rodas pamatots jautājums, vai Atis Ieviņš ir mākslinieks, jo minētām aktivitātēm ar mākslu ir visai pastarpināts sakars. Tomēr šoreiz un tagad par Ati Ieviņu kā mākslinieku varam runāt, pateicoties pirms vairākiem gadu desmitiem padarītajam, kam, izrādās, “nav noilguma”. Pat otrādi: tā ir “īstā manta“ – 20. gs. 70.–80. gadu fotosietspiedes, kas šodien piesaista speciālistu uzmanību. Vispirms latviešu izcelsmes amerikāņu mākslas zinātnieks Marks Alens Švēde pirms vairākiem gadiem iegādājās no mākslinieka vairāk nekā desmit fotosietspiedes Nortona Dodža kolekcijai Zimmerli Mākslas muzejam Ņūbransvikā, ASV. Tad Anita Vanaga iekļāva viņa fotosietspiedi ”Edītes Vīgneres portrets”(1975) reproducēšanai albumā ”100 Latvijas grafiķi”. Mums nekas cits neatlika kā pasteigties, kamēr nav veikts kārtējais amerikāņu pirkums! Tieši tādēļ2005. gada augustā divus darbus Latvijas Nacionālais mākslas muzejs iepirka savai kolekcijai, un tie patlaban ir aplūkojami pastāvīgajā ekspozīcijā izstāžu zālē ”Arsenāls”. No 2006. gada 20. janvāra līdz 19. februārim Ata Ieviņa darbu izstāde tika sarīkota arī muzeja Mazajā zālē. Irēna Bužinska: Mūsu saruna tātad būs par fotosietspiedēm un to laiku, kad tās tika radītas - 20. gs. 70. un 80. gadiem. Vai atceries, kā tu nonāci pie sietspiedēm? Atis Ieviņš: Šī izstāde un gatavošanās uzjundīja tik daudzas atmiņas! Visam sākums ir ļoti vienkāršs: esmu bijis briesmīgs egoists un ļoti daudzas lietas radījis vispirms sev pašam, jo man bija interesanti to darīt ar tādu kā sportisku azartu – zīmēt lapu pēc lapas, taisīt skicītes kaut uz maziem papīriem kā armijas laikos. Visi gan parasti saka, ka armija bija slikts laiks viņu dzīvē, taču es par sevi to teikt nevaru! Es dienēju Rīgā – man to vietu Henrihs Vorkals rekomendēja. Ja citi no armijas muka projām, tad es uz turieni pieteicos, jo zināju, ka tur man būs sakars ar darbošanos mākslas jomā – tuvojās Padomju Armijas 50 gadi, padomju komjaunatnes jubileja, kam par godu noformēšanas darbu netrūka. Armijā es biju mākslinieks un man pašam bija savs kabinets, kur izgatavoju lozungus armijas vajadzībām. Arī fotografēju. Kur gan vēl varēja tikt par brīvu pie tāda kvantuma krāsām, papīra un citiem materiāliem! Fotopapīrs – veselām kaudzēm. Ņem tik un strādā! Un es strādāju – zīmēju brīvajā laikā uz maza izmēra lapām, lai ir parocīgi tās ātrumā nobāzt no svešām acīm; eksperimentēju ar fotopapīru. Piemēram, ieliku veselu paku papīra attīstītājā, tad to cieši ietinu polietilēna kulītē – iekonservēju, pēc tam atstāju gaismā, lai paskatītos, kas sanāk. Sanāca visādi silueti – atkarībā no tā, kā attīstītājs samitrināja papīru un kā gaisma tam tika klāt. Vēl es atklāju savveida solarizāciju un tās vietas uz papīra pēc tam iekrāsoju ar anilīna krāsām. Šī pieredze vēlāk noderēja, kad iestājos akadēmijā. I.B.: Akadēmijā tu nokļuvi Tekstilmākslas nodaļā... A.I.: Jā, pateicoties tieši tiem daudzajiem armijas laika zīmējumiem un gleznojumiem. Tūlīt pēc dienesta stājos akadēmijā. Noliku gleznošanas eksāmenu, bet to neieskaitīja, jo biju zīmējis gan ar zīmuli, gan izmantojis citas krāsas. Heimrāts mani aizstāvēja, jo viņam tiku atrādījis savus armijas laika darbus. Pie viņa nodaļā bija ļoti radoša atmosfēra. Mēs jau tur to sietu iepazinām, kad mācību programmas ietvaros drukājām uz auduma. Taču es vēl studiju gados nodibināju ģimeni. Strādāju, lai ģimeni uzturētu, un man nebija tik daudz laika, ko veltīt mācībām. Kad vien bija iespējams, es kompozīcijas uzdevumos izlīdzējos ar fotogrāfijām. Tās pirmās “sietspiedes” – ja tās vispār tā var saukt – es izgatavoju no fotogrāfijām: katru izgriezu ar skalpeli vai žileti un iekrāsoju. Aldonis tādu manu darbošanos vienreiz redzēja un teica, ka pavairošanu var taču izdarīt ar sietspiedes palīdzību. I.B.: Ari šīs izstādes laikā tu atgādināji, ka bez kolēģa Aldoņa Kluča līdzdalības savas sietspiedes nebūtu izgatavojis... A.I.: Jā. Aldonis bija specs! Viņš Mākslas kombinātam izgatavoja vimpeļus sporta sacensību balvām, pēc kā toreiz bija pieprasījums. Savu lietu viņš prata. Strādāja “lietišķajos” par meistaru – praktisko darbu pasniedzēju. Aldonis atbildēja par sietiem, un es pat nezinu, kur viņš tos par pusstopu sagādāja – legālā veidā taču nekā nevarēja dabūt! Tāpat bija ar tipogrāfijas krāsām, ko man par pudeli šņabja iznesa no tipogrāfijas. Pirmo izstādi es vēl sarīkoju 1971. gadā – akadēmijas laikos. Siestspiedes taisījām skolā – Ļeņina (tagad Brīvības) ielas namā, 3. stāvā kādā telpā vasaras mēnešos, audzēkņu brīvdienās. Pēc tam gan iekārtoju darba telpu Mežaparkā, kur es dzīvoju no 1969. līdz 1989. gadam. Tos sietus Aldonis parasti sagatavoja vairākus un veda uz Mežaparku ar taksi, bet papīrs, kartons, finieris bija manā ziņā. Es sakrāsoju veselu kaudzi pamatus dažādās krāsās. Ja pamats zaļš, tad vilkām sietu ar sarkano krāsu, bet visai tirāžai vajadzēja daudz sagataves. Citreiz redzi, ka novilkums nekam neder. Ņemam nākamo sietu, kamēr tas pirmais pēc mazgāšanas žūst. Tad atkal velkam, nomainām krāsu – un atkal nekā! Velc, velc – un visu laiku brāķis! Nudien, cemme! Tad tiek ņemts vispretīgākais rozā papīrs un uz tā parādās brīnumi! Turpinām ar citu krāsu drukāt – pēc ieceres ar mazu nobīdi, un atkal – brāķis! Fufelis – met visu tirāžu ārā! Nekad nevarēja zināt, cik labu novilkumu no visa skaita sanāks. Citreiz vilkām vienu sietu ļoti daudz – vismaz 20 reižu, īpaši uz cietajiem pamatiem, tā audzējām faktūras. No tādiem darbiem izstādē bija gandrīz abstraktā ”Ziema” un ”Gadalaiki”. No daudzajiem novilkumiem uz viena pamata, no nepārtrauktā krāsu sajaukuma veidojās tik glezniecisks tonis – tāds kā apsūbējis sudrabs vai patinēta bronza. Man pašam šie darbi ir vismīļākie – kad visgrūtāk saprast, kāds konkrēts attēls ir apakšā. Virsma ir tik dažāda un ar atspīdumiem – skatītājam dota iespēja darboties līdzi un katru reizi saskatīt ko jaunu atkarībā no gaismām un noskaņojuma. I.B.: Tu visu laiku stāsti par gleznieciskiem efektiem, gaismēnām un faktūrām, bet mēs taču runājam par estampu – attēla novilkumu uz papīra. Savukārt novilkums uz finiera vai kartona pie grafikas neiederas. Turklāt tu izmantoji fotogrāfijas. A.I.: Viss radīja problēmas, jo mēs ar Aldoni nekur nebijām rāmjos Vispirms jau fotogrāfijas. Tās arī neatbilda profesionālu fotogrāfu priekšstatiem! Atceros, biju aiznesis fotogrāfijas uz vienu tādu profesionāļu saietu. Tie komentāri un iebildes – labāk neatkārtot! Oriģinālais foto (īpaši performanču dokumentācijas) tagad tiek novērtēts, jo ir mainījusies attieksme, bet toreiz tas nebija domāts kā patstāvīgs darbs. Arī tāpēc, ka redzams pliks sievišķis, – tas padomju laikā vienmēr radīja problēmas: tevi tik viegli varēja apvainot kaitīgajā erotikā! Andra performanču fotogrāfijas vispār bija bīstami mājās glabāt – draudēja nepatikšanas, bet es taču gribēju pabeigt akadēmiju! Tāpēc viss pēc iespējas glabājās negatīvos, bet, ja foto bija domāts sietspiedei, es ļoti bieži pozitīvus taisīju kā negatīvus. I.B.: Un tad neskaidrības ar grafiķiem – kā uztvert jūsu darbus, ja tā nav klasiska tehnika un piedevām vēl izmantotas fotogrāfijas. A.I.: Manus un Aldoņa darbus pieņēma Rīgas izstādēs, tomēr labākās izstādes mēs sarīkojām paši Tukumā un Talsos. Taču izstādes nebija mans mērķis – es nekad iepriekš nedomāju, kur un kad varēšu izstādīties. Viss tapa savam priekam un viss uz sava rēķina – nekādu atbalsta fondu taču toreiz nebija! Viena daļa sietspiedes radās kā pasūtījuma darbi – plakāti izstādēm vai koncertiem. Tā mēs taisījām plakātu Līgas Purmales un Miervalža Poļa darbu izstādei un Ulda Stabulnieka koncertam. Georga Barkāna izstādei man ir saglabājušies vairāki novilkumi, katrs savā krāsā. I.B.: Tu pieminēji plakātus. Ar tiem tu taču iestājies Mākslinieku savienības plakātistu sekcijā? A.I.: Apkārt man bija jauki cilvēki, kas zināja, ka man ir tik daudz kas nepabeigts. 70. gadu beigās biju uztaisījis tikai vienu īstu plakātu Quo vadis. Iestājos ar to, ”Gultu” un ar vēl vienu Barkāna plakāta variantu – tas ir zili pelēks, vizuāli nolasāmāks. Lai izskatītos pēc plakāta, mēs ar sietu uzvilkām uz brīvā laukumiņa uzrakstu ”Georgs Barkāns”. Kāpēc tāds vienkāršs plakāts nevarētu būt? Ar ko gan es grafiķos varētu iestāties? Plakātistos bija savējie. Es palīdzēju ar fotografēšanu, jo daudziem biju tāds pats tehniskais izpildītājs kā Aldonis man. Laimonim Šēnbergam bija Rīgas Tēlniecības kvadriennālei veltīts plakāts. Es fotografēju akmeņus, to faktūras. Tad Laimonis manus foto sagrieza un samontēja attēlus atbilstoši sava plakāta kompozīcijai. Tā sazobe – sadarbība ar citiem tieši tā arī veidojās. Jā, par to savienību. Es tur nokļuvu – nē, uzreiz nenokļuvu! Maskavā kāds mani apšaubīja. Tad Džemma man pēc deviņiem gadiem piezvanīja (1987. gadā) un teica, ka es tomēr esot Mākslinieku savienībā. Aizgāju un samaksāju to biedru naudu par deviņiem gadiem! Man pašam tagad smiekli nāk, bet toreiz smiekli nenāca. Tu gatavojies, stājies, sarīko kopīgu dropi, un tad tev pēc divām nedēļām paziņo, ka nekā... Daudzi jau to neizturēja. Sadega. Bet es vienmēr visām grūtībām esmu licis ko pretī – nu kaut vai to skriešanu. Kad tu noskrien 20 km maratonu, tad esi izvēdinājies un vari gulēt mierīgi. Jā, bet pirms Mākslinieku savienības es jau biju žurnālistos iestājies – Hānbergs un Britāns par mani galvoja. I.B.: Maizes darbs – fotografēšana preses vajadzībām. Mācības. Radošais darbs. Ģimene un bērni. Kā tu to visu apvienoji? A.I.: Nu visu laiku bija ritms, temps, jo es parastu atpūtu nevarēju atļauties. Žurnālā bija savs ritms – saraušana uz numura nodošanu, tad pēc tam nedēļu vispār nedari neko un mierīgi dzīvo. Tagad avīzē gan katru dienu ir jābūt gatavībā. Tomēr no visa ir jājūt garša, un es visu laiku esmu kolekcionējis iespaidus. Darbs redakcijā jau arī bija radošs – īpaši, kad kā mākslinieciskais redaktors strādāju ”Skolā un Ģimenē”. Es darbojos ar prieku un varēju darīt tādas lietas! Piemēram, pasūtīt oriģinālu ilustrāciju, vāku. Mēs taču arī pirmos komiksus žurnālā iespiedām – tas bija vēl 80. gados! Komiksus, ilustrācijas un vākus taisīja Subačs, Kucins, Laganovskis, Kirke, Purmale, Atis un Gunārs Lūši, Sietiņš, Kreituse, Poikāns, Breže, Vorkals, Priedīte, pat Juris Petraškevičs! Zināju, kas cik maksā un ko varu piedāvāt – žurnāla atvērums, no kura 1/4 daļa – 20 rubļu. Vāks – 50 rubļu. Vilnis Zābers uztaisīja vāku ar Gorbačovu un nosauca savu darbu ”Uzsniga sniedziņš balts”. Viņu uz redakciju Miervaldis atveda, kad nevarēja pats vāku uztaisīt. Bija arī Vijas Maldupes vāka noformējums, kura sakoncentrēja savu glezniecību uz lapas tā, lai paliktu vieta tekstam... Man tiešām patika žurnālā darboties tādā veidā. I.B.: Tomēr tas jau bija tad, kad jūs pārtraucāt drukāt sietspiedes! A.I.: Pēdējais sietspiedes darbs bija interjers arhitektu kafejnīcai. Tajā mēs ļoti daudz izmantojām no saviem iepriekšējiem atradumiem. Viss bija drukāts uz mēbeļu kartona, kas deva iespēju taisīt novilkumus ar faktūru un radīt šo apsūbējušas monētas vai metāla iespaidu. Man bija svarīgi, lai darbs ar virsmām un faktūrām atgādinātu par senatni, jo mēs izmantojām Vecrīgas attēlus no gravīrām. Tad mainījās situācija. Aldonis pilnīgi nogrima kombināta darbos un pasūtījumos. Man mainījās sadzīves apstākļi. Tā tas viss arī pajuka. I.B.: Vai ir saglabājušies kādi sieti, no kuriem jūs izgatavojāt novilkumus? A.I.: Katra lieta stāsta savu stāstu. Man liekas, ka tikai kādi četri sieti palikuši. Noteikti ir siets, kas bija Līgas un Miervalža izstādei. Tad vēl siets ar ”Alu zīmējumiem” – pozitīvs un negatīvs. Tagad tiem visiem ir cita vērtība un citas idejas. Reiz domāju, kā būtu tos sietus nofotografēt uz dažādiem foniem – telpā, dabā ar zaļiem kokiem pavasarī vai staigājot ar sietu pa jūrmalu, kad attēls veidotos uz ūdens virsmas. ”Alu zīmējumiem” apakšā – kāds meitenes akts... Tagad ir citas tehnoloģijas un citi laiki. Tomēr, ja darbā bija vērtība, tad tā saglabāsies. Bet tas būtu kopumā pavisam cits vizuālais materiāls. Turpinājums varētu būt izdrukas citos mērogos un uz lieliem formātiem, panākot efektu uz audekla. Galvenais, lai pašam atkal būtu interesanti! Bet vispār no saviem vecajiem darbiem es ļoti lepojos ar to vienu nelielo sietspiedi – novilkumu uz finiera, kurā izmantota Andra un Intas Grinbergu performances fotogrāfija. Sejas vispār grūti saskatīt un vēl grūtāk šo darbu reproducēt, jo pāri visam ir faktūras un šis nenosakāmais zaļi pelēkais tonis, kas ir tik dažāds un mainās – atkarībā no apgaismojuma. Tā ir manis radīta ikona, kas man pašam tik ļoti patīk, ka to es pat paņemtu sev līdzi kapā... | |
| Atgriezties | |
