VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kompozīcijas paraugstunda Baiba Sprance Kuratores Diānas Barčevskas veidotā Dainas Riņķes personālizstāde "Darba diena" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles "Arsenāls" Radošajā darbnīcā no 13. februāra līdz 11. martam | |
 Darba diena. 1975. Audekls, eļļa. 80 x 160 | |
| Pārlapojot grāmatu "Laikmeta liecinieki", var redzēt, ka tolaik dzīvojuši divu kategoriju mākslinieki. Vieni savus darbus veidoja pēc formālās kompozīcijas standartiem, būvējot tā, lai bilde ir pārliecinoša un "turas". Tam pielāgoja tēmas - pēc saviem vai varas ieskatiem. Otrie bija tādi, kuru gars bija brīvs, un gleznas formālo pusi viņi pakļāva iekšējām prasībām. Pavirši skatoties, abu darbos figurē līdzīgi tēli, krāsas un objekti, jo redzamā pasaule bija viena. Padomju kanoni gandēja dzīvi abiem - vienus pakļaujot, otrus spiežot turēties pretī. Tie diktēja ne vien tēmas, bet arī metodes, akadēmiskos principus dzelžaini ieprogrammējot ļaužu prātos.
Tas pārsteidz visvairāk - kā mākslinieki (un daudzi no viņiem spēcīgi!) tik viegli šīs konstruētās kompozīcijas pieņēma. To noturībā varbūt jāvaino noslēgtā informācijas telpa, varbūt latvieša klikšķis uz stabilām lietām - uzbūvi, pamatīgumu, tuvību zemei. Un tad vēl mūžīgais bubulis reālisms, lai ļautu mākslu kontrolēt visiem. Bet šie ierobežojumi parāda arī, cik gudrs un apķērīgs spēj būt cilvēka prāts un standarti - staipāmi. Tādējādi pat ierobežotībā plauka daudzveidība un radās vērtības. Taču nez kāpēc par to šodien domāt vairs negribas. Liekas neiespējami atkal bāzt savu apziņu atpakaļ šaurībā. Kā brīvību mīlošs cilvēks nu varu izvēlēties, kam pievērst uzmanību un kam ne, arī no padomju laikiem. Tie izrādās autori, kam ar ideoloģiju un tās prasībām bijis vismazākais sakars. Skaidrs, es piekopju egoistisku patērētāja pieeju, viegli norakstot un ļaujot aizmirst kādreiz sev pašai svarīgas vērtības. Bet, ja padomā, tieši tur slēpjas mākslas spēks un burvība - nevis apcirst, bet palīdzēt atvērt apziņas malas. Daudzus gadus padomju Latvijā es pārtiku no tā paša gaisa un barības kā visi citi. Un, ja godīgi, jutos labi. Biju laimīga, baudīju dzīvi un mākslu. Labi atceros savas izjūtas izstādēs un tos autorus, kuru dēļ bija grūti no izstādēm aiziet. Viņu darbi burtiski pārņēma savā varā un turēja ciet. Tāpēc ka šie mākslinieki domāja tālāk un jaudīgāk. Arī viņu dēļ mana pasaule bija skaista. Daina Riņķe bija nopietna vērtība. Viņa vienīgā nāca ar eleganci. Tieši tā - iedeva kaut ko jaunu, kā citiem nebija. Nezinu, vai eleganci kāds ir spējis definēt. Jā, to var pielaikot, mēģināt radīt, bet dažiem tā vienkārši piemīt. Arī Riņķes gleznās es redzēju tās pašas tendences, gājienus, akcentus, ko citu kolēģu darbos, piemēram, Baklānam, Purmalei, Polim. Arī viņa par motīvu ņēma skatienam it kā nejauši satiktas lietas vai ainavu un par galveno varoni padarīja pat gaisu un klusumu. Lika aizmirst par laikmeta tēmām un beidzot justies atviegloti, dabiski, brīvi. Tomēr viņa elementus kārtoja kaut kā citādi, citās proporcijās un ritmos, nekā es pazinu, un pierādīja, ka tā pati pasaule var būt arī cēla. Šis efekts bija spēcīgs un skaists. Tagad pēc vairākiem gadiem atkal skatos uz tām pašām gleznām un jūtos citādi. Acīmredzot man vajag jaunus skolotājus un avotus. Tomēr viegli varu ieiet pētnieces lomā, lai saprastu, kur paslēpta gleznu maģija. Mani sagaida pārsteigums - katra glezna izrādās perfekti būvēta. Šai ziņā izstāde varētu kalpot par paraugstundu. Darbos ir gandrīz visi klasiskie kompozīcijas elementi un metodes. Riņķe manipulē gan ar laukumiem un līnijām - taisnām un izliektām -, gan ar lielām, sīkām, smagām un vieglām formām. Aktīvu krāsu liek kopā ar pasīvu, biezu - ar plānu. Turklāt, katram ierādot noteiktu vietu, lieto gandrīz visus kontrastu pārus, kas kopā cits citu slāpē. Ne jau tas mani pārsteidz, bet gan tas, ka to nevar manīt. Šīs ir īstas noskaņu bildes. No tām staro vientulība, klusums un miers, mūžības elpa un metafizikas klātbūtne. Viņa stāsta par vienkāršām, cilvēka ikdienai tuvu stāvošām vērtībām. Runājot līdzībās - tās ir Dievs, daba, darbs. Šāds saturs uzrunā katru. Un ar formālām metodēm viņa izrīkojas tik inteliģenti un smalki, ka nesaprast, vai tas ticis paveikts apzināti vai ne. Piemēram, ģeometrizē un uzsver visu priekšmetu apjomus. Ja kaut kas ir plakans, tad plakans līdz galam, bet, tiklīdz ieliecas, tūlīt tiek akcentēts. Taustāms, pat pārspīlēts apjoms ir ābolam, klajam laukam un mākonim vakara debesīs. Riņķes gleznas sastāv no dažādu lielumu ģeometriskām struktūrām. Un piedevām tās visas vēl pakļautas dzelžainai perspektīvai - gaisa un lineārai -, kas dod gan stabilitātes, gan uzsvērtas telpas sajūtu. Par krāsu ir atsevišķs stāsts. Riņķe strādā ar toni un vielu, panākot ne vien izteiksmību, bet arī spēcīgus optiskus efektus. Faktūru viņa izmanto mērķtiecīgi - tieši tā, kā mūs mācīja skolā. Visi to zinām, bet lielākoties klapējām ausīm. Viņa glezno ļoti pareizi: ēnas - plānas, bet gaismas - biezas. Līdz ar to katra veido aktivitāti savā virzienā - gaismas ar spēku nāk uz āru, bet ēnas atkāpjas dziļumā, it kā pašas sevī. Arī tas rada materialitāti un telpu. Divi krustiņi metafizikas labā. Telpa viņai ir lielāka un dinamiskāka par reālo, taču māksliniece tās izplešanos gudri vai iejūtīgi - kas zina? - nomierina ar motīvu. Visparastāko - ielu, lauku ainu vai sētu. Tā ir vienmēr - no lielām lietām līdz sīkām: spriedze viņas darbos iet stabilā pārī ar mieru. Arī klusajās dabās - malkas un ābolu krāvumos, kas pēc būtības arī ir sastindzināta enerģētiska ritmika. Bet tas vēl nav viss. Viņa izmanto arī atslābumus un uzsvarus, un visstiprākā aktivitāte allaž ir gleznas optiskajā centrā. Riņķe nav apnicīga un katrreiz to panāk kaut kā citādi - vai nu ar krāsu, vai stiprāku kontrastu, vai koncentrē uzbūves struktūras. Ar formāliem trikiem manipulē tik neuzkrītoši un precīzi, ka liekas - citādi tas nemaz nevar būt. Viņa lieliski jūt un pārvalda visu sistēmu kopumā, liekot tās labā strādāt vissīkākai detaļai. Un ļoti humāni rēķinās arī ar cilvēka uztveri, droši vien jau pirmām kārtām ar savējo. Izteiksmes līdzekļu kombinācijās viņa neatkārtojas, vienkārši sakot - ir interesanta. Respektē dažādas vajadzības, nekad neapcērt skatienu. Ļauj pieturēties pie kaut kā taustāma priekšplānā, dodot mājīguma un drošības sajūtu, bet pie reizes atver telpu līdz apvārsnim. Mīl zemi un debesis, un vienkāršas lietas. Redzot, cik viegli un dabiski viņa izmanto hrestomātiskās iespējas, tā arī netieku gudra, pie kuras no sākumā minētām grupām Daina Riņķe pieder. Te ir uzbūve, ko nemana, un izjūta, kas ir rūpīgi būvēta. Padomju laiks varbūt izspēlē kārtējo joku, liekot mums vienmēr domāt par opozīciju. Cilvēka dabā, protams, ir ilgoties pēc kaut kā tāda, kā viņam nav. Bet varbūt Dainas Riņķes talants ir saskatīt vērtības, kas neizbēgami vienmēr ir apkārt. Un var būt, ka elegance arī nāk ar šo redzīgumu un gudrību - vērtības nepropagandēt, bet lietot. | |
| Atgriezties | |
