VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kamēr puķes zied Ieva Rupenheite Izstāde "Jānim Tīdemanim - 110; gleznas, zīmējumi, piedzīvojumi" no 15. septembra līdz 25. novembrim Ventspils muzejā | |
 Jānis Tīdemanis. Kuģi. 20. gs. 30. gadi | |
| ""Ek, ostiņas, ostiņas, gleznotāja atpūta un prieks!" runāja Salutaurs, sevī smaidīdams. "Ne par velti puikas tās tik labprāt glezno. Žvikt ar nazi vienreiz - pelēkas debesis, žvikt ar nazi otru reizi - pelēki ūdeņi. Un tad - tip, tip, tip - mazi, melni kuģelīši, un tad atkal - tip, tip - atspogi ūdenī. Un tad vēl šitā!" Viņš izbrauca ar īkšķi resnu dūmu grīsti virs ūdeņiem." (Anšlavs Eglītis. "Homo Novus")
Gribētos jau tā garšīgi kā Anšlava Eglīša "Homo Novus" uzspēlēt par Jāņa Ferdinanda Tīdemaņa dzīvi, bet nesanāks un nevajag. Jo diez vai dziedāt no prieka gribējās 16 gadus vecajai meitenei Annai (dzim. 1880. gadā), no Īvandes muižas nākušai, kad pirms simt desmit gadiem 19. septembrī (1. oktobrī)1 viņai Ventspilī piedzima šitāds puika, kas ir tik nemierīgs, ka jau padsmit gados aizmūk no mājām, protams, uz kuģiem, tā tālāk. Stāsta, ka uz Arhangeļsku. Diez vai tajā braucienā kapteinim kuģa puika uzbrūvē smalko kafiju no jūras ūdens vai citā, bet varbūt tas nemaz nav mazais Džonis, ar kuru tas viss notiek, ko nemaz nevar uzzināt, jo stāstu nav, ir tikai atstāsti un pastāsti. Bet ir palikušas gleznas, kas izrādījušās stiprākas arī par pašu gleznotāju. Pirms pieciem gadiem sākot strādāt Ventspils muzejā, Tīdemanis bija viens no daudzajiem pārsteigumiem, ar kuriem sastapos jaunajā darbavietā. "Tā ir mūsu?" Laimīgā priekā skatījos uz zeltaino milzu bārtieti un saņēmu paskaidrojumu kopā ar jau minēto Eglīša grāmatu no krājumu glabātājas Ingrīdas Štrumfas, ka autors ir dzimis Ventspilī un ka muzejā ir vēl dažas viņa gleznas un grafikas, bet lai nu tur tā augša bildei neko, taču to apakšu gan meistars ir pataisījis par daudz melnu... Jāņa Ferdinanda Tīdemaņa glezniecība mani tik sirsnīgi uzrunāja, ka, gluži kā aizskarot tuvinieku vai draugu, pietrūka vārdu aizstāvībai un es tikai mazdūšīgi turpināju baudīt no bagātīgās fona tumsas iznirušo krāsu pievilcību un kaucmindietes Elvīras Mituzes darinātā tautastērpa vilnas auduma brunču dziļi sarkanmelno. Pasaules pilsonis Tīdemanis, kas neilgā laika posmā paspēj pabūt gan Ņujorkā pie tēvoča Oto Tīdemaņa (pēdējais savu attālo radabērnu iekārto fabrikas darbā, bet nepateicīgais radinieks tur nerod prieku, toties pamanās apmeklēt lielās pilsētas zīmēšanas skolas), gan Itālijā un Šveicē, kur uz mūžu iepazīst Rembrantu, atzīdams tā glezniecības spēku pāri visam esošu, Ventspili tomēr atceras un arī savu pirmo personālizstādi sarīko tieši šajā nelielajā Kurzemes pilsētā (1930. gadā Ventspilī ir 17 253 iedzīvotāji, Tīdemanis jau ir ASV pavalstnieks, jau pastrādājis par boksa treneri, par statistu Mērijas Pikfordes un Duglasa Fērbenksa fonā, jau paspējis apprecēties ar Haneli (Elvīru), jau beidzis Antverpenes Mākslas akadēmiju ar diplomdarbu "Skumjā"). Izstādē tiek eksponētas 37 gleznas, un tā notiek Ventspils 1. pamatskolā. Izstādes atklāšana ir ievērojama ar to, ka tajā pirmoreiz (Ventspilī - noteikti) skan mūzika. Vijoli spēlē Haneles brālis Ēriks, klavieres - viņa dzīvesbiedre. Kādas krāsu skaņas varēja mirdzēt līdzās Tīdemaņa gleznām? Nez kāpēc liekas, ka brāļu Laivenieku melodijas tās nebija. Gleznu izstāde Ventspilī Šinīs dienās pirmo reiz pēc 16 gadiem Ventspilī iebraucis kādreizējais ventspilnieks Jānis Tīdemanis, kurš savā prombūtnes laikā Amerikā un Itālijā studējis glezniecību un beidzis ar 1. šķ. diplomu Beļģijas karalisko Akadēmiju Antverpenē. Tīdemanis sarīko savā dzimtenes pilsētā - Ventspilī - 1. pamatskolas zālē savu gleznu izstādi ar apm. 40 gleznām. Izstāde tiks atklāta šodien plkst. 11 un būs pieejama publikai līdz 6. novembrim. Piezīmējam, ka T. jau piedalījies vairākās izstādēs, kur guvis no mākslas kritiķiem labvēlīgas atsauksmes. Cerams, ka ventspilnieki pratīs izmantot reto izdevību apskatīt sava tautieša sasniegumus. (Jaunais Ventspils Apskats, 1929, Nr. 44, 31. oktobrī) | |
 Jānis Tīdemanis. Puķes. 20. gs. 30. gadi | |
|
Cerams, tas notiks šoreiz. Izstādē Ventspils muzejā būs eksponēti arī nedaudzie Ventspils muzeja krājumā esošie darbi, protams, izcila vieta jāatvēl iepriekšminētajai "Bārtietei", par kuras tapšanu tās dāvinātājs Kārlis Upītis darinājis aizkustinošu "montāžu" (Kārļa Upīša apzīmējums) ar fotoattēliem, kuros redzama Hanele jau minētajā tautastērpā. Mans darbs nav saistīts ar arhīva materiālu pētīšanu, un, iespējams, tieši tālab gadījumi, kad ielūkojos muzeja materiālos, ir īpaši un skar personiski. Lasot Kārļa Upīša (Haneles vēlāko gadu dzīvesdraugs) rūpīgi vāktos izgriezumus no avīzēm, ar zīmuli papildinātos fragmentus no Jāņa Siliņa lietpratīgi rakstītās "Latvijas mākslas" 1. daļas vai literarizētos Tīdemaņa stāstu atstāstus Jāņa Melbārzda portretējumā par Eduardu Kalniņu, tomēr šķiet, ka tur nav tā cilvēka, kas satricināja Latvijas mākslu 30. gadu vidū. Ir leģendas, bet nav viņa paša. Tā ir tāda kā mitoloģija, kur Tīdemanim piešķirta te Mīnotaura, te Hērakla loma. Un, lūk, vēstule, ko gleznotāja otrā sieva Anastasija raksta Hanelei 1964. gada aprīlī. Sveicināti, dārgā Hanele! Dziļās sērās man jāraksta Tev par ļoti bēdīgiem jaunu-miem: Džonis aizgāja no mums svētdien, 12. aprīlī, 2-os pēcpusdienā. Viņš bija slims jau ļoti ilgu laiku. Divas reizes viņš bija slimnīcā. Viņš nejutās labi pēdējos piecus gadus, bet pēdējie pieci seši mēneši bija visgrūtākie. Viņš briesmīgi cieta. Es, ārsti un māsiņas darījām, ko spējām. Pēdējā laikā viņš parasti daudz runāja par Tevi. Viņam Tev bija ļoti mīļi vārdi, un Tu viņam ļoti patiki. Viņš nekad nevēlējās runāt par miršanu. Viņš nekad nedomāja, ka viņš mirs tik drīz. Vislabākie novēlējumi Tev un Kārlim. Stasija Un vēl vēstules - jau latviski -, kurās Anastasija savas bēdas veldzē personisko atmiņu stāstos un sola izdot Tīdemaņa rakstīto monogrāfiju. Džons, starp citu, ir uzrakstījis savu memuāru posmu, galvenokārt par Šveices posmu, kur mums gāja brīnišķīgi. Visvairāk viņš pēdējā laikā runāja par savu bērnību, par Ventspili, par viņa dēkām, kad viņš bija zēns. Par veselīgajiem lauku ēdieniem viņš sevišķi tīksminājās. Gatavoju viņam itin visu, ko tikai vēlējās, viņam sevišķi garšoja biezputra, bet viņam bija pilnīgs bezsāls diets un tāpēc tā negaršoja, kā bija gaidīts; bija gan sāls atvietotājs, bet viņš necieta, tas bija rūgtens. Kādreiz viņš nenocietās un pielika sāli pats, bet tad katrreiz bija slikti. Cik raksturīgi: bez sāls dzīvot nevar pat tad, ja labi zina - būs slikti, bet vismaz tas brīdis būs izgaršots. Un mitoloģijas vairs nav, ir divu mīlētu un mīlējušu sieviešu saruna par cilvēku, kas cieta un nenocietās. Tāda cilvēcīga steiga Tīdemani raksturo arī viņa mākslā. Tīdemanis patiešām gleznojis uz visa, kas gadījies pa rokai, piemēram, klusā daba "Puķes" (tieši "Puķes", nevis "Ziedi") tapusi uz saplākšņa ar aplauzītiem stūriem, bet nevar jau gaidīt un veltīt dienas audekla sagatavošanai, ja tās puķes tūlīt ņems un novītīs. Šķiet, ka vērpjamo ratiņu virpotāja2 mazdēls tā arī dzīvojis - kamēr puķes zied un sāls garšo. Raksta autore pateicas Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam un Ingūnai Ģēģerei par atsaucību. 1 Kā noskaidrojusi mākslas zinātniece Ruta Lapiņa, Ventspils baznīcas grāmatā ir rakstīts tieši 19. septembris, tomēr daudzviet minēts 19. februāris, un, dzīvojot Kanādā, februārī Jānis Ferdinands Tīdemanis svinējis savas apaļās jubilejas, arī uz kapakmens iegravēts 19. februāris. 2 Jēkabs Tīdemanis (Annas Tīdemanes tēvs) bija virpotājs - daiļamatnieks. Viņa gatavotos skaistos, izrotātos vērpjamos ratiņus Īvandes barons Heikings sūtījis kā dekoratīvus priekšmetus pārdošanai uz Vāciju (no Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantes Ingūnas Ģēģeres topošās monogrāfijas par Jāni Ferdinandu Tīdemani). | |
| Atgriezties | |
