VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Miegazāles lielpilsētas nomocītajiem Līga Lindenbauma Kristas Burānes personālizstāde "Pasakas par bezmiegu" Latvijas Laikmetīgās mākslas centra projektu telpā "Ēdnīca" Andrejsalā no 21. februāra līdz 25. martam | |
| Paaugstināta stresa apstākļi darbā, virspusējas attiecības privātajā dzīvē un nespēja izrauties no ikdienas skrienošā ritma ir tipiskas mūsdienu lielpilsētu iedzīvotāju - biroju darbinieku - problēmas. Tās visbiežāk tiek risinātas, nedēļas nogalē apmeklējot pārpildītās klubu zāles, kurās var sastapt sev līdzīgos un monotonā deju mūzikas ritmā kopīgi mēģināt "atslēgties", lai pirmdienas rītā atkal varētu "pieslēgties" un turpināt ierasto skrējienu. Krista Burāne piedāvāja alternatīvu iespēju - aizmiršanos ar fotogrāfiju, pasaku un šūpuļdziesmu palīdzību, pārveidojot "Ēdnīcas" telpas Andrejsalā par intīmu vidi, kurā vienlaikus ar divpadsmit lielformāta fotogrāfijām apmeklētājs varēja izlasīt Kristas sacerētās pasakas par fotogrāfijās redzamajiem cilvēkiem un noklausīties viņu iedziedātās šupuļdziesmas.
Izstādes "Pasakas par bezmiegu" materiāls - fotogrāfijas, audioieraksti un pasakas - tapis, Kristai 2006. gada novembrī un decembrī uzturoties Parīzē, rezidencē Cité Internationale des Arts. Naktīs, izejot ielās pidžamā un līdzi ņemot fotoaparātu un diktofonu, Krista nejauši sastaptiem cilvēkiem lūdza nodziedāt kādu šūpuļdziesmu un kopā nofotografēties. No šī materiāla tapusi konceptuāli tīra un viengabalaina izstāde, kurā visi komponenti un pati telpa ar klusināto gaismu, kabatas lukturīšu zibšņiem un zvilnēt aicinošajiem matračiem runāja par vienu - kā lielpilsētas steigā saglabāt mieru un spēju aizmigt. Projekta īstenošana svešā pilsētā radīja nepieciešamo lielpilsētas dzīves problemātikas vispārinājumu, kas autorei nebūtu iespējams Rīgā. Vietu un arī redzamo personāžu atpazīstamība tikai traucētu fotogrāfiju un visas izstādes uztveršanu, jo tā stāsta par dzīvi lielpilsētā kā tādā, ne Rīgā, Parīzē vai kādā citā konkrētā vietā. Reti kura izstāde rada izjūtas, kas aicina uzkavēties ilgāku laiku. Kristai bija izdevies to panākt, jo, apsēžoties uz matracīša un ar kabatas luktura palīdzību lasot viņas rakstītās pasakas, apkārtesošā krēsla un šūpuļdziesmu murdoņa gribot negribot radīja miera sajūtu un vēlmi pievērt acis. No iespējamās snaudas skatītājus izrāva ik pēc noteikta laika intervāla skanošā izstādes kopīgā skaņa - pazīstamas karuseļos skanošas melodijas fragments, kas izstādes noskaņā iedvesa tai nepieciešamo dzīvīgumu. Radās pārliecība, ka izstādes komponenti ir rūpīgi pārdomāti, nekas nav pārspīlēts vai samocīts. Pat fotogrāfijas, kas fotografētas ar statīva palīdzību naktī, laternu apgaismojumā, retu reizi izmantojot arī papildu galda lampiņas gaismu, raisīja pārsteidzošu vieglumu sajūtu, it kā redzamās situācijas nemaz nebūtu inscenētas. Tas savukārt lika prātā pārcilāt jautājumu, kā tad tas ticis izdarīts. Pasaku naivi modernais stils atklāja lielpilsētas iedzīvotāju nemieru un tos absurdos veidus, kā mēs meklējam mieru. Lasot pasakas un skatoties uz attiecīgajām fotogrāfijām, nevilšus gribējās pašam sākt izdomāt savus stāstus, liekot pievērst fotogrāfijām citādu uzmanību. Skaņa un puskrēsla radīja mājīguma un drošības sajūtu. Uz laikmetīgās mākslas izstāžu zāli atnākušais skatītājs sastapa nevis ierastās bezpersoniskās baltās sienas, kuras ir tradicionāli neitrāls fons mākslas darbiem, bet gan telpu, kas līdzdarbojas mākslas darba radīšanā. "Pasakas par bezmiegu" ir izteikti starpdisciplinārs projekts, kas veiksmīgi var tikt realizēts arī citādās formās, ne tikai vienā konkrētā izstādē. "Ēdnīcā" redzamās pasakas un fotogrāfijas veiksmīgi iekļāvās žurnāla "Rīgas Laiks" 2006. gada janvāra numurā kā "Vēstules no Parīzes", kā arī laikraksta "Diena" pielikuma "Kultūras Diena" rubrikas "Brīvā izpausme" lappusēs. Šis nav pirmais Kristas Burānes veidotais mākslas projekts, kurā kā līdzvērtīgi elementi apvienotas fotogrāfijas un teksts. Ieguvusi maģistra grādu Latvijas Uiversitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļā, 2005.-2006. gadā apmeklējusi Gunāra Janaiša vadīto fotogrāfijas meistardarbnīcu, līdz šim plašāk zināma kā literāte, Krista Burāne ikdienā strādā reklāmas aģentūrā un ir 2006. gada sākumā notikušās izstādes "Sniegavīru rendez-vous" idejas autore un organizatore. Šajā izstādē Krista izveidoja sniegavīru iepazīšanās biroju, kur papildus sniegavīru portretiem (Krista Burāne, Sandijs Ruļuks) bija lasāmi literātu (Marts Pujāts, Sergejs Timofejevs, Agnese Krivade u.c.) rakstīti sniegavīru iepazīšanās sludinājumu teksti. Abiem projektiem ir viena iezīme - ar spēcīgiem bērnībā sakņotiem iespaidiem (sniegavīri, pasakas) tvertas un atspoguļotas mūsdienu atsvešinātības mocītā cilvēka ilgas pēc tuvības un maiguma. Abas izstādes atraktīvās un multimediālās formas dēļ (fotogrāfija, teksts, skaņa) bija viegli uztveramas visplašākajai auditorijai. Šūpuļdziesmas un pasakas ir aizmigšanas un tai pašā laikā meditācijas forma, kas visiem ir pazīstama (katrs taču zina vismaz vienu šūpuļdziesmu vai pasaku!), bet ko reti kurš vairs izmanto. Apmeklējot "Pasakas par bezmiegu", apskatot fotogrāfijas, izlasot pasakas un pasnaužot uz matračiem šūpuļdziesmu pavadījumā, jebkuram bija iespēja izrauties no ikdienas ritma, bet, aizejot un līdzi paņemot izstādes bukletu, kura vākus var noplēst un izmantot kā pastkartes, - pakavēties izstādes radītajā noskaņā ilgāk un nosūtīt pasaku vēl kādam. | |
| Atgriezties | |
