VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Bezmērķīgās skumjas jeb Mazais nāves skapītis Margarita Zieda Saulainā svētdienas pēcpusdienā dodoties uz Berlīnes Jauno nacionālo galeriju apskatīties no Parīzes atceļojušo izstādi “Melanholija. Ģēnijs un ārprāts mākslā“, nonācu skarbā konfrontācijā ar realitāti. Mīsa van der Roes stikla māju, pie kuras drūmi svinīgi plīvoja melni karogi ar sarkanā rakstītu vārdu MELANCHOLIE pār tiem, bija apjozuši iekšā tikt gribētāji tādā izvērsumā, ka būtu jārēķinās, mazākais, ar stundas gaidīšanu ziemai līdzīgā pavasara salā, lai vispār tiktu pie skumjām iekšā. Parīzē gan esot bijis līdzīgi – Grand Palais, no kurienes izstāde ir atceļojusi uz Berlīni, sakās fiksējusi 4000 apmeklētāju dienā, un aculiecinieki apraksta rindas, kas stiepušās vēl no Elizejas laukiem, liekot cilvēkiem apstāties uz nopietnāku laiku “Melanholijas“ priekšā. | |
| Berlīnes Jaunajai nacionālajai galerijai tas ir tipiski – orientēties uz jau gatavām izstādēm, kurām ir potence kļūt par pilsētas rekordistēm apmeklētāju skaita ziņā. Importētā “Melanholija“ acīmredzami ir trāpījums desmitniekā. Paradokss, kas izpaužas kā Parīzē, tā Berlīnē – vientulības mākslu laužas skatīties cilvēku masas –, vedina uz pieņēmumiem, ka melanholija no Vakareiropas nekur nav izzudusi līdz ar tās sadzīvisko pārceļošanu uz vairāk tādu kā aptiekāra kompetenci antidepresantu ieteikumos. Pagājušajā gadsimta 50. gados dzimušais risinājums ar vienas tabletes palīdzību aizdzīt grūtsirdību un skumjas, mēģinājums iedzīvināt Eiropas praksē ideju par to, ka cilvēkam nav jābūt nelaimīgam, rādās, problēmu nav atrisinājis. Melanholijas rēgs turpina klīst pa Eiropu. Izstādītie vairāk nekā trīssimt darbi, daudzi no tiem slaveni pavisam citos kontekstos, ļauj ieraudzīt melanholijas idejas transformācijas kultūrvēsturē teju divarpustūkstoš gadu izvērstā panorāmā. Pirmais cilvēks, kas jau sēž, skumjās pārdomās atbalstījis galvu pret roku, līdz mūsdienām saglabājušajos mākslas darbos ir fiksēts četrus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas Demokleides kapu stēlā. Tas, ka daži cilvēki mēdz būt nelaimīgāki par pārējiem, lai gan viņu dzīves apstākļi vismaz ārēji izskatās ļoti līdzīgi, ir ticis pamanīts, jau kopš cilvēce sevi atceras. Sākotnēji šim fenomenam cēloņi tika meklēti cilvēka fizioloģijā. Grieķu ārsts Hipokrats vēl 4. gadsimtā pirms Kristus dzimšanas pievērsās šīm bezmērķīgajām skumjām cilvēkos, mēģinot rast skaidrojumu tām asins sastāvā. Viņa versijā skumju izraisītājs bija melnās žults pārmēru lielais īpatsvars cilvēka asinīs, kas tad arī izraisot patoloģiskus apziņas stāvokļus. Mīts, ka grūtsirdības saknes meklējamas cilvēka ķermenī, turpināja dzīvot līdz pat 17. gadsimtam. Ar 1628. gadā datētajiem Viljama Hārvija asinsrites pētījumiem zinātne pārstāj uzskatīt, ka melanholijas izraisītāju ir iespējams atrast cilvēka fizioloģijā. 19. un 20. gadsimts, dzimstot jaunai zinātnei – psihiatrijai, pievēršas melanholijas izpētei vēlreiz no medicīniskās perspektīvas, atrodot jaunu apzīmējumu – “depresija“, kurā slimības aina nu ir strikti nodalīta no intelektuālās pozīcijas. Tikpat sen, cik par melanholijas fenomenu interesējas mediķi, ir novērojami arī mēģinājumi atrast šai parādībai kopsakarības ar cilvēka intelektu, iztēles spējām un kreativitāti. 4. gadsimtā pirms Kristus dzimšanas Aristotelim pierakstītajā sacerējumā Problemata atskan jautājums: “Kādu iemeslu dēļ visi izcilākie cilvēki, kas ir izcēlušies politikā, poēzijā vai tēlotājā mākslā, ir melanholiķi?” Atbildē tiek izteikts pieņēmums, ka grūtsirdīgs noskaņojums cilvēku mudina uz īpašiem intelektuāliem sasniegumiem. Ka tieši šie skumjie cilvēki ir apveltīti ar īpašām radošām dotībām un neparastu iztēles spēku, kas mēdz gan būt arī bīstams – savā pasaulē iegājušais ģēnijs var no tās vairs nekad neiznākt ārā. Izstāde “Melanholija. Ģēnijs un ārprāts mākslā“ koncentrējas galvenokārt uz melanholijas idejas izpausmēm un pārvērtībām mākslas darbos, taču – neatstājot arī gluži iekavās jautājumu: kas notiek ar pašu mākslinieku, kuru apņēmusi melanholija? Izstādes samudžinātajā maršrutā, kam daļēji iemesls ir pati galerijas telpa, kura neļaujas skaidrai, pārskatāmai izstādes uzbūvei, kādā brīdī atzarojas pavisam nomaļa ovāla telpa intensīvi sarkanā apgaismojumā, eksponējot jau nākamo – klīnisko teritoriju, kurā ģenialitāte ir pārgājusi ārprātā. Kāda māmiņa nez kāpēc tieši šajā telpā bija atstājusi ratiņus ar kliedzošu zīdaini, atņemot jau tā diezgan mēreno vēlmi uzkavēties ilgāk šajā slimības apzīmogotajā teritorijā, kas eksponē to melanholiķu atveidus un viņu darbus, kuri reiz iegremdējušies savā domu un iztēles pasaulē tik dziļi, ka zaudējuši spēju tikt sadzirdētiem no tiem, kas tur neatrodas. Šajā telpā eksponētajās ārstu atziņās var atrast melanholiķi jau nodalītu no kretīna un idiota, uzskatāmībai izmantojot sejas izteiksmju zīmējumus, kas vienu kategoriju ļauj atšķirt no citas. Izstāde, kas atrodas tur, ārpusē, ļauj pamanīt, cik ļoti reti māksla ir nodarbojusies ar patoloģijas pētniecību un attēlošanu. Iespējams, tas tāpēc, ka acīmredzami būtiskāk par plāno sienu starp ģenialitāti un ārprātu izstādes veidotājus ir nodarbinājis tas ģēnijs, kas atrodas vēl visiem sasniedzamā komunikācijas telpā. Izstāde interesējas par melanholiskā cilvēka fenomenu, par to, kāds cilvēka tips tiek uzskatīts par melanholijas cienīgu un kurā brīdī to aizēno jau ar pavisam citas kategorijas īpašībām apveltīti melanholiķi. Kā melanholija demokratizējas, un kā no individuāla stāvokļa tā pārceļo veselas sabiedrības diagnozē. Aristoteļa fiksētajai melanholiķu sugai viduslaikos pievienojas mūki un eremīti, izvirzot dienaskārtībā tā saukto mūku slimību ar elles un sātana vīzijām. Tiesa, nezvēru un dēmonu plosītajām ticības pārbaudēm līdzās vērojami bezgala rāmi un gaiši skumji piemēri kā Gērtgena tot Sintjansa “Jānis Kristītājs tuksnesī“. Visas zināšanas, ko cilvēce sakrājusi līdz 1514. gadam par ģēnija un ārprāta attiecībām, ir fiksējusi Albrehta Dīrera vara gravīra “Melanholija I“. Šī ir pēdējā piestātne, kas melanholiju vēl saista ar intelektuālo izredzētību, pēc tam šis aspekts pazudīs kaut kur dziļā fonā. Milzīgā palielinājumā Dīrera darbs veido vārtus uz laikmetu, kam vairs negribēsies neko mēģināt skaidrot, jo viss ir gaistošs un viss ir nīcība. Izstādes veidotāji izmantojuši arī akustiskos efektus, atgādinot, ka melanholiķi mūziku uzskatīja par labu palīgu jutekļu uzskaņošanai pasaules sadzirdēšanai. “Melanholijas skaņu“ varēja sākt sadzirdēt jau telpā, ko bija ieņēmusi barokālā visu lietu zūdības un pārejamības elpa. Starp Vanitas, Vanitas, Vanitas, kur pat sārtvaidzis eņģelis par spilvenu sev palicis galvaskausu (un tas nebija eņģelis, bet uz galvaskausa guļošais Jēzus), bija izstādīti arī vairāki tādi kā sadzīves priekšmeti. Kopā ar vienu no izstādes miniatūrākajiem eksponātiem – izkaltēto sikspārņa mūmiju tie, iespējams, tieši ar savu lietišķo formātu, iedarbojās spēkā līdzvērtīgi sarkanajai ovālajai telpai. Kā, piemēram, neliela izmēra zārciņš, kas būtu ērti novietojams arī uz domātāja galda un kas glabāja sevī cilvēka atveidu sapuvušā formātā. Tā vāks bija uzliekams un noņemams. Kā veselīgs atsvars līdzās bija aplūkojams mazais nāves skapītis ar atveramām durtiņām, kuras no iekšpuses klāja spoguļa plāksnītes. Atverot šīs durtiņas, ieraugāma pārdomās nogrimusi skeleta figūra, atbalstījusies ar elkoni pret galdu, un tas, kurš šīs durtiņas ir atvēris. Šāds skapītis esot bijis labs palīgs meditācijām. Apgaismības laikmets demokratizē melanholijas ideju, no intelektuālajiem priekšnoteikumiem pārvietojoties uz sajūtu sfēru. No šī brīža katrs ar pietiekamu jūtīgumu apveltīts cilvēks drīkst nodoties melanholijai. Un tā sāk izplatīties kā epidēmija, radot jaunu zinātni – psihiatriju. Un tikai modernisms nāk ar atziņu, ka ne vien indivīds, bet arī sabiedrība var sirgt ar melanholiju. Pat ja tā pati sev šo atzīšanos noliedz. Izstādes Berlīnes variants bija devies cauri pagrīdē nodzītajai melanholijai arī sociālisma laikos, aizsākot tēmu ar Borisa Kustodijeva “Boļševiku“, milzi karognesēju, un atrodot šīs tēmas latentas iezīmes šķietami vispriecīgākajos brīžos – portretējot apbalvotos sociālistiskā darba varoņus, šos vienkāršos cilvēkus. Parīzes izstāde esot noslēgusies ar austrāliešu mākslinieka Rona Mjūka milzīgo dzeltenīgi sārto kailā vīrieša skulptūru tajā pašā pārdomu pozā, galvai noslīgstot pret elkonī saliektas rokas plaukstu, ar ko izstāde iesākas un kas vienā un tajā pašā variantā ceļo cauri pilnīgi visiem laikiem un melanholijas koncepcijām. Berlīnes izstāde noslēdzas ar Johannesa Gecelli 2003. gadā veidoto abstrakciju – violetmelno caurumu. Glezna saucas pavisam vienkārši – “Melanholija“. 2006. gada dati vēstī, ka Eiropas Savienībā ar depresiju sirgst 18,5 miljoni cilvēku. | |
| Atgriezties | |
