VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Maroka, aklā mīla. Vēstules no nekurienes Normunds Naumanis, "Diena", īpaši "Studijai" Starptautiskajā tūrisma gadatirgū ITB 2006, kas beidzies Berlīnē, Vācijā, bijusi liela interese par Latviju, ziņo Tūrisma attīstības valsts aģentūra (TAVA). Latvija izstādē pārstāvēta vienotā Baltijas stendā, kur prezentētas jaunas tūrisma produktu un praktiskās informācijas brošūras, kas izraisīja lielu interesi, īpaši par dabas tūrismu, velomaršrutiem, pilīm, muižām un latviešu virtuvi. (..) Potenciāli tūristu uzmanību piesaistīja Minhauzens un Jakobīne, kas cienāja interesentus ar Latvijas labumiem. LETA, 2006.17.03. | |
|
No ITB reklāmas plakāta starp divām eksotiskām sejām – papuass (?) ar sarkanu pervi notrieptu degunu, spalvām rotātu galvu un United Colours of Beneton stilistikā veidotu kaklarotu apriņķota nēģeru daiļava – uz mani lūkojas arī “tipiskā latviete”. Smaidoša tīrasiņu baltā ar ziemeļnieces bālumu vēl vairāk izceļošu sintētiski baltu parūku à la rokoko. Tā ir Jakobīne no Latvijas. Es pasmaidu par šādu paviršu, tūristisku un, jā, vienīgi konsumērismam pakļautu ideoloģiju, ko propagandē šī žanra izstāde: mērķis attaisno līdzekļus. Iespējams, Latvija vācu publikai drīkst asociēties ar viņu tautieti Minhauzenu un Jakobīni, par kuras nacionālo piederību paklusēšu – skaidru ziņu man nav, un baznīcas metrikas grāmatās Minhauzena sakars ar šo jaunkundzi nav reģistrēts. Pasmaidu, jo atceros nedēļu ātrāk notikušo sarunu ar īslandiešu kinorežisoru Fridrihu Toru Fridrihsonu, kurš līdzīgi apsmaidīja manus naivos priekšstatus par Īslandi kā geizeru, ledāju un troļļu zemi un mūžam neguļošas, alkohola dvingā elsojošas provinciālās metropoles Reikjavīkas leģendāro slavu (kurš tad var aizmirst pasaulei liktenīgo divu lielvaru ASV un PSRS galvu tikšanos šajā “nekurienes” teritorijā, siltās Golfa straumes apskautajā neitrālajā salā, kas iezīmēja aukstā kara beigu sākumu?). Jā, un tai sarunā Fridrihsons citēja troļļu pārliecību, ka cilvēki ir tikai īslaicīgi ciemiņi uz šīs planētas. Rezumējot: justies kā tūristam nav tā sliktākā dzīves motivācija. Arī Gēte apstiprina šāda uzskata pareizību ar spārnoto frāzi: “Viens joņo pa visu pasauli un tāpat neko nesajēdz, kamēr cits iziet savā ābeļdārzā un tur ierauga visu pasaules skaistumu.” Mēs zinām, Gēte ienīda ceļošanu. Savu naidu realizējot dzīvē – nekur nebraucot. Nesen atkal atgriezos Marokā. Šoreiz sapnī. Un mani mūžam iegāž deguns – ja vien nav bērnībā iemantoto hronisko, iesnu akūta uzliesmojuma, es nudien domāju, vai tik manos gēnos nav suņu “piešprices”? Jo Maroka man atmiņā nepaliek kā zeme, ko pārklāj biezumbiezs kultūrcitātu slānis, tēlaina 20. gad-simta mitoloģijas daļa. Teiksim, kā romantiski bremzēto mīlētāju Ilsas un Rika mitrie skatieni mazās, skaļās ēstuvītēs un lidlaukā naktī no “postmodernā kiča šedevra” (Umberto Eko) “Kasablanka” (1942) – galu galā Maiklam Kērticam Otrā pasaules kara bēgļu tranzītpunkts varēja atrasties jebkur citur, Maroka filmā ir drīzāk abstraktā “nekuriene”, ruletē izkritusī bedrīte uz Zemes galda, pie kura, viskiju strebjot, izstāstīt stāstu par to, kā beidzas kāda necilvēcīgi skaista mīlestība, lai sāktos skaistākā draudzība pasaulē. Tā ir filma par lielo ilūziju un cerībām, kas nedrīkst mirt nekad. Bet man Maroka nav arī cita, bezcerības šedevra – Bernardo Bertoluči filmas “Zem sašķeltajām debesīm” (1990) svelmaino tuksnešu nolemtības vilinājuma auras elektrizētā gaisotne. Kaut arī zinu, ka rakstnieks Pols Boulzs, kura slavenais romāns ir iedvesmojis Bertoluči, iespējams, nenovērtētai, tomēr viņa izcilākajai filmai, pats tieši te meklēja mierinājumu savām bītņiku paaudzes vieglprātībā “atklātajām” dziņām un mocījās, grēkapziņu nespējot dzēst nedz skaisto, lēti pērkamo marokāņu zēnu mīlas baudās, nedz Marokas karsto vēju iznīcinošajā kontrastā ar okeāna pa brīžam sviesto svaigumu uz savas nopirktās mājas balkona. Boulzs zināja, ko saka, kad “Sašķeltajās debesīs” lasām: “Ar ko ceļinieks atšķiras no tūrista? Tūrists, tiklīdz ieradies kādā vietā, jau sāk domāt par atgriešanos mājup, bet ceļinieks nezina, vai viņš vispār atgriezīsies.” Boulzs neatgriezās. Neskaitāmās pasaciņas par rietumniekiem (ak, un visbanālākās – tās par rokmūziķiem...), kas Marrākešas, Rabātas vai Kasablankas koloniālajos tirgos jeb medīnās maisiem pirkuši viskvalitatīvāko marihuānu zemes virsū, lai pēcāk apdulluši svētlaimīgi klausītos muedzinu sasauksmes minaretos un nespētu atšķirt fesu no Fēsas... tās lai paliek piņņainiem pusaudžiem. Man Maroka ir smarža. Smaržu, smārdu, smaku pulverizators. Gandrīz kā Zīskinda parfimēram. Kad latviešu teātra režisors Alvis Hermanis izklāstīja ieceri par savas Cīrihē topošās izrādes “Liesmojošā tumsa” (pirmizrāde Cīrihes Pilsētas teātrī (Zürich Scauspielhaus Schiffbau) 23. martā, sekojiet “Studijai” Nr. 3) ieplānoto mēģinājumu nedēļu organizēšanu Marokā, pirmā mirkļa doma, protams, bija: ak, laimīgie bagātie šveicieši, kuriem teātrī naudas pietiek, lai īstenotu mākslinieku “pārmērības” – aizvest lugas aklos jauniešus (kurus Hermaņa izrādē spēlēs veci aktieri) tuksnesī. Taču drīz latvieša dabisko skaudību nomainīja sajūsma, tiklīdz uzzināju, ka Alvis kopā ar Moniku Pormali un aktieriem grasās apmesties tieši tajā muižā, greznā patvērumā Sahāras tuksneša spicē, kur dzīvojusi arī Bertoluči filmēšanas grupa. Ak, laimīgie. Un es, nē, drīzāk mans deguns uzreiz atcerējās, cik kaislīgi smaržo kibrizli (grūstās mandeles ar citronziedu medu), kā spēj dedzināt nāsis imžadra (lēcu virums ar tomātiem, sīpoliem un simts neatminamām garšvielām) vai likt priekā notrīsēt degunā dzīvojošajiem matiņiem, sajūtot tadžīna smaržu, kurā šķietami vienkāršās sastāvdaļas (cālis vai zivs, sautēta ar dārzeņiem) savu īpašo aromātu iegūst no māla trauka un vircēm, zālītēm, trīspadsmit dažādiem pipariem. Medīnu smaržas atšķiras no “tīrās” marokāņu virtuves – jo klāt piejaucas kaljana pīpes dūmu smaržas, tūkstošiem neizdibināmu aromātu tabakai, dzintarzaļā olīvu eļļā ik uz soļa cepas un čurkst kaut kas, kam tu nekad nespēsi atcerēties nosaukumus, bet ko gribas uzreiz iebāzt mutē, nospļaujoties uz eiropieša medicīnisko piesardzību. Kuskuss, sandals, ambra, kaķu mīzali, vīna smārds, rožu eļļa, un, jā, kaut kur sīvi nopland kauto dzīvnieku ādu smaka – Maroka ir ādu paradīze, un tie, kas nav bijuši Marrākešas galvenajā ādu krāsotavā ar simtiem akmenī cirstiem mūžīgiem kubliem, kuros varavīksnes krāsu šķidrumos miecējas, mirkst un briest ādas, – tie nav bijuši Marokā. Šis ādu krāsotāju darbs ir ļoti indīgs – reti kurš dzīvo ilgāk par četrdesmit vai piecdesmit, tādēļ ādinieku ģimenēs agri dzimst bērni un dēli turpina senču amatus – tā dzīves rituāls iegūst eksistenciālu daudzpunkti. Kāds neglābjams estēts teiks, ka Marokā nav bijuši tie, kas nav redzējuši Atlasa kalnus vai dzīvojuši Marrākešas vienīgajā luksusa viesnīcā La Mamounia, apartamentos, ko iecienījuši Grēta Garbo, Čērčils, Čaplins, Hičkoks, Skorsēze, Bertoluči un Denēva. Prosta būvētajā Art Deco pilī, kur orientālais šiks mistrojas ar jūgendisku okeānu laineru ornamentu un britu koloniālā stila brutalitāti. Diemžēl, Hičkoka, Kērtica un Garbo La Mamounia dzīvo savas pēdējās dienas – modes arhitekts Žaks Garsija uzaicināts veikt šī vecmodīgā arhitektūras zombija rekonstrukciju un pārveidot to sava galvenā zīmola Parīzes La Costes stilā. Tā vēl viena vēsture kļūst par dizaina priekšmetu. 20. gadsimts pamazām kļūst par atmiņām, un tā ir pīšļu apgānīšana, aculiecinieku ķermeņiem vēl dzīviem esot. Tūrists varēs nopirkt Parfum de Maroc, L’ air du Maroc kā suvenīru kristāla pudelītē. Nebrīnīšos, ka mans deguns šo ērti iesaiņoto Maroku nepazīs – laikam jau esmu sens un piederu 20. gadsimta kino, kurā vēl skanēja īpašais afrikāņu džezs gnau, kas viscietāko sirdi pārvērta dzīvā asiņainas gaļas gabaliņā – spējīgā sajust un baudīt dzīvi 20. gadsimta vienkāršajā šķīstībā. Nākotne mani biedē – ar dzīves imitāciju un jūtu dizainu. | |
| Atgriezties | |
