VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Garas runas, īsi darbi. Mākslas projektu sērija "Trajektorijas" martā Alise Tīfentāle | |
|
Laikmetīgās mākslas centrs šogad organizē mākslas projektu sēriju ar kopējo nosaukumu “Trajektorijas” – pirmajām divām trajektorijām varējām izsekot martā, vēl divas sekos. “Trajektorijas” notiek starptautiska mākslas un kultūras projekta Transform (2005–2008, Vīne, Linca, Barselona, Neapole, Belgrada, Ļubļana, Endhovena, Malme, Tallina, Rīga) ietvaros. Kopīgā tēma “Trajektorijām” – mākslas institūciju loma laikmetīgajā mākslā. Katru no četrām trajektorijām Latvijā veido cits kurators – Gregora Podnara (Slovēnija) un Māras Traumanes rīkotos projektus jau redzējām, maijā un jūnijā Rīgā darbosies kuratore Stella Rolliga (Austrija), oktobrī – Marija Linda (Zviedrija). Ideju imports ir apsveicama stratēģija, vienīgi izvēlētā tēma ir interesanta galvenokārt mākslas teorētiķiem un kritiķiem, kā arī kultūrpolitikas veidotājiem, ne plašākai publikai – jau pats jēdziens “mākslas institūcijas” ož pēc profesionāļu slenga, savukārt šo institūciju kritika ir tipiski rietumniecisks nojēgums, kam vispirms nepieciešama pamatīga izskaidrošana vietējo profesionāļu vidē. Jo nav nekāds noslēpums, ka Latvijas mākslas pasaulē kaut ko tā īpaši un konceptuāli kritizēt nav pieņemts, jo visi cits citu pazīst un ir savstarpēji atkarīgi. Konferences “Mākslas institūciju mainīgā loma” (23. martā Gētes institūtā) uzdevums bija šis tik ļoti nepieciešamais skaidrošanas darbs. Pārsteidza, ka kultūras jomas profesionāļi to diez ko čakli neapmeklēja, kaut gan konference bija lieliska iespēja pavadīt vienu dienu intensīvās diskusijās ar kuratoriem un māksliniekiem, kuri nudien zina, kas ir institūciju kritika, – te piedalījās viens no pagājušā gada zīmīgākā projekta Baltijas 9. Starptautiskās mākslas triennāles BMW kuratoriem Raimunds Malašausks (Lietuva), mākslinieces no grupas Chicks on Speed, procesuālu, netveramu un izteikti antiinstitucionālu mākslas projektu autori Lizbete Bika un Joss Vanderpols (jeb Bik van der Pol, Nīderlande), performanču māksliniece Heilija Ņūmena (Lielbritānija) un citi. Galvenās sarunu tēmas – pagrīdes aktivitātes mākslas sistēmā, mākslas un mākslas industrijas attiecības un veiksmes stratēģijas mākslā. Tēmas ir būtiskas arī lokālā kontekstā, jo pietrūkst diskusiju par to, kā tad funkcionē mākslas industrija, kas un kā jādara māksliniekam un kuratoram un kādas ekonomiskas shēmas to visu darbina. Iespējams, daudzi nepievērsa konferencei uzmanību, uzskatīdami, ka Latvijā jau tāpat nav nekāda mākslas tirgus un institūcijas nefunkcionē, tomēr tieši šādas diskusijas ļauj saprast, ka gan tirgus, gan tā kritika ir mūsu pašu – mākslinieku, kuratoru, kritiķu u.c. – rokās un mums ir tā unikālā iespēja veidot to pašiem, nevis cīnīties ar jau ilgstoši pastāvošu sistēmu, kā tas ir Rietumeiropā. Pirmās trajektorijas autors – alternatīvas galerijas Ļubļanā vadītājs un kurators Gregors Podnars, kurš Eiropas mākslas vidē kļuvis pazīstams ar spēju Slovēnijā radīt funkcionējošu mākslas tirgu un pozicionēt izteikti laikmetīgus (tas ir, nespektakulārus, bieži vien gandrīz neredzamus) mākslas darbus. Viņš veidojis izstādi “Saule uz sienas” (23. marts–23. aprīlis, LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošā darbnīca), par vadmotīvu izvēloties Bruno Vasiļevska gleznu ar tādu pašu nosaukumu (1976). Šī miniatūrā ekspozīcija turpina Podnara galerijas darbības virzienu – tās tēma ir “mākslas objekta nosacītais un pārejošais statuss, akcentu maiņa no materiālā veidota darba 80. gados uz gaistošo, nemateriālo un īslaicīgo mākslas praksi 90. gados”, kā vēsta kurators. Gandrīz vienīgais, ko izstādē aplūkot, ir darbu nosaukumi. Raksturīgākie darbi – divas apmēram A3 izmēra pilnīgi baltas lapas, viena no kurām saucas “Sniegs Rovaniemi, Somijā” (2005), bet otra – “Sniegs Bitolā, Maķedonijā” (2004) (autors Nikola Uzunovskis, Maķedonija). Labi, ka pie nosaukuma norādīts, ka tās ir fotogrāfijas – citādi es padomātu, ka tas tiešām ir tikai balts papīrs! Šis “sniegs” gan zaudē turpat “Arsenālā“ pastāvīgajā ekspozīcijā apskatāmajai Vasiļevska gleznai “Baltā siena” (1988), kam nekāds papildu attaisnojums nav nepieciešams. Otrās trajektorijas autore Māra Traumane bija iecerējusi divas radošās darbnīcas, kuras vadīja performanču māksliniece Heilija Ņūmena un neapšaubāmi skaļākais vārds šajā mākslas projektā – Chicks on Speed, kuras kā karojošas tabu pārkāpējas zināmas feminisma diskursa pētniekiem, kā alternatīva un mākslinieciska rokgrupa popkultūras patērētājiem un kā zīmols laikmetīgās mākslas aprindām. Varbūt tieši tāpēc, ka no šī zīmola varētu gaidīt nezin ko, viņu projekts arī sagādāja vislielāko vilšanos. Chicks on Speed vadītajā radošajā darbnīcā “Brīva doma ir par brīvu” pieteicās jaunie mākslinieki un pašdarbības (jeb DIY, kā saka profesionāļi) aktīvisti. Nofilmētajā videomateriālā, kas pēc tam svinīgi tika prezentēts RIXC mediju telpā, bija redzams second hand kukluksklana apmetnis vai pirms desmit gadiem nozaudēts Mākslas akadēmijas karnevāla tērps, kurā sapinušies jaunieši pārvietojas pa Nacionālo mākslas muzeju, tirgu un Rīgas centru, grabinot trejdekšņus, vicinot spogulīšus un nesot plakātu ar uzrakstu angļu valodā (Free thinking). Latvieši ķekatās gājuši jau kopš senseniem laikiem, tā ka zināms kultūras konteksts šim bezjēdzīgajam izlēcienam ir, vienīgi ķekatu un karnevālu rituāliem savulaik bija dziļi pamatota, laiku strukturējoša nozīme. Vai tas bija vismaz smieklīgi? Nedomāju vis. Bet te jau arī sastopam tā sauktās mākslas institūcijas un nepieciešamību tās kritizēt – pašlaik Eiropā tik populārās “radošās darbīcas” vispār var uzskatīt par vienu no bezatbildīgākajām mākslas procesa sastāvdaļām, kurai neviens sevi cienošs mākslinieks un mākslas skatītājs nopietnu uzmanību nepievērš. | |
| Atgriezties | |
