VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| ... tagad visi glezno! Ilze Orinska Saruna ar Berlīnes galeristu Gerdu Hariju Libki | |
 Gerds Harijs Libke | |
| Kāpēc gan neparunāt par glezniecību, lai gan visaktuālākā šobrīd ir fotogrāfija... Tā uz manu lūgumu sniegt interviju par glezniecību atbildēja Gerds Harijs Libke (Gerd Harry Lybke), viens no Vācijas slavenākajiem galeristiem, kura galerijas EIGEN+ART mākslinieku lielākā daļa ir pašlaik ļoti pieprasīti gleznotāji.
Vērojot aktuālās mākslas tendences Vācijā, nevar nepamanīt milzīgo glezniecības renesansi - visi glezno! Visas galerijas un mākslas tirgi ir pārpilni ar gleznām. Arī ārzemēs jau vairākus gadus ir milzīgs pieprasījums pēc vācu gleznotājiem. No maija līdz oktobrim Ņujorkas Metropolitēna mākslas muzejā bija skatāma galerijas vispazīstamākā mākslinieka Neo Rauha personālizstāde. "Es nevaru apmierināt visus pirkt gribētājus, jo tik daudz mani mākslinieki nemaz nevar sagleznot, lai visiem, kas grib, pietiktu," - tā pašreizējo situāciju raksturo mans sarunbiedrs. Taisnības labad jāpiebilst, ka pie šī sajūsmas un pieprasījuma cunami, kas piemeklējis vācu gleznotājus, viņam pašam pienākas liela daļa vainas. | |
 Dāvids Šnells. Siltumnīca. | |
|
1961. gadā Meisdorfā pie Leipcigas dzimušais Gerds Harijs Libke mākslas darboņu un cienītāju aprindās ir pazīstams ar Holivudas zvaigznes Džūdijas Gārlendas priekšvārdu, par ko pats saka, ka labprāt apvieno sevī vairākas personības un vairākus dzimumus. Jaunības gados Leipcigā viņu interesēja fizika un astronomija. Viņš bija studentu teātra režisors. 80. gadu sākumā Džūdijs strādāja par modeli Leipcigas Grafikas un grāmatu mākslas augstskolā (Hochschule fur Grafik und Buchkunst Leipzig). Tad arī dzima ideja par galerijas veidošanu, kas 1983. gada 10. aprīlī Leipcigā tika īstenota. 1992. gadā galerijas EIGEN+ART filiāli atvēra Berlīnē, tās austrumu daļā, kur visai ātri pēc Berlīnes mūra sabrukšanas izveidojās jauns pilsētas radošais kodols. "Berlīnē galerija ir kā laboratorija. Vispār visa pilsēta ir tāda. Šeit mākslinieki var eksperimentēt. Mūsu telpas ir nelielas, tās var apspēlēt pat ar diviem objektiem. Kolekcionāri un kuratori labprāt iegriežas šādā "virtuvē", un ik pēc pāris nedēļām atveram jaunu izstādi. Leipcigā mēs darbojamies citādi - galerijas telpas ir jaunas, plašas un modernas, te tās atbilst mūsu reputācijai. Apmeklētāji šeit ierauga to, ko gaida. Jaunas izstādes sagatavošana un iekārtošana ir nopietns un pamatīgs darbs. Izstādes ilgst vairākus mēnešus." Savu galerista gaitu sākumu Džūdijs Libke apraksta šādi: "Pirms piecpadsmit gadiem Rietumos glezniecība tika uzskatīta par mirušu. Pat interesēties par kaut ko gleznotu bija kauna lieta. Sabiedrībā un arī mākslā visu noteica Amerika, american way of life bija modē. Lai mākslinieks vai galerists kaut ko sasniegtu, vajadzēja doties uz Ameriku. Šodien, kad gan politikā, gan mākslā Amerika savu nozīmi ir zaudējusi, visiem ārkārtīgi patīk Berlīne! Toreiz, kad es atvēru savu galeriju, aktuāli un sexy bija nodarboties ar fotogrāfiju un videomākslu. Arī mākslas augstskolu studenti, vēlākais, pusgadu pēc iestāšanās lika otas pie malas un ķērās pie videokameras. Laimīgā kārtā šur tur vēl veģetēja pa kādam profesoram, kam bija aizmirsuši pateikt, ka glezniecība ir beigta un pagalam. Piemēram, Leipcigā tāds bija Arno Rings (Arno Ring), kurš negribēja samierināties ar skarbo patiesību un arī saviem studentiem to neatklāja. Pēc Vācijas apvienošanas austrumu daļas mākslas skolām bija pieejama gan nauda, gan visa tehnika, tās sāka pārtaisīt pēc internacionāliem standartiem, tas ir - pēc Amerikas mākslas skolu parauga. Leipcigā glezniecību laikam vienkārši izglāba meitenes, kurām patika, ka viņu puiši glezno." Tā Džūdijs jokodams skaidro šo Leipcigas fenomenu. | |
 Martīns Ēders. Miegu zaudējušās. | |
|
"Kad visi bija izmēģinājušies ar foto un video, mākslas pasaulē uzvirmoja ilgas pēc kaut kā cita..." Džūdijam esot laimējies, jo viņš īstajā laikā bijis īstajā vietā. Ņujorkas mākslas mesē Armory Show2003. gadā EIGEN+ART galerijas stends tika izpirkts gandrīz pa tukšo. "Es pats tā īsti nemaz nezināju, cik ļoti "nepareizi" toreiz bija ņemties ar glezniecību. Mūsu uzstāšanos Armory Show'03 visi novērtēja kā revolucionāru aktu, kā programmatisku pieteikumu. Un pēkšņi visi gribēja un bija gatavi pirkt gleznas! Tad arī atklājās, ka labu gleznotāju vairs nav nemaz tik daudz, un tieši Leipcigā tādi vēl bija atrodami." Jaunākos no galerijas māksliniekiem vieno interesants biogrāfisks fakts - Martīns Ēders (Martin Eder, dz. 1968), Tims Eitels (Tim Eitel, dz. 1971), Dāvids Šnells (David Schnell, dz. 1971) un Matiass Veišers (Mathias Weischer, dz. 1973) ir dzimuši un auguši bijušajā Rietumvācijā, bet pēc Vācijas apvienošanās mācījušies Leipcigā vai Drēzdenē. Libkes pārstāvētos gleznotājus mākslas kritiķi ir nodēvējuši par "jauno Leipcigas skolu", akcentējot viņu Austrumvācijas augstskolās gūto izglītību. Šo gleznotāju stils tiešām ir pazīstams un šobrīd darbojas kā spēcīgs magnēts mākslas tirgū - viņi piekopj dīvainu reālismu, kas šķiet attāls radagabals sociālistiskajam reālismam. Toties motīvi ir pilnīgi savdabīgi - gan baiļu sajūtas raisošas liela formāta sapņu ainas, gan vientuļas figūras vēsos interjeros un ainavās, gan lieliskā akvareļtehnikā uzgleznoti pūkaini kaķi... Grupas visspilgtākais pārstāvis ir Neo Rauhs, kurš pats jau ir profesors ar savu glezniecības klasi Leipcigas Grafikas un grāmatu mākslas augstskolā. "Šodien situācija ir pavisam cita, visā sabiedrībā attiecība pret mākslu ir pilnīgi mainījusies! Tās nozīme ir kļuvusi daudz lielāka. Nedomāju, ka notikumi mākslas tirgū un aktīvā mākslas darbu pirkšana ir mode, kas atnāca un tā arī aizies. Es vēroju, ka 25-45 gadus vecu cilvēku vidū māksla ir kļuvusi par identifikācijas objektu un vērtību sistēmu. Viņiem ir svarīgi apskatīt aktuālās biennāles, pazīt māksliniekus, viņi apmeklē izstādes, uzņem informāciju un komunicē savā starpā par to, ko ir redzējuši. Tā ir vesela paaudze, kam māksla ir kļuvusi par neatņemamu un nozīmīgu ikdienas sastāvdaļu. Tādēļ arī jauniem māksliniekiem ir iespēja uzrunāt daudz plašāku un kompetentāku publiku. Arī veidu, kā to darīt, ir vairāk. Piemēram, pašlaik ļoti populāras un arī veiksmīgas ir producentu galerijas. Tās organizē, finansē un apgādā ar mākslu paši jaunie mākslinieki." | |
 Neo Rauhs. Die Fuge. | |
|
Savu darbu galerists uztver kā misiju. Viņa augstākais mērķis ir veidot mākslas vēsturi - ne vairāk un ne mazāk. Par savas galerijas māksliniekiem Džūdijs Libke ir pārliecināts kā mīloša māte par saviem bērniem. "Ja ir vēlēšanās nopietni nodarboties ar mākslu, tad viņu vārdus un darbus gan vajadzētu pazīt." Tie esot pašlaik vislabākie Vācijā... "Mākslinieka izvēle ir ilgs process. Man jāzina, vai esmu pietiekami labs un noderīgs. Īsti novērtēt var, tikai gadiem vērojot, kā un vai vispār mākslinieks attīstās. Tā 5-7 gadus mēs vērojām cits citu. Mani interesē cilvēka raksturs, viņa personība. Es gribu iet ar saviem māksliniekiem kopēju ceļu pēc iespējas ilgāk." EIGEN+ART galerijas mājaslapa (www.eigen-art.com) sniedz izsmeļošu informāciju par tās māksliniekiem, visām viņu aktivitātēm, par galerijas programmu un tās darbiniekiem. Uz jautājumu, kas nākamajos gados notiks ar glezniecību, ja jau šodien tā, viņaprāt, vairs nav aktuāla mākslas nozare, Džūdijs Libke saka :"Jā, zināmā mērā vēsture ar nelielām korekcijām tomēr atkārtojas - šodien visi glezno un neviens vairs netaisa videomākslu. Tie, kas to tomēr dara, skaidri redzot, ka viņiem nav ne vismazākās izredzes uz panākumiem, - tie ir īstie. Tā tas bija arī pirms piecpadsmit gadiem. Sīkstākie, izturīgākie, apsēstākie jau ir tie interesantākie. Vispār mākslinieks nedrīkst vadīties pēc kaut kādām aktualitātēm vai modēm. Visos laikos bija un būs tādi, kam gleznošana ir iekšējas nepieciešamības noteikts izteiksmes veids. Diemžēl publika ir spējīga "sagremot" tikai pa kumosam - vai nu fotogrāfiju, vai video, vai glezniecību -, tāpēc tagad mēs tai piedāvāsim tēlniecību..." | |
| Atgriezties | |
