VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Lenija Rīfenštāle Mārtiņš Slišāns 23 gadu vecumā viņa kļuva par vācu kino zvaigzni. 32 gadu vecumā viņa radīja filmu, kas ierakstīta kino režijas vēsturē uz visiem laikiem. 71 gada vecumā viņa pievērsās zemūdens niršanai. Tā ir Lenija Rīfenštāle (Leni Riefenstahl, 1902-2003) - vienīgā režisore, ko pasaules kinematogrāfa vēsturnieki apveltī ar epitetu "ģeniāla". Par privilēģiju radīt kino valodas meistardarbus "Gribas triumfs" un "Olimpija" Rīfenštāle vēl gadu pirms nāves savā 100 gadu jubilejā maksāja ar palamu "nemirstīgā naciste". Par Rīfenštāles filmu ietekmi tālākajā kino attīstībā liecina vien "pliki" fakti, ka "Gribas triumfa" uzbūvi studējis gan "Zvaigžņu karu" radītājs Džordžs Lūkass, gan citi lielfilmu veidotāji, t.sk. Pīters Džeksons ("Gredzenu pavēlnieks") un Ridlijs Skots ("Gladiators"). | |
 Hitlers un Lenija. 20. gs. 30. gadi | |
| Zilā gaisma
"Ideālā vācu sieviete," par Leniju Rīfenštāli teica Hitlers. Neviens režisors Trešajā reihā nebaudīja tik nedalītu fīrera personisko labvēlību, absolūtā terora apstākļos viņai cenzoru nebija. Pat propagandas ministram un caurkritušajam dzejniekam Gebelsam rokas bija par īsu, lai stātos ceļā Rīfenštāles talantam, - tā režisore apgalvoja ne tikai vēlākās intervijās, bet arī slepenajā pratināšanā, ko amerikāņi veica drīz pēc Otrā pasaules kara beigām. Fotogrāfes, režisores, aktrises, dejotājas un montāžas režisores Lenijas Rīfenštāles mūžs ir tāda pati leģenda kā Hitlera vadonības pirmajos gados viņas radītās filmas, kuru publiska demonstrācija Vācijā joprojām ir aizliegta. Dzimusi pārtikušā Berlīnes birģeru ģimenē (tēvs - siltināšanas un ventilācijas biznesa īpašnieks), Lenija jau pusaudzes gados uzrādīja teicamas sportiskās dotības. Viņas mākslinieciskās tieksmes no tēva spiediena sargāja māte. Līdz 21 gada vecumam, kad Rīfenštāle aizgāja no ģimenes, lai kļūtu par profesionālu dejotāju, viņa prata ne tikai dejot, bet arī izcili slēpoja, slidoja, spēlēja tenisu un bija apguvusi mākslas vingrošanu. Tomēr neviens šajā laikā vēl nenojauta par jaunās sievietes revolucionāro talantu kinematogrāfā. Vispirms Lenijai Rīfenštālei bija jākļūst par filmu zvaigzni. Lai cik tas būtu ironiski, visu turpmāko dzīves gaitu, kā pati režisore atzina, noteicis viens kinoplakāts Berlīnes metrostacijā, kas reklamējis tolaik populārā alpīnisma žanra kino - filmu "Liktenīgais kalns" (1925). Pāris nedēļu pēc filmas noskatīšanās viņa satikās ar tās režisoru Arnoldu Fanku, bet gadu vēlāk pirmo reizi iemiesoja āriešu rases fizisko pārākumu, trauksmes un vēlīna romantisma atblāzmu režisora nākamajā filmā "Svētais kalns" (1926). Zvaigznes kāpums neapturami turpinājās Fanka filmās, kuru nosaukumi vien izsaka to saturu: "Lielais lēciens" (1927), "Piz Palu baltā elle" (1929), "Vētra pār Monblānu" (1930) un "Baltais neprāts" (1931). Varoņi, kas vācu tautas masās izraisīja sajūsmu, neizmantoja kaskadierus - arī Rīfenštāle un filmas komanda, kura uzņēma pārdrošus trikus kalnu apstākļos. Rīfenštāles popularitāte un profesionālās prasmes auga paralēli nākamā vācu tautas vadoņa Hitlera popularitātei, nesaskaroties ar to. "Zilā gaisma" (Das blaue Licht, 1932) bija pirmā filma, ko Rīfenštāle režisēja, reizē spēlējot galveno lomu. Tie, kas vēlas, filmā viegli var saskatīt protonacisma ideju klātbūtni ar trauksmaino pārcilvēka tiekšanos pēc bīstamās un neizzinātās virsotnes. Tieši leģenda par meiteni, kas transā spējīga tikt līdz mistiskajai zilajai kristālu gaismai vietā, kur alpīnisti iet bojā, lika Hitleram izteikt liktenīgo komplimentu un piedāvājumu Rīfenštālei 1933. gadā Nirnbergā dokumentēt tikko pie varas nākušās nacistu partijas lielo sanāksmi. | |
 Kards no filmas "Gribas triumfs". 1934 | |
|
Nemirstīgā naciste 1933. gadā nacistu sanāksmes rezultātā tapa Rīfenštāles filma "Ticības uzvara" (Sieg des Glaubens, 1933), kas izskan kā ģenerālmēģinājums nākamā gada šedevram "Gribas triumfs" (Triumph des Willens, 1934). Plašu popularitāti tā gan neiemantoja, jo Hitlers pavēlēja iznīcināt visas filmas kopijas (par laimi, viena tomēr palikusi neskarta). Kas gan tik apkaunojošs skatāms "Ticības uzvarā"? Fakts, kam nākamā gada hronikā nebija vietas, - uz varas pjedestāla blakus Hitleram stāvēja viņa tuvākais konkurents SA vadītājs Rēms, kuru kopā ar viņam uzticīgajiem biedriem nākamais fīrers drīz vien pavēlēja iznīcināt varas konsolidācijai nepieciešamajā asinspirtī, ko vēsturē dēvē par Garo nažu nakti. Šis ir brīdis, kad rodas jautājums, uz kuru Rīfenštāle visa mūža garumā atbildējusi noliedzoši: "Ko un kad viņa uzzinājusi par nacisma patieso seju?" Režisore nekad nav atzinusi savu saistību ar nacionālsociālistu partiju, viņa nekad nav bijusi partijas rindās. Viņa nekopa attiecības ar nacisma varas pīlāriem, lai gan bija privātas iespējas saieties ar Reiha augstākajiem varas nesējiem un privāti tikties ar Ādolfu Hitleru. Kā Rīfenštāle apgalvo, šis ir bijis laiks, kad režisore pie nacistiem varēja pelnīt miljonus, bet māksla bijusi viņas vienīgā interese. Tikai un vienīgi par mākslas darbu viņa atzīst arī, iespējams, kino vēsturē izcilāko propagandas paraugu "Gribas triumfs". Ņemot vērā iepriekšējā gada pieredzi un steigu, šoreiz Rīfenštāle mākslinieciskajam uzdevumam, kura noteikumus viņa ar Hitleru apspriedusi personiski, ķērās klāt ar militāru precizitāti. Režisore īpaši uzsver, ka nebija gatava veidot filmu, kas atbilstu nacistu hierarhijas atspoguļojumam, jo vienkārši nav to pazinusi. Hitlers to neuzskatīja par būtisku, bija jārada mākslas darbs, un režisorei tika dota radošā brīvība... Hitlera galvenais arhitekts Alberts Špērs piedāvāja kino vēsturē nebijušas dekorācijas - Nirnbergas sapulces vietu, grandiozos apmēros palielinātu sengrieķu pilsētas Pergamas altāri, kurā brīvi izvietojās 240 000 tūkstoši sanāksmes dalībnieku. Atmiņās Špērs to dēvē par savu "dižāko veikumu". Rīfenštāles rīcībā bija 36 operatoru komandas ar 120 tehniskajiem asistentiem, deviņas no tām filmēja no lidaparātiem. Daudzi no operatoriem bija tērpti neuzkrītošajos SA formastērpos, viņu piekļuves tuvums notikumu epicentram bija tāds, kam līdziniekus vēsturē grūti atrast. Šķiet, ka Nirnbergas sapulces struktūra kā teātris tika pielāgota monumentāla kino dokumenta radīšanai. Kā apgalvo sociālpolitiskā un literatūras kritiķe Sjūzena Zontāga esejā "Fascinējošais fašisms", daļēji tas arī bijis teātris - neizdevušos tuvplānus ar Hitlera domubiedru uzstāšanos piefilmēja vēlāk paviljonā būvētā dekorācijā. Arī Rīfenštāle pati atzīst - tas gan notika tālajā 1935. gadā -, ka palīdzējusi organizēt nacistu sapulci tā, lai efektīgāk varētu uzņemt filmu. Citādi, ja neskaita faktu, ka hronoloģisko notikumu secību režisore neuzskata par būtisku, tāpat kā pilnībā ignorē Nirnbergā notikušo sieviešu sapulci un ieskaņojusi visu mūziku un runas skaņu studijā, "Gribas triumfs" esot filma "darbam un mieram". Pēc nedēļu ilgas filmēšanas Rīfenštāle ieguva 61 stundu garu darba materiālu, kura montāža aizņēma nepilnas 200 dienas. Progresijā pieaugošo filmas spriedzi palīdzēja būvēt talantīgais Trešā reiha filmu komponists Herberts Vinds ar vāgneriska vēriena mūziku, kuras pamatā bija nacistu iecienīti dziesmu motīvi un Riharda Vāgnera operas "Nirnbergas meistardziedoņi" variācijas. Filmas realitātē Rīfenštāle visu Nirnbergu pārvērš skatuvē ģermāņu nācijas glorificēšanai un Hitlera dievināšanas kultam. Pirmajos filmas kadros kā deux ex machina nezināms spēks slīd pār mākoņiem un tuvojas pilsētai no gaisa, planē virs tās jumtiem un uz zemes, atveroties lidmašīnas durvīm, tiek atklāts kā Ādolfs Hitlers. Tas viss turpinās ar ekstāzē aurojošiem pūļiem, nakts sapulcēm, kas līdzinās neopagānu sanāksmēm dūmu mutuļos, un maršējošām, uniformās tērptām kolonnām. Šķiet, ka uz ekrāna atdzīvojas visbriesmīgākās kino klišejas, - līdz brīdim, kad tu saproti, ka lielākā daļa tieši un netieši nacismu atspoguļojošās kopijas nākušas no vienas vienīgas Lenijas Rīfenštāles filmas. Viņas revolucionārā prasme izmantot indivīda pretstatījumu pūlim, kameras horizontālo kustību savienojumā ar kadriem, kas iegūti no putna lidojuma, kā arī telefoto objektīvu lietojums perspektīvas maiņai nav salīdzināms ne ar vienu citu šī laika kinovēstures darbu. Kas gan šo filmu atšķir no daudziem citiem nacistu sapulču dokumentiem? Talanta mērogs - tieši tas ir Rīfenštāles kā mākslinieces tālākā likteņa zīmogs. Vienreiz noskatoties filmu, to nav iespējams aizmirst. Tā paliek atmiņā kā neizdzēšams audiovizuāls nospiedums. | |
 Montējot "Gribas triumfu". 20. gs. 30. gadi | |
|
Ķermenis kā kults "Gribas triumfam" sekojošā lielmēroga filma "Olimpija" (Olympia, 1938), kas dokumentē 1936. gada Olimpiskās spēles Minhenē, jau šķiet nevainīgāks vainas pierādījums. Šeit filmas veidotāja, kuras rīcībā bija bezprecedenta 60 filmēšanas komandas (rezultātā tika safilmēts 400 kilometru garš filmas materiāls, kura montāža aizņēma pusotru gadu, radot trīsarpus stundas garu kino darbu), varētu attaisnoties ar sportisko entuziasmu. Šo aspektu nevar noliegt tāpat kā faktu, ka Rīfenštāle vienpersoniski radīja vairumu no mūsdienu televīzijas efektīgajiem paņēmieniem, kā atspoguļot jebkuras sporta sacīkstes jebkurā pasaules vietā. "Olimpija" ir kino vēsturē iespaidīgākais darbs, kas veltīts cilvēka ķermeņa un tā spēju glorifikācijai. Sākot ar vienkāršiem vingrinājumiem, ko izpilda labi noauguši statisti, un beidzot ar Olimpisko spēļu sviedrus lejošajiem čempioniem, viss Rīfenštāles filmā pakārtots cilvēka ķermeņa skaistuma, ātruma, lokanuma un monumentalitātes pielūgsmei. Protams, Ādolfa Hitlera ciešā skatiena uzraudzībā, kurš vēro šīs spēka un veiklības sacensības Minhenes Olimpiskajā stadionā. Šis bija pēdējais pabeigtais darbs, kas tieši ļauj saistīt Rīfenštāles darbību ar fašisma nākšanu pie varas. Viņa pati mūža garumā ir veiksmīgi notušējusi savas agrākās darbības aspektus, apgalvojot, ka tieksme pēc skaistā ir bijusi vienīgā motivācija viņas darbu tapšanā. Septiņus gadus pēc kara beigām Rīfenštāli vēl laiku pa laikam pratināja, trīs mēnešus viņa pavadīja psihiatriskajā slimnīcā, līdz sabiedrība deva priekšroku vairs nerunāt par režisores darbu. Tomēr fakts, ka visu atlikušo dzīvi viņa apgalvoja - karam beidzoties, vēl neko nav zinājusi par holokaustu, ir gana daiļrunīgs. Talantīgās režisores karjerai līdz ar nacisma sabrukumu bija pienākušas beigas, jo pirmskara sasniegumi meta ēnu pār jebkuru jaunu ieceri. Otro elpu Rīfenštāle atguva 66 gadu vecumā pēc tikšanās ar savu liktenīgo vīrieti Horstu Ketneru, kurš bija vairāk nekā 40 gadus jaunāks par viņu. Viņi bija kopā līdz Lenijas pēdējām dienām. 20. gs. 70. gados Rīfenštāle vēlreiz guva starptautisku pazīstamību - šoreiz ar saviem fotoalbumiem, kuros dokumentēja pēdējos nubu cilts pārstāvjus Sudānā, glorificējot cilvēka ķermeņa lieliskumu, kas tuvs eksaltācijai. Pēdējo reizi autore neveiksmīgi centās atgriezties Sudānā 98 gadu vecumā un pārsteidzošā kārtā izdzīvoja helikoptera avārijā. Par Rīfenštāles beidzamo lielo aizraušanos kļuva zemūdens niršana, kuras sertifikātu viņa ieguva 72 gadu vecumā, bet 100 gadu jubileju režisore atzīmēja ar pašas filmētu un montētu dokumentālo filmu "Zemūdens iespaidi" (Impressionen unter Wasser, 2002). Šķiet, ka visprecīzāk Rīfenštāles vietu Trešajā reihā un viņas pasaules uztveri fiksējis izcilais ungāru režisors Ištvāns Sābo filmā "Hanusens" (1988), rādot spēcīgu, egocentrisku, skaistu sievieti, kura mākslas virsotņu vārdā gatava izslēgt no apziņas visu apkārtējo pasauli. | |
| Atgriezties | |
