VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Aktuālo ziņu portāls. Izstāde "Prognozes tagadnei" Jūrmalas pilsētas muzejā no 8 .februāra līdz 12. martam Antra Priede | |
|
Šodienas ziņu izlaidumā: aktuālais par uzkrāto cukura daudzumu Liepājas fabrikā, vēsta reportieris Kaspars Endols; Kristapa Gulbja speciālreportāža no Eiropas Savienības un Saeimas; Aigars Bikše sagatavojis ziņojumu par jaunākajām tendencēm mūsu identitātes jautājumos; par patērētājsabiedrības jaunāko modi ziņo Ginters Krumholcs. Protams, tā ir fikcija. Patiesība ir tikai mākslinieku vārdi. Tomēr “Prognozes tagadnei” bija tiešs un trāpīgs mākslinieku vēstījums. Izstāde bija gan jaunu, gan pieredzējušu mākslinieku kopdarbs, ko varētu nosaukt arī par savveida socioloģisku pētījumu, jo visi darbi pievēršas kādām sabiedrībā aktuālām problēmām, prognozēja to iespējamo attīstību un mākslas valodā attēloja dažādu sociālo parādību funkcionēšanu. Skatītājam bija iespējams veidot izpratnes tiltu, kas ved no viena darba pie nākamā, no abstrakta vēstījuma līdz burtiskam notikumu atspoguļojumam. Ienākot izstāžu zālē, uzmanību pirmkārt piesaistīja Kristapa Gulbja lielformāta darbi. No trim lieliem plakātiem (“Laimīgie I, II, III”) uz mums noraudzījās mūsu “diženie tautas tēvi”, kuriem pie kājām – sajūsmināts pūlis. Darbi ir tieši un precīzi, tie neliek meklēt tajos apslēptu vēstījumu. Mākslinieks ļauj mums atpūsties no uzmācīgajām politiķu cīņām, šajos mākslas darbos apvienojot ironiju un reklāmas valodu. Otrs Kristapa Gulbja darbs – reklāmas plakāts Latvijas ES tautastērpa modelim (dizains veidots sadarbībā ar tērpu dizaineri Zandu Kreitusi-Liepiņu). Darba ideja – radīt katrai ES dalībvalstij vienādus (pēc izmantojamā materiāla) tautastērpus, un tas tiek darīts, saplūdinot šķietami nesavienojamu sfēru robežas: ekonomika, reklāma, māksla, bizness. Dodoties aplūkot trīs laimīgos vīrus tuvplānā, esam pagājuši garām Rīgas Tehniskajā universitātē studējošā jaunā arhitekta Kaspara Endola darbam “Prognozes tagadnei”. Mākslinieks bezkaislīgi – kā uzskates līdzekli – portretējis Liepājas cukurfabrikas vidi, kura runā par daudz ko, kas slēpjas aiz ārējās čaulas, t.i., fabrikas, kur ražo cukuru. Tā nav tikai industriāla vide, tie ir arī dzīvi cilvēki, kuri mums kaut ko dod. Būtībā tā varētu būt jebkura cita ražotne, taču tieši cukura jautājums iezīmē aktuālu ekonomikas problēmu – par ES attiecībām ar latviešu cukura kalniem lasām laikrakstu ziņās. Jaunais mākslinieks savā darbā iesaistījis arī skatītāju – tiek imitēta cukura ražošana: sensors uztver garāmgājēja kustību un iedarbina cukura cirkulēšanu renē uz grīdas, tā katru apmeklētāju uz mirkli padarot par cukurfabrikā strādājošo. Endola sadarbība ar māksliniekiem aizsākusies “Rozā mājas” projekta laikā, kur jaunais arhitekts sevi pierādījis kā savdabīgu personību. Tā kā šis izstādes darbs ir debija, gribas piedot māksliniekam tehniskās nepilnības – iecere ar sensoru palīdzību “iedarbināt” arī lielformāta Liepājas cukurfabrikas foto palikusi neīstenota. Tēlnieks Aigars Bikše izstādē piedalījās ar diviem darbiem – “Kilmatiga” un “Kolektīvais saprāts”. Perfomance “Kilmatiga” izstādē bija skatāma foto dokumentācijas versijā, kas bija neierasta un mazliet neērta. Papildinājums fotofiksācijai – audio ieraksts, kurā var noklausīties perfomances laikā dziedātas īru un latviešu dziesmas, kā arī dzeju. Tā skatītāja uzmanība tika sadalīta, un, iespējams, pilnīgāku priekšstatu par darbu būtu iespējams uztvert, ja tiktu demonstrēts performances video. Ja nu kāds ļoti vēlējās, performances vēstījumu varēja uzzināt no pievienotā apraksta: mākslinieks aicina skatītāju aizdomāties par mums svarīgās identitātes saglabāšanu, kas ir problēma ne tikai jaunajās ES dalībvalstīs, bet – vēl jo vairāk – vecajās. Darbā “Kolektīvais saprāts” Aigars Bikše pievērsies jautājumiem par mums visiem kopīgo un nemainīgo, kā arī pretējo – aktuālo ikdienas problēmu pārejošo un nepastāvīgo dabu. Izstādē bija apskatāms objektu ansamblis – vilks aitādas uzvalkā uz postamenta ar Balto namu fonā, viņam blakus tāds pats līdzinieks, kas runā franču mēlē. Runā to, ko domā par iepriekšminēto solīdo vilciņu. Pēdējais izstādes darbs bija noslēpies mazākā telpā. Darba autors – Latvijas Mākslas akadēmijas students Ginters Krumholcs, nosaukums – “Absolūtais ērtums”. Objekta atrašanās vieta un norobežotā niša ar ērto krēslu bija identificējama ar vidi, kas ar laiku sašaurinās ap indivīdu, kurš ikdienā izmanto jaunākos “revolucionāros” izgudrojumus un tehnoloģiju sasniegumus. Nepieciešams arvien mazāk piepūles, un rezultātā pasaule apkārt kļūst pelēka un neinteresanta. Darbā izmantotā pelēkā krāsa un neskaitāmās kontaktligzdas asociējās arī ar biroju bezpersonisko, sterilo vidi, kur valda mākslīgais apgaismojums. Viss kopā – kaut kas mākslīgs un neīsts, pelēks un garlaicīgs. Nomācošā patērētājsabiedrības ikdiena? Instalācija bija izstrādāta līdz perfekcijai, un darba uztvērējs vienā mirklī varēja ļauties asociāciju plūsmai. Mulsināja pie krēsla pieķēdētā Bībele. Protests “vecajai” Eiropai, reliģijas daudzšķautņainība? Pirmajā brīdi nepieņemami, bet liek padomāt – tāpēc “Absolūto ērtumu” var dēvēt par izstādes pārliecinošāko darbu. Kopumā “Prognozes tagadnei” bija visai mierīgas – mākslinieki neuzbruka ar revolucionāriem uzskatiem par aktualizētajām problēmām, tikai tās nosauca tās vārdā. Nedaudz pietrūka attīstības, nākamā soļa – vai sekos arī risinājums? | |
| Atgriezties | |
