VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Cēsis: laikmetīgā māksla kā opera? Vilnis Vējš Mākslas festivāls "Cēsis 2007" bija spožs. Festivāla otrajā nedēļā, kad Cēsu Izstāžu namā atklāja Ilmāra Blumberga personālizstādi, viens no tā rīkotājiem Juris Žagars izskatījās ļoti gandarīts un pat stipri atgādināja savu brāli Andreju pirms gadiem desmit. Lai man tiktu piedots šis vulgārais salīdzinājums, jāatceras, ka tolaik visi bija pateicīgi Andrejam par iespēju skatīt "pasaules klases" zvaigznes uz Rīgas operteātra skatuves. Šogad mediji jūsmoja par Jura spēju pulcināt "Latvijas klases" zvaigznes Cēsīs. | |
 Ilmāra Blumberga izstādes atklāšana Cēsu izstāžu namā | |
| Rīkotāji bija izvirzījuši mērķi "parādīt Cēsu un reģiona iedzīvotājiem, kā arī ārvalstu kultūras tūristiem augstvērtīgus gan starptautisku, gan lokālu atzinību guvušus mākslas produktus" (no festivāla mājaslapas). Saskaņā ar to vērtējot padarīto, redzētās izstādes nav iespējams pārslavēt. Īsumā: Latvijas izstāžu kartē ir izdevies pieteikt jaunu, potenciāli izcilu vietu - Cēsu veco alus brūzi, kas ne tikai lieliski ilustrē visumā aprobēto tendenci integrēt mākslu industriālajā mantojumā, bet kopā ar Cēsu Izstāžu namu rada kompaktu vidi ar pietiekamu situāciju daudzveidību dažādu darbu izvietošanai.
Jau šogad ekspozīcija lika elpai aizrauties - Ģirta Muižnieka gleznām bija sarūpēta iespaidīga scenogrāfija ar skatu platformu gruvešu kaudzē un gaismu efektiem, kas padarīja to monumentālu, lai gan laupīja detaļu smalkumu. Ginta Māldera fotoekspozīcijai bija veidots grandiozs skaidu plākšņu būvējums, kas attaisnoja autora pārmērīgi plašo atvēzienu faktu un asociāciju kopsakarību meklējumos. F5 un Kristīnes Plūksnas darbus apņēma atbilstoši nekrofila gaisotne, kas piešķīra jutekliskumu šo latviešu mākslas eksportvienību visumā formālajām variācijām "par tēmu". Arnim Balčum bija tikusi pašam sava istabiņa (caurstaigājama, lai nenostādītu neērtā situācijā tos cēsniekus, kam būtu neērti publiski vērot lesbiskas mīlas ainas). Zentas Dzividzinskas un Viļņa Vītoliņa attēlu rindas ar pavisam vienkāršu konfrontāciju ieguva papildu svaru - kā apliecinājums mūsdienu mākslai būtiskajam skatījumu plurālismam (tiesa, pārējā ekspozīcija šādu kontrasta principu neatbalstīja). Izstāžu nama savstarpēji savienotie, bet vienlaikus nošķirtie "baltie kubi" izrādījās ideāli piemēroti Ilmāra Blumberga vairāku kolekciju izstādīšanai. Par tehnisko nodrošinājumu bija viscaur domāts un, šķiet, arī brangi maksāts. Netrūka brīdinošu zīmju vietās, kur skatītājs varētu paklupt. Kopumā Cēsu festivāls jāvērtē kā izglītojošs pasākums - sevišķi izceļot tā "skatītājiem draudzīgo" raksturu. Pietiekams informācijas daudzums par izstādītajiem objektiem, anotācijas, izvietojuma plāns, satiksmes regulētāji - tas viss veidoja nosacījumus komfortablai mākslas skatīšanai (atšķirībā no, piemēram, Rīgas Andrejsalā piekoptās arogantās attieksmes pret savējo kopienā neiesvaidītiem apmeklētājiem). Publikas lielā interese drupināja mītu, it kā latviešu tauta būtu naidīgi noskaņota pret mūslaiku mākslu, gluži otrādi - Cēsis zināmā mērā pat atgādināja pasākumus Rīgā pirms gadiem divdesmit, kad ļaužu masas labticīgi sekoja jebkurām mākslas scēnas svārstībām, pat aicinātas meklēt neatrodamo (vēlākā intereses kritumā joprojām neskaidra ir pašas mākslas atbildība). Ilmārs Blumbergs, bez šaubām, uz Cēsu pirmo mākslas festivālu nebija aicināts nejauši - kā nekā viņš ir latviešu mākslinieks Nr. 1, ko apliecina vairākkārtēji valstiska līmeņa promocijas mēģinājumi (Parīzē, Venēcijā, Prāgā). Tomēr tieši viņa ekspozīcija pārliecināja, cik negaidītus atklājumus var sagādāt šķietami zināmais. Piemēram, pilnībā piekrītot Laimas Slavas viedoklim, ka Blumbergs ir interpretējams atbilstoši aktuālajai tendencei kā "stāstu stāstītājs" (Kultūras Diena, 14.08.2007.), jo skaidrāk bija redzams, ka Blumberga galvenais stāsts ir vienmēr viens un tas pats - par Ļoti Lielo un Ļoti Mazo, turklāt piedāvājot skatītājam identificēties ar otro un akceptēt pirmā pārākumu. | |
 Ilmāra Blumberga izstādes atklāšana Cēsu izstāžu namā | |
| Tiesa, šī latvieša sirdij tik tuvā pārliecība, saudzīgi sakot, ne gluži sakrīt ar laikmetīgās mākslas ideoloģiju pasaulē. Turklāt Blumbergs ir pārliecināts simbolists. Bitei vai lidmašīnai pretstatīts kalns, rotaļu ieročiem - pelnu kaudzes, personiskām liecībām - Hārona laivas zīme. Visiedarbīgāk Blumberga stāsts uzrunāja ekspozīcijas daļā ar koka oglēs kārtotajām lūdzēju bronzas pēdām (ko Laima Slava dēvē par "zelta pēdiņām"). Turpretī Blumberga košo nieciņu kolāžas mulsināja pat viņa daiļrades cienītājus, un šķiet, ne tāpēc, ka būtu pārāk "kičīgas" (Prāgas kvadriennālē, piemēram, līdzīgā garā veidotā scengrāfija "Burvju flautai" tika novērtēta ar medaļu), bet izvēlēto materiālu un vēstījuma dīvainās nesamērības dēļ, ko rada plastmasas dekorācijās inkorporētais Lielais stāsts (Hitlera un Staļina figūriņas vienā laivā utt). Man personiski žēl, ka aiz sludinošās intonācijas brīžam grūti saklausīt Blumberga unikālo balsi, kura ne vien dzirdama viņa leģendārajās performancēs, bet izpaužas arī ekspresīvajā, acīmredzot īpaša koncentrēšanās procesa noteiktajā rokrakstā, ogles tehnikai piestāvošajā spontanitātē, boisiskajā materialitātes izjūtā, kas tad būtu aicinātas pārstāvēt šķietami necilā tiesības uz eksistenci iepretī Lielajām Patiesībām. Zinot Cēsu festivāla ambīcijas iekarot stabilu vietu Latvijas un varbūt pat starptautiskā mērogā, tomēr nevar apiet vairākas problēmas vai drīzāk jautājumus par tālākām perspektīvām. Visumā veiksmīgais starts rada arī pamatu vismaz diskusijām. Mani subjektīvi uzmanīgu dara festivāla pārliekā orientēšanās uz atzītu vārdu un jau iepriekš atzinīgi vērtētu (presē? speciālistu lokā? sabiedrībā?) darbu izstādīšanu. Ne tikai tādēļ, ka tas ļauj atlasi balstīt uz kādu it kā ārpus kuratora eksistējošu autoritāti un tādējādi padara miglainu kā ekspozīcijas veidotāju pozīciju, tā atbildību. Festivāls, kas tikai gaida, ka mākslinieki radīs šedevrus un eksperti to ar septiņiem zieģeļiem apstiprinās, riskē nonākt mūžīgā iedzinēja lomā. Jau tagad Latvijā vērojama kurioza aina, kad vismaz četras institūcijas plēšas par morālām un fiziskām tiesībām "apsaimniekot" apmēram trīsarpus 90. gadu mākslas paraugu. Vai ar šīs desmitgades mākslu nebūs līdzīgi? Varbūt perspektīvāk būtu stimulēt mākslas procesu, ja ne ložņājot pa iesācēju šķūnīšiem, tad pārtverot mākslinieku kritiskajā posmā starp debiju un starptautisko apriti (starp citu, ārvalstīs laikam visbiežāk izstādītais latviešu mākslinieks Kaspars Goba ir cēsnieks). Dzejā, piemēram pastāv prēmija, kas domāta dzejnieku otro (ne pirmo!) grāmatu izdošanai. Mākslā līdzvērtīga "otrā soļa" atbalstītāja vieta joprojām ir vakanta, kaut gan akūti nepieciešama un potenciāli godpilna. Protams, aicinot māksliniekus radīt jaunus darbus, nav garantiju, ka radīsies gaidītais "augstvērtīgais produkts". Bet šis no patērētājsabiedrības leksikas aizgūtais apzīmējums laikmetīgās mākslas diskursā vispār ir nejēdzīgs tāpat kā apzīmējums "kvalitatīvs mākslas fakts", ko sirdīgi propagandē citkārt liberālais laikraksts "Diena". Laikmetīgā māksla tomēr nav operas galā koncerts, kur cits par citu izcilāki dziedātāji cits par citu daiļāk izpilda visiem no galvas zināmas ārijas un publika tikai maksā, sajūsminās un aplaudē. Laikmetīgajai mākslai it kā būtu cita misija - stāvēt pretī globālai standartizācijai, tirgus totalitārismam, aizstāvot individuālā, personiskā un principiāli nesalīdzināmā balsstiesības. Mākslai ir arī pienākums būt opozīcijā šķietami galīgiem spriedumiem - neapstrīdami "labāko piedāvājumu" birkas atstājot lielveikalu izpārdošanām. Turklāt tas nenozīmē pilnīgu kritēriju zudumu - tieši otrādi: ideālā variantā kritērijiem būtu jādzimst ikreiz no jauna katrā mākslasdarba parādīšanās reizē, skaidri pasakot, kādēļ konkrētā laikā, vietā un salikumā katrs darbs ir būtisks. Tātad - atkarībā no autorizētas un definētas koncepcijas, kāda Cēsu festivālam, cerams, vēl ir tapšanas stadijā. Koķetēšana ar mūsu sabiedrības jau tā slimīgo zīmolu māniju - tieksmi slavēt jau slaveno, atzīt jau atzīto un baudīt baudai radīto - diez vai ir labākais ceļš, kā provincē notiekošu festivālu pasargāt no tā lielākā bieda - provinciālisma. Jau tagad zināms, ka nākamgad Cēsis gaida klasiķi Džemmu Skulmi un māksliniekus no citām valstīm. Ir radīti visi priekšnoteikumi, lai viņi ne tikai atrastos "uz vienas skatuves", bet patiešām arī satiktos. | |
| Atgriezties | |
