VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mākslinieks un karš. Bosnijas stāsts Andris Vītoliņš Stāsts būs par Almu Suljeviču (Alma Suljevič), dzimušu 1963. gadā. Pirmajā vakarā, ierodoties Sarajevā, mēs apmeklējām projekta “Barakas” pasākumu, kur satiekam Almu. Turpmāko nedēļu mēs bieži sazvanāmies un ejam kopā iedzert kafiju. Iedzert kafiju ar Almu nozīmē piecas – septiņas stundas nemitīgas sarunas. Laikam vairs nav nozīmes, bet vienīgais, kas beidz sarunas, ir nogurums un tas, ka kafetērija slēdzas ciet. Alma Suljeviča ir multimediāla māksliniece, kas studējusi filozofiju un tēlniecību. Šobrīd viņa ir pasniedzēja Sarajevas Mākslas akadēmijā. Viņa ir piedalījusies daudzās starptautiski skaļu vārdu guvušās izstādēs, to skaitā arī Venēcijas biennālē. Almas mācību beigas sakrita ar kara sākumu 1991. gadā. Pēc izglītības iegūšanas neilgi pastrādājot savā nozarē, viņa piesakās par brīvprātīgo Bosnijas un Hercegovinas (BIH) armijā. Tas bija īpatnējs bataljons, kas paralēli karadarbība nodarbojās ar kultūru un izklaidi. Sarajevā mani iepazīstināja ar vairākiem inteliģentiem, kas bija karojuši kopā. Tulkotāji, dzejnieki, aktieri, mākslinieki – no vienas vienības. Visu blokādes laiku viņi pavadīja aplenktajā Sarajevā. | |
| Ir 2005. gada beigas un saulaina diena, mēs atkal dzeram kafiju ar Almu Suljeviču. Te pēkšņi Alma paliek steidzīga un saka, ka mums jābrauc skatīties viņas skulptūru. Viņa grasoties to parādīt kādam vācu kuratoram. Un mums esot obligāti jābrauc, jo citā laikā pie tās nevarot tikt klāt. Izraujot cauri visai pilsētai ar auto, mēs nonākam pie tramvaju depo vārtiem ar nopietnu caurlaides sistēmu un apsardzi. Alma sāk bombardēt apsargus ar stāstiem par ārzemniekiem, savu mākslas darbu utt. Kungiem bail ko izlemt – viņi meklē pēc priekšniekiem, kuru nav. Tomēr pēc dažām minūtēm mēs jau attopamies, cilpojot starp vagoniem. Depo ir pilns ar Vakareiropas sadāvinātajiem vecajiem čehu un vācu tramvajiem. Tālākajā nostūri sadzīti remontējamie vagoni. Starp tiem ir noparkota skulptūra. Uz apzāģēta vagona bāzes no tērauda sietiem uzmetināta kentauru un zirgu cīņa. Skulptūra ir kā tramvajs, un var braukt pa ielām. Alma izstāsta stāstu. 1994. gadā, kad Sarajeva bija jau aplenkta, sākās masveidīga civiliedzīvotāju izšaušana. Serbu snaiperi bija ieņēmuši pozīcijas uz kalnu virsotnēm ap pilsētu. Almai bija pazīstami karotāji no pretējās frontes puses, kas izstāstīja, ka snaiperus visvairāk tracinot tramvajs. Toreiz Sarajeva bija tukša, jo cilvēki slēpās. Uz brauktuvēm auga zāle – tāpēc ka nebija nekādas satiksmes. Almai radās doma – kā šajā spokainajā ainavā izskatītos viens spokains vagons, kas brauc? Pilsēta ir izstiepusies ielejā, kurai cauri visā garumā iet tramvaja līnija ar dažiem atzariem. Šo līniju var pārredzēt gandrīz no visām virsotnēm. Tad, kad brauc tramvajs, pa to šauj visi. Kara sākumā bija pat speciāls bruņuvagons cilvēku vadāšanai. Almai izdevās sarunāt no bosniešu un ANO spēku militārajiem vadoņiem atbalstu savas idejas realizēšanai. Tika atrasts nepieciešamais tramvaja vagons un no UNPROFOR dabūta pārvietojamā tehnika metināšanai. Katru dienu viņa kājām mēroja divas stundas turp un divas atpakaļ, cauri visai pilsētai, līdz vietai, kur viņi būvēja šo vagonu. Par palīgiem darbā tika norīkoti kareivji gan no bosniešu, gan ANO spēkiem. Par kuratoriem varēja uzskatīt armijas virsniekus... Kopīgiem pūliņiem, izvairoties no snaiperu lodēm, viņi uzbūvēja šo tramvaja skulptūru. Mākslas darbs izbrauca ielā, un ienaidnieks to varēja aplūkot savā tēmēklī. Ja sirds tīkoja, pa to varēja arī izšaut. Šim mākslas darbam lodes daudz neko nevar padarīt, jo tas taisīts no metāla sieta, tāpēc vairums ložu iztriecās tam cauri. Sašaujams ir vien postaments, bet metāla platformai tas daudz nekaitē. Sarajeva aplekumā bija četrus gadus. Visu šo laiku tur pastāvēja aktīva kultūras dzīve. Notika koncerti, tika spēlēts teātris. Bija pat kareivji, kas pa dienu karoja, bet vakarā gāja mājās spēlēt teātrī vai ansamblī. Pēc kara cilvēks mainās. Agrāk Alma daudz strādāja ar metālu un veidoja reālas skulptūras. Šodien viņa ir kļuvusi daudz politiskāka. Visi viņas mākslas darbi un akcijas ir saistītas ar kara un pēckara notikumiem. Piemēram, Itālijā viņa izveidoja performanci tirgū. Alma, pārģērbusies katoļu mūķenes tērpā, tirgoja zemi no Bosnijas mīnu laukiem. Ar laiku ap viņu sapulcējās vietējās itāļu omītes un lūdza svētību. Akcijas kuratore sanākušajiem paskaidroja, ka tā ir mākslas akcija un Alma nemaz nav mūķene un pēc ticības ir musulmaniete. Vietējos tas nesatrauca, un tā musulmaņu pseidomūķene svētīja Itālijas iedzīvotājus un mīnu lauku zeme nonāca dzīvokļu puķu podos. Savā darbībā Alma kritizē politiķus, viņa diskutē par demagoģiju, kas vērsta pret islāmu. Alma atgādina par karu sakropļotiem, piemin Irāku, Čečeniju un citus sarežģītos pasaules punktus. Viņa aktīvi piedalās Sarajevas kultūras dzīvē un lepojas ar to, ka ir austrumeiropiete. Daudzi bosniešu mākslinieki ir emigrējuši un veiksmīgi piedalās pasaules mākslas dzīvē, bet Alma netaisās pamest Sarajevu, ir gatava cīnīties ar pēckara nabadzību un gaidīt, kad Briseles birokrāti atvērs robežu, lai varētu ceļot bez vīzām. | |
| Atgriezties | |
