VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Orests Silabriedis Laima Slava Reizēm liekas, ka savos vērtējumos un uzskatos esam pārāk centrējušies vienīgi uz mākslai vistuvāko loku – kritiķiem, filozofiem, pašiem māksliniekiem. Mūsu VIESI, kurus arī turpmāk laipni aicināsim, būs cilvēki, kas uz vizuālajām mākslām (un mākslas pasauli kopumā) raugās no citas profesijas viedokļa. Kā pirmo aicināt izvēlējāmies Orestu Silabriedi. Tam ir vairāki iemesli. Jau gadu viņš ir arī “Studijas” autors, bet vispirmām kārtām Oresta vārds saistās ar diviem citas nozares medijiem: Latvijas “zelta krāsas” radio “Klasika”, kas gadu mijā atzīmēja savu desmitgadi, un žurnālu “Mūzikas Saule” – kopš neilga laika viņš ir tā galvenais redaktors. Radio “Klasika” nereti velta uzmanību cilvēkiem no citām sfērām – sestdienas rīta raidījumos par savu mūziku stāsta ne vien mūzikas pasaulei piederīgie, bet arī mākslinieki, literāti, filozofi, visdažādāko kultūras sfēru pārstāvji, un šie raidījumi parasti ir ļoti interesanti. Personības atklājas gluži kā no jauna, jo mūzika ir tik intīma lieta, ka klausītājam šis muzikālās gaumes priekšnesums atsedz uz ikdienas sabiedriskās dzīves skatuves nepamanīto. Nereti parādās arī jauna, negaidīta muzikāla informācija. Turklāt radio “Klasika” ar tiešraidēm no pasaules mūzikas centriem un blīvo aktuālās informācijas pasniegumu uzskatāma arī par laikmetīgās mākslas dzīvē visciešāk un adekvātāk iesaistīto mediju. Orests savulaik bija iniciators “Studijas” sadarbībai ar radio “Klasiku”, un joprojām allaž laipni viņš sagatavo jauniznākušā žurnāla numura reklāmas džinglu. Ik pa laikam Orests aicina mūsu autorus uz “Studijas” vai “Neputna” “mūzikas stundām”. Ir bauda klausīties Oresta sarunas radio ēterā (un prieks ar viņu runāt), jo šķiet – viņu patiesi interesē sarunu biedrs un tā viedoklis. | |
|
Laima Slava: Liekas, ka tev patīk runāt ar cilvēkiem, – tā ir taisnība? Orests Silabriedis: Privātais Silabriedis krasi atšķiras no žurnālista. Kad esmu ēterā, man patīk runāties ar jebkuru cilvēku, uzrunāt jebkuru; man gribas, lai katrs saprastu, ka šī mūzika pašlaik noteikti jādzird, lai priecātos līdz ar mani. Dzīvē ir krietni citādāk. Reti jūtu vajadzību sarunāties ar cilvēkiem. Kontakti ir nepieciešami izlases formā. Es nevaru iedomāties darīt kaut ko, kas man būtu garlaicīgi. Bet es būtu laimīgs vismaz uz mūža beigām iemācīties katrā lietā atrast kaut ko, lai iegūtu vai nu jaunu informāciju, vai jaunu prieku. L.S.: Bet mūzikas vieta šobrīd pasaulē ir visaptveroša – tā aktīvi piedalās citās mākslās, piedalās mūsu ikdienā... O.S.: Skaniskā informācija patlaban ir neticami bieza. Cilvēkam ir jābūt ar ārkārtīgi asu, momentānu uztveri vai arī spējīgam atrast pietiekami daudz miera brīžu, lai viņš spētu atšķirt graudus no pelavām. Es nezinu, cik tas būtu daļskaitļos, bet ir pilnīgi skaidrs, ka ļoti liela daļa no tā visa mums nav vajadzīga, neko nedod. Tā laikam ir patiesība, ka cilvēki jau vairs bez trokšņa nevar iztikt. Ir taču tā, ka, ienākot tukšā, tumšā dzīvoklī, roka vispirms ir pie gaismas slēdža un tad – televizora. Vairumā gadījumu. Un milzīgs prieks ir visā šajā skaņu jūklī to atrast, kas patiešām ir labs. Uzskatīšu, ka radio “Klasika” cenšas. Bet tas ir mīts, ka pasaulē ir izcili koncerti un Latvijā – nevelk. Tikpat draņķīgi koncerti ir dzirdēti visur citur un no izciliem kolektīviem! Tie retie mirkļi ir tik ļoti skaisti, ka cilvēks, manuprāt, nemaz biežāk tos nedrīkst piedzīvot. L.S.: Kur redzi attaisnojumu tam, ka visu savu dzīvi tu tomēr velti domām un darbiem tieši ap mūziku? O.S.: Būtu jau skaisti atbildēt, ka tā ir visskaistākā un neizskaidrojamākā un tāpēc. Bet tas noteikti nav tas iemesls. Man vienmēr bijis prieks par visiem tiem māksliniekiem, kas bijuši uz raidījumu “Mana mūzika” un pēc tam viesu grāmatā ierakstījuši, ka mūzika ir augstākā no mākslām. Ka mākslinieks, kam pašam ir sava mūza, ir draudzīgs arī ar šo mūzu... ... Es laikam tik ilgi klusēju tāpēc, ka man liekas – līdzīgu pārdzīvojumu kā mūzika man var izraisīt literatūra. Jā. Zosādu, kādu asaru pie gadījuma – no labas dzejas, no negaidīta prozas mirkļa. Tas noteikti ir iespējams. Un tomēr – vārds vairāk konkretizē informāciju. Mūzikā ļoti patīkami ir tas, ka neviens te “nenosauc vārdā”. Ezeri arī krita zemē, kad tos nosauca vārdā. Mūzika tomēr spēj nekad nenolaisties līdz tam, lai to pilnībā atšifrētu. Bet te daudz kas ir atkarīgs no mūzikas pašas, no interpretācijas. Man vienmēr ir licies, ka mēs pārāk maz uzmanības pievēršam interpretācijai, ka mūzika pati par sevi nav nekas. Es zinu – tas skan bezgaumīgi un rupji. Bet mūzikas radītājs ar to, ka viņš to ir radījis, vēl īsti to radījis nav. Man liekas, ka tā rokās, kas ir starp mūzikas radītāju un uztvērēju, ir vislielākais spēks, un diemžēl viņa rokās ļoti daudzos gadījumos ir pilnīgi destruktīvs ierocis. L.S.: Nesen skatījos raidījumu, kurā tika stāstīts par Brāmsu un viņa pēdējo simfonisko darbu, par to, ka viņu kā komponistu neinteresēja, kā īpaši darbs tiek interpretēts, – orķestris vienkārši spēlēja notis. Tā ir zināma pretruna tam, ko tikko teici. Vai šī interpretācijas lielā vara būtu mūsu laikmeta īpatnība? O.S.: Varbūt, tikai jāņem vērā, ka agrāk bieži vien komponists pats arī bija interprets. 20. gadsimtā tā jau ir retāka parādība. Šis varētu būt interpretācijas laikmets. Ieguvēji, protams, ir tie, kas paši rada un paši ir starpnieki. Vai mēs varam iedomāties, ka Pink Floyd mūziku spēlētu kāds cits? Tas vienkārši nav iespējams, Raimonda Paula gadījums patiesībā ir ļoti līdzīgs. Ja viņa darbiem pieķeras bez viņa izcilajiem interpretiem un aranžētājiem, tad ļoti daudz kas brūk no mūsu priekšstatiem. Es neņemos analizēt, kā ir ar visiem komponistiem, kas bija izcili diriģenti, – par daudziem var spriest tikai pēc novecojušiem ierakstiem, un laika distance mums liek šaubīties, vai mēs patiešām spējam adekvāti tos uztvert. Arī interpretācijas paradigmas 20. gadsimtā vien cik reižu ir mainījušās! Tad, kad mēs izrāpāmies no priekšstata, ka visa mūzika ir romantiska. Tas ir noticis pēdējo 30 gadu laikā. L.S.: Vai tas nozīmē, ka sava laika interpretācijas virsotnes var zaudēt vērtību tikai tādēļ, ka ir mainījies dzīves ritms utt.? O.S.: Noteikti. L.S.: Vai ir tomēr arī kas stabils šai nozīmē? O.S.: Arī – noteikti. Divi piemēri. Karajans tiek uzskatīts par harismātisku diriģentu. Un ne bez pamata. Viņš bija ģeniāls radītājs. Bet riskēju apgalvot, ka jau pēc desmit gadiem man piekritīs arvien vairāk cilvēku: viņa interpretācijas būs vecmodīgas. Tās noveco. Bernsteins – apmēram tas pats laiks, līdzīgs talanta apmērs. Bet Bernsteins bija ģeniāls un “ar kājām mūžībā”. Manuprāt. Klausoties Rahmaņinova ierakstus – tie tagad turklāt ir attīrīti mūsu ausu labskaņai –, nevienu brīdi nerodas sajūta, ka tie varētu būt nelaikmetīgi, palikuši tikai tajā laikā. Apmēram šajā pašā laikā ir ierakstījušies virkne izcilu sava laika dziedātāju, un mēs viņus, protams, nevaram klausīties nopietni, un tas nav vienīgi skaņu aparatūras dēļ. Katrs gadījums ir aplūkojams atsevišķi. Nevar kādas konsekvences atvasināt no viena laikmeta, vienas valsts, vienas kārtas kaut kādām parādībām. Viss ir absolūti unikāls. Uzmanība ir bijusi aizņemta ar romantisko – romantisma laikmetu, romantisma mūziku, romantisku interpretāciju. Bet tiem, kas 19. gadsimta pirmajā pusē atdzīvināja Bahus un citus komponistus, tiešā tradīcija vairs nebija pieejama. Viņi to darīja ar sava laika līdzekļiem un tā, kā viņiem likās, tas jādara. Ir vienkārši apbrīnojami, cik ilgi šī tradīcija noturējās līdz tam, kad cilvēks sāka lasīt kaut kādus traktātus, no kuriem tiešām varēja izvilināt pietiekami precīzas domas par to, kādi savulaik bija tempi, kādi – sastāvi; var vīpsnāt, ka mēs taču nezinām, kā tas autentiski skanēja, un ir smieklīgi veidot kaut ko autentiski. Bet, rūpīgi pētot, ir iespējams pieturēties pie kaut kādiem rādītājiem, kas mūsu domu tomēr uzvirzītu uz to, kā franču baroks ir jāizpilda, kā angļu, kāda atšķirība ir renesansē starp Palestrīnas un Laso skolu. Ar to es gribēju teikt, ka romantisms ir tas, ar ko visvieglāk var piesegt jebkuru mūzikas parādību, un tas ir tas, ar ko interpretam visvieglāk ir kļūt viduvējam. Jo tā ir it kā universāla formula, un tie, kas šo romantismu eksportē, aizmirst romantisma daudzšķautņainību. Gan ironiju, gan sarkasmu, kas ir bijis, kas ir romantisma literārā būtība. Nekur nav tik viegli to visu trivializēt kā tieši mūzikā. L.S.: Vizuālajai mākslai tātad ir zināmas priekšrocības? Glezna tāda, kā ir, dzīvo cauri gadsimtiem. Protams, tās milzu virsotnes arī te uz roku pirkstiem var saskaitīt... O.S.: Gleznai interprets ir skatītājs. Jebkurš. Bet mūzikai ir vajadzīgs kalps. Gudrs. Līdzradītājs. Un šī pozīcija ir riskanta. L.S: Taču tā ir cita veida priekšrocība – darbs tiek radīts atkal un atkal no jauna! Vēl ir tāda lieta kā leģendas. Sabiedrības Interese par kādu no parādībām visbiežāk balstās uz leģendām par tām. Interese par operu – uz leģendas par Karūzo, Mariju Kallasu utt. Ja tu pasaki, ka tas viss ir šķietamība... O.S.: Karūzo sava laika cilvēkam varēja izraisīt visu, ko viņam vajadzēja. Leģenda par Karūzo arī šodien var izraisīt visu, kas ir vajadzīgs. Tikai nevajag jaukt Karūzo paveikto ar Karūzo leģendu. Domāju, ka cilvēks, ja viņš pieturas pie leģendas un netiecas iegūt pats savu priekšstatu, ir viegli apmānāms. Tas arī ir jebkuras PR vai mārketinga kampaņas nolūks. L.S.: Par ko tu būtu gatavs radīt leģendu – teikt, ka tas ir labi? šobrīd. O.S.: Par Veismani, piemēram. Par Sonoru Vaici. Par Romualdu Grīnblatu. L.S.: Jautāšu, ko esmu dzirdējusi tevi jautājam citiem: vai tas nozīmē, ka tevi vairāk interesē cilvēka balss iespējas? O.S.: Mani ārkārtīgi fascinē cilvēka balss iespējas. Tikai tur ir jābūt ne vien balsij, bet arī iekšā, vēderā, tam punktam, kas visu balsta – gan fiziski, gan garīgi. Ir dziedātāji, kas spēj ļoti mainīties šai ziņā. Piemēram Inga Kalna, kas man kādreiz likās dekoratīva dziedātāja! Cilvēka balss ir visfantastiskākais no instrumentiem, tas ir vēl neaprakstāmāks par pašu mūziku. Nerunājot par to, cik tas ir sarežģīts. Un, ja kāds labi dzied, viņš ir izdarījis desmitreiz vairāk nekā tas, kurš labi spēlē vijoli vai klavieres. Nav grūtāka darba uz pasaules. (Lai man piedod citi!) L.S.: Kā no savām pozīcijām redzi kultūras telpu kopumā? O.S.: Es sākšu ar pretjautājumu: vai tev nav sajūta par māksliniekiem, kāda man ir par mūziķiem, – man liekas, ka mūziķi ir visizolētākā suga, mūziķi interesējas tikai par mūziku, ka tas ir visai šaurs loks (“Klasikas” klausītāji varbūt ir nedaudz plašāks). Un tomēr man liekas, ka mēs par maz novērtējam to, cik cilvēks vēlas kļūt daudzpusīgs. Kā tev šķiet, cik daudz mākslinieki saskaras ar literatūru, teātri, mūziku? L.S.: Man liekas, ka diezgan daudz, turklāt ar visām mākslas izpausmēm! Teātrim un operai viņi ir ne tikai skatītāji, bet arī scenogrāfi, grāmatām – dizaineri un ilustrētāji, arī koncertu apmeklētāju vidū viņu ir ne mazums. Akadēmijas studente būdama, es vienmēr ar bijību ievēroju publikas vidū Kurtu Fridrihsonu, Birutu Baumani, Pēteri Martinsonu (viņu joprojām sastopu ik reizi Operas otrajā balkonā, kad ir lielie koncerti). Par klasiķiem runājot – Valdemārs Tone labi spēlēja vijoli (un portretēja komponistu Jūliju Sproģi), arī Oto un Uga Skulmes; Jāzepa Grosvalda klavierspēle un lieliskās improvizētāja spējas noderēja kā nopietnos, tā visai trakulīgos saietos (starp citu, pēc koncertu un izrāžu vērtējumiem viņa dienasgrāmatās var gūt visai interesantu ieskatu par koncertdzīves notikumiem kā gadsimtu mijas Rīgā, tā belle epoque pēdējo gadu Minhenē, Pēterburgā, Londonā un Parīzē). Pēckara Rozentālskolas zēnu delverības pasniedzējiem neciešamas darījuši ērika Priedkalna temperamentīgie klavierpavadījumi, bet šodien jaunajiem māksliniekiem nereti ir tāda vai citāda mūzikas skolas izglītība; Mākslas akadēmijā bija ne vien koris, bet kādu laiku pat savs orķestris! Mākslinieks Mielavs ir kļuvis par mūziķi... Taču zinu pretēju parādību – pianists Jānis Maļeckis ir arī diplomēts gleznotājs! O.S.: Mūziķi, manuprāt, nepietiekami novērtē to, ko viņiem var dot literatūra, māksla, teātris. Diezgan fantastiski ir tie piemēri, kad diriģents ķeras pie partitūras, lāgā nenoskaidrojis, kas ir teksta autors, kur nu vēl lai viņš zinātu, kurā gadsimtā teksta autors ir dzīvojis un kāpēc rakstījis. Ar to es negribu teikt, ka mūziķi ir tumsoņas, tomēr man šķiet, ka mūzikas izglītība vairāk vedina uz vienpatnību, uz pārņemtību ar savu priekšmetu. Protams, individuāliem izpildītājiem tas ir saprotams. Pianists ir spiests ļoti daudz laika pavadīt ar savu instrumentu, tāpat stīdzinieks. Tāpēc es domāju, ka būtu muļķīgi, ja “Klasika” izliktos, ka nekā cita ārpus mūzikas nav. Pirmkārt jau mūsu draudzība ar žurnāliem – man liekas, ka tā ir ļoti vērtīga un papildinoša, – ar “Studiju” un “Neputnu”, ar žurnāliem “Karogs” un “Rīgas Laiks”, kas arī pie mums ierodas ēterā. Mēs nepietiekami izmantojam tās iespējas, ko dod sarunas ar citu profesiju pārstāvjiem. Esmu ļoti priecīgs, ka mani pašu liktenis ir savedis kopā ar vienu noteiktu dzejnieku un teātra cilvēku paaudzi. Ar māksliniekiem drusku mazāk, tomēr tādi ir bijuši – Linda Lūse, piemēram. Es pavisam privāti atļaušos atgādināt kādu pasākumu, ko mēs ar domubiedriem Ievu Paršu un Eduardu Liniņu 90. gados vairākkārt veidojām Pārdaugavā, – “Vērsis uz jumta”. Mēs gribējām, lai mākslas saskaras. Lai mēs paši būtu spiesti iepazīties ar citiem un uzzinātu, ko domā citi. Mēs to saucām par “Visu mākslu dienu”. Cik nu tur bija no mākslas un cik no visām – par to lai spriež vērotāji, bet tomēr – tur bija gan mākslas, gan teātra, gan literatūras akcija; kino vietā mums bija katamarāns, ko mēs no Ķīšezera atvedām uz Māras ezeru, lai tas tur peld saulrietā. Tas bija tāds kusls, jaunības iedvesmots veidojums. Un kaut kā tāda man pietrūkst šobrīd. Patlaban es esmu ļoti priecīgs, ja man izdodas sastapties ar citiem un drusku iziet ārpus tā mūzikas priekškara. L.S.: Bet kā tu nokļuvi tieši mūzikā? O.S.: Man nebija klasiskas mūzikas skolas, toties es dziedāju Dārziņskolas zēnu korī. Tā bija tā sauktā zēnu kora studija, kur varēja apgūt mūzikas pamatus, mācoties citā skolā. Tie bija ļoti jauki piedzīvojumi, un Jānis Erenštreits ir lielisks pedagogs – es līdz šai baltai dienai pieliecos pacelt nokritušu konfekšu papīriņu, pat ja es to neesmu nometis. Vidusskolā (kas tagad ir Franču licejs) pēc pamatskolas nomācījos vēl vienu gadu un tad, vecākiem esot visai neapmierinātiem, iestājos Mediņa mūzikas vidusskolā. Mācījos kordiriģentos. Mediņu laiks bija ļoti labs draudzību iegūšanas periods. Visus profesionālos pamatus, visu to, kā būtu jādomā par mūziku gan strukturāli, gan no iedvesmas viedokļa, man iedeva vienkārši fantastiski pedagogi tieši Mediņa skolā. Bet man bija skaidrs, ka vajag daudz lielāku mērķtiecību un nepieciešamību darīt kaut ko vienu, ko es nekad neesmu mācējis. Tieši tāpēc arī esmu kļuvis par žurnālistu. L.S.: Vai tu sevi tā sauc? O.S.: Es sevi saucu par mūzikas žurnālistu. Sāksim ar to, ka man nemaz nav formālas augstākās izglītības. Mācījos Mūzikas akadēmijā diriģentos, un otrā kursa nogalē man bija skaidrs, ka akadēmija mūsu valstī nav tā, kas varētu man daudz ko dot. Tas, protams, ir atkarīgs no pedagogiem, pie kuriem tu nokļūsti. Mūzikas akadēmija var uzlikt tev tādu “daiļrades cepuri”, konkrētas zināšanas. Latvijā to ne īsti prasa, ne dod. Divus gadus es nomācījos Kultūras akadēmijā – kultūras teoriju, tādu īpaši mītisku priekšmetu. Man vienmēr ir bijis interesantāk strādāt nekā mācīties, un nevienu mācīšanos līdz galam tā arī neesmu veicis. Visu pārējo esmu mācījies pats. Tas bija laiks, kad es jau strādāju Latvijas TV un Latvijas Radio, un es izšķīros par labu radio, ko neesmu nožēlojis nevienu brīdi. L.S.: Kas ir radio tajā milzīgajā izklaides industrijā, kura gāžas virsū cilvēkam šodien? O.S.: Es piekrītu visiem tiem, kas saka, ka bērniem jālasa grāmatas, jo tas veicina iztēli, tieši tāpat man liekas, ka radio klausīšanās ir nesalīdzināmi intīmāks process. Radio vairāk liek vērtēt to informāciju, kas tiek saņemta. Radio spēj uzturēt smadzenes un garu. Un radio ir ērti arī strādāt, jo tu viens esi atbildīgs par visu. Tas ir daudz radošāk nekā TV. L.S.: Bet kā tu iesāki rakstīt? O.S.: Viens no retajiem un tiešām izcilajiem ieguvumiem Mūzikas akadēmijā bija skolotāja Inese Lūsiņa, kas tobrīd tur strādāja. Mūsu kursam viņa noturēja nodarbības tolaik vēl remontā esošajā Reformātu baznīcā, kur mēs balkonā gājām lasīt no lapas vecmeistarus, un tas bija labākais solfedžo, kāds var būt. Mums vakaros pie viņas bija improvizācija. Par to ne viņai maksāja, ne mums atzīmes lika. Tās bija fantastiskas nodarbības, un ir ļoti žēl, ka Inese šobrīd nodarbojas ar recenziju rakstīšanu. Viņa bija izcils pedagogs. Inese Lūsiņa bija arī mana darbaudzinātāja rakstīšanā. Viņa savukārt pieminēja savu darbaudzinātāju Ligitu Viduleju, un man liekas, ka līdz ar to, ko man mācīja Lūsiņa, es esmu arī kaut ko pārņēmis no Vidulejas, kaut ar viņu neesmu tieši kontaktējies. Mani interesē viss, kas noticis Latvijā. Kas noticis agrāk, kas notiek šobrīd. Es ceru, ka tas ir nevis provinciālisms, bet teritorijas izjūta, kas liek domāt, ka šīs ainavas, šo pauguru, šīs gadalaiku mijas kontekstā ir lietas, kuras mums vienmēr būs būtiskākas nekā tiem, kam šī ainava nav savējā. | |
| Atgriezties | |
