VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| PIRMĀ MONOGRĀFIJA PAR LATVIEŠU MĀKSLAS TEORIJU Kristiāna Ābele Stella Pelše. Latviešu mākslas teorijas vēsture: Mākslas definīcijas valdošo laikmeta ideju kontekstā (1900-1940) Disertācija. Rīga: LMA Mākslas vēstures institūts, 2007. 196 lpp. | |
 Latviešu mākslas teorijas vēsture. Vāks. 2007 | |
|
1996. gada pavasarī Stella Pelše laikrakstā "Literatūra. Māksla. Mēs" publicēja analītisku apceri "Tradicionālisms - senais un mūsdienīgais", pārsteigdama lasītājus ar trāpīgiem vērojumiem par modernās mākslas kritizētāju argumentācijas nemainību kopš 20. gs. 20. gadiem un aicinādama "uzmanīties ar visu sabiedrību vienojošu ideju un pamatvērtību meklējumiem", jo "tiem ir nelāga tendence pārvērsties valstiski obligātos priekšrakstos". Jau tobrīd viņu vadīja pārliecība: "Izvēlēties nacionālu vai aizgūtu mākslu - tā ir gluži maldīga dilemma. Jautājums ir cits un daudz plašāks - par hronoloģiski un kvalitatīvi atšķirīgiem ietekmju lokiem." Latvijas pēcpadomju mākslas zinātnē un kritikā bija ienākusi autore ar neikdienišķu spēju vēsā mierā un universālā mērogā noteikt un skaidrot dažādu uzskatu vēsturiskās saknes, samezglojumus, līdzības un pārvērtības. Līdz zināmai robežai viņa salika "visu pa plauktiņiem", bet beigās bieži izspēlēja kādu vairākiem atbilžu variantiem atvērtu jautājumu, uzsvērdama pagātnes mantojuma un mūsdienu norišu paradoksālās sakarības. Viņa bija īstais cilvēks, kam pa spēkam apkopot latviešu mākslas teorētisko ideju pretrunīgo vēsturi, izlobot to no ļoti nevienmērīga tekstu materiāla, un tagad Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts ar Stellas Pelšes 2004. gadā aizstāvētās disertācijas (vad. prof. Eduards Kļaviņš) izdevumu licis pamatu jaunai zinātnisku publikāciju sērijai. Vērienīgā darba labi strukturētais rezultāts turpmāk noderēs kā rokasgrāmata, mācību līdzeklis un pārdomu avots iepriekš nepietiekami apgūtā nozarē, kuras objektīvu izpēti 20. gs. otrajā pusē kavēja gan padomju ideoloģijas prasību groži, gan mūsu laikabiedru vairīšanās atskatīties uz nacionālās kultūras vēsturi bez šķietami sargājošām rozā brillēm. Par nosacītu sākumpunktu izvēloties 1900. gadu, kura tuvumā "mākslas radīšanas un izpratnes problēma (..) latviešu sabiedrībā tika aktualizēta jaunā intensitātes pakāpē" (27. lpp.), apskatītais laikmets iedalīts trijos dinamiskos cēlienos: 1900-1917 ("Daba, mākslinieka subjektivitāte un morālisma tradīcija"), 1917-1925 ("Forma, saturs, nacionāla māksla - sintēze, pārveide, kritika modernisma un tradicionālisma sadurē") un 1925-1940 ("Retrospekcija, kolektīvisms un autoritārās ideoloģijas konteksts"). Tekstu analīzē un plašos salīdzinājumos pamatotais parādību izvērtējums ļāvis secināt, ka vēstījumu noslēdzošajā desmitgadē "beidza nostiprināties tradicionālās ievirzes konservatīvie priekšstati, veidojot loģisku pāreju uz padomju perioda oficiālās mākslas teorijas retrospektīvismu" (157. lpp.). Stellas Pelšes grāmata apsveicamā nozīmē atklājas kā pretmets Rimanda Cepļa dedzīgi peltajām "faktomānijas" izpausmēm latviešu jaunākajā zinātniskajā literatūrā, jo autore mērķtiecīgi ierobežojusi teorētisko izteikumu biogrāfiskā, sociālā, politiskā un kultūrvēsturiskā konteksta aplūkošanu, lai tas netraucētu meklēt un salīdzināt tekstos ieslēptās koncepcijas vai to iedīgļus. Atzīstot šo nostāju par veiksmīgi izvēlētu un īstenotu, mazus iebildumus tomēr raisa daži disertācijas fragmenti, kur bez liekajiem blakusfaktoriem noklusēts, piemirsts vai neizdibināts palicis arī kaut kas no konkrētajam avotam būtiskās biobibliogrāfiskās pamatinformācijas minimuma, vietām neveltot pietiekamu uzmanību empīriskai atribūcijai, kas tekstu izpētē ir tikpat vajadzīga kā mākslas darbu ekspertīzē. Aplami, šķiet, bijis iztirzāt Jāņa Jaunsudrabiņa 1912. gada rakstu "Futūristi" žurnālā "Druva" kā viņa veiktas modernisma virziena analīzes liecību, spriežot, ko autors tajā konstatējis, argumentējis un secinājis (46.-47. lpp.), jo pats Jaunsudrabiņš ievadvārdos lika noprast, ka materiāls balstīts uz nesenu Ferdinanda Avenāriusa publikāciju vācu žurnālā Kunstwart. Šī teksta apskats tāpēc labāk iederētos pie citviet prasmīgi nošķirtajiem tulkojumiem un pārstāstiem, kuru lokā būtu iekļaujams arī raksts "Mākslas loma tagadējā dzīvē", kas 1912. gadā publicēts ar norādi "pēc Dr. Ādolfa Grebovska" (pareizi - Grabovskis, vācu poliologs), bet 50. lpp. vērtēts kā Artura Bērziņa apgalvojumu avots. Apakšnodaļā "Morālisms" nav saprotams, kā ķīmiķis un filozofs Vilhelms Ostvalds nokļuvis iedaļā "Latviešu autoru viedokļi" (61. lpp.), ja pilnīgi skaidrs, ka aplūkotā apcere "Māksla un zinātne" trijos 1909. gada laikraksta "Latvija" numuros ir tulkots vācu zinātnieka teksts, kas turklāt nebūt neizsmeļ viņa ieguldījumu mākslas teorijā. Šajā gadījumā gribētos uzzināt, vai tulkojumam izmantots Vīnē nolasītas tāda paša nosaukuma lekcijas izdevums atsevišķā grāmatiņā (Leipciga, 1905) vai kāds nesenāks materiāls vietējā vācu presē, jo tieši 1909. gadā visa Baltija lepojās ar bijušajam Rīgas Politehnikuma profesoram piešķirto Nobela prēmiju ķīmijā. Pētītajā tautiešu veikumā ir vairāki sacerējumi, kas patiesībā radīti citā valodā, bet latviskoti vēlāk - lielākoties jau pēc autoru pāragrās nāves. Par Jāzepa Grosvalda rakstu "Latviešu māksla" (1919) vismaz atzīmēts, ka tas publicēts franču valodā (80. lpp.), kaut arī bez norādes uz žurnālu Revue Baltique, turpretī ne pamatteksta piezīmēs, ne pielikumā "Latviešu mākslas teorijas atziņu avoti" nav ne vārda par Voldemāra Matveja teorētisko darbu krievu pirmizdevumiem. Pilnu bibliogrāfisko aprakstu noteiktu būtu pelnījis svarīgākais materiālu atlasei izmantotais resurss - daudzsējumu rādītājs "Latviešu zinātne un literatūra", kura papildināšana un izdošana turpinājās arī pēc Augusta Ģintera darbības laika. Šādu precizējumu lietderību grāmatas autorei, iespējams, vērts apsvērt pirms pašrocīgi sagatavotā disertācijas angļu tulkojuma klajā laišanas, kas latviešu mākslas teorijas mantojuma pirmo monogrāfisko interpretāciju drīzumā atklās starptautiskam interesentu lokam. | |
| Atgriezties | |
