VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kosmosa zieds. Ērikas Gulbes piemiņas izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 10. februāra līdz 19. martam Baiba Sprance | |
|
Ērikas Gulbes (1916–2003) 90. jubilejas piemiņas izstāde labi saderēja ar pavasarīgo sauli ārpusē un piepildīja Balto zāli spoži un dzīvi. Arī apmeklētāji netraucēja – bez manis to apskatīja tikai vēl viena sieviete, arī ar mikrofonu un bloknotu rokā, laikam sagadīšanās pēc. Atceroties Ērikas Gulbes attiecības ar sabiedrību (arī mākslinieku), tukšums zālē nemaz neliekās dīvains. Tomēr, par spīti vizuālajiem iespaidiem, pārņēma skumīgas izjūtas. Gribas domāt par to, kāpēc Gulbes māksla vēl joprojām uzrunā tik nelielu cilvēku daļu un kāpēc tik daudziem viņas vārds nenozīmē neko. Pie vainas te noteikti arī “mākslas menedžments” – jāatceras, ka māksliniece pati īpaši nerūpējās par savu popularitāti, jo nealka masveida atzīšanas. Daudz ko varētu norakstīt uz šodienas reklāmas trūkumiem, taisnības labad gan piebilstot, ka reklamētāji skaidri jūt, vai viņu piedāvātā lieta publiku uzrunās vai ne. Un Gulbes māksla nav “ejoša prece”. Reiz kādā grāmatā izlasīju epizodi par garīdznieku, kurš, nokļuvis grieķu pareizticīgo klosterī, klausījies mūku dziedājumos un domājis, ka neko skaistāku savu mūžu nav dzirdējis. Bet vietējais mūks, kas stāvējis turpat blakus, teica: “Ko jūs, kopš cilvēki atklāja (saprata) kompozīcijas iespējas, mūzika zaudēja pirmatnējo un īsto spēku.” Šī saruna, kas turklāt notika vietā, kur par garīgām vērtībām tiek īpaši domāts, manuprāt, diezgan skaidri iezīmē diagnozi visai Rietumu civilizācijas kultūrai. Par laimi – ar izņēmumiem, pie kuriem noteikti pieder arī Ērika Gulbe. Viņa glezno tieši tā, kā jūt, un tikai to, kas viņai ir svarīgs. Smalki, kaislīgi, intelektuāli un nopietni – atkarībā no situācijas. Sievietes pludmalē burtiski kūst karstajā saulē, naksnīgā Visuma telpa ir bezgalīga un pilna ar dzīvību, vasaras ritmi pavisam nenopietni, un krāsas skan – tieši tādu vasaru atceros arī es. Svarīgi, ka Gulbei nerūpēja, kā viņas uzgleznoto uztvers citi un cik laikmetīga galu galā būs viņas valoda. Jo viņa nerunāja tukšu. Izstādei piestāv mazliet nodeldētais un reizē mistiskais vārdiņš “skaistums”. Šī vārda nozīme katram ir sava, un neviens precīzi nezina tā īsto nozīmi. Tāpēc nopietnos gadījumos to lietot parasti atturas, jo tas izklausās tā kā aizdomīgi un naivi, aizmirstot to, ka skaistums nav vienīgi estētiski baudāma forma, bet daudz dziļāks princips, kas ietver daudzu jēdzienu kontekstu. Voldemārs Matvejs, mēģinot saprast tā nozīmi, ilgi pētīja seno un necivilizēto tautu mākslu, kas toreiz apgāza baltās pasaules ideālus un priekšstatus, jo tur bija kaut kas pavisam īsts. Skaidrojot, kā panākts šis efekts, viņš lietoja vārdus “garīga ģimnastika”. Tiešām – īsta piepūle apziņai, jo nav jau viegli kārtīgam rietumniekam taisīt mākslu, reizē nedomājot arī par galarezultātu kā preci, vēlams, ar konvertējamības iespējām. Ērika Gulbe, spriežot pēc visa, tā nerīkojās, viņa gleznoja “tā, kā putniņš dzied”. Laikam tāpēc arī palika nesaprasta daudz rafinētākai un pie izsmalcinātas formas pieradušai publikai. Viņas mākslai tiek pierakstīts naivums, lai gan patiesībā daudzkārt naivāk ir, piemēram, uzskatīt, ka dzīvošana pēc sistēmas, kā viņas laikā to darīja daudzi, vai glaimošana viduvējai masu gaumei var garantēt labākas pozīcijas. Kaut gan arī šeit nav vienas atbildes. Viņa pat nemēģināja spēlēties ar varas prasībām, zinot, ka “gleznotājam tā ir vesela traģēdija, iedomājoties, ka vari visādi, bet rezultātā tur nav ne viens, ne otrs”, kā teikusi pati māksliniece. Viņa klusi spītējās pa kaktiem, kā pati atzinās intervijā. Bet tieši šī spītēšanās pa kaktiem sasaistīja arī informāciju, nelaižot to tālāk. Arī pie manis tā nonāca nejauši – 2001. gadā, dienā, kad Aija Zariņa gatavojās iet uz Gulbes izstādes atklāšanu un pateica, ka Gulbe ir laba māksliniece, turklāt iekšēji ļoti tīrs cilvēks, kas redzams pat ārienē. Nākamā ziņa bija pašportrets Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, ko ieraugot gluži vai mute palika vaļā – pavisam nelielā darbiņā bija ielikts tik liels izteiksmes spēks. Un panākts tas pavisam neizprotamā kārtā, jo nekā “tāda” tur nebija. Paradoksāli, bet, ja Gulbes gleznas mēģina skatīt no formālā viedokļa, tur tiešām nekā īpaša nav. Protams, var ieraudzīt krāszieda spēku un sazīmēt paralēles ar dažiem modernisma virzieniem, pierādot, ka māksliniece nekāds baltais zvirbulis tomēr nav. Taču ne jau par to šeit ir stāsts. Un tam, ka agrīnos darbos redzams pašmāju klasiķu, sevišķi Tīdemaņa iespaids, arī nav lielas nozīmes. Viņa no meistariem ņēmusi tikai atvēzienu un drosmi, vairāk neko. Gulbes gleznas ir “cilvēka dvēseles atbalss – pavisam citas pasaules gulbji”, kā precīzi izteicies tas pats Matvejs. Tas, ka māksliniecei sirds bija īstajā vietā un galva nebija pilna ar klišejām, ļāva skatīties tālu un domāt brīvi, saredzēt lietas tieši tādas, kādas tās ir, nezaudējot saikni ne ar sevi, ne Visumu. Varbūt šī īpašība arī bija viņas lielākais talants. Tāpat arī vēlme strādāt ar augstu tonusu, kā viņa teica. Atlaides māksliniece sev nedeva, saprotot, ka iekšējā enerģija līdz audeklam jānovada pēc iespējas tiešāk. Rezultātā – patiesīgums līdz galam. Manuprāt, tieši minēto apstākļu summa padara Gulbes gleznas tik monumentālas. Un tam nav ne mazākā sakara ar darbu formātu. Šī izjūta izstādē pārņēma kā atklāsme. | |
| Atgriezties | |
