VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Maršrutētājas piezīmes. Patrīcijas Brektes darbu izstāde "Tiltmaršrutētājs" Ziemeļu Ministru padomes biroja telpās no 7. februāra līdz 15. martam Diāna Barčevska | |
|
Izstāde raisīja pretrunīgas izjūtas: kaut arī vizuāli tā šķita viengabalaina, attieksmes un iekšējās slodzes ziņā tāda tomēr nebija un ietvēra sevī dažādas gradācijas. Grafikas, kas tapušas Ziemeļvalstu grafiskajā darbnīcā Grafiken Hus, un gleznas bija izliktas apskatei divās telpās. Lielāko aizņēma akrila darbi ar pilsētu ainavām, kurās visās parādās tilts. Tās arī devušas nosaukumu izstādei, kurā māksliniece, kā pati raksta, vēlējusies tēlaini ietvert divu vai vairāku lietu saskarsmi, arī tilta un maršrutētāja funkciju. Tā varētu būt plaša un atvērta tēma, ja es nebūtu redzējusi gatavās gleznas. Tās runā citu valodu, ko šoreiz nosaka nevis minētā ideja, bet gan izvēlētie izteiksmes līdzekļi. Patrīcija uz gleznojamiem objektiem skatījusies caur fotokameras skatu meklētāju un darbos izmantojusi vienīgi melno, balto un divus pelēkos toņus. Tā, izslēdzot emocionāla rakstura deformējumus, radusies miera un skaidrības izjūta, kas drēgnajā februāra dienā, kad izstāde tika atklāta, šķita pat nomierinoša. Atturīgā objektivitāte jaucās kopā ar mīlīgu labvēlību – veiksmīgs kokteilis, kas apziņu varētu piemeklēt arī biežāk, jo harmonizē un vienkāršo dzīvi. Pie tā “piestrādāja” arī apžilbinošā saules gaisma, kas saliedēja ainavas un pārvērta tās spožās gaismēnu faktūrās. Pretī uzvēdīja vasarīgs miers, kas visu pārējo padarīja nesvarīgu, likās, pat fiziski varēja izbaudīt tīkamu laiskumu. No gleznām skanošā pozitīvā stīga noteikti sakārtoja arī vidi ap tām – tie ir ideāli darbi biroja telpām, tā iešāvās prātā. Arī Ziemeļvalstu Ministru padomes birojā gleznas izskatījās labi un lieliski sabalsojās ar telpas un mēbeļu dizainu. Patīkama (vai arī ziemeļnieciska?) estētika, bet tas arī ir galvenais un vienīgais iespaids, ko atstāj šīs gleznas. Būtībā tās ir nedaudz manipulēti realitātes atveidi, kam “garšu” dod kadra rakurss un melnbaltais filtrs, tāpēc arī to enerģētika ir samērā klusa. Tās neietver neko vairāk, toties visas kopā diezgan klaji runā par metodi. Pēc līdzīga formāla principa, ja vien esi apveltīts ar kompozīcijas izjūtu – un Patrīcija tāda noteikti ir –, iespējams ražot gleznas, kamēr vien apnīk. Tikpat labi šāda glezna ekspozīcijā varētu būt arī tikai viena vai divas – un tas nav svarīgi, jo neviena no gleznām nepasaka neko vairāk un pat motīvam (šajā gadījumā – tiltiem) te nav lielas nozīmes. Stāvot pie pretējās zāles sienas un apcerīgi veroties atpakaļ, skatiena zonā nokļuva biroja interjers – gumijkoks, sienu šķautnes dažādos leņķos ar logiem, mēbeles; un tas lika domāt – labi ritmi, arī šis skats, izlaists caur melnbaltu filtru, būtu līdzvērtīga kompozīcija visām pārējām – vēl viena pasaules stūrīša faktūra. Toties interesantāka un nozīmēs bagātāka bija nākamā telpa, kur varēja skatīt Patrīcijas Brektes grafikas. Darbi šeit atradās sliktākās pozīcijās (biroja mēbeļu un lielā galda apspiesti), taču, tā kā pēc izmēriem mazāki, tos bija iespējams apskatīt, pat nejūtoties traucētai par virzīšanos starp galdu un sienu. Te bija redzami sietspiedes un fotopolimēra darbi (kaut kas vidējs starp mecotintu un ofortu). Sietspiedēs māksliniece izmantojusi to pašu principu, ko akrila gleznās, – kadrēti lielāki vai mazāki, bet kontrastaini gaismoti realitātes fragmenti. Tikpat estētiski un tādās pašās krāsās. Taču divas grafikas lapās, kurās redzama no ārpuses un iekšpuses apspīdēta daudzstāvu nama siena un daži tēli aiz tās, ieguva īpašu šarmu, skatot kopā ar nosaukumu Set off + un Set off –. Izjūtas te asprātīgi izteiktas pavisam vienkāršiem līdzekļiem. Savukārt fotopolimēru virsmas un apdares blīvums piešķir šiem darbiem ļoti telpisku efektu. Tomēr nākas secināt, ka “Peldbaseins”, kurā attēlota fascinējoši jutekliska ūdens virsma, pēc savas būtības vizuāla faktūra vien ir. Iespējams, atspulgi stiklā liedza saskatīt ko vairāk, taču tie nebija šķērslis abos pārējos fotopolimēru darbos (Space I, II) saredzēt paradoksālas un tieši tāpēc tik ticamas fiziskas pārejas un kategoriju pārmaiņas. Uz šiem darbiem lūkojoties, radās līdzīga izjūta, kā saskaroties ar noslēpumu, kas, lai arī atklājas acīm, tomēr patur noslēgtu savu privāto telpu. Tieši šis intriģējošais nozīmes telpiskums – aiz darba virsmas esošā garīgās telpas klātbūtne – arī padarīja šos darbus pavisam citādus. Labākus par pārējiem. | |
| Atgriezties | |
