VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Izstāde kā telpas tēls jeb Mindaugs Navaks Rīgā Gundega Cēbere Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 24. marta līdz 7. maijam iekārtota pazīstamā Lietuvas mākslinieka, 2004. gada Baltijas Asamblejas balvas laureāta Mindauga Navaka personālizstāde “R darbi”. | |
|
Profesionāļi un mākslas interesenti Latvijā Mindauga Navaka vārdu pazīst jau no 20. gs. 80. gadu sākuma, kad tradicionālajās Baltijas valstu tēlniecības kvadriennālēs, kas Rīgā notiek kopš 1972. gada, pārliecinoši iezīmējās Lietuvas tēlnieku vērienīgās kolekcijas. To apliecina saņemtās balvas. Vairākkārt laureātu vidū ir arī Mindaugs Navaks. Sekojot skopām atzīmēm biogrāfijā, uzzinām, ka mākslinieks dzimis 1952. gadā Kauņā, apmeklējis mākslas skolu un uzsācis arhitektūras studijas Kauņas Politehniskajā institūtā (1969–1970), vēlāk un joprojām dzīvo Viļņā, tur Lietuvas Valsts mākslas institūtā vispirms studējis arhitektūru un tēlniecību (1970–1977), tad strādājis kā tēlniecības pedagogs (1977–1981). 1990. gadā kļuvis par mācībspēku Viļņas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā un no 2003. gada ir profesors. Kopš 1977. gada piedalījies grupu izstādēs, kopš 1986. gada regulāri rīkojis personālizstādes Lietuvā un ārvalstīs. Divas notikušas arī Rīgā: 1996. gadā “Valsējošā Matilde” galerijā “M6”, 2000. gadā – “Gulbis” galerijā “Noass”. Navaks piedalījies arī daudzos tēlniecības simpozijos Lietuvā, Vācijā, Somijā, Korejā un Latvijā, radījis darbus publiskajai telpai un, protams, ticis atzinīgi novērtēts. Veidojis videofilmas un skatuves ietērpu operas izrādei, fotografējis un izmantojis attēlus un dabas materiālus izstādēm, nodarbojies ar mūziku. Mindaugs Navaks ir ideju ģenerators, nemitīgs sevis urdītājs, atklāts un tiešs. Nepieskaroties virknei diplomu un prēmiju lokālos un Baltijas reģiona notikumos, ievērību pelna 1995. gadā viņam piešķirtā Herdera balva (Alfred Toepfer Stiftung F. V. S. Hamburg un Vīnes universitāte), ko Vīnē ik gadu pasniedz kādam izcilam Baltijas kultūras vai mākslas darbiniekam, Lietuvas Republikas Nacionālā kultūras un mākslas balva 1999. gadā un Baltijas Asamblejas balva 2004. gadā. Varētu vēl minēt 1996. gadā piešķirto Lietuvas valdības apbalvojumu par aktīvu, dziļas pārliecības vadītu līdzdalību valsts neatkarības atgūšanā un atmodas kustības aizstāvībā 1991. gada janvāra dienās, bet iespējams, ka to viņš vēl joprojām nav aizgājis saņemt, jo, savos uzskatos un godīgumā būdams bezkompromisu cilvēks, Mindaugs nekad nav varējis samierināties ar varas pārstāvju divkosību un itin vieglo politisko “kažoku” maiņu. Mindaugs Navaks nāk no paaudzes, kas mākslā aktīvi ienāca 20. gs. 70. gadu vidū un pievērsās akmenstēlniecībai. Zināmas kopsakarības šajā laikā vērojamas arī Latvijā, sekojot, piemēram, Ojāra Breģa, Ojāra Feldberga un Viļņa Titāna radošo gaitu virzībai. Tā bija brīvāk orientēta iespēju apzināšana un plašāks nosacītu, metaforisku formu traktējums, konceptuālu tēmu risinājumi, un nekas nejaudāja aizkavēt garīgo rosīšanos. Mindauga Navaka radošajā ceļā mākslinieka iekšējā brīvība pārliecinoši izlaužas un tiek īstenota darbos. Pārskatot pieejamos izstāžu apskatus un katalogus par mākslas notikumiem kaimiņvalstī, Mindaugs Navaks 80. gadu sākumā minēts kā pirmais lietuviešu tēlnieks, kas konsekventi pieņēma konceptuālo mākslu. Mākslas darbi top ne tikai no ārējās pieredzes, bet arī uz instinktīvās un intuitīvās nojausmu un pieredzējumu bāzes. Navaks, kā vairākums tēlnieku, spēj sevi izteikt dažādos tēlniecības materiālos un žanros un, veidojot skulptūras publiskajā telpā, daudz izmanto akmeni. Viņa darbu apjomīgās formas, izteiksmē spēcīgi un belzīgi uzrunājošas, kļūst ne vien par savdabīgiem simboliem, bet tveramas kā vizuālas zīmes, kas ar savu vērienu valda pār telpu vai vidi. Tā veidojās viņa domāšanas un darbības sistēma – nebaidoties izmantot visdažādākās asociāciju plūsmu iespējamības un materiālus. Mainīgās postindustriālās tehnoloģijas rod vietu iztēlē kā jauna iespējamība mākslinieciskās izteiksmes lauku paplašināšanai. Tēlnieks, izvēloties materiālu un dažkārt jau gatavu formu, darbā tai rod jaunu saturu un nozīmi. Viņu interesēja darbarīki, ēku konstrukcijas un aprīkojumu detaļas, soli, troņi, dažādu laiku objekti, kam ikdienā ir sava konkrēta pielietojamība vai arī rituāla jēga. Šīs lietas varēja transformēt arhetipiskās skulpturālās zīmēs, jo acis nefiksē tikai vizuālo, bet dod impulsu citām jutoņām un asociāciju nojausmām. Ar monumentālām tērauda detaļām tiek balstītas ēkas, kāds āķis, stingi iecirties sienā, veido izaicinoši saskanīgas iekšējo un ārējo sakarību vibrācijas. Nosacīto skulptūru/objektu milzīgie apjomi liek domāt par mūsu cilvēciskās pieredzes mirkļiem. Katrs var redzēt, saprast un reaģēt. Darbi pilsētās ir citādi nekā darbi ainavā bez ēkām. Vairākos simpozijos Somijā un Latvijā no dabas ar mākslinieka instinktu izcentrēta ceļmalas granīta klints virsma vai vienkāršs apaļš laukakmens, kas izmantojams kā struktūra darbu radīšanā un ar mākslinieka prātu un roku mākslinieciskā nepieciešamībā apstrādāts – daļējs slīpējums ir kā romantiski uzrunājošs žests, informācijas nesējs, kas pauž savu vēstījumu. Virsmas kvalitātes kļūst par dabas daļu, iegūst jaunu nozīmi un metaforu. Šķiet, visu ko var izmantot un viss var būt mākslas darbs, ja skatās ar aci, bet redz ar sirdi. Līdzās tādiem cienījamiem materiāliem kā akmens, dzelzs un tērauds Navaka interešu lokā ir arī betons – pakļāvīgs, lai radītu virsmas un plaknes, ko iespējams atdzīvināt ar faktūru un toni. Izmantots tiek silikons, kaltēti augi un citādi dzīvās dabas fragmenti. Izstādi Rīgā Navaks iecerējis nevis kā iekārtojumu vien, bet kā telpas tēlu. Balto zāli tā īsti uzlūkojis 2004. gada decembrī, balvas saņemšanas laikā, viņš padomājis, ka telpa ir ļoti piemērota tēlniecības darbu izstādei. Ar prieku pieņemot muzeja uzaicinājumu, Navaks ķērās piešķirt savām idejām formu dimensijas un izpaust tās materiālos, izmēros un mērogos. Viņu interesē ēkas simtgadu vēstures, kolonnām rotātā krāšņā interjera un mākslas darbu attiecības, un telpas režijā mākslinieks ļaujas pieredzei, lai gūtie iespaidi un pēc tiem radītie darbi saistās ar piedāvāto vidi, jo tos viņš iecerējis kā spēli ar zīmēm, kontekstiem un vēsturiskām nozīmēm. Kas Mindaugam Navakam ir māksla un radošais process, izdevās izvilināt skopās atbildēs sarunu starplaikos par topošās izstādes organizatoriskajām un tehniskajām lietām. Gundega Cēbere: Pārzinot pēdējo gadu stilistiskās ievirzes, rodas jautājums, vai tevi joprojām dēvēt par tēlnieku? Mindaugs Navaks: Es būtu pagodināts, ja mani uzskatītu par mākslinieku lielākā mērā nekā par tēlnieku. Jo labākais mūsu darbos ir atkarīgs no tā, cik daudz mākslas tajos ir. G.C.: Vai tevi iedvesmo kādas autoritātes? M.N.: Man ir daudz autoritāšu, jo katrs, kurš labi dara darbu, neatkarīgi no tā, kāda veida darbs tas ir, ir autoritāte. Turklāt vairāk šai ziņā ir labāk nekā mazāk. G.C.: Vai māksliniekam jāriskē? M.N.: Izdzīvot kā māksliniekam nozīmē katru dienu riskēt. G.C.: Ko tu vari pateikt par mākslas darbu būtību, par satura un formas attiecībām? M.N.: Neviens nezina mākslas darbu būtību, jo ir daudzas būtības, vismaz vairākas. Tas ir kā mēģinājums tuvoties horizonta līnijai. Formas un satura attiecības var izteikt jebko par mākslas darba vērtību, vēl mazākā mērā par jebkādu būtību. G.C.: Vai mākslas darbi ir saistīti ar politiku un laiku? M.N.: Man patīk šis jautājums, un atbilde ir “jā”, jo abas – politika un māksla – rodas no tiem pašiem cilvēku izziņas meklējumiem. Laiks ir pārāk liels, lai to saprastu. G.C.: Ko gribi teikt par izstādi Rīgā? M.N.: Es mēģināju to saistīt ar vietas specifiku, cik vien spēju. Drīz mēs redzēsim, vai mana pieeja bija vai nebija pareiza. Ekspozīciju ievadot, muzeja priekšā aicinošai intrigai novietota milzīga, vizuāli un enerģētiski iespaidīga granīta skulptūra “Milzu vāze” (2005) – kā replika no baroka dārzu dekoriem. Lakoniskās formas atsauc atmiņā agrīnākos darbus, monumentālos, vitālos kalumus ar nosacītu, abstrahētu formu traktējumu un dažādiem apstrādes paņēmieniem atsegtu akmens slāņu iekšējo faktūru, un varētu domāt, ka līdzīgs turpinājums sekos iekštelpās. Bet tālāk, sākot ar vestibilu, mākslinieks atļaujas izstādīt pilnīgi citādus darbus – varētu teikt, priekšmeti izmantoti simboliski, un katrs eksponāts, apvienojot reālo un iztēloto pasauli, moderno ar arhetipisko, brīžiem pat parodējot stereotipus, īpatnā veidā ietver sevī publicistisku viennozīmību un poētisku daudznozīmību un uzrunā kā jaunu tēlainības formu pieteikums. Vērienīgās iekārtās kompozīcijas “Saliekams I” un “Saliekams II” (abas 2006) gatavotas no kravas mašīnu seguma teltīm un kā telpu organizējošas struktūras iezīmējas līdzīgi caurstaigājamām arkām un norāda virzību. Zālē izvēlēto darbu raksturam un formu kārtojumam veltīta īpaša uzmanība. Tikai trīs darbi ir no agrākiem gadiem, lielākā daļa tapuši tieši šai izstādei. Viena no senākajām kompozīcijām “Kolonna I” (1977) ierosmi guvusi no barokālas podiņu krāsns kādā telpā Kadriorga pilī Tallinā. Doma, ka tās siltumā varbūt uzturējusies ķeizariene Katrīna, bija kā momentāni piedāvāta reminiscence par pagātnes kultūrām, kurā interjera priekšmets gūst dziļāku jēgu. Navaks mākslas darbu veidošanai vai salikšanai izmanto ieraudzītus, atrastus priekšmetus, kas pēc tam iziet caur dažādiem tehnoloģiskās apstrādes lokiem kā apdedzināšana, glazēšana, krāsošana, respektīvi – tie kalpo kā izejmateriāls mākslas darbam. Priekšmetiem un lietām kā arhetipiskiem objektiem ir arī metafiziska nozīme, bet vienlaikus ir gūzma lietu, kam nav konkrētas piesaistes videi, taču, nonākot mākslinieka redzeslokā, tās bagātina asociācijas un sniedz blīvu vizuālo informāciju. Tēlniecībā īpaši svarīga ir radītāja attieksme pret materiālu un otrādi un bieži vien nederīgas lietas kļūst svarīgas radīšanas procesā. “Klusajā dabā” (2005) kārtotās trauku kopas uztveramas kā simbolizējoša vienība, ar raksturu un kopā esamības motivāciju. Katrs priekšmets var būt gan viens, gan komandas biedrs. Tektoniskā salikumā “Baltais” (2005) var atklāt izmantoto priekšmetu lietojamo uzdevumu. Īpaša saruna varētu būt par detaļu izmantojumu slaidajās kolonnās. Tās liek apjaust situāciju, atklāt pārveidojumu jēgu un motivāciju. Viena no raksturīgākajām Mindauga Navaka radošā rokraksta iezīmēm ir dzīva un tieša uzruna. Pētot piedāvāto formu, mēs pētām arī attieksmi pret saturu. Viņš saglabā priekšmetu jēdzienisko nozīmi kādā detaļā, bet ar apdari un uzbūvi virza mūsu uzmanības centrā liecību par laiku un sabiedrību. Konceptualitāte savā lakonismā un minimālajā izteiksmē tad arī darbojas kā provokācija pret skatītāju, un mērķis ir uzmanības saistīšana, domas rosināšana. Mindauga Navaka māksla nav tā, kas rotā telpu. Tā, iznākusi pretī, pieder mūsu dzīvei, iekļaujas tajā, un cilvēks, sastopot savā ceļā vērienīgu kompozīciju, domā – ko tas varētu nozīmēt! | |
| Atgriezties | |
