VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Tate trienniale 2006 - jaunā britu māksla
Ilze Strazdiņa Londonā
 
1. martā Tate Britain tika atklāta nu jau trešā Teita galerijas organizētā britu mūsdienu mākslas triennāle, kuras koncepta izstrāde un mākslinieku atlase pirmo reizi tās vēsturē uzticēta kuratorei “no ārpuses“ – Cīrihes Kunsthalles direktorei un ilggadējai kuratorei Beatriksai Rufai (Beatrix Ruf).

Beatriksas Rufas kuratores karjera aizsākās 1994. gadā Šveices mazpilsētā Glarusā, Pilsētas mākslas muzejā. 2001. gadā viņa tika izvēlēta par Cīrihes Kunsthalles direktori un galveno kuratori. Organizējusi neskaitāmas izstādes un sarakstījusi daudzas esejas mākslinieku katalogiem. Sadarbība ar tādiem autoriem kā Dženija Holcere (Jenny Holcer), Marina Abramovica (Marina Abramovic), Pīters Landaus (Peter Landau), Laiems Giliks (Liam Gillick), Urss Fišers (Urs Fischer) , Ugo Rondione (Ugo Rondione), Kīts Taisons (Keith Tyson) un Dominiks Gonsaless-Fersters (Dominique Gonzales-Foerster) liecina ne tikai par atrašanos starptautiskajā apritē, bet arī par to, ka britu māksla šoreiz tiek izvērtēta kā internacionāla parādība pasaules mākslas kontekstā.

Beatriksi Rufu man izdevās satikt Tate Britain dienu pirms oficiālās izstādes atklāšanas. Mazliet uztraukusies, runājot ar izteiktu akcentu, viņa iepazīstināja grupu ārzemju žurnālistu ar pašas konceptu, kas liecinot par “internacionālajām vēsmām britu jaunajā mākslā“. Saruna norisinājās Teita galerijas monumentālajā centrālajā telpā, kur akustika nav tā labākā. Cenšoties pārkliegt sevi, Rufa mēģināja iepazīstināt viesus ar argentīniešu izcelsmes jaunā autora Pablo Bronsteina (Pablo Bronstein) mākslas darbu – uz grīdas uzlīmēto marķējumu, kas esot daļa no viņa performances, kura vērojama izstādes norises laikā. Viņa runāja arī par  plašāku “dzīvās mākslas” programmu, kas “apliecinot šodienas mākslas stilu daudzveidību un mākslinieku atgriešanos pie ķermeņa”.

Drīz vien arī pamanīju, ka starp klausītājiem bija teju viss Tate Britain kuratoru zieds, viņu vidū arī pati svarīgākā persona, kas strādāja pie abām iepriekšējām triennālēm, – Džūdita Nesbita. Vēlāk sarunā es Rufai jautāju, ar ko Teita triennāle atšķiras no citām biennālēm un triennālēm un cik lielā mērā Teita kuratori ir iespaidojuši viņas izdarīto autoru atlasi. Saglabājot sev raksturīgo pozitīvismu, Beatriksa sumināja šo sadarbību, atzīmējot, ka Teits ir muzejs ar pastāvīgo kolekciju un “tieši darbs ar kolekciju ir tas, kas atšķir šo triennāli no jebkuras citas”. Tomēr tas neesot bijis šķērslis, bet vairāk gan izaicinājums. “Tā ir kuratoru atbildība – rēķināties ar kolekcijas galvenajiem virzieniem, tomēr neteikšu, ka tā diktēja manu izvēli. Teita kuratori man palīdzēja labāk izprast pašu kolekciju un interpretēt manis izvēlēto mākslinieku darbus skatītājiem kolekcijas kontekstā.“

Ieejot izstāžu zālē un pārlaižot acis pār Laiema Gilika telpisko teksta skulptūru, vācietes Nikolas Vermersas (Nicole Wermers) à la modernistu pelnutraukiem un pār gleznām un zīmējumiem, man piepeši šķiet, ka Teita triennāle ir kas līdzīgs rudens izstādēm, kurās it kā var piedalīties visi, bet telpu trūkuma dēļ tiek atrasts kurators, kam jāizdara izvēle.

Rufa aicina aplūkot Londonā dzīvojošā piecdesmitgadnieka Džona Stezakera (John Stezaker) miniatūro kolāžu sēriju “Maskas“, pie kuras mākslinieks strādājis pēdējos 25 gadus. Romantiski pastkaršu dabasskati pārklāj 20. gs. 50. gados populāru aktieru: sejas. “Šim rotaļīgajam darbam raksturīgas sirreālistu sapņu kvalitātes, kas ne tikai atsauc atmiņā un spēlējas ar šī virziena idejām, bet ir savveida komentārs kino industrijai un mūsu romantiskajai jūsmai par to.” Tieši šis darbs ļauj izprast kuratores atlases kritērijus un konceptu. Rufa skaidro: “Šodienas mākslas procesā vērojama izteikta tendence manipulēt ar jau zināmu materiālu – aizņemoties mākslas vēstures, kino, popkultūras un dizaina arhetipus un tēmas, pārstrādājot teorijas un sociālpolitiskus manifestus. Tādēļ arī Teita triennāles uzmanība koncentrēta uz mākslas darbiem, kuru izteiksmes līdzekļi ir citāti, patapinājumi, atkārtojums.“

Negribot man izsprūk jautājums par citātomānijas aktualitāti, jo – galu galā – tā ir pamatā visam, ko dēvējam par postmodernismu. Rufa, šķiet, ir šim jautājumam gatava. “Lai arī šī ir labi zināma postmodernisma stratēģija, Teita trienāle atklāj šo paņēmienu transfor-māciju šodienas mākslinieku praksē. Mākslinieki meklē jaunus veidus, kā parādīt  realitāti, izvērtējot autentiskuma nozīmību caur atgriešanos pie vēsturiskiem darbiem, idejām. Šai izstādē piedalās dažādu paaudžu mākslinieki – Pīters Doigs (Peter Doig), Duglass Gordons (Douglas Gordon) un  Laiems Giliks (Liam Gillick), kuru darbi bijuši izstādīti iepriekšējās triennālēs un kuru skatiena fokusā ir tieši “pārstrādāšanas” idejas. Viņu darbi ir kā atskaites punkti jaunākajai paaudzei.

Gleznotājs Pīters Doigs, plašāku pazīstamību iemantoja tikai pirms pāris gadiem, kad Čarls Saāči nopirka viņa radītās lielformāta ainavas ar laivu. Doigs glezno pēc fotogrāfijām, un viņa gleznās nolasāmi visdažādākie inspirāciju avoti  (tur atradīsit gan Matisa, gan Munka ietekmes), tomēr tas nenozīmē, ka viņa skatiena fokusā būtu mākslas vēstures šedevri. Triennālē eksponēta glezna Gasthof – ironiska, spokaina, citātu pārpilna un tomēr spilgti individuāla. Tajā redzams pats autors ar draugu uz Londonas Kolizeja  skatuves, fonā ir Igora Stravinska scenogrāfija izrādei “Petruška”.

Citu gleznu starpā izceļas Kristofera Ora (Christopher Orr) miniatūras. Viņš ir skotu gleznotājs, kura darbus saturiski varētu raksturot kā utopiskas fantāzijas. Idejas nelielā formāta ainavām viņš smeļas 20. gs. 60. gadu zinātniskās fantastikas literatūrā un žurnālu National Geographic lappusēs, tomēr diezin vai te meklējama viņa mākslas būtība. Šie nelielie darbi, neraugoties uz iedvesmas avotu, raksturojami kā romantiski skumji stāsti. Beatriksa, gluži  kā manas domas lasīdama,  piebilst: “Mēs varam vērot, kā Doiga mākslā – šai gadījumā – ir Ora inspirāciju avots.”

Glezniecību pārstāv vairāki mākslinieki. Beatriksa apstājas arī pie Keijas Donačijas (Kaye Donachie) nelielajiem darbiņiem.“(..) savos darbos portretē 60. gadu revolucionāros jaunatnes kustību varoņus – kā šeit redzamos Fridrikshofas komūnas varoņus Mante Verita salā.“  Tāpat kā Doigs vai Ors, Keija Donačija glezno pēc fotogrāfijām vai videomateriāliem. Viņas darbi lielākoties ir ieturēti dzeltenīgos, okerīgos toņos. “Keijas darbi ir politiski, tie mēģina mūs pārcelt tai laikā, vienlaikus liekot kritiski izvērtēt gleznu varoņu popularizētās idejas.” Veroties šais darbos, kuru gleznieciskā vērtība ir visai apšaubāma,  man gribējās jautāt, kā izpaužas to politiskums. Bet kuratore jau steidzās demonstrēt kādu citu “politiski uzlādētu“ darbu.

Īpaši iekārtotā  telpā skatāms piecdesmit četrus gadus vecas mākslinieces Cosey Fanni Tutti darbs “Žurnālu akcija. 1973–1980”. 70. gados viņa bija COUM (feministu performanču mākslas grupas) dalībniece, viņas mākslas bāze ir pornoindustrija. Izstādē redzamas neskaitāmas avīžu un žurnālu  lappuses, kurās modeļa lomā iejutusies pati Cosey Fanni Tutti. Eksponēta arī sarakste ar žurnālu redaktoriem un masu mediju pārstāvjiem, savukārt uz sienas tiek projicēts mākslinieces tēls – ikdienā, pie kafijas galda vai pie loga. Jautāju Rufai, kālab gan izstādīts šis vecais darbs. “Savu radikālismu un mākslinieciskos meklējumus Cosey Fanni Tutti bāzē porno industrijā, un viņas darbos redzama līdzība ar šodienas jaunās paaudzes meklējumiem. Ja paraugāmies uz jaunās mākslinieces Lūcijas Makenzijas  (Lucy McKenzie) darbiem, kas arī rotē ap feminisma tēmu, redzam, ka Cosey Fanni Tutti darbi ir ļoti zīmīgi. Tieši līdzības un paralēles starp vecākās un jaunākās paaudzes māksliniekiem ir tas, kas palīdz mums pazīt un kontekstā novērtēt šodienas mākslas procesus.“

1977. gadā dzimusī skotiete Makenzija izstādījusi vienu gleznu, kas portretē garlaikotu sievieti pie vakariņu galda. Raugoties tajā, pārņem sajūta, ka sieviete it kā mēģina novērsties no gleznas vērotāju skatienieniem. Virs gleznas varones galvas novietots no itāļu žurnāla Click palienētais lielformāta komikss, kurā redzama masturbējoša būtne. Zinātāji atpazīst šo stāstu par ļauno zinātnieku, kas sievietei implantējis mikroprocesoru, kuru iedarbinot viņa tiek uzbudināta. Komiksa tekstos rakstīts: “Pasteidzies Džīn, man vajag pārdevēju.“ Darba ideja radusies smalkās vakariņās pie kāda kolekcionāra, kura ēdamzāli rotājusi Džefa Kūnsa gleznas Made in Heaven (tajā redzams autors un viņa sieva Čičolīna dzimumakta laikā) lielformāta fotogrāfija. Vai Cosey Fanni Tutti piemērs būtu vislabākais piemērs, kas spētu izskaidrot Makenzijas aizraušanos ar prostitūciju un vīriešu skatienu analīzi? Beatriksa man atgādina, “Makenzija 2003. gadā Varšavā kopā ar poļu mākslinieci Paulīnu Olovsku atvēra salonu, kur mēneša garumā mēģināja radīt humānāku vidi vissenākās profesijas sievietēm, sargājot viņas no vīriešu skatieniem”.

Izstādē piedalās teju 40 mākslinieki, kas izmanto visdažādākos medijus – glezniecību, zīmējumu, tēlniecību, video un performances. Pazīstamāko vidū Andžela Buloka (Angela Bulloch), Džerards Birns (Gerard Byrne), Marks Kamils Kaimovičs (Marc Camille Chaimowicz), Lali Četvinda (Lali Chetwynd), Enriko Deivids (Enrico David), Ians Hamiltons Finlejs (Ian Hamilton Finlay), Krits Vainss Evanss (Crith Wyn Evans), Džonatans Monks (Jonathan Monk), Marks Lekijs (Mark Leckey), Eva Rotšilda (Eva Rothshild), Tino Segals (Tino Sehgal). Pēc šiem uzvārdiem varam nojaust, cik internacionāli raiba ir britu mākslas pasaule. Jautāju kuratorei, vai šai vidē viņa pamanījusi kaut ko izteikti britisku. “Mēs dzīvojam globalizācijas laikmetā, un māksla pēc savas dabas ir ļoti internacionāla. Protams, ir dažas lietas, kas ir izteikti lokālas, bet šai izstādē mēģināju koncentrēties tieši uz internacionālo aspektu, to, kas atrodams mākslinieku darbos visur pasaulē.”

Es jautāju Rufai, ko viņa vēlētos pateikt latviešu mākslas publikai. “Es ieteiktu kuratoriem būt atvērtiem. Ir svarīgi novērtēt tai vai citā zemē dzīvojošo mākslinieku darbību, spēt ieraudzīt tajā gan vienojošo, gan identificēt atšķirīgo, individuālo plašākā vēstures kontekstā.”

Atstājot centrālo izstādes zāli, iemaldos 16. galerijā, kurā sastopu dziedošo galerijas asistenti Annu. You know, this is propaganda, by Tino Sehgal 2002 sold 2006. Vai Tino Segala darba iekļaušana ekspozīcijā ir kuratores ironija par britisko vai paškritisks joks? Atbildi man vairs neizdevās iegūt, bet jāatzīst, ka nevaru jums ieteikt apmeklēt šo izstādi, ja gribat atklāt britu jaunās mākslas procesus.
 
Atgriezties