VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| "Bez nosaukuma" Jānis Taurens | |
|
Pirms sešpadsmit gadiem, lasot Viktora Ivbuļa rakstu “Mazliet par poststrukturālismu” žurnālā “Avots”, es pirmo reizi sastapos ar Rolāna Barta, Žaka Deridā un Mišela Fuko vārdiem. Vēl tagad uz šī 1989. gada janvāra numura lapaspušu malām redzamas mana zīmuļa pēdas, pasvītrots arī nosaukums “Autora nāve”, ko Ivbulis apzīmējis kā Rolāna Barta manifestu. Toreiz “Autora nāvi” pieņēmu nešauboties, jo tas bija kaut kas jauns un līdz tam cenzētajā padomju laika kultūras telpā aizliegts. Pāris gadu vēlāk, studējot filozofiju, mans zīmulis ar tikpat lielu degsmi izraibināja Šellinga “Transcendentālā ideālisma sistēmas” tekstu, arī Šellinga atzinumus par mākslinieku kā ģēniju. (Manā rīcībā toreiz bija Šellinga darbu divsējumu izlase krievu valodā brūnos vākos, kas bija izdota sērijā “Филосoфское Наследие”.)
Abos gadījumos – gan domājot par autora nāvi, gan ģēnija jēdzienu – būtiska loma ir mākslas darba noteiktai izpratnei (nav svarīgi, vai tas būtu literārs, muzikāls vai kāds cits darbs). Kopīgo abiem uzskatiem īsumā varētu izteikt tēzē, ka mākslas darba jēga jeb tas, ko saprotam mākslas darbā, nav reducējams uz autora personību vai viņa dzīves apstākļiem, pat vairāk – tie ir nenozīmīgi darba izpratnē; ja tas tā nebūtu, tad ļoti daudzi mākslas darbi mums vispār nebūtu saprotami. Tādējādi gandrīz jebkurš mākslas darbs līdzinās nejauši atrastai grāmatai, kuras autora vārds uz vāka ir padzisis un kļuvis nesalasāms, kas, protams, nemazina prieku, kuru iespējams gūt no grāmatas. Tomēr tieši literatūrā, kas bijusi, ja tā var teikt, prototips autora nāvei un kas vislabāk iemieso teksta nozīmju komunikatīvo objektivitāti pretstatā autora subjektīvajiem nodomiem, atrodam uzskatu, ka “tas, ko mēs saucam par realitāti, ir noteikta saistība starp sajūtām un atmiņām, kuras mūs apņem vienā un tajā pašā mirklī (..) – neatkārtojama saistība, un rakstniekam tā jāatrod..” Šādi saprastu mākslas darba nozīmju struktūru Marsels Prusts pretstata “vienkāršam kinematogrāfiskam redzējumam”, ko nav grūti saistīt ar krietni vēlāk radīto autora nāves ideju. Bet kas gan ir mākslinieks? Un kādas ir manas intuīcijas, kas ļauj arī tagad skatīt šos trīs dažādos laikos lasītos tekstus kā nepretrunīgus mākslinieka jēdziena raksturojumus? Acīmredzot kā mākslas darba paradigma man ir kalpojis priekšstats par nozīmīgu struktūru, ko iespējams saprast. Tai varētu arī nebūt autora – kādā iespējamā pasaulē mākslas darbs pastāv bez autora. Tomēr kādā citā iespējamā pasaulē autors vispār neko nav uzrakstījis vai uzgleznojis, tikai Dievs redzētu mākslas darbu mākslinieka prātā (dvēselē vai garā – ja vēlaties), un mēs – varbūt pateicoties kādai dievišķai atklāsmei – sauktu šo cilvēku par mākslinieku. Man gan šķiet, ka otro no šīm divām iespējamībām var apšaubīt un vispār neatzīt par iespējamu. Taču varbūt mana izvēle – akcentēt šajās pārdomās mākslas darba lomu – nav pareiza. Varētu būt tā, ka es pazīstu daudzus māksliniekus, bet nekad nesastopos ar viņu radītajiem darbiem un tomēr saucu viņus par māksliniekiem, lietojot šo apzīmējumu līdzīgi tiem, kas kādu cilvēku nosauc, piemēram, par filozofu. Savukārt filozofam jautājums, kas ir mākslinieks, varētu nozīmēt tikai dažādu izteiksmju semantisku interpretāciju, izmantojot kopu teorijas terminus, lai arī mums kā valodas lietotājiem svarīgāka ir vārdu saprašana konkrētās sarunas situācijās, kuru daudzveidību nevar aptvert ar kādu vienu semantisku teoriju. Bet kur slēpjas jautājuma aktualitāte, urdošais nemiers, kas liek par to domāt? Vai tie ir zināmi robežgadījumi, kas liek šaubīties, vai kāds cilvēks ir mākslinieks? Kā savienot mākslas intersubjektīvo saprotamību un autora personīgās pieredzes būtiskumu, veidojot mums – skatītājiem, klausītājiem, lasītājiem – svarīgo mākslas darba nozīmju struktūru? Ja tas nav tikai jautājums par noteiktu vārdu lietojumu, tad mākslinieka jēdzienā jāietver “īpaša attieksme pret savu personīgo pieredzi”, kas ļauj teikt, ka visi cilvēki ir mākslinieki kādā iespējamā pasaulē, kur viņi savu pieredzi padara domājamu un saprotamu citiem, lai arī šī pieredze nekad nav lieta apkārtējā pasaulē, kam varētu dot kādu visiem zināmu nosaukumu. | |
| Atgriezties | |
