VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Neatliekamā palīdzība Čečenijai Alise Tīfentāle Ilgtermiņa laikmetīgās mākslas projekts “Neatliekamā biennāle Čečenijā: pieturvieta “Rīga” (Ceļasoma no Parīzes uz Grozniju)” no 24. februāra līdz 12. martam bija skatāms katru piektdienu, sestdienu un svētdienu Rīgas pilsētas izstāžu zāles topošajās telpās Kungu ielā 3. Izstādes kuratore – Evelīna Žuano (Evelyne Jouanno), Rīgas izstādes kuratore – Ieva Kalniņa. Mājaslapa internetā www.emergency-biennale.org | |
|
Kas ir “Neatliekamā biennāle”? Izstāde kā fakts teorētiski sastāv no plaša priekšzināšanu kopuma – par Čečeniju, par Eiropas un pārējās pasaules attieksmi pret notikumiem tur, par konkrētās izstādes ideju un mērķiem –, kā arī no pašu darbu skaidrojuma. Sāksim ar to, kas ir zināms, – tātad ar izstādes ideju. “Neatliekamā biennāle” saistīta ar utopisku vēlmi likt pamatus Groznijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijai, piegādājot mākslinieku pašu dāvinātus darbus. “Neatliekamā biennāle” sākās 2005. gada janvārī, kad vairāk nekā 60 mākslinieki no pieciem kontinentiem saņēma ielūgumu iesniegt neliela izmēra darbus divos eksemplāros – vienu ceļojošai izstādei, otru iepakošanai koferī un nelegālai nosūtīšanai uz Čečeniju (jau divas ceļasomas esot nonākušas līdz Groznijai, un to saturs bijis izstādīts Starptautiskās cilvēktiesību līgas birojā un Groznijas kinoteātrī). Pirmā izstāde notika “Tokijas pilī”, ceļojošā biennāle pēc tam pieturējusi Briselē, Bolcāno un Milānā, katrā pilsētā papildināta ar vietējo autoru darbiem. Pēc Rīgas tā dosies tālāk – nākamās pieturas ir Ņujorka, Kalkuta, Mehiko, Vīne, Londona, Palestīna, Vankūvera, Kali, Sidneja, Maskava. Akcijas noslēgums plānots 2007. gada februārī, kad visiem darbiem jāierodas Groznijā. “Laikmetīgās mākslas muzejs kā telpa, kur pasargāt un saglabāt mākslu. Muzejs kā bunkurs, kā patversme, ne kā skaista vieta mūsu izpratnē,” savu vīziju paskaidroja Evelīna Žuano. Ideālisma ziņā “Neatliekamā biennāle” ir nedaudz līdzīga tam, kā Visuma pētnieki sapako un sūta liecības par mūsu civilizāciju kosmosā ar domu, ka kāds tās noteikti atradīs, sapratīs, novērtēs un būs priecīgs. Biennāles un tās kuratores misijas apziņa ir lielā mērā saistīta ar vēlmi pievērst rietumnieciskās civilizācijas uzmanību Čečenijai un notikumiem tajā. Kad vardarbīgas ainas TV ziņās vairs nedarbojas, tad māksla varbūt vēl var uzrunāt. Bet, ja mākslā tas pats, kas ziņās? Iepriekšējais jautājums gan nav uzdodams izstādes rīkotājiem, jo uz tās mērķiem neattiecas. “Tā ir mākslas akcija, kas vedina domāt par cilvēkiem, kuri ilgstoši dzīvo kara apstākļos,” – tā organizētāji raksturo biennāli. Laikmetīgās mākslas kontekstā šis mērķis ir ar neparasti taisnu ētisko mugurkaulu, līdzīgi kā citi šī projekta principi, kuru motivācija rodama ideālismā. “Piemēram, šis projekts stāv pāri mākslas tirgum, jo mākslinieki savus darbus atdod par brīvu,” teica kuratore Evelīna Žuano. Nosacīti tā ir Rietumu mākslinieku labdarības akcija, kas vērsta uz Čečeniju – “upuri” mūsdienu mediju mitoloģijā. Māksla un mākslinieki daļēji uzņemas pasaules glābēju lomu, kas arī var būt laba izeja no situācijas, kad laikmetīgā māksla kļūst vai nu par snobiskiem dizaina priekšmetiem, vai par kultūras institūciju sacerētu vadlīniju ilustrācijām. Māksla vismaz iedomās var kļūt par spēku, ieroci, vismaz teorētiski var tapt par kādas humāni svarīgas informācijas nesēju, mākslinieks var darboties ar pārliecību, ka dara kaut ko patiešām nozīmīgu. Kas ir Čečenija? Leģenda vēsta, ka visu čečenu sencis Nokčo ir piedzimis ar dzelzs gabalu vienā rokā un siera gabalu – otrā. Cik nu mēs spējam pietuvoties svešas kultūras arhetipiem, varam ieraudzīt gan militāru disciplīnu, brālības un goda likumus, iedzimtu ētisko imperatīvu, gan sirsnību un patiesu viesmīlību kā kopienas izdzīvošanas priekšnoteikumu skarbā kalnu klimatā. Kāda cita leģenda stāsta: kad Dievs izlēmis izdalīt zemi visām tautām, tieši tobrīd kalnieši svinējuši svētkus Dievam par godu un tāpēc nokavējuši ierašanos uz zemes dalīšanu. Tad Dievs atdevis viņiem to zemes daļu, kuru bija paredzējis pats sev, – tā bija Kaukāzs (www.chechnyafree.ru). “Muzeji un dzemdību nami bija pirmās ēkas, uz kurām tika nomestas Krievijas bumbas,” – tā Evelīna Žuano. Bet mums Čečenija ir tieši tāda pati realitāte kā jebkura zinātniskās fantastikas filma vai National Geographic vēstījums par īpaši retas sugas putniem Amazones džungļos. Notikumi Beslanas skolā pavīdēja dažu sekunžu fragmentos TV ziņās, kur to tikpat ātri nomainīja ziņas par sporta sacensību rezultātiem, vietējo politiķu strīdiem, jauniem nodokļiem un visu pārējo. Šur tur vēl pa kādam rakstiņam vai reportāžai, viena otra dramatiska fotogrāfija. Varbūt kādas virtuves sarunas par Krievijas un Čečenijas attiecībām, iedvesmojoties no šīm pašām informācijas druskām. Nedaudz pārspīlējot, varētu teikt, ka tas arī lielākoties ir viss, ko Latvijas un jebkuras citas Eiropas valsts pilsonis, nebūdams eksperts, ir dzirdējis par Čečeniju. Un tieši tās pašas informācijas druskas arī varam ieraudzīt “Neatliekamajā biennālē”, kas kā nekļūdīgs un nežēlīgs spogulis uzrāda mūsu ignoranci. To gan kompensē mūsu labā griba un vēlme publiski paust līdzjūtību, kaut arī īsti nezinām, kam un par ko. Simptomātiskas ir izstādē piedalīties aicināto Latvijas mākslinieku atbildes uz laikraksta “Kultūras Forums” jautājumu “Vai jūs ticat, ka māksla var mainīt pasauli?” (“Kultūras Forums”, 24.02.–03.03.2006.). Piemēram, māksliniece Aija Apse ir atbildējusi: “Konkrētajā gadījumā esmu noskaņota diezgan pesimistiski, jo domāju, ka māksla maz ko varētu palīdzēt, bet citos gadījumos – māksla tomēr var mainīt pasauli. Tas ir ļoti labi, ja cilvēki veido šādas mākslas akcijas, jo ir vienkārši daudzas lietas noklusēt, taču par tām vajag runāt.” Pilnīgi piekrītu teiktajam – jā, runāt vajag. Bet ko? Ko būtisku mēs varam pateikt par karu Čečenijā? Vai čečeņiem vajadzīga laikmetīgā māksla? Skaidrs, ka ne. Tāpat kā jebkurai citai kārtīgai islāma valstij, kurā pastāv pavisam citi priekšstati par to, kas ir māksla, kas ir cilvēks un ar ko cilvēkam būtu jānodarbojas. Spriežot pēc ziņām internetā, paši čečeni pašlaik visvairāk priecājas par atjaunotām mošejām un svētceļojumiem uz Meku. Pašreizējais Čečenijas premjerministra vietas izpildītājs Ramzans Kadirovs ir formāli aizliedzis Dānijas pilsoņiem iebraukt savā valstī tā paša karikatūru skandāla dēļ. Savukārt Muslims Kučijevs, Kadirova padomnieks, presei ir paziņojis, ka Groznijā būvēs zoodārzu – jo Kadirovs (kurš starp visu citu ir slavens gan kā šariata likumiem atbilstošas poligāmijas aizstāvis, gan brutālu spīdzināšanu iniciators) esot pieņēmis un kopis slimu tīģeri, kas kļuvis par viņa mājdzīvnieku, un tagad vajadzētu atrast viņam likumīgu mājvietu (The Guardian Unlimited, 17. 01.2006). Bet pieņemama ir arī kuratores Evelīnas Žuano atbilde uz šo jautājumu: “Es būtu gandarīta, ja izstādes skatītāji justos aizkustināti. Visi darbi ir kā liecība mūsu solidaritātei un tam, ka mēs varam cīnīties.” “Neatliekamā biennāle” ir labs veids, kā padarīt tās tēmu aktuālu visās valstīs un pilsētās, kur tā pieturēs, – Čečenijas vārds neapšaubāmi tiks daudzināts biežāk. Vai vārda atkārtošanu mūsdienās varam pielīdzināt kādam maģiskam aktam? Varbūt. Izstādi starptautiskā mērogā atbalsta tikai Starptautiskā cilvēktiesību līgu federācija (FIDH) un informatīvi – BBC, un ir skaisti, ka Rīgas pilsētas jaunās izstāžu zāles pirmsākumi saistās tieši ar šādu projektu, kas atrodas ārpus ierēdnieciskās konjunktūras un birokrātu pasūtījuma ietekmes sfēras. Kas bija redzams izstādē? Pievēršoties pašiem izstādes darbiem un to skaidrojumam, ieraugāmi divi galvenie tematiski pavedieni. Viens tiražē rietumnieciskā vidē dzīvojošu mākslinieku visai vienkāršotos priekšstatus par to, kas ir Čečenija un kas tur notiek, un savos darbos šie mākslinieki vai nu dokumentējuši pašus faktus, vai arī mēģinājuši reflektēt par tiem pastarpināti, ne soli neatkāpjoties no plašsaziņas līdzekļu ražotajiem stereotipiem un neejot ne soli tālāk par tiem. Piemēram, Džonata Gezi Odzmo (Milāna) darbs “Plastmasas paklājs” ir īsts plastmasas paklājs ar policistu attēlu. Ja tā padomā, kāpēc vērsties pret kādu profesiju, lai arī tās būtība ir varas pārstāvēšana? Tāpat kā karā, pavēles ir jāpilda, tāds ir darbs, i’m just doing my job, kā saka amerikāņu filmās, kad jāapcietina bijusī mīļākā vai jānošauj bērnības draugs. Un pret to mēs esam bezspēcīgi, jo ar mākslas līdzekļiem nevaram cīnīties pret tiem, kam vara ir, bet cīnīties pret tiem, kas šo varu īsteno, ir bezjēdzīgi. Tāpēc policistu attēla mīdīšana ar dubļainiem zābakiem diez vai izglābs pasauli. Tās pašas šaubas var attiecināt uz daudziem citiem darbiem – piemēram, metāla šķiltavām, kurām uz viena sāna iegravēts bin Ladena, uz otra – dvīņu torņa attēls (“Šķiltavas”, Čeņs Šaosjuns, Ķīna), pret skatītāju pavērstu pistoli, kas gatava izšaut sirds formas lodes (“Sveiciens”, Krišs Salmanis), vai arī kleitu, uz kuras kā mērķis piestiprināts izšūšanas rāmītis ar Grozniju centrā un vārdu “klusums” Eiropas kartē (“Eiropas ģeopolitiskais klusums”, Emanuela Rapēna, Francija). Šie un vairāki citi darbi tikai atklāj mūsu pašu civilizācijas problēmas, un tie (kā apsūdzība vieglprātībā un nezināšanā) būtu jāuzlūko mums pašiem, nevis vēlīgi jāziedo Čečenijai. Dokumentālās fotogrāfijas no attiecīgā reģiona – Aijas Blejas “Groznija” un Kaspara Gobas “Kaukāza sindroms” – vismaz var tikt tulkotas kā tāds laipns žests, kā suvenīrs par viesošanos svešajā zemē. Kaut arī – diez vai tiem vietējiem, kas pārdzīvos mērķtiecīgo slaktiņu, varētu būt īpaši interesanti aplūkot šos gaumīgos tēlos ietvertos priekšstatus par karu, kas viņiem ir dzīves īstenība, bet mums – tikai mediju šovs. Otrs tematiskais pavediens attiecas uz vispārcilvēcisko – šie darbi pārkāpj pāri tam vienkāršotajam pseidopolitisko manifestu līmenim, kurā paliek iepriekšminētie. Piemēram, Andra Grinberga personīgo relikviju kolekcija vai puse garā maizes kukuļa ar nosaukumu “Atstātā maize – puse šeit, puse kaut kur citur” (Īvs Grenē), Francija). Absolūti universāla skulptūra – maize, kas turklāt nes neskaitāmas nozīmes: no falliska simbola līdz protestam paceltai dūrei. Izstādē bija vēl ļoti daudz tikpat vienkāršu, sirsnīgu un arī personisku darbu. Bet jebkurā gadījumā to salīdzinoši mazais mērogs (nedomāju te darbu fiziskos izmērus) kļuva acīmredzams uz tik bagātas, mums tik svešādas vēstures un kultūras fona, kurai “Neatliekamā biennāle” ir veltīta. | |
| Atgriezties | |
