VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Viss ir tas Anda Kļaviņa Leonarda Laganovska personālizstāde "8. marts. Vodka, sekss, smaržas" "Rīgas galerijā" no 8. līdz 28. martam | |
| Leonarda Laganovska intereses gadu laikā ir saglabājušās tās pašas – ar konceptuālās mākslas paņēmieniem viņš pēta varas, baudas un dzimtes attiecības. Jaunāko darbu izstādē šīs tēmas skatītas 8. marta viegli ironiskajā – autoram tik tuvajā – kontekstā.
Apjomīgās izstādes pirmo daļu veidoja lielformāta digitāldruku sērija, kurā variētas fiktīvas vodkas etiķetes, atsaucoties uz dažādām aktuālām un vēsturiskām kultūras parādībām. Ir vodka daltoniķiem Daltonskaya, ir veltījums Osamam bin Ladenam – Osamabinladenskaya, ir arī sveiciens opārtam – Perspektivnaya. Mākslinieks uzcēlis pieminekli arī padomju laika restorānu kultūrai – Restorannaya Memorialnaya un ironizējis par bērnu iesaistīšanos pieaugušajiem domātajās baudās – Circusnaya: Children Vodka. Vizuālajā priekšnesumā šie attēli apzināti veidoti robusti, mehāniski atsvešināti, kā jau konceptuālajā mākslā pieņemts – galvenais ir ideja. Piedāvājot daudz un dažādu nosaukumu vodkas, mākslinieks vienlaikus dekonstruēja šī soļa jēgu – kāda nozīme ir vodkas nosaukumu daudzveidīgumam, ja mērķis ir viens un tas pats – iedzert "par godu sievietēm". Mūsdienu situācijas prizmā šīs etiķetes var skatīt arī kā mazu akmentiņu kapitālisma virzienā – stimulējot vēlmi gūt baudu jeb patērēt līdz absurdam, tiek uzrunātas visdažādākās auditorijas. Šī tēma banālākā izvērsumā turpināta diptihā Adidasnaya un Fetishnaya, kur populārās sporta apģērbu zīmola Adidas līnijas izplūdušas, veidojot krusta un svastikas zīmi. Izstādes otrā daļa sastāvēja no zīmējumiem un gleznām. Te Laganovskis radījis nelielu, bet rosinošu sadursmi starp konceptuālisma būtību un mākslinieka individualitāti. Tas, ka zīmējumi piedāvāti neskaitāmu variāciju sērijās, atbilst konceptuālās mākslas nostādnei par ideju kā mašīnu, kas rada mākslu (Sols Levits), bet Laganovska paša rokas virtuozais pieskāriens šajos zīmējumos ir pretrunā ar konceptuālisma uzskatu par ekspresijas neiespējamību vispārējās administrācijas laikmetā. Kamēr Latvijā vēl nebūs beigusies privatizācija, Laganovskis varēs atļauties šādi pārkāpt "tīrā" konceptuālisma principus, bet ne vairs ilgi. Zīmējumu ciklu "Flakoni", "Smaržas" un Createur d`Automobiles pamatdoma ir, ka viss ir TAS. Smaržu flakonu dizains veidots gaļīgu sievietes un vīrieša ķermeņa aprišu veidā, pēc dzimumorgānu līdzības zīmēti arī automašīnu logo, savukārt vecmeistaru gleznu varoņi un varones (Ticiāna "Venera", Goijas "Kailā maha", Velaskesa "Galmadāmas" u.c.) reducētas līdz smaržu pudelītēm - smarža kā seksualitātes un varas simbols. Smaržu un smaku tēmai līdzīgā kontekstā mākslinieks pievērsies jau agrāk, bet šajā izstādē īpaši atzīmējams trāpīgais smaržu kā neredzama varas iemiesojuma attēlojums digitāldrukā "Berlīnes Filharmonija", kur skatītāju vietas aizņem smaržu nosaukumi. Tieši šie vēlīnā kapitālisma iekāres kultūrai veltītie komentāri bija izstādes "8. marts. Vodka, sekss, smaržas" spilgtākā daļa. Gleznu cikls "Lietu nosaukumi", kur smagnēji zelta rāmji ietver krāsu laukumus un uzrakstus (kas paskaidro, kādu lietu šī krāsa reprezentē), uztverams drīzāk kā atkārtojums iz konceptuālisma ābeces: valoda ir tā, kas noteikusi redzes stereotipus (nevis otrādi), un valoda ir tā, kas šos stereotipus var mainīt. Laganovskis iesāk klasiski: zilais – "Debesis", gaiši sarkanais – "Lūpas", brūnais – "Sūdi", bet tad paliek "padeni": rozā – "Peža". Savukārt zīmējumu pāris "Dialogi" Māra Bišofa garā aktualizē jautājumu par sieviešu iztrūkumu kultūras vēsturē. Lai arī šis ir fakts, kura sekas izpaužas joprojām, kopš 20. gs. 70. gadiem, kad jautājums tika uzdots pirmo reizi, ir pagājuši vairāk nekā 30 gadu, un šī laika distance prasa jaunu formulējumu. Ja pieņem, ka konceptuālās mākslas kritērijs ir vizuāli ietērpto prāta konstrukciju novitāte un asprātība – spēja pārdefinēt mākslu, valodu vai idejas –, tad jāsecina, ka šī izstāde liecina par Leonarda Laganovska domāšanas inerci. Pārāk daudz tiek izbraukts uz jau agrāk attīstītu un tādēļ nedaudz iesīkstējušu konceptu rēķina. Pat tādi mūžseni jautājumi kā vara un bauda sabiedrības apziņā piedzīvo nemitīgu transformāciju. Un kurš gan cits, ja ne ar tādu intelektuālo un māksliniecisko kapacitāti apveltīts mākslinieks kā Leonards Laganovskis, varētu būt labākais to formulētājs. | |
| Atgriezties | |
