VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| PATRIARHĀLAIS ŠOVINISMS JEB BILDES KUNGIEM Gints Ozoliņš Frančeskas Kirkes personālizstāde "Privātā mitoloģija" "Rīgas galerijā" no 6. līdz 18. novembrim | |
 | |
|
Frančeskas Kirkes antīko dievu, varoņu un pasaules apskats, kas pirmajā acumirklī šķiet kā nevainīga rotaļa ar kultūras un mākslas artefaktiem, nedaudz pāršķirstot sengrieķu mitoloģijas lappuses, liek ievērot, ka meistarīgie, klasiskas kompozīcijas kanonos būvētie, citātiem un reminiscencēm pārbagātie salona audekli, kuri pabeigti harmoniskā apgarotībā, neklusē vis! Tie pauž spirgtu, feministisku distresu patriarhālās diktatūras nosacītībā. Vesela plejāde vīriešu un maskulinizētu sieviešu caur vai-rāk un mazāk pazīstamu mītu pārstāstiem skanīgi un krāšņi izdzied šodienai piemērotu himnu pasaules kārtībai, kurā valda vīrietis - kungs vai, precīzāk, uzvarošais tēviņš.
No vienas puses, maskulīnās (patērētāju) sabiedrības rupjais maršs kā eksistenciāls fakts varētu skumdināt katru jūtīgāku dvēseli, taču, no otras puses, paredzot interesentu spektru, kā arī mākslas darbu nonākšanu bez pieticības aprīkotos kabinetos, skumdināto sirdīs un prātos ieplūst revanša saldme, jo tie zina, ka daiļais antīkais rēbuss pasmīnēs par savu īpašnieku vājībām. Iespējams, tas smīnēs arī par revanša saldmi baudošajiem, bet visdrošāk par pasaules kārtību jau sen smīn pati Kirke, kuras vārds aizdomīgi sakrīt ar Ajas salā mītošās burves vārdu. Der atcerēties, ka leģendārā Trojas kara varoņa Odiseja biedrus burve Kirke sev par prieku pārvērta par cūkām un sadzina lopu laidarā, taču neminēsim, kāds nolūks, maskulīnajai pasaulei rādot tās spoguļattēlu, vada gleznotāju Kirki. Varam aplūkot kaut dažus Kirkes antīko mītu pārstāstus, lai mēģinātu izzināt mākslinieces smīna apmērus. Šķiet, vispazīstamākais no sengrieķu mītiem ir stāsts par žilbinoši skaisto, stalto jaunekli Narkisu (Narcisu), upes dieva Kēfisa un nimfas Leiriopes dēlu, kas nepieņēma zelta Afrodītes dievišķās dāvanas, pretojās tās varai un par mīlas cienīgu uzskatīja tikai pats sevi. Noderīgs un pamācošs stāsts, kas it labi piemērojams arī mūsdienu patē-rētājsabiedrības egoistiskā un pašpietiekamā esamības aprakstam tikpat lielā mērā kā vīriešu pasaules neizmērojamam egoismam izstādes domājamā uzstādījuma ietvaros. Kirkes Narkisa daiļā seja gan nav redzama, taču nenosvērti dejiskais solis teju sava kapa malā liek aizdomāties, vai īstas mīlas moku atziņas maz būs ielauzušās no tīneidžera liderīguma tikko mostošā jaunekļa apziņā. Rodas iespaids, ka nomiršana Narkisam ir garlaicības nosacīta, kas, jādomā, visu daiļo nimfu atraidījuma un pazemojuma izjūtu dara jo smagāku un nepanesamāku. Turpretim kungiem šeit nožēla, tāpat kā Narkisam, iespējams, nemaz nerodas - viss ir kārtībā, sievietes raud! Viens no ironiskākajiem Frančeskas Kirkes izstādes darbiem ir "Īkars". Īkars, Daidala dēls, sengrieķu mītu alegoriskajā vēstījumā iezīmējas kā tēva nozieguma upuris. Daidals kopā ar dēlu Īkaru bēg no valdnieka Mīnoja gūsta, kas devis Daidalam patvērumu no Areopāgā spriestā nāvessoda par māsasdēla - briestošas konkurences iemiesojuma - nogalināšanu. Daidals no vaska, linu diegiem un putnu spalvām pagatavo spārnus un bēg kopā ar Īkaru no Krētas salas. Īkars jaunības karstumā grib pacelties augstu gaisā un pretēji tēva brīdinājumam arī veic savu romantiski kaislo nāves cilpu. Daidals zaudē dēlu, tā pelnīti saņemot dievu sodu par māsasdēla neģēlīgo slepkavību. Kirke mērķauditoriju Daidala dzīves un darbības analīzē neiesaista, bet gan savā nodabā pārdomā maskulīnās pasaules sašaurināto redzējumu cēloņu un seku paradigmas pārstrādē. Iekārtojot rindu vīrišķā dzimuma pārstāvju brīvdabas teātra ložās, Kirke tiem izrāda Īkara nāves aktu, kas notiekošā vērotājiem visdrīzāk asociējas ar dramatisku un negaidītu biznesa krahu, bet nekādā ziņā ar sodu par maskulīnu bravūru un visatļautību. Kompozīcijas centrā - uzraksts The End, kas kā iespēju beigu problemātika kabinetu smalkajos ādas klubkrēslos sēdošajiem ir nešaubīgi visaktuālākā un arī vienīgā uzmanību pelnošā tēma. Tā izraisa īstas, neviltotas bažas un kā Lētes upe drūmajā Aīda valstībā pārpilda kungu prātu cirkulārus, izslēdzot iespēju savus apziņas un sirdsapziņas orgānus izmantot morāli ētiska rakstura analīzei vai vismaz estētiskas tīksmināšanās brīžiem, uzlūkojot nāves dieva Tanata varoņdarbus. No otras puses, Kirkes izrādes vērotāju stāja drīzāk pauž apmierinājumu nekā bažas. Iespējams, ka Īkara nāve tiem asociējas ar veiksmi - konkurenta galu. Saskaņā ar vienu no grieķu mitoloģijas izklāsta versijām Krons, atriebjoties tēvam par tā cietsirdību pret brāļiem, ar Gajas doto sirpi nogriež savam un visu dievu tēvam Urānam dzimumlocekli un iemet to jūras viļņos. No locekļa iztecējusī sperma un asinis jūras bangās saputo, un no šīm putām (sengr. aphros - putas ) dzimst Afrodīte - mīlestības, daiļuma un seksuālās aizgrābtības dieve. Šāds upuris (kastrācija) nes savus augļus. Lauvas, tīģeri, lāči (visi vīrieši) viņai maigi pieglaužas. Nevienam - nedz dieviem, nedz mirstīgajiem - nav spēkos viņai pretoties. Tomēr pāragri būtu sievišķajai pasaules daļai gavilēt par vīrišķā barbara savaldīšanu. Kirkes darbā "Afrodīte ar izmežģīto potīti" mīlas dieviete tēlota sagurusi un ar savainotu kāju. Rodas aizdomas, ka mīlas dievietes funkciju pildīšana to novedusi pie spēka izsīkuma un Afrodīte teju kapitulē brutālā tēviņa priekšā. Ja iedomājamies šo gleznu greznojam kāda kabineta sienas, tad nav šaubu, ka zelta Afrodīte tur tiks uzlūkota nekā citādi kā vien spalvaina meža zvēra medījums. Romiešu dabas, auglības, jaunavības aizstāve un dzemdību dieve Diāna (grieķu Artemīda) Kirkes darbā "Diāna un logo" pārsteidza ar patiesi sievišķīgu maigumu, iznesību un grāciju. Diānas sejā lasāms lepnums un pašpaļāvība. Tomēr, lai cik sievišķīga Diāna arī būtu, šķēps viņas rokās vīrietim rāda tās nepārprotamo vājību uz maskulīnām nodarbēm. Sievišķā grācija apstiprina kungu pasaules tvēriena pareizīgumu, tiesības un ieroču varu pār nožēlojamiem šņukstiem. Kirke visu sieviešu aizgādnes faktisko pakļautību vīrišķajam spēkam akcentē ar Playboy piktogrammām, tādējādi norādot uz sievietes pazemojošā piedēkļa lomu patriarhālajā pasaulē. Bez lieka poētisma antīko dievu un varoņu plejādi varētu noslēgt ar mītisko puscilvēku/puszirgu - kentauru - nelielu psiholoģisku portretējumu. Tie ir mežonīgi un nevaldāmi radījumi, kas allaž bijuši iesaistīti dažādās vardarbīgās norisēs: cīņās, skandālos, slaktiņos un izvarošanās. Kaut arī kentauri mēdz būt apveltīti ar prātu, to dzīvesstils līdzinās nenobriedušu pubertātnieku haotiskumam. Kentauri par augstākajām personības kvalitātēm uzskata ātrumu un labu reakciju, bet dzīves jēgu saskata nerimtīgā cīņā, tāpēc kā soda instrumentu kentaurus bieži izmantoja Zevs, lai izrēķinātos ar tiem, kas tam nepakļāvās un pārkāpa dievu likumus. Kirkes audeklā "Steidzīgais" kentaurs attēlots dinamiskā kustībā, tā seja pauž aizņemtību un apņēmību aizstāvēt savas tiesības vardarbīgā veidā, bet acumirklīgajā sejas pagriezienā var ierakstīt it visu svarīgo kungu pašapzinīgos portretus. Frančeskas Kirkes ironiskais veltījums vīrietim patriarhālo iekārtu pasaulē vēl negāzīs. Kirkes otas veiklība, glezniecības noslēpumu pārzināšana, orientēšanās mākslas un civilizācijas vēsturē, erudīcija, stils un graciozā vīpsnāšana par maskulīnās pasaules tiesību kodeksiem joprojām turpina koķetērijas seansu starp vīrieti un sievieti, zemi un debesīm, brutālo un maigo, iegribu un atbildību. Parodoksāli, bet visvaldzinošākā Kirke liekas tieši tiem, kuru vājības māksliniece brīžam maskētā sašutumā, brīžam viszinošā smīnā attēlo savos mākslas darbos. | |
| Atgriezties | |
