VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Padomju mākslinieks - vai tas skan lepni? Jānis Borgs | |
|
Virsrakstā paustais jautājums it kā pretendē uz vienīgu “pareizu” un visai negatīvu atbildi – cik slikti bija padomju laikā. Tas pie reizes atklāj arī mūsdienu Latvijas cilvēkos iesējušos aizmāršību par vēl neseno pagātni, paviršību un virspusību spriedumos un vērtējumos. Jo še tiek sagaidīts pilnīgi neiespējams vispārinājums. Vispirms tomēr būtu jānoskaidro, ko nozīmē padomju laiki, kas, izrādās, paši sev ir tik polāri pretēji teju pusgadsimta laikā un sazaroti niansētā pārejā no staļiniskā totalitārisma līdz gorbačoviskajai anarhijai? Taču ir arī kādas noteiktas padomiskas pazīmes, kas pagaist tikai atklātā sabiedrībā un tirgus ekonomikas apstākļos. Galvenais – mākslinieka statuss. Padomju apstākļos mākslinieks sabiedrības acīs bija Olimpa iemītnieks. Mākslinieki piederēja privileģēto kastai. Vara viņus respektēja. Piekļāvīgākos un integrētākos tiecās aplaimot ar labumiem. Gan materiāliem, gan garīgiem. Materiālie, pirmkārt, attiecās uz naudiskiem ienākumiem. Būt par mākslinieku bija visnotaļ izdevīgi. Kļūt par mākslinieku varēja, iegūstot pamatīgu speciālo izglītību. Tā, protams, bija pilnīgi un visiem bez maksas, un studenti vēl saņēma bezmaksas darba materiālus. Skološanās labi atalgojās, īpaši ja prata piezīsties valsts pasūtījumu un iepirkumu dāsnajiem pupiem. Valsts tiešāk vai pastarpinātāk bija galvenais mākslas iepircējs. Pieprasītais mākslas produkts bija gana daudzveidīgs: gleznas, skulptūras, grafika, plakāti, lietišķā grafika, noformējumu gūzma, “uzskatāmā aģitācija”... Mākslai valstiski bija atvēlētas noteiktas summas un budžeti, kurus vajadzēja stingri apgūt un iztērēt. Mākslinieki rāvās melnās miesās. Sekmīgākie ar saviem ienākumiem varēja atļauties pirkt auto, celt mājas un dzīvot visai bezbēdīgi. Pasūtītāju un priekšnieku subjektīvisma patvaļu mākslas darbu vērtējumos iegrožoja mākslas padomes. To lēmums bija autoritatīvs, juridiski stiprs un negrozāms. Vēl pie materiālajiem labumiem varētu pieskaitīt, piemēram, iespējas saņemt pat bezmaksas (vai ar īpašām atlaidēm) darbnīcas, nereti – kopā ar dzīvokli. Būvējot daudzdzīvokļu namu masīvus, tajos obligāti tika paredzēts noteikts skaits jaunceļamu mākslinieku darbnīcu, parasti ēku augšējos stāvos. Un jaunceltnēs – noteikta mākslas klātbūtne, kas nodrošinātu daili tautai un darbu māksliniekiem. Pastāvēja iespēja saņemt darba materiālus, ceļazīmes uz radošajiem namiem, kas parasti atradās kādās PSRS kūrvietās. Tur par visu izdevumu segšanu gādāja Mākslas fonds. Māksliniekiem bija nesalīdzināmi plašākas iespējas nekā “vienkāršajam padomju cilvēkam” ceļot, doties kārotajos braucienos aiz “dzelzs aizkara”. Te ir jāatgādina, ka nekāda ārzemju braukāšana bez katra pretendenta rūpīgas daudzpakāpju pārbaudes, filtrēšanas un testēšanas nenotika. Nereti pārbaužu, saskaņošanas un atļaušanas procedūras notika ilgāk nekā pats brauciens. Tā bija vesela kompartijas, “stūra mājas”, administratīvi birokrātiskā aparāta un dažādu medicīnisku iestāžu industrija. Un uz īstajiem Rietumiem parasti tā vienkārši bez cilvēka “iesildīšanas” nelaida. Jo prakse rādīja, ka milzīgās dzīves realitātes atšķirības starp padomiju un Rietumiem, kas nekādi neatbilda propagandas negatīvajiem tēliem, varēja izraisīt spēcīgu kultūršoku un dažā labā galvā pat “izsist korķus”. Vispirms braukt gribētājus “testēja” un “pieradināja” citai pasaulei ar kādiem ceļojumiem uz Poliju vai Bulgāriju. Tie lielākoties bija komjaunatnes vadošo organizāciju vai arodbiedrības rīkoti pasākumi, kurus arī interpretēja kā prēmiju un sevišķu labvēlību. Tomēr jau ar pieredzi “apkaltie” mēdz mēļot – vista nav putns, Bulgārija nav ārzemes (kurica – ņe pķica, Bolgarija – ņe zagraņica). Ja šāds braucējs bija apliecinājis pietiekamu rātnumu, prata “turēt muti”, tad viņa kontroles pavada tapa aizvien garāka un vaļīgāka, un čaklajam ceļotājam pat tika ļauta iespēja kādam individuālam riksim “pūstošajos NATO Rietumos”. Tas skaitījās pats aizliegtākais un saldākais auglis. Vara apzinājās, ka mākslas pasaulei piederīgie ar savu inteliģences līmeni daudz retāk izblamēsies, pratīs pietiekami civilizēti uzvesties, zinās, kā rokās turēt dakšiņu un nazi, nekāps ar kājām uz poda malas... Bez tam ar ceļošanas iespējām labi iebaroti intelektuāļi reizēm varēja sniegt varai arī kādu klusu pakalpojumu konfidenciālas informācijas ievākšanas vai nodošanas jomā. Savveida barters. Varētu it kā teikt, ka privilēģijas neattiecās uz visiem māksliniekiem. Ka izredzētie bija tikai varu atklāti atbalstošie karjeras mākslinieki. Jā, noteikti bija relatīvi visai neliela daļa no radošajiem darbiniekiem, kas to darīja savas komunistiskās pārliecības dēļ. Taču arī šajā sektorā mēs redzam vairāk dekoratīvu rosīšanos, nereti motivētu ar pašlabuma un karjeras apsvērumiem, bet vēl vairāk – saistītu ar korporatīvām mākslinieku kopības interesēm. Piemēram, darbošanos Mākslinieku savienības aparātā, Kultūras ministrijā vai mākslas izglītības sistēmā, un daudzos gadījumos arī ar šādi motivētu iesaistīšanos varas struktūrās. Proti, ar domu – labāk savu situāciju kontrolēt pašiem, nekā to atdot kaut kādu gadījuma cilvēku (tos dažkārt mēdza iztēloties kā atvaļinātus krievu militāristus vai aparatčikus) varā. Faktiski tās vai citas mākslinieku privilēģijas bija pieejamas visiem, variācijas varēja būt vienīgi to biezumā un daudzumā. Un rindas galā atradās pat klusi disidējošie, kas arī varēja pretendēt uz kādu vietu pie “kopējā katla” vai brīvbiļeti radošajā namā. Šeit, protams, nerunājam par atklātu opozīciju un konfrontēšanos ar varu, kad privilēģijas patiesi zuda. Bet šādi gadījumi bija liels un uz vienas rokas pirkstiem skaitāms izņēmums. Bez tam Baltijā (atšķirībā no Krievijas lielajiem centriem Maskavā vai Ļeņingradā, kur valdīja skaidrs dalījums oficiālajā un nonkonformistu pagrīdes mākslā) varas attiecības ar disidējošo mākslu (modernistiem, avangardistiem utt.) bija nesalīdzināmi maigākas. Liela daļa no šīs kategorijas pārstāvjiem tika integrēti oficiālajās mākslas struktūrās, piemēram, Mākslinieku savienībā. Un ar visām no tā izrietošajām tiesībām. Viņiem bija iespējas dažādi izpausties, izstādīties otrās vai trešās kategorijas ekspozīciju telpās. Disidējošs mākslinieks pie veiksmīgas sakritības varēja nonākt pat varas arēnā, kā tas, piemēram, notika ar gleznotāju Maiju Tabaku. Vara Latvijā par katru cenu vairījās no jel mazākās “pagrīdes mākslas” iespējamības. Jo pagrīdes esamība norādītu uz kontroles zudumu un varas vājumu, un neizbēgamām nepatikšanām attiecībās ar Maskavu. Tāpēc disidējošos tiecās paturēt “dienas gaismā” un redzeslokā, un uzturēt zināmu “mierīgu līdzāspastāvēšanu” un attīstīt pat kaut kādu draudzību un flirtu. Teiktais īpaši attiecas uz padomju sistēmas norietu Gorbačova periodā 80. gados, kad vara no aizliegumu, cenzūras, noraidījumu politikas vai paciešanas režīma pārgāja uz atklātu modernistu un avangardistu atbalsta un finansēšanas politiku. Par to liecina, piemēram, grandiozais varas caurcaurēm atbalstītais pasākums – izstāde “Latviešu avangards” Rietumberlīnē 1988. gadā. Līdz ar to atšķirības šajā padomju mākslinieku skalā noreducējās galvenokārt uz to vai citu goda nosaukumu un titulu esamību vai neesamību, uz klātbūtni prezidijos un varas rīkotos saietos, uz pieejamību augstākās kategorijas ekspozīcijām, publikācijām un citiem slavas atribūtiem un avotiem. Mūsdienās visa šī mākslinieku glorija ir zudusi, privilēģijas aizmirstas. Mākslinieki vairs nav Olimpa iemītnieki. Mākslinieks pielīdzināms kādam ierindas biznesmenim vai kalpotājam, kuru partijas bosu vietā dīda ne mazāk dumji naudasmaisi, kuri nu ir pārņēmuši padomju tikumus un labāk zina, kādai ir jābūt mākslai. Tagad ir izplatījies visai muļķīgs, bet ideoloģiski motivēts mīts par padomju laiku mākslinieku attiecībām ar varu. Proti, tos māksliniekus tagad mēdz zīmēt kā tādus nabadziņus, kurus vara it kā tikai spaidījusi, ierobežojusi, diktējusi, un ka tālab visa padomju laiku māksla esot sanākusi bēdīga, nožēlojama un nebaudāma. Tad nu der atcerēties, piemēram, tādus Padomju Latvijas māksliniekus un kultūras darbiniekus kā Boriss Bērziņš, Jānis Pauļuks, Kurts Fridrihsons, Auseklis Baušķenieks, Biruta Delle, Juris Dimiters, Oļegs Tillbergs, Ilmārs Blumbergs, Imants Ziedonis, Jānis Peters, Ojārs Vācietis, Imants Kalniņš, Raimonds Pauls ... un vēl bezgalīga virtne, kuru vārdi, skaņas un darbi veido latviešu mākslas un kultūras zelta fondu. Lai nu kāds vēl pasaka, ka viņu radītais ir nožēlojams padomju “spiediena un diktāta” produkts. Lielākā daļa no šiem māksliniekiem turklāt vēl baudīja tās vai citas padomju laiku privilēģijas, saņēma dažādus godus, aktīvi līdzpiedalījās varas procesos, bet daži pat nesodīti atļāvās lekt varai acīs. Arī tie, kuru darbību mākslā dažkārt vairāk nekā citiem saista ar padomju isteblišmentu, totalitārās kultūras izpausmēm un “spiedieniem”, diez vai varētu uzdoties par “upuriem”. Aiz katra konjunktūras darba ir bijis savs pilnīgi brīvprātīgs apsvērums, izdevīgums un arī kāds konkrēts labums. Šo padomju kultūras mantojuma daļu var dēvēt gan par angažētu mākslu, gan par laikmeta vēsturisku atspoguļojumu, gan vēl kā citādi. Taču, šķiet ka dramatiskas intonācijas šajā sakarībā būtu vietā tikai attiecībā uz pirmo pēckara desmitgadi jeb periodu (1945–1956), ko dēvējam par Staļina laiku. Tad patiesi nesaprašanās ar varu un tās noteiktajiem kanoniem varēja beigties gulagā. Bet bija mākslinieki, kam atzīšanu nevajadzēja tūlīt un tagad, kas darbojās ar ticību nākotnei, bija gatavi strādāt atvilktnei. Ādolfs Zārdiņš realizēja pilnīgu gara neatkarību mākslas brīvību pie sevis šaurā istabiņā un “pagaldē”; Kurts Fridrihsons atzinās, ka pēc pāraudzināšanas padomju “darba nometnē” par “neveselīgu” interesi franču kultūrā, mājup viņš atveda pilnu mugursomu ar modernistiskiem uzmetumiem un idejām, kas viņu ar joni uzrāva slavas virsotnēs. Tāpēc, ja runājam par mākslu un māksliniekiem padomju laikmeta lielākajā daļā un padomju “Pribalķikā”, dažādas mocekļu, apspiešanas un degradētas mākslas teorijas, mīti un pieņēmumi neiztur nekādu kritiku. Jā, bija režīmam raksturīgas un strukturālas negācijas, par kurām var pamatoti sūkstīties, uztvert tās kā jūtamu kultūras attīstības kavēkli. Pirmkārt, visnepatīkamākā lieta bija cenzūra, visai totāla. Bet mākslas cilvēki iemanījās to smalki apiet. Lai nekāptu grābeklim uz dakšām, iedarbināja pašcenzūru. Un attīstīja Ēzopa valodu, zemtekstus, simbolus... Nepatīkama bija sajūta, ka tev aiz muguras nemitīgi stāv un pakausī elpo “lielais brālis”. Vajadzēja attīstīt stipru paškontroli un pārzināt atļaušanās robežas. Otrkārt, netīkami bija varas mēģinājumi jaukties un kontrolēt mākslinieciskās formas un izteiksmības brīvību, kas tomēr pakāpeniski cieta pilnīgu fiasko. Atsauces uz socreālisma dogmu pagaisa 70. gados. Bet modernistu aktivitātes tomēr aizsākās jau 50. gadu nogalē. Treškārt, problēma ar brīvu informācijas plūsmu “dzelzs aizkara” apstākļos nekad nebija pilnīgi hermētiska. Informācijas ieguve prasīja zināmu piepūli un ieinteresētību. Bet, kas vēlējās, pie tās arī nokļuva. Šeit mēs varam pieskaitīt arī problēmu ar jūtami apgrūtināto ārzemju ceļošanu. Šķiet, ar šo arī beidzas galveno padomju negāciju uzskaitījums, kas attiecās uz māksliniekiem. Nu jā – ar algām arī toreiz visi bija neapmierināti, un biznesa taisīšana jau robežojās ar kriminalitāti. Varam jau gausties, kā tad tā – Sahārā trūka saldējuma, un vai cik slikti – polārajos ledājos nevarēja sauļoties. Bet, ja esi attapies tuksnesī vai ledājos, ir jāpieņem realitātes spēles noteikumi. Liekot malā mītus par padomju mākslinieku un viņa grūto vai saldo dzīvi, ieraudzīsim to pašu un tādu pašu cilvēku, kāds tas ir šodien. Tās pašas ambīcijas, tāda pati tieksme uz labāku materiālo dzīvošanu, tādas pašas kaislības un iekāres, un arī tādas pašas brīvības alkas... Ir tikai pilnīgi atšķirīgi sociālie apstākļi, ir pilnīgi cita vide, līdz ar to savādāka darbošanās... Tie paši vēži, tikai citā kulē. Atkarībā no šīs “vēžu kules”, jebkura vēsturiska sabiedrības struktūra dominē pāri indivīdiem un nosaka to rīcību un uzvedību. | |
| Atgriezties | |
