VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Veids, kā kļūt par labāku cilvēku
Diāna Barčevska
Saruna ar gleznotāju Andri Eglīti

 
Andris Eglītis
 
Jaunais gleznotājs Andris Eglītis ir nopietns cilvēks, un to pašu var teikt par viņa glezniecību. Viņā nav nekā no jauneklīgas bravūras vai pretenciozas pašapmierinātības. Viņš ir laipns, vērīgs un atbildīgi izturas pret katru izteikto domu. Kopš Eglītis piedalās izstādēs, viņš ir ievērots un atzinīgi novērtēts. Aprakstot viņa gleznas, kritiķi ļaujas izjūtu un ideju konceptuālam izklāstam. Tas nozīmē, ka viņa darbi rosina emocijas un intelektu. Eglīša glezniecība ir savdabīga realitātes transformācija, kuras definējums vēl tikai veidosies. Dažkārt jauno mākslinieku mēdz dēvēt par neoakadēmisma pārstāvi mūsdienu Latvijas glezniecībā, kurš ar savu mākslu apliecina akadēmisko vērtību dabisku esamību laikmetīgajā glezniecībā. Pats Eglītis izteicies, ka tiecas mācīties domu skaidrību un rāmumu no vecmeistariem, spodrinot gleznieciskas vērtības.

Diāna Barčevska:
Pastāsti par to brīdi, kad tu saprati, ka gribi nodarboties ar gleznošanu!

Andris Eglītis:
Diezgan klasiski - "roži", akadēmija... Bija šaubas un depresijas, tad bija doma gadu pēc skolas vispār negleznot, lai saprastu, vai tas tiešām ir tas, kas man vajadzīgs. Kad iestājos Mākslas akadēmijā, šaubas joprojām bija, bet tad trešajā kursā es aizbraucu apmaiņas programmā uz Mančestras Universitāti. Tur mēs vienkārši sēdējām bibliotēkā, runājām, domājām utt. Laikam tajā brīdī es sapratu, ka tas ir labākais, ko varu darīt, arī - kurā virzienā varu iet.

D.B.:
Un tas bija?

A.E.: Tas joprojām ir aktuāli - tā glezniecība, ko es attīstu, jo iekšēji nav atšķirības starp portretiem, ainavām un klusajām dabām. Tas ir viens vesels, uz ko es eju. Man ir svarīgi, lai katrs mans darbs būtu aktuāls man kā cilvēkam un nestu vēstījumu. Dzīvē jau nesanāk visu laiku nodarboties ar glezniecību, bet manā gadījumā tas ir labi, jo, darot visādas citas lietas, pats nobriestu kā cilvēks un man vairāk ir ko teikt kā gleznotājam.

D.B.
: Parunāsim par brieduma faktoru - cilvēka personība un kā to var redzēt mākslā.

A. E.: Mančestrā bija tā robeža, kad sapratu - ja es gribu kaut ko sasniegt glezniecībā, man ir jāmainās kā cilvēkam, jāpilnveidojas, jo "visa dzīve ir ceļš kalnā" - jākļūst par labāku cilvēku. Līdz tam es biju kā skolnieks, kas domā, ka var darīt "da jeb kā"... Gleznot jau var iemācīties jebkurš, bet vienā brīdī jāsaprot, kas ir tev svarīgi.
 
Andris Eglītis. Glezna Nr. 18. No sērijas "Svētdienas 2". 2003. Audekls, eļļa. 151 x 149
 
D.B.: Cik svarīga loma bija mācībām Mākslas akadēmijā? 

A.E.:
 Viens man pazīstams igauņu mākslinieks teica, ka nezinot nevienu mākslinieku, kas labi atsauktos par savu skolu. Es sevi vairāk uztveru kā Rozentāla skolas produktu, nevis akadēmijas. Zīmēšanā daudz deva stažēšanās Pēterburgas Valsts mākslas institūtā.

D.B.: Cik liela nozīme mākslinieka mūžā ir skolotājam? 

A.E.:
 Ja gadās labs skolotājs, tā ir lielākā veiksme, kāda var būt. Nozīmīgs man bija mācību laiks pie Elitas Svikles Rozentāla skolā. 

D.B.:
 Kas ir tavas autoritātes mākslā? 

A.E.: Tās ir mainīgas. Kādreiz mani iedvesmoja fotogrāfs Bīts Strueli - skatoties uz viņa fotogrāfijām, pārņēma laimes sajūta un gribējās gleznot. Tagad man patīk Deivids Hoknijs, arī Edvards Hopers... Portretos es iedvesmojos no Elizabetes Peitones.

D.B.: Kā tu izvēlies gleznu motīvus? 

A.E.: Nezinu. Varētu teikt, ka motīvi izvēlas mani, vai kaut ko tikpat banālu. Gadās, dzīvojot pelēko, ikdienišķo un neiedvesmojošo dzīvīti vai arī krāsaino, neikdienišķo un iedvesmojošo, kad viss kaut kā saslēdzas un rodas sajūta, ka IR!!!, ko pavada sajūsmas drebuļi, nemiers un pārliecība, ka viss ir lielisks un iespējams. Vienvārdsakot - ir dzimusi iedomāta glezna. Tālāk jau parastais akumulācijas, kapsulācijas, kristalizācijas un realizācijas process.

D.B.: Vai akadēmiskās glezniecības principu klātbūtne tavā mākslā ir svarīga? 

A.E.:
 Es precīzi nezinu, kas ir akadēmiskā glezniecība, vai zinu to tūkstoš dažādos veidos, no kuriem lielākā daļa man liekas visai atbaidoši. Arī pats termins "akadēmiskā glezniecība" nešķiet pārāk pievilcīgs, vismaz attiecinājumā uz mani. Drīzāk varētu runāt par priekšmetisku glezniecību. Izvairos no vārda "reālisms", jo tas ir vēl pretenciozāks un nekonkrētāks apzīmējums par akadēmismu. Man ir svarīgi, lai manas gleznas ar lielāku vai mazāku nosacītības pakāpi būtu identificējamas ar realitāti. Tad nu arī šī mērķa sasniegšanai izmantoju plašos glezniecības līdzekļus, kas, iespējams, ir dēvējami par akadēmiskiem. Jāpiebilst, ka laba māksla un laba glezniecība nav viens un tas pats (ja arī runa ir tikai par gleznām) un arī mans pašmērķis nav tikai gleznieciskas (formālas?) vērtības, daudz svarīgāk ir tiekties pēc tās netveramās un mistiskās mākslas. Tomēr man lielā daļā mūsdienu glezniecības pietrūkst tā, ko es dēvētu par glezniecisko inteliģenci. Pēterburgā, Ermitāžā, kopējot Riberas darbu, man bija sajūta, ka gribētos sasniegt tādu mieru un gleznot tik detalizēti, pamatīgi un dziļi kā tajā laikā, bet ar šodienas garšu. Taču tad es sajutu, ka tas nav man īsti piemērots, un  loģisks secinājums bija portreti, ko rada vienā seansā... 

D.B.:
 Pastāsti par savu portretu periodu - kāpēc tu tam pievērsies? Kā tas sākās? 

A.E.:
 Biju pabeidzis darbu pie "Bīta Strueli studiju" sērijas, pie kuras pavadīju gandrīz sešus mēnešus. Tas neapšaubāmi bija lielisks process, bet kārtējo reizi radīja pārliecību, ka vispareizāk ir gleznot "dzīvajā": ja vajag urbānās sadzīves ainu, tad jānosprosto iela, jāapstādina visi cilvēki un autobusi savās vietās un jāglezno. Nodarbinātu pie šādām pārdomām, mani uzaicināja piedalīties samērā dīvainā, bet nepiespiestā glezniecības sesijā Berlīnē. Tur savukārt kādas cēloņu un seku ķēdes rezultātā gadījās tā, ka vienā vakarā viena seansa laikā bija jāuzglezno viesnīcas darbinieces portrets; tas arī tika darīts, un tad pēkšņi atkal viss saslēdzās un iedegās visas zaļās spuldzītes. Neko daudz tuvāk nevarēšu paskaidrot, bet tajā brīdī sapratu, ka jāglezno šādu portretu sērija, ar kuras palīdzību varēšu pavēstīt Patiesību. 
 
Andris Eglītis. Kāda glezna pirms uzskaites sākuma. 2002. Audekls, eļļa.
 
D.B.: Fotoreālisms - cik lielā mērā to tu saisti ar savu mākslu? Vai bija apzinātas domas par šo izteiksmes veidu? 

A.E.: Es nekad sevi neesmu identificējis ar fotoreālismu, kaut arī esmu izmantojis fotogrāfijas, bet vienā brīdī es sapratu, ka tas mani traucē. Labākās lietas rodas no dabas. Gleznojot bez fotogrāfijas, daudz vairāk darbā parādās no tevis. Fotogrāfija tomēr ir tāda reproducēšana. Es nepretendēju uz to, ka varētu paskaidrot, ko esmu uzgleznojis, jo gleznojot verbālā domāšana ir tikai viena no procesa daļām, bet vēl jau ir rokas gudrība. Tas viss kopā rada to brīnumu. 

D.B.:
 Kā tu domā, kas tavā glezniecībā ir laikmetīgs? Kā šis laiks atspoguļojas tavā mākslā? 

A.E.:
 Es nemēģinu speciāli būt oriģināls un mūsdienīgs, negribu radīt neko jaunu un neredzētu.  Vienkārši gribu gleznot tā, ka - ja atnāk ideja, es zinu, kā to uzgleznot. Mani kaitina pašmērķīga oriģinalitāte. Par laikmetīgo - ja darbos būs notverta laika izjūta, tad tie arī būs laikmetīgi. 

D.B.:
 Kā tu redzi mūsu laiku - dzīvē, mākslā, kas to raksturo? Kā tu izjūti piederību pie šī laika? 

A.E.:
 Es to izjūtu kā daudzu atšķirīgu pasauļu vienlaicīgu pastāvēšanu. Tādā ziņā, ka informācijas atvērtība un globalizācija sašķiro cilvēkus pa interešu grupām, kas var noslēgti pastāvēt pašas par sevi, neatkarīgi no citām. Katrs vārās savā katliņā. Pirms kāda laika, būdams gleznotājs, tu varēji būt aktuāls visā mākslas laukā, tagad tas var nenotikt, bet jādara tas, ko gribas, un laiks visu nostādīs savās vietās. 

D.B.:
 Vai labs mārketings var radīt mākslinieku? 

A.E.:
 Līdz zināmam līmenim noteikti. Svarīgi, kādu pozīciju ieņem. Ir vairāki piemēri, kad labs mārketings daudz ko ir noteicis. Es sajūtu sevi kā introvertu cilvēku un pats sev neko neorganizēju, es visu laiku koncentrējos uz darbu, un, ja ir darbs, tad notiks viss pārējais. 

D.B.: Kādu tu iedomājies ideālo situāciju, lai varētu realizēties kā gleznotājs? 

A.E.: Mans galvenais dzīves mērķis ir kļūt par labāku cilvēku, un glezniecība ir kā palīglīdzeklis - veids, kā to izdarīt. Ar to es saprotu: kļūt patiesākam, ar skaidrāku apziņu un pašapziņu, attīstītāku morāli nebeidzamā cīņā ar savu vājumu, stulbumu un liekulību. Bet, ja es netieku pie gleznošanas ilgāku laiku, tad kļūstu ļoti kašķīgs un neciešams. Akadēmijas absolventu vidū ir daudzi, kas noorganizējuši savu dzīvi tā, ka visu laiku var veltīt tikai gleznošanai un maize īsti nav jāpelna, bet bieži vien nekas labs jau tur ārā nenāk... Personiski esmu izjutis, ka, pavadot ilgu laiku darbnīcā, kļūstu nevarīgs sadzīvē. 
 
Andris Eglītis. Glezna Nr. 12. 2003. Audekls, eļļa. 160 x 160
 
D.B.: Dzīvei pietrūkst kairinājuma un izaicinājuma? 

A.E.:
 Jā, bet šobrīd man visi apstākļi veiksmīgi cits citu papildina. 

D.B.:
 Kas vēl tev ir bez glezniecības? 

A.E.: Darbs, ģimene. Sieva un divi bērni. Pēdējos divos gados enerģiju paņēmuši arī remontdarbi. Vislabāk man izdodas gleznot, kad aizbraucu kaut kur prom. Šogad pēc Zviedrijas organizācijasIASPIS uzaicinājuma biju Stokholmā, divus mēnešus tur dzīvoju un gleznoju. Mērķis šim pasākumam ir komunikācija un ideju apmaiņa.

D.B.: Kā tu vērtē Latvijas mākslā notiekošo? 

A.E.:
 Šeit notiek galeriju komercdzīve. Nenotiek augstākā līmeņa mākslas kustība. Laikmetīgā māksla te nav iesakņojusies kā organiska kultūras dzīves sastāvdaļa, bet kā jociņi, nepamatota provokācija vai pašpietiekamu dīvaiņu darbošanās. 

D.B.: Kā tu gribētu izpausties kā gleznotājs? Ar kādu rezonansi? 

A.E.:
 Es gribētu neatkarīgu vietu, kur izstādīties, kur varētu atnākt man nozīmīgi cilvēki, kuru viedoklis man ir svarīgs, viņu nav daudz, bet tas ir loģiski, jo esam maza valsts. Cenšos nedomāt tādās kategorijās kā "latviešu mākslinieks - Latvijā". Nav jau tik grūti aizbraukt kaut vai uz Londonu, lai apskatītos ko vērtīgu. Es arī maz eju uz vietējām izstādēm, jo parasti tās sagādā lielu vilšanos. Nav jau to gleznotāju... Bet tas ir normāli - arī nodzīvojot Stoholmā divus mēnešus, gāju un meklēju, taču maz bija gandarījuma. Varbūt tas iedarbojas ar laika nobīdi. Neesmu jūsmīgs tipāžs. Es meklēju pa visu pasauli mākslu, ar ko gribu dzīvot, un tajos gadījumos, kad atrodu, ir skaidrs, ka māksla ir lieliska. 
 
Andris Eglītis. Marta. 03.03.2006. No sērijas "Radi, draugi, paziņas". Audekls, eļļa, tempera. 85 x 85
 
D.B.: Vai kritikai ir nozīme mākslinieka dzīvē? 

A.E.:
 Mani personiski ietekmē jebkurš viedoklis. Tādā nozīmē, ka var dzirdēt ko tādu par sevi, ko neesi iedomājies. Ja kritika saka, ka gleznošana jāmet pie malas, bet pašam tādas pārliecības nav, tad tas nenotiks. Jāšķiro, ko ņemt vērā un ko ne, bet es paturu prātā, ka ļoti reti kritiķi saka, ko domā, jo savulaik arī rakstīju kritikas par latviešu mākslas izstādēm. Šeit lielā mērā tā lieta balstās uz personiskajām attiecībām. Nu kā tu par labu cilvēku uzrakstīsi kaut ko sliktu... 

D.B.: Ko tu gribi pateikt ar savu mākslu? 

A.E.:
 Vispirms, kā parasti, atbildot uz šādiem jautājumiem, vēlos teikt, ka tad, ja es varētu verbalizēt to, ko gribu pavēstīt ar savu mākslu, es to pateiktu un nebūtu jānopūlas ar krāsošanu, kā arī jāatgādina, ka bieži vien laba māksla un pārliecinoši mākslas izskaidrojumi ir savstarpēji izslēdzoši. Kaut gan es nedomāju, ka māksliniekam jābūt tādam, kas nevar divus vārdus salikt kopā. Uzskatu, ka ar savu mākslu drīzāk vēlos kaut ko atgādināt vai radīt iespaidu, nevis teikt. 

Viens no veidiem, kā mēģināt runāt par sajūtu, iespaidu jeb efektu, ko vēlos panākt ar saviem darbiem, ir šāds: laiku pa laikam gadās atrasties augstākā esamības stāvoklī, kurā vienlaicīgi darbojas īpaši skaidra apziņa, jūtas un izjūtas. Šādos brīžos rodas pretencioza iedoma, ka ir iestājusies sapratne par lietu būtību. To pavada laimes un piepildījuma sajūta. Neapšaubāmi, šādu stāvokli neizraisa tikai vizuāli tveramā apkārtne, taču, atrodoties šādā stāvoklī, gadās ieraudzīt kādu situāciju vai lietu sakarības, kuras uzgleznojot, manuprāt, ir iespējams iekodēt vēstījumu par to. 

Tad lūk - savos darbos mēģinu uzlādēt šos it kā nejaušos sadzīviskos fragmentus ar enerģiju, izjūtām un asociācijām, kas ideālā gadījumā arī skatītājam nodotu informāciju par augstāko esamības stāvokli un darbotos kā katalizators tā sasniegšanai. Citiem vārdiem - var teikt, ka gleznoju nelielus fragmentus, kuros atspoguļojas lietu būtība. Tajos ir vieta gan domām, izjūtām, asociācijām, morālei un ētikai, gan arī tiešam vizuālam spēkam. Domāju, ka itin labu manu centienu aprakstu varētu izveidot, iesaistot tajā arī Dieva jēdzienu, bet šoreiz no tā atturēšos. Jāpiebilst, ka mani centieni ir ļoti trausli, nedefinējami un nepierādāmi, kā arī it nemaz nav didaktiski. Tikpat droši var apgalvot, ka gleznoju banālas ainavas, sadzīviskas ainiņas un vāji psiholoģiskus portretus. 

Andris Eglītis

Dzimis 1981. gada 24. jūnijā

Izglītība:

1992-1999 - mācības Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā

1996-1999 - fotostudijas tehniskās jaunrades namā "ANNAS2"

1999-2003 - studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (bakalaura  grāds)

2002 - studijas Mančestras Metropoles universitātes (Metropolitan University) Tēlotājas mākslas nodaļā

2004 - studijas Iļjas Repina Sanktpēterburgas Valsts mākslas institūtā

2003-2005 - studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (maģistra grāds)

Dzīvo un strādā Rīgā

 
Atgriezties