VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| ATMIŅU DĀRZS Ilzes Avotiņas personālizstāde "Atmiņu dārzs" "Rīgas galerijā" no 14. jūnija līdz 14. jūlijam | |
 Ilze Avotiņa. No triptiha "Atmiņu dārzs". 2007 | |
|
Ilze Avotiņa ir no tiem cilvēkiem, kas, ja reiz sola, tad arī izdara. Tā, 2005. gadā lūgdama Kultūras ministrijai stipendiju, lai uzturētos Parīzes Starptautiskajā mākslas darbnīcā (CitÈ Internationale des Arts), viņa solīja Parīzes iespaidos tapušo parādīt arī personālizstādē. Solījums ir piepildīts, izveidojot pārsteidzošu vienpadsmit darbu ekspozīciju "Rīgas galerijas" abos stāvos. Darbi tapuši gan plenērā Parīzē, gan - pēc atgriešanās no mīlestības pilsētas - darbnīcā. Franču māksla Ilzei kalpojusi par ierosmju avotu jau kopš studiju laikiem, kad postimpresionisma ietekmē radās virkne viņas darbu. Vēlāk fovistiski izteiksmes līdzekļi kļuva par Avotiņas mākslas formālo pamatu, saplūzdami arī ar opārtiskiem efektiem. Pārsteigums ir tas, ka luminiscējošo krāsu (kuras, starp citu, Avotiņa 1991. gadā uzgāja tieši Parīzē) un hipersakāpināto toņu lietotāja kā Parīzei visatbilstošākos ir izvēlējusies pelēkos toņus. Par pelēkās krāsas izvēles motivāciju. Pirmā ideja, ienākot izstādē: nu jā, tagad visi gleznotāji grib tuvināties melnbaltās fotogrāfijas šarmam un noskaņām. Kaut gan pašas autores arguments, ka Parīze ir pelēkus toņus izstarojoša, šaubas nerada. Tomēr Avotiņa ir palikusi tā pati Avotiņa. Galvu reibinoša saldme, sajūtas kutinoša ņirboņa, tiekšanās pie maiguma, mīlestības un skaistuma, kas balansē uz naža asmens starp banalitāti un apzināti, piedevām gadiem ilgi koptu konceptuālu uzstādījumu. Iemīlējušies, apkampušies, skūpstošies pārīši, amors ar loku un bultām, eņģelis un baloži, rozes un pāvi, palmas un zvaigznes... Laikam tikai bezaizspriedumains mākslinieks var būt brīvs, lietojot šādus populārus simbolus, turklāt gleznojot tos estētiski pārsaldināti. Neko nemaina arī pelēkās krāsas dominante - Avotiņai acīmredzot nekāda askēze nemaz nevar sanākt: košo toņu asās attiecības cērt acīs, savukārt pelēkais ir maigs, netverams un, caurvīts ar rozīgām un violetām nokrāsām, atkal sniedz sapņa vai vīzijas sajūtu. Šie darbi sasaucas arī ar bērnu dienu mīļu grāmatu ilustrāciju intimitāti. Un savā ziņā Ilze arī ilustrē to brīnumaino Parīzes noskaņu, kādu viņa tur ieraudzījusi: Versaļas, Luksemburgas un karaļa pils, Tilerī dārzi - kā rotaļu laukumi ar regulārā plānojuma shēmām, maziem cilvēciņiem pastaigā vai mazdrusciņ sirreāliem tēliem, kas iznirst no 18. gs. barokālās Francijas galma dzīves. Tomēr šī rotaļīgā intimitāte var izpausties arī visai vērienīgi - monumentālu triptihu un diptihu klājienā. Triptihā "Atmiņu dārzs" gleznots Versaļas dārzs. Formātā patiešām iespaidīgs, tas tver plašu panorāmu, tomēr nepretendē uz monumentālismu, tas vairāk ir kā ornamentāla frīze. Konusveida kociņi, palmas, pāvi un mazi luminiscējoši punktiņi iezīmē tādu kā ritma partitūru, kurā rotaļājas pūdelis un dāma ar dīvainu parūku galvā, vēl jocīgāk no basena iznirst mundierī tērpts zaldāts. Jokainie personāži rada sirreālu vīziju par Versaļas ziedu laikiem. Ar šo darbu sasaucas diptihs "Strūklaku izstāde Luksemburgas dārzā". Jāuzsver, cik jūtīgi darba maigā pelēkuma centrā iekomponēts smalki noskaņotais pelēki violetais baseins, kurā atkal jau sirreālā veidā no Pompidū centra pārceltas skulptūras. Arī šajā gleznā Avotiņa nolēmusi samiksēt laikmetus - cilvēku grupiņas, kas pastaigājas un vaļojas ap baseinu, vairāk atgādina 19. gs. personāžus. Figūriņas, kas šādā kompozīcijā varētu pildīt arī stafāžas pieticīgo uzdevumu, šoreiz ieguvušas raksturlomas, to silueti, pozas un apģērbi ļoti veikli iezīmē sulīgus tipāžus. Jāpiebilst, ka šis darbs izstādē bija visbrīvākais no ornamentālā pārsātinājuma, tādējādi iegūdams netveramu vieglumu. Skats uz pilsētas jumtu panorāmu no Parīzes Dievmātes katedrāles, tās sānos noraugoties torņu akmens figūrām, diptihā "Parīzes sirds" ir nopietnas noskaņas darbs, kur leģendārās baznīcas sargātājtēli grifi raugās uz ne mazāk leģendāro pilsētu ar Svētās sirds baznīcu tālumā, pār kuru mūžam lidinās amoriņš. Eņģeļi nav jaunums Avotiņas mākslā, tomēr šīs izstādes "Karaļa pils dārzs" ar eņģeli, ko aplido baložu pulks, sasniedz pasakainības virsotnes, kad nudien sāk jukt, kur mēs esam - paradīzē vai uz zemes. Un tā vairumā darbu. Realitāte kļūst nereāla gleznā "Zvaigznes virs Pompidū centra" ar skatu uz pilsētu un Eifeļa torni no mākslas centra augšstāva smalkā restorāna, kura četru galdiņu sarkanās elipses, opārtiski acīs lēkājot, pārbauda skatītāja redzi; Eifeļa lāzerstars ietiecas debesu zvaigžņu kartē, rozes tvīkst, un mīlētāji mīl - viss ir vispārākajā pakāpē. Grupējot Avotiņas izteiksmes līdzekļus, galvenie būtu: ornaments, krāsa un tēli. Katram no šiem elementiem ir noteikti uzdevumi. Tēli parasti nes noteiktu simbolisku slodzi, kas visbiežāk pauž mīlestības ideju, un to Ilze Avotiņa dara ar apbrīnojamu neatlaidību katrā izstādē, liekot skatītājam pieņemt, ka tā ir Ilzes izvēlētā un sev par uzdevumu uzliktā programma - vairot mīlestību. Krāsa kāpina tēlu iedarbību un savā hiperbolizētajā intensitātē (pat ja tā ir pelēkā krāsa) rada vizionāru, sapņa, ilūziju, paradīzes, citas realitātes sajūtu. Kaut arī gleznu stāsti notiek uz mūsu grēcīgās zemes, Ilzes darbos nav nekā grēcīga, melna, negatīva, augstākais - vieglas skumjas, ko viņa atļauj izjust caur tēliem, kurus rada publikas apskatei. | |
| Atgriezties | |
